Atgādiniet, lūdzu, ko saprotam ar sociāli emocionālo mācīšanos (SEM)! Kāda nozīme tai ir skolā vispār un saistībā ar caurvijām, pašvadītu mācīšanos?

Sociāli emocionālā mācīšanās ietver vairākas prasmju grupas: saprast sevi – savas emocijas, domas, stiprās puses; pārvaldīt sevi – savas emocijas, uzvedību; saprast citus – būt empātiskam, ievērot ētiskās normas; veidot attiecības – efektīvi sazināties – un pieņemt atbildīgus lēmumus. Visas šīs caurviju prasmes ieplūst pašvadītas mācīšanās caurvijā, sadarbībā un arī pilsoniskajā līdzdalībā, kur svarīgi ir pieņemt atbildīgus lēmumus. SEM jēdzienā ir svarīgi saprast sistēmu. SEM uzsver secību: sākumā man jāmācās saprast sevi, pārvaldīt sevi, tad es spēju labāk saprast citus, veidot attiecības un pieņemt atbildīgus lēmumus. SEM koncepta pētnieki izceļ četrus galvenos principus, kas attiecināmi arī uz caurviju prasmēm: darbs ir secīgs, visas lietas jāmāca pakāpeniski, neskatoties tikai uz vecumposmu, darbs ir aktīvs, skolēni aktīvi iesaistās, noteikti strādā praktiski, darbs ir fokusēts, tiek attīstītas konkrētas prasmes, piemēram, skolēni apzina savas stiprās puses, izvērtē konkrētās situācijas, strādā noteiktā virzienā.

SEM ir cieši saistīta ar skolas vides veidošanu, jo tieši skolas vidē attīstās SEM. Tam jāpievērš liela uzmanība. Jādomā, kā skolas dažādās grupas, arī atbalsta personāls, tehniskais personāls, tāpat vecāki ietekmē attiecību veidošanos, jo attiecībām ir ļoti liela loma, lai bērns vēlētos piederēt skolai un līdz ar to arī jēgpilni mācītos. Arī mūsu projektā mēs runājam, ka ir jāveido skolas iekšējā kultūra, ētoss. Pievēršoties jautājumam par pašvadītu mācīšanos, tas skar šādas prasmju grupas: saprast sevi, pārvaldīt sevi, tas ir, saprast to, kā es jūtos dažādās situācijās, tieku galā ar stresu, dažādiem impulsiem, tā ir māksla sevi disciplinēt, motivēt darbībai, arī izvirzīt mērķi. Īsāk sakot, SEM izpaužas caurvijās.

Kā jūs pati īstenojat sociāli emocionālo mācīšanos skolā? Lūdzu, miniet kādu praktisku metodi, piemēru!

Kā pie mums bērni mācās pārvaldīt emocijas, domas un uzvedību? Vairākās klasēs septembrī sākam dienu ar savu emociju nosaukšanu un atzīmēšanu emociju termometrā. Piemēram, pirmo klašu skolotājas no paša rīta, bērnam ienākot klasē un sasveicinoties ar katru individuāli, pajautā, kā bērns jūtas, un aicina knaģīti ar savu vārdu novietot pretim konkrētajai emocijai. Bērni drīkst nākt uz skolu arī bēdīgi vai dusmīgi, galvenais – iemācīties nosaukt emocijas un situācijas, kas tās radījušas. Dienas laikā tiek atvēlēts brīdis (vai vairāki) pārdomām un iespējām savu vārdu pārvietot iepretim citām emocijām. Sastopamies arī ar kurioziem. Piemēram, vairākums bērnu pēc konkrēta uzdevuma veikšanas jūtas priecīgi – darbs ir paveikts, viņus apmierina rezultāts, taču viens no klases tā nejūtas un novieto savu knaģi pie dusmām. Klasesbiedrs, labu gribēdams, brīvā brīdī dusmīgā bērna knaģi pārvieto pie grupas ar pārējiem, jo domā, ka tā var palīdzēt situāciju atrisināt. Te nu rodas dabiska iespēja sarunāties – kā var palīdzēt otram justies labāk, jo knaģa pārvietošana vien radīja blakus efektu – bērns nu jau jūtas bēdīgs, jo citi viņu nav sapratuši. Savukārt skolotāja uzsver, ka drīkst skolā piedzīvot dažādas emocijas, arī atšķirīgas no grupas, galvenais – mācīties saprast, kas tās radīja, nosaucot vārdā notikušo. Dažkārt jāizmanto vingrinājumi, kas emocijas un domas palīdz pārvaldīt, piemēram, dziļā elpošana, skaitīšana līdz 10, mandalu krāsošana.

Rīta pirmajā stundā – sociālo zinību un ētikas laikā – bērni dažādās klasēs mācās pievērst uzmanību sev – ķermenim un elpai. Vēlāk apgūtās prasmes var vai varēs izmantot, lai koncentrētos svarīga uzdevuma veikšanai vai nomierinātos, kad bērns ir satraucies. Ir patīkami vērot, ka pirms uzstāšanās, pārbaudes darba bērni ir aizvēruši acis, noskaņo sevi tālākām darbībām.

Izvēle – kā runāt par emocijām un mācīties tās apzināties un pārvaldīt – izriet no konkrētās klases vajadzībām, kā arī bērnu un skolotāja gatavības sarunāties par jautājumiem, kas ir personiski svarīgi. Ne visi pedagogi ir atvērti šādām sarunām, vingrinājumiem, kas palīdz bērniem saprast sevi, taču, skatoties no skolas perspektīvas, – skolotāji mācās cits no cita, dalās pieredzē, un mēs redzam, ka labā prakse tiek pārņemta no klases uz klasi.

Noteikumi klasē, kas tiek veidoti, skolotājiem un bērniem savstarpēji sadarbojoties, un to ievērošana ir vēl viens piemērs, kā caurviju prasmes – pašvadītu mācīšanos un pilsonisko līdzdalību – ieviest skolas ikdienā.

Skolotāju starpā esam nolēmuši, ka mācību gada sākumā, pirmajā nedēļā, visi klašu skolotāji kopā ar bērniem vienojas par noteikumiem stundā. Piemēram, 3. klasē katrs skolēns veidoja savu domu karti, atbildot uz jautājumu, ko ir svarīgi darīt stundā. Tad skolotāja domas pierakstīja uz tāfeles, veidojot kopsavilkumu. Skolotāja palīdzēja pārveidot domas īsos, konkrētos un pozitīvos teikumos, kas tagad stāv klases priekšā uz sienas.

Noteikumu ievērošanas atbalstam visi klases skolotāji izmanto “class dojo” klasvadības sistēmu, t. i., krājot punktus par konkrētu noteikumu ievērošanu, bērniem ir iespēja iegūt individuālās un klases “balvas”. Skolotāji ļauj pilnveidot katra bērna “class dojo” tēlu, izvēloties sev atbilstošu avatāru. Patlaban 5. klasē punkti tiek piešķirti par laicīgu gatavību stundai, aktīvu līdzdalību tajā (jautājumu uzdošanu, iesaistīšanos diskusijās u. c.) un palīdzības sniegšanu citiem.

Lietojot šo atbalsta sistēmu, nedrīkst aizmirst par attiecību veidošanu starp skolotājiem un skolēniem. Piemēram, angļu valodas skolotāja, ienākusi klasē, uzreiz pievērš uzmanību tiem, kas jau ir darbavietu sakārtojuši, ar prieku angliski sakot un tulkojot, ka viņa ir gandarīta par Jorenu, Melitu un Sašu, viņa uzsmaida vienam, izveido acu kontaktu ar otru un draudzīgi uzsit uz pleca trešajam stundai gatavajam bērnam, kas jau ir pieskrējis pie viņas. Kas notiek ar pārējiem? Viņi steidz iekārtot savas darbavietas un vēro, vai skolotāja viņus arī ieraudzīs un paslavēs. Skolotāja ievēro un vai nu pamāj ar galvu, pasmaida, vai nu nosauc vārdu.

Tāpat nedrīkst aizmirst, ka noteikumu ievērošana jāatbalsta, runājot par to, kas padodas, lepojoties ar pārmaiņām, un nedrīkst izpalikt vienošanās par to, kas vēl jāuzlabo. Skatoties skolas līmenī, ir svarīgi, ka visi skolotāji palīdzētu attīstīt vienas un tās pašas bērniem nepieciešamās prasmes. Kā viņiem tas izdodas, mūsu skolotāji pārrunā supervīzijās, kas notiek reizi divās nedēļās. Tādējādi arī skolotāji saņem atbalstu un ir gatavi pārvarēt grūtības, kas ir daļa no mācīšanas un mācīšanās.

Mācot bērnu plānot un izvirzīt mērķi, ir ļoti svarīgi ņemt vērā viņa personisās intereses un vajadzības. Tikai tā iespējams panākt aktīvu bērna līdzdalību šajā procesā.

Tāpēc mūsu skolā pirmajā, otrajā un trešajā klasē bērni zīmē savu mērķu māju. Viņi jau mācību gada sākumā izdomā savu konkrēto mērķi, ko grib sasniegt tuvākā vai tālākā laikā, piemēram, viens bērns grib iemācīties rakstīt visus lielos burtus, cits grib lasīt ātrāk un izlasīt vairāk grāmatu, ir bērni, kas teic, ka grib iemācīties stundās sēdēt mierīgi, – te izpaužas sevis apzināšanās, paškontrole. Mērķu mājas novietojam pie sienas. Katru māju veido vairāki ķieģelīši, un vienā ķieģelītī ir ierakstīts konkrēts mērķis. Reizi divās nedēļās individuālā sarunā ar audzinātāju katrs bērns pārrunā, kā sokas mērķa īstenošana, un noskaidro, kā zinās, kad tas ir sasniegts. Ja skolēns un skolotājs vienojas, ka kritēriji ir izpildīti un mērķis ir sasniegts, tad attiecīgo ķieģelīti aizkrāso, un bērns domā nākamo mērķi, bet, ja pēc kāda laika bērns konstatē, ka mērķis tomēr nav sasniegts vai tik labi izpildīts, tad drīkst šo nesasniegto mērķi vēlreiz ierakstīt ķieģelītī. Šajā procesā ir ļoti svarīgi, lai skolotājs regulāri sarunātos ar bērniem par viņu mērķiem, atgādinātu kritērijus, kas jāizpilda, palīdzētu apzināties grūtības, kas šajā procesā rodas, un iespējas tās pārvarēt, tostarp sniedzot atbalstu, uzmundrinājumu. Mērķa sasniegšana ir arī jānosvin, jo laiks, kas atvēlēts panākumu svinēšanai, ir tikpat vērtīgs kā viss ceļš. Tas iemāca lepoties ar padarīto, atslābināties un priecāties, dalīties ar pozitīvām emocijām.

Dažās klasēs ir arī klases mērķu māja, kur skolēni vienojas par kopējo, svarīgo. Tie var būt gan akadēmiski, gan ar uzvedību saistīti mērķi. Svarīgi, lai šis process bērnus vienotu, proti, lai viņi mācītos atbalstīt cits citu, nevis pretnostatītu, sakot – tu traucē mums sasniegt iecerēto. Tāpēc skolotājiem, kas to izmanto, jābūt gataviem ieraudzīt un atbalstīt jebkuru.

Piektajā, sestajā klasē lielajiem bērniem mēs mācām plānošanas prasmes, bet ne klasiskajā izpratnē, kam jābūt gatavam uz konkrēto dienu no skolotāja uzdotā. Mums ir mēneša lapa, tajā skolēns ieraksta, kurā dienā viņš darīs konkrēto darbu, un katram mācību priekšmeta skolotājam ir jāparedz laiks mācību stundas beigās, lai visi bērni pārdomātu, kurā dienā viņi izpildīs konkrēto uzdevumu. Garāku projektu gadījumā skolotājs palīdz bērniem darbus sadalīt soļos un plānot katra soļa izpildi noteiktā laikā, bērns to ieraksta plānotājā. Skolotājs raugās, kā sokas plānošana un uzdevumu izpilde, lai vēlāk šo darbību nodotu pašu bērnu pārziņā. Līdztekus plānošanai svarīgi ir skolēniem dot izvēles iespējas, tā veidojot paša bērna motivāciju un atbildību par mācīšanos, attīstot prasmes pieņemt apzinātus lēmumus. Piemēram, matemātikā no trim uzdevumiem skolēns var izvēlēties vienu. Skolotājiem nevajag baidīties, ka bērni var izvēlēties vieglākos uzdevumus. Skolēnam var būt savi iemesli izvēlēties tieši šo uzdevumu – varbūt nav laika, varbūt šis temats īsti neaizrauj. Svarīgākais ir saprast, kāpēc viņš tieši to ir izraudzījies.

Plānošanu iespējams efektīvi mācīties arī visā klasē. Piemēram, pie mums pirmajās klasēs, ja bērniem jāpilda kāds uzdevums patstāvīgi pēc stundām, skolotāja izmanto atgādinājuma apli. Uzdodot uzdevumu, kā atgādni aplī ievieto konkrētā mācību priekšmeta vai projekta darba nosaukumu. Bērni, kas darbu izpildījuši, ierodoties skolā, knaģi ar savu vārdu pieliek pretim ierakstam un pašu darbu novieto tam paredzētajā kastē. Sistēma ir efektīva mācību gada sākumā un veicina vēlēšanos paveikt ieplānoto. Savukārt otrajā pusgadā tā vairs nav tik būtiska, jo bērni ir patstāvīgi, atceras ieplānoto, lieto dienasgrāmatas.

Lielākiem bērniem mēneša plānu var izvietot klasē. Plānā tiek ierakstīti katra darba nodošanas termiņi, plānotie pārbaudes darbi, skolas un klases kopējie pasākumi. Ir klases, kuras plānā iekļauj bērnu un skolotāju svinamās dienas. Ejot šādu ceļu, skolotāja uzdevums ir atgādināt par ieskatīšanos, un to lieliski var modelēt. Piemēram, skolotājs ienāk klasē, palūkojas uz kalendāru un saka: “Jā, šonedēļ jums ir kāds darbs jāveic katru dienu – pirmdienā… (nosauc visus ierakstus)” Vēl ir jāvienojas par to, kurš ieraksta plānoto – skolotājs, skolēns, kam skolotājs to lūdzis, vai viens par plānošanu šomēnes atbildīgais. 

Kā apzināties un izmantot klasē skolēnu stiprās puses un attīstības vajadzības? Lūdzu, miniet kādu piemēru!

Mācību gada sākumā skolotāji kopā ar bērniem pārdomā, kādas ir viņu stiprās puses vai izaugsmes vajadzības. Process sākas ar to, ka skolotāja stāsta, ka klase ir grupa, kas aug kopā. Grupa var palīdzēt citiem vai gluži otrādi – traucēt. Līdz ar to ir svarīgi pārdomāt, ko es varu dot grupai. Viena no iespējām ir dalīties ar to, kas padodas; otra – mācīties uzvedību, kas radīs apstākļus, lai visi varētu kopā efektīvi strādāt. Skolotāja aicina bērnus nosaukt dažādas idejas, kas tiek pierakstītas uz tāfeles divos stabiņos. Tad bērni domā paši par sevi, lai savu atbalstu klasei ierakstītu rokas attēlā un ielīmētu tam paredzētajā vietā . Tas ir darbs, ko nevar izdarīt vienreiz, pie tā ir nemitīgi jāatgriežas, lai klasei kā grupai būtu resursi un skolēni pārraudzītu arī to, kā sokas tos izmantot. Piemēram, bērns ar izgudrotāja ķērienu var citiem radīt spēles, izdomāt dažādus radošus risinājumus. Ja klasē gadās pēc tā vajadzība, tad šim skolēnam to var palūgt. Cits bērns jāpaslavē par to, ka viņam izdodas būt klusākam, apvaldot savu vēlmi runāt stundas laikā. Izveidotās rokas ierakstu var mainīt, papildināt. Galvenais ir neaizmirst to, pie kā strādāts, un lūkoties, kā katrs veido grupu.