– Vērtēšana ir cieši saistīta ar mācīšanu un mācīšanos. Vai Jūsu darbā šajā ziņā ir kaut kas būtiski mainījies?

– Iesaistot bērnus uzdevumu veikšanā, es viņiem pirms tam daru zināmus kritērijus. Tā sākas mūsu kopdarbs, un te ir būtiska atšķirība. Agrāk skolēniem likām izpildīt dažādu elementu kombināciju, tagad skolēni zina kritērijus un uzdevumus var veidot paši. Tas ir interesanti, taču ne viegli – ne skolēniem, ne skolotājam. Abām pusēm tas prasa vairāk laika, tas liek mainīt domāšanu. Skolēni ir pieraduši saņemt gatavus uzdevumus, zinot, ka, izpildot tādu un tādu elementu, dabūs attiecīgi tik un tik punktu. Tagad bērniem pašiem ir jāizdomā, kā darīt.

Formatīvā vērtēšana notiek visu stundu. Es skolēniem skaidroju, piemēram, ja jūs plaukstu turēsiet tā, tad bumba labāk atleks. Sporta skolotājam ir viena priekšrocība, viņš visu laiku uzskatāmi redz, kā audzēkņi darbojas. Viņi driblē bumbu, es ierosinu pamainīt roku, paskatīties, kā cits klasesbiedrs to dara, varbūt tad sanāk labāk. Skolēns to izmēģina, pārliecinās, un tā jau ir refleksija.

Temata beigās ir summatīvā vērtēšana. Es veidoju sasniedzamos rezultātus kā rādītājus – kas katrā sporta veidā būtu svarīgākais, kas audzēknim jāapgūst, un šiem indikatoriem ir izvirzīti kritēriji. Teiksim, volejbolā augšējā un apakšējā piespēle, vietas maiņa, darbojoties grupās pa trim, četriem, pieciem. Pirms tam viņi demonstrē sadarbību pāros. Ja tas notiek procesā, ja to dara spēlē, tā jau ir nestandarta situācija. Mēs tagad visos mācību priekšmetos gribam redzēt skolēna darbību nestandarta gadījumos. Rotaļu spēlēs un sporta spēlēs, spēlēs ar mainītiem nosacījumiem skolēni nonāk iepriekš neparedzamās situācijās, jo pretinieka darbību nevar prognozēt.

Katrā temātā es veidoju vienu kontrolvingrinājumu. Tas nav normatīvs, bet atspoguļo katra skolēna tā brīža fiziskās spējas un prasmes. Ja skolēns redz, ka sanāk vāji, viņš var salīdzināt ar klasesbiedra darbībām. Skolēns arī zina, kas un kā jādara, lai iegūtu noteiktu punktu skaitu, un var savas darbības uzlabot visu laiku, kamēr apgūstam konkrēto tematu, tas ir, 7-8 stundas. Svarīgi ir bērnus motivēt, izskaidrot. Pagaidām tev iznāk 3 punkti no 5, tev vēl mazliet jāuzlabo tas un tas, lai progresētu.

Skolēnu dinamika atspoguļojas divreiz gadā. Ir tādi vingrinājumi, par kuriem jebkurš bērns var dabūt maksimālo daudzumu punktu, ja vien viņš ar sevi strādā. Piemēram, ķermeņa noturēšanā, roku spēka trenēšanā var labi darboties mājās.

– Pirmajām trim klasēm ir aprakstošs vērtējums, tālāk jau ar atzīmi. Vai skolotāji to pieņēma ar izpratni? Un kā jūs veidojat metodiskos materiālus?

– Skola2030 darbā esmu iesaistīta jau otro gadu. Ilgi debatējām par to, no kuras klases sāksim vērtēt, bija ierosinājumi pirmajās sešās klasēs dot aprakstošo vērtējumu, bet pret to daudzi skolotāji iebilda, un tāpēc nolēma šo pieeju lietot pirmajās trīs klasēs. Manuprāt, līdz šim vairāk ir runāts par to, ko nedarīsim, mazāk par to, kā mēs kopumā gribētu redzēt vērtēšanu. Domāju, ka tas vēl būtu jāskaidro. Metodiskos materiālus es veidoju četriem līmeņiem: apgūts, gandrīz apgūts, daļēji apgūts, vēl apgūstams, un katram līmenim pretī ir punkti, kas, sākot no 4. klases, pārvēršas ballēs.

– Kāpēc daļai sporta skolotāju patīk pārlieku uzsvērt rezultātu, normatīvus, lai gan normatīvus neprasa nekādi dokumenti? Varbūt kādam līdzi nāk GDA pieredze, kas padomju laikos ir zinātniski izstrādātas normas, tikai neņemot vērā katra bērna individuālās atšķirības? 

– Kāpēc patīk pieķerties rezultātam, kas izteikts skaitliskā izteiksmē kā konkrētas normas (attālums, sekunde u. tml.) izpilde? Tā ir vieglāk strādāt. Bet, ja jāvērtē kompetence, tad krietni vairāk jādomā, kā un ko mācīt, ko no skolēniem pēc tam gribēšu sagaidīt, un tas ir daudz grūtāk, nekā vienkārši paņemt mērlenti un likt audzēkņiem aizlekt tik un tik tālu. Es jau pirms gadiem septiņiem pārgāju uz cita veida vērtēšanu, prasmju vērtēšanu, iedzīvinot skolēnu sadarbību. Prasme, kompetence ir apgūta tad, ja to prot likt lietā ne tikai vienā zināmā situācijā, bet arī nestandarta gadījumos, ja prot plānot, veidot savas aktivitātes, sadarbojoties ar citiem, tās analizēt, uzlabot savu sniegumu.

Protams, jāņem vērā katra bērna fiziskās atšķirības, bet ir arī citi apsvērumi, kuru dēļ vienotu normatīvu izstrāde nav iespējama. Kaut vai skolu atšķirīgā infrastruktūra. Skolēni taču skrien pa dažādiem segumiem! Izstrādājot kontrolvingrinājumus, noteikti jāņem vērā konkrētie apstākļi, un man kā savas jomas profesionālei par to ir savs redzējums.

Esmu runājusi ar kolēģiem no citām skolām un dzirdējusi teikumu: mums divreiz mēnesī jāliek vērtējums. Bet var jau ielikt “i” vai “ni”, jo “ieskaitīts” vai “neieskaitīts” arī ir vērtējums! Katrā skolā ir savs vērtēšanas nolikums. Varbūt skolotājiem nav izskaidrots, ka formatīvo vērtēšanu var lietot katru stundu?

– Sports iet roku rokā ar veselību. Atceroties savus tālos skolas gadus, varu teikt, ka man diemžēl neizskaidroja, kāpēc vispār jāvingro. 

– Es cenšos skolēniem skaidrot fizisko aktivitāšu ietekmi uz viņu veselību. Kāpēc piektajā sestajā stundā daudzi bērni nevar nosēdēt, bet guļ uz sola? Nav fiziskās izturības, jo dienā pietrūkst kustību daudzuma. Svarīgi ir pārvietoties! Ikviens dienā var veltīt 40 minūtes kustībai! Skriešanai, soļošanai, nūjošanai vai jebkurai citai fiziskajai aktivitātei, kas sekmē katra paša veselību. Dzīve tagad ir ievērojami mainījusies. Agrāk bērns, pēc skolas atnācis mājās, gribēja iet ārā, un mamma uzprasīja, vai viņš ir izmācījies. Tagad jāseko līdzi, lai vispār izietu ārā, jo bērns sēž internetā. Tās ir globālas pārmaiņas, tas prasa milzu darbu ar vecākiem. Es vienmēr uzslavēju bērnus, kuri paši kaut ko dara. Piemēram, rudenī labi redzams, kurš vasarā ir skrējis, braucis ar divriteni.

No krosa es jau kādu laiku esmu atteikusies. Orientēšanās ir labs veids, kā panākt, lai skolēns ar patiku veiktu attālumu skrienot, turklāt tā izskrien trīsreiz vairāk. Par to skolēns saņem vērtējumu, bet pamatnosacījums ir – prasme orientēties, pazīt karti, skrienot atbilstoši savām spējām. Vērtējums ir motivators, bet pēc spējām.