Desmit principi darbā ar bērniem, kuriem ir mācīšanās traucējumi

Darbs klasē, kurā mācās skolēni ar mācīšanās traucējumiem, saistīts ar vairākiem izaicinājumiem: skolēnu zināšanām un prasmēm, skolēnu uzmanības noturību un koncentrēšanās spējām, skolēnu ticību saviem spēkiem un spēju sevi motivēt, skolēnu prasmi pielikt pūles un pacietību, lai sasniegtu vēlamos rezultātus. Skolotāja H. Bola strādā skolā desmito gadu un ir izmēģinājusi dažādus risinājumu šiem izaicinājumiem un pieejas, lai klases darbā iesaistītu un virzītu uz sasniedzamo rezultātu katru skolēnu. Darbnīcā skolotāja dalījās ar desmit principiem, ko izmanto, plānojot un īstenojot savas stundas, lai katrs viņas klases skolēns dienas beigās tiešām būtu sapratis to, ko tajā dienā matemātikā ir mācījies.

Augstas gaidas no katra skolēna, arī no tiem, kam sokas grūtāk. Ja skolotājs sagaidīs, ka ikkatrs bērns piedalās un pieliek pūles, tad skolēni arī vairāk darīs un centīsies. Turpretī, ja no tiem, kam veicas grūtāk, gaidīs mazāk, tad tāds – “mazāks” – arī būs rezultāts. Šis stāsts nav par to, kādi ir skolēni, bet par to, ko mēs, pieaugušie, viņos saredzam un kā palīdzam skolēniem noticēt, ka viņi var daudz izdarīt.

1. Pirmais solis – pašiem skolotājiem noticēt, ka skolēni var.

H. Bolas klasē tas nozīmē:

• atbilstošas uzvedības prasības klasē;
• augstas darba ētikas prasības klasē;
• vienādas prasības pret visiem skolēniem – tiem, kam ir grūtības, un tiem, kam ir augsts sniegums;
• vienota rīcības politika skolā, risinot skolēnu neatbilstošu uzvedību;
• nekādu kompromisu uzvedības vai darba ētikas jautājumos.

H. Bola savas prasības pārrunā ar skolēniem, tās atgādina un pie tām turas. Viņa uzsver, ka galvenais, uz ko koncentrējas, – kā panākt, lai katrs skolēns piedalās, strādā, cenšas. Pat cītīgs darbs dažkārt nenozīmē, ka uzreiz būs labs rezultāts. Taču atbilstoša uzvedības un darba ētika ir pirmais solis, priekšnoteikums tam, lai mācīšanās vispār notiktu.

2. Vienāds darba process katrā stundā.

Skolotājs precīzi paskaidro, kas skolēniem jādara, izskaidro darbu secību, procesu, un skolēni praktizē, līdz darbs izdodas. Skolēniem ar mācīšanās grūtībām ir svarīgi jau pirms ienākšanas klasē zināt, kas viņus sagaida. Vienots darba process, vienādas aktivitātes katru reizi, kas ritmiski mainās pēc neilgiem laika sprīžiem, skolēniem palīdz koncentrēties darbam. Kad skolēni labi pārzina un prot darba procesu, viņi var visu uzmanību un pūles veltīt satura apguvei.

H. Bolas klasē tas nozīmē:

• izdomāt, kāds būs parastais darba process klasē, un izstāstīt to skolēniem pirmajā tikšanās reizē;
• veltīt laiku, lai kopā ar skolēniem trenētos ievērot šo darba procesu. Pārliecināties, ka tiešām katrs saprot, kas jādara, un katrs arī mēģina to izdarīt. Trenēties tik ilgi, līdz visi skolēni zina vienotu darba procesu un prot to ievērot.

H. Bola stāsta, ka, uzsākot darbu ar jaunu klasi, jāvelta vairāk laika, lai skolēni iemācītos darba procesa soļus. Īpaši svarīgas ir pirmās darbības, ko skolēni veic, ienākot klasē. Piemēram, šobrīd tās ir – ienākam klasē, dezinficējam rokas, apsēžamies, izņemam pildspalvu, pildām iesildīšanās uzdevumu. Šāds raits stundas iesākums ir veids, kā uzreiz pievērst skolēnus darbam un mazināt uzvedības problēmas visas stundas gaitā.

3. Skolēnu pārliecības stiprināšana.

Katrā stundā ir jābūt kaut kam tādam, ko katrs skolēns saprot un ko katrs spēj pareizi izdarīt.

H. Bolas klasē tas nozīmē:

• izvirzīt katram sasniedzamus mērķus;
• stiprināt skolēnu prasmi savstarpēji sniegt pozitīvu atgriezenisko saiti;
• rādīt skolēniem, cik daudz viņi ir paveikuši;
• rādīt skolēniem, ka pūles un grūtības ir dabiska mācīšanās daļa;
• pamanīt un izcelt katra skolēna panākumus.

H. Bola: “Es varu panākt, ka skolēni daudz sasniedz, ja viņiem ir pārliecība par saviem spēkiem. Tāpēc sāku ar pārliecības stiprināšanu.”

4. Koncentrēšanas uz pozitīvo.

Darbā ar skolēniem, kuriem ir mācīšanās grūtības, mēdz būt daudz neizdošanās pieredzes, turklāt gan skolēniem, gan arī skolotājam. Skolēni ar mācīšanās grūtībām nav pieraduši, ka viņus uzslavē par paveikto. Gluži otrādi, bieži vien viņiem ir tieši pretēja pieredze – ka nekad nav izdarīts pietiekami labi.

H. Bolas klasē šis princips nozīmē:

• ne tikai labot skolēnu kļūdas un pārtraukt neatbilstošas darbības, bet arī koncentrēties uz pozitīvu darbību pamanīšanu un nostiprināšanu: uzslavēt pareizas atbildes, atbilstošu uzvedību, pozitīvu emocionālu reakciju, godīgu rīcību.

Skolēni mēdz pārkāpt uzvedības noteikumus, lai šādi gūtu skolotājas uzmanību. H. Bolas klasē uzmanību var gūt tikai ar pozitīvu uzvedību. Kopš skolotāja ievēro šo principu, atmosfēra stundās ir būtiski mainījusies.

Skolotājai ir svarīgi būt pozitīvai pret sevi. Pēc stundas nepārmest sev, ja kaut kas tajā neizdevās, bet pamanīt un pārdomāt stundas pozitīvos brīžus, to, kas izdevās. Šāda attieksme ir tikpat svarīga kā būt pozitīvai pret skolēniem.

5. Atbalsts prasmēm, kas parasti sagādā grūtības.

Skolēniem grūtības var sagādāt nevis apgūstamais matemātikas saturs, bet citas prasmes, piemēram, lasītprasme. Svarīgi, lai skolēni nepatērētu daudz pūļu un koncentrēšanās, veicot ar apgūstamo vielu nesaistītas mehāniskas darbībās (piemēram, pārrakstītu uzdevumu no tāfeles). Tāpēc H. Bola piedāvā skolotājam formulēt uzdevumus tā, lai skolēniem nebūtu daudz jālasa vai gari jāraksta, kā arī atļaut izmantot kalkulatorus, kad bērni netrenē prasmes, kas jāprot bez kalkulatora.

H. Bola darba procesā vienmēr iekļauj:

• uzdevumu, kurā ir jāaizpilda tukšās vietas (fill in the gaps);
• svarīgāko informāciju, kas skolēniem jāzina, formulē īsi, vienkāršā valodā;
• stundu iesāk ar iesildīšanās uzdevumu, kas nolikts skolēniem uz soliem pirms stundas, un tas ir pats pirmais, ko skolēni stundā dara.

6. Atpakaļ pie pamatiem.

H. Bola uzsver šādus skolotāja darba principus. Nemāci to, kas “būtu jāmāca”, bet māci to, kas skolēniem ir jāzina, lai virzītos tālāk no tā punkta, kurā katrs no viņiem ir šobrīd. Regulāri noskaidro, ko skolēni zina un prot par tematu, ko grasies mācīt, un pielāgo mācīšanu viņu reālajām zināšanām un prasmēm.

H. Bolas klasē tas nozīmē:

• regulāri vērtēt, ko skolēni zina;
• mācīt skolēniem pamata prasmes, kuras viņiem vajag tieši šajā brīdī;
• brīžus, kad jāatsakās no jau izveidotā tematiskā plāna vai ierastajām mācīšanas shēmām.

7. Pamatlietu pārbaude

Skolotājs lieto ātros testus – nelielus pārbaudes darbus, izejas biļetes (stundas beigās skolotāja dots uzdevums, kas skolēnam jāizpilda, lai varētu doties ārā no klases), lai noskaidrotu, cik tālu katrs skolēns ticis virzībā uz sasniedzamajiem rezultātiem.

H. Bolas klasē tas nozīmē izmantot:

• dažādus mutiskus un rakstiskus veidus, lai pārbaudītu, ko katrs skolēns ir apguvis;
• iesildīšanās uzdevumus katru stundu par iepriekš apgūto. Kopā ar skolēniem tos pārbaudot, atklājas, vai skolēnu zināšanas ir uzlabojušās;
• nelielus pārbaudes darbus katra apakštemata beigās, lai noskaidrotu skolēnu izpratnes līmeni.

8. Atgriezeniskā saite.

Skolotājam svarīgi sniegt tūlītēju atgriezenisko saiti (AS) par to, ko skolēni dara. Skolēniem ar lasīšanas grūtībām var būt grūti izprast un izmantot rakstisku AS, tāpēc labāk izmantot mutisku AS. Lai skolēni varētu ņemt vērā AS, svarīgi to sniegt uzdevuma izpildes gaitā vai uzreiz pēc tā un turpināt ar uzdevumu, kas dod iespēju saņemto AS izmantot.

Lai stundas gaitā noskaidrotu skolēnu izpratni un sniegtu AS, H. Bola izmanto:

• ātros jautājumus dažādos stundas brīžos;
• nelielus uzdevumus, kuru atbildes skolēni raksta uz mazām tāfelītēm (tās var būt baltas, ielaminētas lapas) un parāda visi reizē;
• nelielus uzdevumus ar atbilžu variantiem; skolēni var savu izvēlēto atbildi parādīt ar īkšķiem (vai citām ķermeņa kustībām);
• ekrānu, lai rādītu tipiskāko problēmu risinājumus.

H. Bola min, ka stundas gaitā sniegta atgriezeniskā saite ir efektīvāka gan skolēnam, gan skolotājam. Mācīšanās procesā gūtu atgriezenisko saiti skolēns var tūlīt lietot, lai uzlabotu savu sniegumu. Savukārt, ja skolotājs jau stundas gaitā katram ir sniedzis atgriezenisko saiti, nav nepieciešams skolēnu darbus ievākt un labot pēc stundas.

9. Diferenciācija

Pat tad, ja klase ir sadalīta līmeņos, skolēnu zināšanas, prasmes un mācīšanās temps nekad nebūs identisks. Skolotājam svarīgi pieņemt šo faktu un, plānojot stundu, domāt, ko tieši vajadzētu diferencēt. Dažiem skolēniem vajadzēs vairāk atbalsta, vairāk struktūras, kas atvieglo domāšanas procesu, bet citiem – vairāk izaicinājumu.

H. Bola izmanto:

• skolēniem iespēju izvēlēties uzdevumu atbilstoši tam līmenim, kurā viņi jūtas droši;
• vienādu uzdevumu visiem skolēniem, bet ar atšķirīgas grūtības pakāpes dotajiem lielumiem;
• atvērtos jautājumus, lai piedāvātu izaicinājumu tiem, kas spēj vairāk.

10. Labas attiecības ar skolēniem.

Ir vērts veltīt laiku, lai iepazītos ar skolēniem, noskaidrotu viņu intereses un to, kāpēc viņiem konkrētā mācību priekšmeta apguve šķiet grūta. Iespējams, kādu reizi skolēnus interesējošās tēmas var izmantot, veidojot uzdevumus.

H. Bola mēģina saprast par katru skolēnu un, plānojot stundu, ņemt vērā šādus divus apsvērumus.

• Kas skolēnu ieinteresē, motivē?
• Kādi talanti, prasmes piemīt skolēnam?

Sagatavoja Ieva Ušča, Skola2030 eksperte