Ēka jābūvē no pamatiem

Konferencē pirmsskolu pedagogiem “Darbojos, izzinu – mācos ar prieku”, kas norisinājās šā gada martā Valmierā, Mg. paed. Arita Lauka, Skola2030 pirmsskolas pedagogu profesionālajā pilnveides vecākā eksperte, privātās PII “Maziņš kā jūra” dibinātāja, iepazīstināja ar
galvenajiem akcentiem, kas pirmsskolas izglītības posmā ir svarīgi katrai no caurviju prasmēm. Aplūkojot pašvadītu mācīšanos, kritisko domāšanu un problēmu risināšanu, jaunradi un uzņēmējspēju, sadarbību, pilsonisko līdzdalību un digitālo prasmi, A. Lauka uzsvēra arī skolotāja lomu šo prasmju mācīšanā.

Priekšlasījuma galvenie satura uzsvari

• Caurviju prasmju nozīme pirmsskolas posmā pielīdzināma mājas būvniecībai – pirms to sāk būvēt, pats svarīgākais ir ielikt kārtīgus pamatus. Caurviju prasmes ir ļoti svarīgas ikviena pieaugušā dzīvē, risinot ikdienas situācijas, tāpēc ir būtiski tās veidot jau bērnībā, radīt ieradumu tās izmantot un tiekties iet dziļumā.


• Pašvadīta mācīšanās iekļauj vairākas prasmes. Tā ir māka atpazīt emocijas, nosaukt tās un mācīties pakāpeniski tās pārvaldīt. Tā ir spēja sekot dienas ritam, ierastajai kārtībai un pieņemt pārmaiņas. Tā iekļauj arī prasmi pakāpeniski kļūt pacietīgākam, spēt pagaidīt savu kārtu, strādāt patstāvīgi, atgriezties pie iesāktā darba, lai to pabeigtu, kā arī prasmi pārvarēt grūtības.


• Svarīgi saprast, ka mācīšanās laikā var būt arī kļūdas, bet tās var gudri izmantot, lai uzlabotu savu mācīšanos turpmāk.


• Bērns, ja viņam ir interese, dabiski grib atkārtot darbības vēlreiz un vēlreiz, šādi vingrinoties, lai izdotos aizvien labāk. Piemēram, sporta nodarbībā otrādi novietots līdzsvara sols, veidojot daudz šaurāku virsmu, uz kuras divgadnieks mēģina noturēties. Tas uzreiz neizdodas, bet katrs panākums mazos iedvesmo turpināt.


• Skolotāja uzdevums – ievērot un atbalstīt bērna patstāvīgu darbošanos. Piemēram, ikdienas vidē, pašam izvēloties krūzi, atnesot ūdeni, ielejot zupu, uzliekot uz šķīvja ēdienu. Šķietami nelielas prasmes tomēr veido būtiskus pamatus pieaugušā dzīvei. Ja skolotājs to gudri atbalstīs, tad sešgadnieks jau lielā mērā pats vadīs savu mācīšanos un tālāk jau varēs pārnest savā dzīvē jebkurā situācijā, kam tieši ar mācīšanos nebūs nekādas saistības.


• Caurviju prasmes bērns apgūst pakāpeniski. Tā, piemēram, kritiskās domāšanas prasmē svarīgākais pamats ir sākotnēji vispār radīt iespēju domāt, atpazīt, ko nozīmē – domāt. Skolotāja uzdevums ir dot atbalstu bērnam, nevis sakot “Ej padomā!”, bet iedodot rīkus, ierādot tehnikas, kas veicina domāšanu. Piemēram, “Novēro un pastāsti, ko tu pamanīji, par ko tai brīdi padomāji, kad to ieraudzīji!” vai “Agrāk, kad biju mazs, es domāju šādi, tagad es domāju šādi.” u. tml.


• Kritisko domāšanu vai veicināt ar dažādiem uzdevumiem: izzināt, pētīt pasauli, pievēršot uzmanību detaļām, skaņām, smaržām, garšām, virsmām; salīdzināt priekšmetus pēc dažādām pazīmēm, izvērtēt vienkāršas problēmas, spriežot par tām, pārrunājot, pārdomāti uzdodot jautājumus, izmantot uzzināto informāciju, to vispārinot un attiecinot uz citām situācijām.


• Problēmu risināšanas prasmes veicināšanai nav jārada speciālas problēmsituācijas. Tās jāprot saskatīt ikdienā. Jau no zīdaiņa vecuma bērns ik uz soļa sastopas ar problēmu, piemēram, ja vēlas ēst, signalizē to ar balsi, ja vēlas aizsniegt rotaļlietu, pēc tās jāpastiepjas. Pieaugušajiem ir svarīgi šajā procesā veicināt bērna patstāvību tikt galā, nevis steigties katrā brīdī palīgā. Pārspīlēta palīdzība var tikai kaitēt.


• Jaunradi bērni piedzīvo katru dienu, īpaši rotaļājoties. Piemēram, pirmsskolas grupa ekskursijā mežā atrod Lutauša cimdu un nolemj, ka jābūvē Lutauša māja. Būvniecības gaitā bērni paši secina, ka uzkalnā ir grūtāk atrast zarus un tos sastiprināt. Saliek galvas kopā un nospriež, ka vieglāk būs namu veidot ieplakā, izklājot zarus virs bedres. Skolotājam, vērojot šādas situācijas, ir svarīgi pēc tam pārrunāt ar bērniem. Visi kopā pārrunājot nonāk pie atziņas, ka pirms būvniecības darba vajadzēja padomāt, izvēlēties piemērotāko vietu, secināt, kādam mērķim māju būvē, kā veiksies, u. tml.


• Jaunrades un uzņēmējspējas var veicināt dažādi – pētot apkārtni, klausoties pieaugušo stāstus par sevi un pasauli; iztēlojoties un fantazējot; pašam izvēloties, ko darīt; lietojot dažādus darbarīkus; praktiski īstenojot paša izdomātas idejas; apzinoties (pamanot un protot nosaukt) savas intereses un spējas; stiprinot personisko pārliecību par savām spējām risināt izaicinājumus.


• Arī prasme sadarboties veidojas pakāpeniski. Pirmo reizi ierodoties iestādē, mazais bērns uzreiz nesāks sadarboties ar pārējiem. Viņš sāks sarunāties ar pieaugušo un tikai tad sāks veidot attiecības ar pārējiem bērniem. Sadarbībai ir pakāpeniski attīstības soļi. Sākotnēji bērnam ir svarīgi iepazīt pašam sevi, prast uzklausīt, veidot sarunu, un tikai pēc tam var veidot sadarbību. Piemēram, divi puiši izvēlējušies reizē salikt vienu mozaīkmīklu (puzli). Darbojoties patstāvīgi, viņi pēc ilgāka laika secināja, ka trūkst vajadzīgo gabaliņu, bet tie ir pie drauga. Skolotājs šādā situācijā veicina bērnu izpratni, ka, darbojoties kopā, izdodas ātrāk un labāk. Tā ir iespēja gūt pozitīvu pieredzi. Kopā ir jautrāk un interesantāk – tieši šeit un tagad.


• Sadarbības prasme skar prasmi atpazīt, nosaukt un skaidrot savas emocijas un jūtas; ievērot citu cilvēku uzvedību, mierināt, ja nepieciešams, vai izrādīt vēlmi iepriecināt; dalīties un prasīt atļauju izmantot otra lietas; risināt nesaskaņas pieaugušā vadībā vai ar pieaugušā palīdzību, meklēt kompromisus, palīdzēt un prast pieņemt palīdzību, piedalīties dažādās spēlēs.


• Pilsoniskā līdzdalība, kas pirmsskolas skolotājiem var skanēt kā kaut kas no ļoti augstiem plauktiem ņemts, īstenībā ir ļoti būtiska jau pirmsskolas vecumā. Tā sākas, piemēram, no kopīgas vienošanās par noteikumiem grupiņā. Kā šajā vietā un laikā kopā dzīvosim? Bērni mācās arī cits no cita, piemēram, rūpējoties, lai ievērotu nosacījumu, ka personiskajām mantām groziņā jābūt sakārtotām. Katrs bērns izvēlas savu taktiku, kā to paveikt – liekot mazāk mantu tajā, regulāri sakārtojot vai aiznesot uz mājām. Tā bērni, cits citu vērojot, apgūst pieredzi, ka var rīkoties dažādi, atšķirīgi no tā, kā viņš pats jau ir pieradis, un pārliecinās, ka galvenais ir kopīgais rezultāts – sakārtota vide. Pilsoniskās līdzdalības prasmes nozīmē zināt noteikumus, piedalīties to izstrādē; analizēt savu uzvedību; izrādīt empātiju, būt līdzjūtīgam; ņemt vērā citu intereses un vajadzības; taupīt resursus ar pieaugušā atgādinājumu, pieaugušā vadībā; zināt, kā rīkoties videi draudzīgi.


• Digitālās prasmes var šķist kaut kas jauns un neiepazīts. To var salīdzināt ar krāsu zīmuļu vai flomāsteru parādīšanos agrākos laikos. Būtiskākais ir ievērot to, kas reāli apkārtnē notiek, un prasme to gudri izmantot izaugsmei. Piemēram, pirmsskolas grupas bērniem bez tehnoloģiju palīdzības nebūtu iespējas dabā katru dienu vērot jūras ērgļa ligzdu un putnēnu šķilšanos. Tehnoloģijas padara to iespējamu, šādi bagātinot priekšstatu par dabu. Apgūstot šīs prasmes, bērni mācās saprast digitālo tehnoloģiju lomu; mācās atšķirt virtuālo pasauli no reālās; zina noteikumus, kas jāievēro, lietojot ierīces.


• Kāda tad ir skolotāja loma? Rosināt bērnus izmantot caurviju prasmes reālās ikdienas situācijās, demonstrēt to lietošanu arī savā darbībā, komentēt, lai bērni iemācītos tās atpazīt un saskatīt ikdienā, novērot un novērtēt bērnu prasmes, mērķtiecīgi sekmēt tās, radīt iespējas vingrināties.

Aritas Laukas priekšlasījumu iespējams noskatīties Skola2030 YouTube kanālā http://bit.ly/caurvijas_pirmsskola

Sagatavoja Aija Petrovska un Alnis Auziņš, Skola2030