Protams, visu veidu diferenciāciju skolotājam būs grūti ieplānot vienā rotaļdarbībā, pat vienā dienā. Plānojot mācības ilgtermiņā, skolotājs plāno tā, lai nedēļas, vairāku nedēļu un visa temata izziņas laikā pēc iespējas dažādākos veidos atbalstītu katra bērna mācīšanās vajadzības. Skolotājs izmanto vērtēšanā iegūtos datus un plāno grupu darbu bērniem ar līdzīgām mācību vajadzībām, tādā veidā atbalstot visus bērnus grupā.

Plānojot diferencētas mācības, skolotājs ņem vērā bērna sagatavotību, intereses, kā arī to, kādā veidā bērns vislabāk mācās. Atbilstoši bērna mācību vajadzībām skolotājs pielāgo

• mācību satura grūtības pakāpi un skolotāja sniegto atbalstu;
• procesu, kādā uzdevums tiek veikts;
• produktu – veidu, kā parādīt savas zināšanas un/vai izpratni vai prasmes;
• mācību vidi – telpu iekārto tā, lai atbalstītu bērnu mācīšanās vajadzības.

Mācību vide ir skolotāja lielākais palīgs darbā ar bērniem, kuriem ir daudzveidīgas mācību vajadzības. Ne velti mācību vidi bieži sauc par trešo skolotāju (pirmais skolotājs ir bērna vecāks, bet otrais – grupas vai klases skolotājs). Mācību vidē, kurā bērni var atrast savām interesēm un sagatavotībai atbilstošu nodarbošanos, darboties kopā ar citiem bērniem un no viņiem mācīties, diferenciācija ir dabiska dienas sastāvdaļa. Ja bērni ir iemācījušies patstāvīgi un konstruktīvi darboties, skolotājs var pievērst papilduzmanību atsevišķu bērnu mācību vajadzībām.

Kā tas varētu izskatīties dzīvē? Iedomāsimies, ka pavadām rīta cēlienu pirmsskolā, jaukta vecuma grupā un kopā ar bērniem izzinām tematu “Būvējam”. (Ziņa bērnam: ēkas atšķiras pēc formas, lieluma un celtniecībā izmantotajiem materiāliem. Bērnam sasniedzamais rezultāts: raksturo savu izveidoto ēku un salīdzina to ar cita bērna izveidoto ēku.) Rit temata otrā nedēļa. Šajā nedēļā bērni iepazīs reālas mājas tuvākajā apkārtnē, sāks pētīt to izskatu un no kādiem materiāliem tās būvētas, paši būvēs no klučiem līdzīgas ēkas, raksturos un salīdzinās to izskatu.

No rīta

No rīta bērni cits pēc cita ierodas grupā, sasveicinās ar skolotāju, atvadās no vecākiem, groziņā atrod savu fotogrāfiju kopā ar vārdu un pieliek ar knaģi pie striķa, kas novilkts uz grupas durvīm. Pēc tam katrs bērns izvēlas nodarbošanos rīta cēlienam.

Daļa bērnu dodas darboties ar klučiem. Jaunākie bērni būvē katrs savu torni, vairāki vecākie bērni kopā būvē pili ar torņiem, viens no bērniem pēta pie sienas pielikto ēkas fotogrāfiju un cenšas to atdarināt ar klučiem. Divi jaunākie bērni mērķtiecīgi dodas pie kluču būvēm un izskrien tām cauri, sagāžot citu bērnu būvēto. Skolotājs dodas pie šiem bērniem, uzaicina viņus tālāk no pārējiem bērniem un iedod viņiem savu kluču kasti, kuru bērni tūlīt izber uz paklāja. Parunājies ar bērniem, kuru būves tika sagrautas, un pārliecinājies, ka viņi ir gatavi paši bojājumus izlabot, skolotājs dodas pie abiem bērniem, apsēžas viņiem blakus un sāk likt klučus rindā, aicinot bērnus viņam palīdzēt. Pēc tam ļauj bērniem sagraut pašu uzbūvēto un aicina būvēt no jauna. Bērni īsu brīdi tā rotaļājas un tad dodas darboties ar smiltīm smilšu vannā. Skolotājs apstaigā telpu un vēro, ko bērni dara.

Daži bērni turpina krāsot telpas stūrī uz lielas plēves izvietotās lielās kartona kastes. Tās grupā parādījās pirms nedēļas, un bērni ar lielu sajūsmu tajās slēpās, klauvēja pie durvīm un devās cits pie cita ciemos. Kad skolotājs ieminējās, ka grūti pateikt, kāda māja kura ir, bērni nolēma tās nokrāsot dažādās krāsās. Visi kopā telpā atbrīvoja vietu, kur krāsot kastes, un pirms divām dienām bērni iesāka tās krāsot.

Daži bērni dodas pie galda un plaukta ar mākslas materiāliem. Viens no bērniem uz molberta velk dažādu krāsu svītras, viņš turpina svītrot lapu, līdz tā visa ir noklāta ar krāsu, visas krāsas ir sajaukušās un lapa ir brūnā krāsā. Citi bērni no papīra atgriezumiem veido attēlus vai zīmē. Mākslas centrā ir izvietotas fotogrāfijas ar dažādu ēku attēliem, bet neviens no bērniem tām nepievērš uzmanību.

Daži bērni dodas darboties ar smiltīm smilšu vannā, citi uz spilveniem šķirsta grāmatas, vēl citi rotaļu virtuvē iesaistās lomu rotaļā. Telpā ir plaukts ar saliekamajām bildēm, bet tās neviens no bērniem šajā rītā nav izvēlējies.

Divi bērni rotaļājas ar pasakas “Trīs sivēntiņi ”galda teātri. Viņi ar rotaļlietām izspēlē pasaku vairākas reizes, mainoties ar lomām – viens bērns rotaļājas ar vilku, bet otrs ar sivēntiņiem. Skolotājs pievienojas šiem bērniem, klausās, cik tuvu tekstam viņi atstāsta pagājušajā nedēļā iepazīto pasaku, vai maina balss intonāciju, iejūtoties pasakas tēlos. Bērni maina balss intonāciju, izspēlējot vilka lomu, bet visi trīs sivēntiņi “runā” vienādi. Skolotājs jautā, vai bērni viņam atļautu piedalīties rotaļā ar vienu no sivēntiņiem. Katrā nākamajā reizē, izspēlējot pasaku, skolotājs lūdz atļauju rotaļā izmantot citu sivēntiņu un katru reizi maina balss intonāciju. Viens no bērniem to ievēro un arī sāk mainīt balss intonāciju. Kad bērniem apnīk spēlēt pasaku (viņi to izspēlējuši vairāk nekā desmit reižu pēc kārtas) un viņi gatavi izvēlēties citu nodarbošanos, skolotājs jautā, no kā viņi celtu savu māju un kā tā izskatītos, ja būtu sivēntiņi šajā pasakā. Bērni aizrautīgi stāsta par to, kā viņu mājas izskatītos. Skolotājs atbild, ka viņu idejas izklausās varenas un ka labprāt redzētu, kā šīs mājas izskatītos. Skolotājs jautā bērniem, kā viņi varētu parādīt savas mājas: uzbūvējot, uzzīmējot, uzgleznojot vai izveidojot no krāsainā papīra atgriezumiem. Viens no bērniem izvēlas māju gleznot, bet otrs – veidot no papīra atgriezumiem.

Skolotājs dodas pie bērniem, kuri gatavojas pabeigt krāsot kartona kastes, un atgādina reizi, kad nesen pastaigas laikā parkā viņi redzēja svaigi krāsotu solu. Bērni, to atceroties, ierosina, ka viņiem arī jāapvelk ap kastēm lente, lai citi bērni nepieskartos krāsai, kamēr tā nav nožuvusi. Skolotājs atrod skapī platu lenti un iedod to bērniem. Viņi, izmantojot dažus krēslus, apvelk to ap nokrāsotajām kastēm. Skolotājs ierosina, ka vajadzētu arī pielikt zīmes, lai visi saprot, kādēļ lente apvilkta. Jaunākie bērni uz lapām uzvelk krustus, vecākajiem bērniem skolotājs palīdz saklausīt un uzrakstīt ar burtiem skaņas vārdos, izgatavojot uzrakstus “stop”, “uzmanību” un “svaigi krāsots”. Viens no bērniem no rotaļu materiālu plaukta atnes grozu ar knaģiem, un ar tiem bērni piestiprina sagatavotos uzrakstus.

Kad tuvojas laiks doties brokastīs, skolotājs skandina zvaniņu. Visi bērni pievērš uzmanību skolotājam. Skolotājs parāda uz sienas pulksteņa, uz kura cipara būs pulksteņa lielais rādītājs, kad būs laiks doties brokastīs, tādēļ līdz tam laikam jāpabeidz darbi pie galdiem un tie jāsakārto. Pārējā telpa var palikt, kāda ir, jo pēc brokastīm bērni varēs atgriezties pie iesāktā.

Pēc brokastīm skolotājs aicina visus satikties uz paklāja. Skolotājs izklāj uz paklāja sev priekšā lakatu un izkārto uz tā “Trīs sivēntiņu” galda teātri. Lai bērni sagatavotos klausīties pasaku, visi kopā skandē “Bērni mājās sanākuši, durvis ciet aizslēguši” un, sākot ar īkšķiem, katru nākamo vārdu pasakot, saliek kopā nākamos pirkstus, pie vārda “aizslēguši” saliekot kopā plaukstas. Pantiņu bērni skandē vairākas reizes, katru reizi klusākā balsī un beidzamajā reizē čukstus. Skolotājs stāsta pasaku, mainot balss intonāciju un aicinot bērnus pievienoties tajās daļās, kur teksts atkārtojas, kā arī palīdzēt vilkam pūst sivēntiņu mājas. Pasakas beigās visi kopā “būvē” izturīgu māju, skandējot un ar kustībām papildinot pantu “Akmentiņš pie akmeņa, ķieģelīt’s pie ķieģeļa, māja gatava”.

Pēc tam skolotājs nosauc, kuri bērni nākamo dienas daļu iesāks kopā ar viņu vai skolotāja palīgu, kuri sākumā atgriezīsies pie tā, ko iesāka pirms brokastīm, vai izvēlēsies jaunu nodarbošanos un vēlāk, kad tiks aicināti, darbosies kopā ar skolotāju. Skolotājs izmanto ar attēliem izveidoto dienas plānu, lai parādītu bērniem, kas notiks turpmāk: uz grupu atnāks mūzikas skolotāja, un pēc tam bērni dosies laukā. Uz kartona pulksteņa ciparnīcas skolotājs novieto rādītājus tā, lai bērni redzētu, kur būs lielais un mazais pulksteņa rādītājs, kad sāksies mūzikas nodarbība, un atgādina, ka pirms tam visi kopā apskatīsies, ko kurš ir paveicis, kā arī būs jāsakārto telpa. Skolotājs pārbīda lielo rādītāju uz atbilstošo ciparu, lai bērni zinātu, kad visiem satikties uz paklāja, lai kopā iepazītos ar šorīt paveikto.

Pieci bērni, kuri vēl mācās konstruktīvi darboties ar klučiem, kopā ar skolotāja palīgu dodas pie galda, pārklāj to ar mīkstu audumu un izber uz galda kasti ar nelieliem klučiem, kā arī noliek grozu ar rotaļu dzīvniekiem. Skolotāja palīgs paņem vienu no dzīvniekiem, stāsta, ka viņš būvēs tam māju, un liek klučus apkārt dzīvniekam, visu laiku komentējot savas darbības. Trīs bērni seko viņa piemēram, divi darbojas ar klučiem vai dzīvniekiem tā, kā paši vēlas. Skolotāja palīgs komentē bērnu darbības: “Es redzu, ka tu liec klučus garā rindā, bet tu tos sakārtoji apkārt pelei. Tavam lācim izveidotā māja ir lielāka nekā manējā.”

Skolotājs ar sešiem bērniem paliek uz paklāja, lai izpētītu ēku fotogrāfijas, kuras viņi safotografēja iepriekšējās dienās, kad pēc rotaļāšanās spēļu laukumā devās pastaigā pa tuvējo apkārtni un pētīja ēkas. Viņi kopā pārrunā, ko ievēroja, pētot ēkas pastaigas laikā, un ko var redzēt fotogrāfijās. Skolotājs izvēlas vienu no fotogrāfijām un par to pastāsta bērniem, nosaucot ēkas daļas, raksturojot tās lielumu, formu un izmantotos materiālus. Katrs bērns izvēlas vienu no ēku fotogrāfijām un par to pastāsta draugam, kurš sēž blakus. Skolotājs klausās, kā bērni raksturo ēkas. Pēc tam skolotājs piedāvā dažādu Latvijā un pasaulē zināmu ēku fotogrāfijas, kuras bērni pēta un salīdzina ar tuvējā apkārtnē redzētajām ēkām. Skolotājs klausās, kā bērni lieto jēdzienus “lielāks”, “mazāks”, “vairāk”, “mazāk”, “tikpat”, salīdzinot fotogrāfijās redzamās ēkas. Nākamais uzdevums bērniem ir pāros vienoties par vienu no fotogrāfijās redzamajām ēkām, kuru mēģinās attēlot. Kad bērni izvēlējušies fotogrāfiju, viņiem pāros jāvienojas, kādā veidā viņi to attēlos. Skolotājs ar bērniem pārrunā, kurā telpas daļā viņi varētu vislabāk veikt šo uzdevumu tā, lai netraucētu cits citam un arī lai pārējie bērni viņiem netraucētu. Bērni dodas atveidot izvēlētās ēkas, bet skolotājs savās piezīmēs pieraksta novērojumus par šo bērnu prasmēm un zināšanām, lai vēlāk varētu plānot, kurus bērnus aicināt darboties vienā grupā, atbalstot viņu mācību vajadzības. Pēc tam skolotājs uzaicina pie sevis vēl sešus bērnus. Ar šo grupu skolotājs tikai izpēta un salīdzina ēku fotogrāfijas un paskaidro, ka pēc gulēšanas laika viņi kopā ar otru skolotāju izvēlēsies, kuras ēkas attēlot ar grupā atrodamajiem materiāliem.

Pa to laiku bērni pāros ir atveidojuši izvēlētās ēkas, un skolotājs dodas pie viņiem un aicina pastāstīt gan par izveidoto ēku, gan par to, kas padevās viegli un kas sagādāja grūtības. Skolotājs nofotografē izveidotās ēkas un ierosina, ka šīs fotogrāfijas kopā ar īsto ēku fotogrāfijām varētu pievienot runājošajai sienai. Bērni piekrīt, un skolotājs ar bērniem vienojas, ka pēcpusdienā, kad būs pamodušies, viņi kopā ar otru skolotāju sagatavos citus runājošajai sienai nepieciešamos materiālus: izdomās, kā parādīt to, ka iepriekšējā dienā pastaigas laikā bērni pētīja ēkas tuvākajā apkārtnē, kā parādīt ēku atveidošanu grupā un kā pievienos skaidrojumus, kā arī vienosies, kurš bērns sagatavos kuru runājošās sienas materiālu.

Piecas minūtes pirms norunātā satikšanās laika skolotājs skandina zvaniņu, lai atgādinātu bērniem, ka ir laiks pabeigt iesākto, vai arī, ja ir pabeiguši, sākt sakārtot savu darbavietu. Norunātajā laikā skolotājs vēlreiz noskandina zvaniņu, un visi bērni sapulcējas pie skolotāja. Grupa kopā apstaigā telpu, apskatās, ar ko ir nodarbojušies citi bērni, un tie, kuri vēlas, pastāsta par savu veikumu. Pārējie bērni, skolotājs un palīgs uzdod jautājumus, ja viņus kaut kas interesē, un norāda uz to, kas labi izdevies. Skolotājs un skolotāja palīgs dalās ar saviem novērojumiem, izceļot vēlamo uzvedību: “Es redzēju, cik rūpīgi tu griezi un līmēji detaļas, lai parādītu, kādu māju tu būvētu, ja būtu viens no trim sivēntiņiem. Es redzēju, ka tavs tornis vairākas reizes sagāzās, bet tu nepadevies un būvēji to atkal un atkal. Jūs bijāt dusmīgi, kad mazie bērni sagāza jūsu pili, bet jūs savaldījāties un tūlīt ķērāties pie darba, lai to atjaunotu. Man bija liels prieks redzēt, ka tu šodien sagāzi tikai tos torņus, ko pati uzbūvēji. Jūs visi šorīt tik ilgu laiku pavadījāt, darbojoties ar smiltīm! Visas šīs mājas ir rūpīgi nokrāsotas, nekur vairs nevar redzēt brūno kartonu. Man bija prieks redzēt, kā jūs mazajiem draugiem ļāvāt piedalīties jūsu rotaļā un iztēlojāties, ka viņi ir bērni jūsu ģimenē.”

Kad visu bērnu veikums apskatīts, jākārto telpa. Vecākajiem bērniem skolotājs sadala atbildības: kuri bērni ir atbildīgi par kuru telpu daļu sakārtošanu, vadoties pēc tā, kur bērni darbojās. Jaunākajiem bērniem skolotājs un skolotāja palīgs māca piedalīties telpas sakopšanā, kopā ar viņiem noliekot vietā rotaļlietas.

Mūzikas skolotāja ierodas jau sakārtotā telpā un aicina bērnus pulcēties uz paklāja. Lielākā daļa bērnu dodas pie mūzikas skolotājas, bet daži jaunākie bērni skraida pa grupu. Skolotājas palīgs šos bērnus atved pie galda, apsēdina tā, lai viņi varētu redzēt, kas notiek uz paklāja, un iedod viņiem sāls un miltu mīklu. Palīgs kopā ar bērniem apsēžas pie galda un darbojas ar mīklu, reizē atgādinot bērniem būt klusiem, lai netraucētu mūzikas nodarbību.

Mūzikas skolotāja nodarbību uzsāk ar sasveicināšanās rotaļu “Ir jau visi mūsu bērni sanākuši te”. Pēc tam bērni apsēžas aplī, un skolotāja no groza izber niedru saišķus, kociņus un oļus, aicinot bērnus pārbaudīt, kādas skaņas ar tiem var radīt. Bērni maina materiālus, eksperimentē ar dažādām materiālu kombinācijām. Pēc vairākām minūtēm skolotāja aicina bērnus nolikt materiālus sev priekšā uz paklāja un pastāsta, ka viņi spēlēs tad, kad skolotājas roka ir nolaista, bet tad, kad skolotāja pacels roku, viņi noliks skaņu rīkus uz paklāja. Bērni vingrinās ievērot norādes vairākas reizes, līdz visiem izdodas reizē pārtraukt skaņas. Skolotājas vadībā bērni izspēlē dažādus ritmus (piemēram, tā-ti-ti-tā, tā-tā-ti-ti). Pēc tam skolotāja aicina katru bērnu izvēlēties viena veida skaņu rīkus, un visi kopā vienojas, kāds skolotājas roku signāls parādīs, kad jāspēlē bērniem, kuriem ir niedru saišķi, kad tiem, kuriem ir kociņi, un kad tiem, kuriem ir oļi. Pēc tam visi kopā vingrinās ievērot signālus, un vienlaikus spēlē tikai bērni ar viena veida skaņu rīkiem. Skolotāja atgādina bērniem viņas pašas sacerēto dziesmu par to, kā sivēntiņi būvēja mājas no salmiem, zariem un akmeņiem, un aicina papildināt dziesmu pantus ar attiecīgajiem skaņu rīkiem, ievērojot melodijas ritmu. Izvelkot saldējuma kociņus ar bērnu vārdiem, skolotāja izlozē, kurš būs diriģents un dos signālus, kad kuriem skaņu rīkiem jāspēlē, lai skolotāja pati varētu spēlēt ģitāru, kuri bērni būs muzikanti un kuri būs dziedātāji. Grupa nodzied dziesmu, papildinot to ar jau iepriekšējās reizēs izdomātām kustībām un ar muzikantu spēlēto pavadījumu, pēc tam veic jaunu izlozi ar vārdiem, lai mainītos lomām. Kā parasti nodarbības noslēgumā skolotāja izlozē bērnu vārdus, kuri izvēlēsies no zināmajām kustību rotaļām tās, kuras visiem izspēlēt.

Mūzikas skolotāja ar dziesmu atvadās no bērniem, un bērni gatavojas doties laukā.

Šis ir piemērs no pirmsskolas rīta cēliena, atklājot, kā skolotājs diferencētā veidā var atbalstīt bērnu mācīšanos. Citus piemērus var atrast metodisko ieteikumu pirmsskolas skolotājiem “Mācību satura un pieejas plānošana” 2. nodaļas apakšnodaļā “Rotaļnodarbības plānošana”

Ginta Kārkliņa, Skola2030