Ekrānos piezūmotā īstenībā un pārmaiņās – kā domāt un kā būt tagad?
Ieraugām to, kas citkārt palicis ēnā
Jaunie, nezināmie, nenoteiktie, neparedzamie apstākļi savijās ar mūsu pašu šaubām un nepārliecinātību, kas ikdienā bija, bet nu vēl pastiprinās. Šis laiks izceļ virspusē to, kas klātienas laikā ir bijis, bet kam neesam pievērsuši uzmanību – neesam redzējuši vai izvēlējušies ignorēt.
Par skolu lietām domājot, – katrā skolā vienmēr ir kāds, kuram nekad nav patikušas pārmaiņas, kurš vienmēr iestājies pret, bet savu neapmierinātību drīzāk paudis mazā grupā vai klusi, aiz durvīm. Tagad tiešsaistes skolotāju sapulcēs neviens nepaliek nepamanīts, un katra viedoklis kļūst pamanāmāks. Un tāpat uz otru pusi – varbūt mēs jau visi ilgāku laiku bijām domājuši, ka kaut ko gribam mainīt, teiksim, stundu sarakstu, citādi organizēt mācību darbu, saturā no kaut kā atteikties, ieviest ko jaunu, taču ikdienā ierastā skrējiena laikā tam nekad nebija atlicis laika. Tad piepeši pienāk ikdienas dzīves pauze jeb stopkadrs un ierastais skrējiens jāpārceļ ekrānos. Un tagad domājam –
cik ļoti šodienas dzīvi atvieglotu tas, ko būtu varējuši izdarīt iepriekš.
Izvēlies perspektīvu “tagad”!
Bieži mēdzam domāt: izdarīsim, sakārtosim, organizēsim tad, kad šis konkrētais posms beigsies! Bet kāpēc ne tagad? Ieraugām vēlamo mērķi, izvēlamies tagadnes perspektīvu un – darām!
Domājot par ikdienas klātienes problēmsituācijām, kuras attālināti nav iespējams nogludināt, skolotājam un skolu vadītājam godīgi sev jāpajautā – vai problēma ir pēkšņi parādījusies vai tā tomēr ir jau sena? Un jāizlemj –
pieķeramies un risinām tagad vai atliekam?
Bērni un skolotāji jūtas noguruši un pārstrādājušies, – piedēvējam to pandēmiskajam nogurumam, attālinātām mācībām, taču viena daļa skolotāju un skolēnu arī normālajā laikā tādi ir jutušies. Šis laiks ļoti prasa prasmes prioritēt, bet daļai ar to bijušas grūtības arī normālajā laikā. Kuram tematam dot priekšroku, vai – kuru izlaist un kuru noteikti ņemt? Kā es kā skolotājs varēšu un pratīšu izvēlēties? Māka prioritēt nozīmē arī atteikšanos no mazsvarīgā. Tiem, kam trūkst šādu iemaņu, attālinātā laikā ir īpaši grūti, jo nav iespējams pārnest visas klātienes mācības attālināti. Ir jādomā, ko izlaist, ko atstāt uz vēlāku laiku vai no kā atteikties.
Padomā: kā darīt mazāk, kas būtu vairāk?
Organizējot attālinātās mācības, der atgādināt sev tēzi, ka reizēm “mazāk ir vairāk”. Taču ko mēs katrs ar to saprotam? To var īstenot dažādi. Var vienkārši darīt mazāk. Var izvēlēties mazāku gabaliņu un iet dziļumā. Var šo mazo gabaliņu izvērst kā saules starus uz visām pusēm, izplest.
Padomā: kuri ir tie cilvēki, kas tevi motivē?
Nav lielāka motivatora kā strādāt un būt komandā kopā ar cilvēkiem, kuri man uzticas un kuriem es uzticos, un mēs kopā uzticamies kopienai un varam darīt kopīgas lietas. Aizrautība un gribēšana darīt, pārvarēt grūtības lielā mērā saistās ar to, vai apkārt ir cilvēki, kuriem es ticu, uzticos un varu prasīt atbalstu, būt atbalsts, kuri var mani atbalstīt, kuri man tic un kuri man uzticas. Tādiem nav jābūt daudz. Aicinu katru padomāt, kas ir šie cilvēki šajā gadā jūsu profesionālajā dzīvē, kuriem jūs ticat un uzticaties, varat prasīt atbalstu un atbalstīt.
Uzticēšanās ir svarīgākais atslēgvārds jebkurās pārmaiņās, un tā nozīmē darbību. Ja uzticamies cits citam, tad jūtam spēku un iedvesmu darīt – attīstīt, pilnveidot, mainīt un mainīties utt.
Mācāmies būt laipni pret sevi
Parasti mēs, skolotāji, mācām būt laipniem pret citiem, un arī paši – esam iemācījušies un vēlamies būt laipni pret citiem. Taču tikpat svarīgi ir būt laipnam pret sevi! Cik bieži mēs atceramies būt laipni pret sevi? Uzmundrināt sevi? Saudzēt sevi? Kā es varu laipnībā un sirsnīgā gādībā atbalstīt sevi? Tāpēc reizēm atbalsta vārdi, ko vēlamies teikt īpašajam kolēģim, tik ļoti ir vajadzīgi arī mums pašiem.
Padomā: ja tā, kā ir tagad, būtu vienmēr, ko tu darītu?
Ja tā, kā ir tagad, būtu mūžīgi, ko tu darītu jau tagad? Šis jautājums iedod jaunu atspēriena punktu darīšanai un neatlikšanai uz vēlāku. Tas dod jaunu perspektīvu paskatīties uz sevi un esošo situāciju. Vai izvēlies būt uzgaidāmajā telpā vai esi gatavs iedarbināt vilcienu, lai nokļūtu kur citur?
Ja tā, kā ir tagad, būtu vienmēr… Mēs pārstājam “saņemties” līdz noteiktam datumam, līdz laikam, kad viss pāries. Beidzam mānīt sevi ar “saņemies!” šo dienu, šo nedēļu, jo pēc tās var nākt nākamā un aiznākamā. Saņemšanās īstermiņā prasa pūliņus, pēc kuriem kādā brīdī jutīsimies izsmelti, izdeguši. Ilgtermiņā šāda stratēģija nebūs veselīga, it īpaši, ja nezinām, cik ilgi būs tā, kā ir tagad. Turklāt – mums visiem būs jādzīvo tad, kad speciālie apstākļi būs beigušies. Kā mēs turpināsim dzīvot pēc tam, kad būsim ilgāku laiku “saņēmušies”? Kā atkopsimies no šīs “saņemšanās”, kas iet rokrokā ar paciešanos, pieciešanu, pārciešanu, ciešanām? Ja man ir lauzta kāja, un mežs man dod spēku, varbūt labāk katru dienu patrenēties, lai varu aiziet uz mežu ar kruķiem, nevis gaidīt, kad beidzot varēšu no tiem atbrīvoties?
Praktiska metode: ievies sev labo darbu un prieka brīžu blociņu!
Skolotāja pirmās klases bērniem ieviesusi labo darbu blociņu, kurā bērni ieraksta, ko šodien labu ir piedzīvojuši vai izdarījuši. Mēs, skolotāji, allaž domājam par to, kā bērniem palīdzēt, kā rosināt ieradumu ieraudzīt un domāt par labo, pateikties par to, iepriecināt otru, piemēram, ieviešot “slepeno draudziņu” spēli ar dāvaniņām. Bet ... kā pieaugušie uz sevi to vairs neattiecinām. Un kā būtu, ja šādu labo darbu blociņu ieviestu arī sev?
Rosinu katram pieaugušajam ieviest šādu labo darbu vai prieka blociņu. Nevis vēlmju un darāmo darbu. Lai vakarā, miegā slīgstot, nevis gremdētos strespilnās domās par to, ko neizdarīju, ko nepaspēju, bet ar pateicību pārdomātu, ko šī diena atnesusi labu. Pietiks katru dienu ierakstīt vienu vai divus teikumus par to, kas vērtīgs šajā dienā piedzīvots. Mazus priekus ikdienā ļoti vajag arī pieaugušajiem.
No vienas puses, mums vajag līdzās cilvēkus, kam atbalstu prasīt un uzticēties. No otras puses, katrs pats varam parūpēties par maziem priekiem un iepriecinājumu sev, vairot ticību saviem spēkiem, svinēt mazās uzvaras. Ja mēs paši parūpējamies par to, lai justos labāk, tad arī visiem citiem būs labāk.
Inga Pāvula, izglītības konsultante, Skola2030 vecākā eksperte, foto: no personiskā arhīva
Uzdevums: uzraksti uzmundrinājuma vēstuli!
- Padomā, kuram kolēģim vēlies uzrakstīt uzmundrinājuma vēstuli vai pateicību par to, ko kopā esat piedzīvojuši, un arī vēlējumu viņam.
- Kad esi izvēlējies kolēģi, kuram vēlies veltīt vēstuli, uzraksti to!
- Ieliec aploksnē.
- Uzraksti uz tās savu (!) adresi, kā arī datumu – brīdi, kurā izvēlēsies šo vēstuli saņemt un izlasīt. Vari izvēlēties laika posmu vai kādu zīmīgu datumu, piemēram, dzimšanas dienu vai citu svinamo dienu. Jebkura izvēlētā dienā būs īstā, jo tā būs tevis izraudzīta!
- Uztici šo vēstuli kolēģim un palūdz, lai nosūta tev!
