Izglītības politikas mērķi Latvijā ilgu laiku ir bijuši saistīti galvenokārt ar ekonomisko izaugsmi un valstisko identitāti. Izglītības satura atbilstība darba tirgus prasībām, izglītības kvalitāte, kā arī valsts valodas nostiprināšana izglītības sistēmā ir bijuši izglītības politikas stūrakmeņi pēdējās desmitgadēs. Salīdzinājumā ar šiem neapšaubāmi svarīgajiem un likumiem atbilstošajiem mērķiem retāk tika runāts par vienādo iespēju nozīmi un iekļaujošās izglītības jautājumiem.

Tomēr vienādo iespēju kā izglītības politikas pamatvērtības neievērošana ir kļūda. Ne tikai tāpēc, ka ignorēt bērna īpašās vajadzības vai smago ģimenes situāciju, piedāvājot viņam pašam ar centību pārvarēt grūtības un panākt vienaudžus skrējienā pēc labas izglītības, nav taisnīgi. Ja nav vienādu iespēju iegūt kvalitatīvu un konkurētspējīgu izglītību visos līmeņos cilvēkiem no atšķirīgām sociālām grupām, piemēram, rīdziniekiem un mazpilsētu iedzīvotājiem, mazturīgajiem un labi situēto vecāku bērniem, sabiedrība noslāņojas un tās attīstība tiek bremzēta. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījumi liecina, ka nevienlīdzība ir viens no nopietniem valsts ekonomikas attīstību traucējošiem faktoriem.[1] Katra cilvēka produktīva un radoša potenciāla atraisīšana sniedz labumu visai sabiedrībai.

Valsts nevar nodrošināt visiem bērniem vienādi izglītotus un turīgus vecākus, bet tā var izveidot tādu izglītības sistēmu, kas veicina vienādas iespējas. Salīdzinoša dažādu valstu izglītības sistēmu snieguma analīze liecina, ka izglītības sistēma katrā valstī ietekmē to, kādas izredzes iegūt labu izglītību ir bērniem no ģimenēm ar niecīgiem ienākumiem, kā arī bērniem ar īpašām vajadzībām un imigrantu bērniem. Valstīs, kuras iegulda vairāk vienādo iespēju nodrošināšanā, ģimeņu sociāli ekonomiskais stāvoklis mazāk ietekmē skolēnu sekmes un izglītība kopumā ir kvalitatīvāka.[2] Šādās valstīs, piemēram, Somijā un Zviedrijā, ieguvēji ir gan bērni, kuru starta pozīcijas nav tik labas kā viņu vienaudžiem, gan sabiedrība kopumā. Tādām valstīm raksturīga sabiedrība, kur politikā nav lielas polarizācijas un ekonomiskā nevienlīdzība nav pārāk augsta. Savukārt mazāk vienlīdzīgas izglītības sistēmas ir polarizētās sabiedrībās, piemēram, Itālijā, Lielbritānijā, kur politikā ir izteikts dusmu un neapmierinātības faktors.

Ieguldījums iekļaujošajā izglītībā ir veids, kā nodrošināt vienādas iespējas ne tikai bērniem ar īpašām vajadzībām un mācīšanās traucējumiem, bet arī bērniem no maznodrošinātām ģimenēm un mazākumtautību bērniem.

Diemžēl vairākās valstīs veiktie pētījumi norāda, ka bieži vien speciālās izglītības internātos tiek turēti neaizsargāti bērni, kuriem būtu jābūt vispārizglītojošajās skolās. Nav noslēpums, ka bērni no maznodrošinātām ģimenēm un bez vecākiem palikušie bērni arī Latvijā mēdz nonāk speciālās izglītības internātos nevis tāpēc, ka viņiem tiešām ir nopietnas attīstības vai garīgas veselības problēmas, bet tāpēc, ka neviens viņiem nav iemācījis viņu vecumam atbilstošas elementāras prasmes, un tāpēc, ka viņus negrib redzēt parastajās skolās, jo skolotāji netiek galā ar šo bērnu uzvedības problēmām. Skolām tāpat kā skolotājiem vajag atbalstu, lai tiktu galā ar šiem izaicinājumiem un sniegtu katram bērnam iespēju iegūt labāku iespējamo izglītību.

Savukārt mazākumtautību bērniem, ja viņi mācās otrajā valodā (kas nav viņu dzimtā valoda), vajag papildu atbalstu, citādi ievērojamai daļai šo bērnu būs statistiski sliktāki mācību rezultāti nekā vairākumam bērnu, kas mācās dzimtajā valodā. Par to daudz raksta, piemēram, pazīstamais pētnieks Džims Kaminss (Jim Cummins) no Kanādas. Valstīs, kurās nav īpašu atbalsta pasākumu (piemēram, bilingvālas izglītības vai citu atbalsta pasākumu bērniem, kuru dzimtā valoda nav mācību valoda), imigrantu bērniem mācību sasniegumos klājas ievērojami sliktāk nekā valstīs, kur ir īpaši pasākumi vai kur pastāv bilingvāla izglītība. Ir svarīgi, pārejot uz jaunu valodu regulējumu skolā, nodrošināt atbalstu katram bērnam, kuram mācības otrajā valodā sākumā nepadodas.

Lasot šo rakstu, var rasties iespaids, ka viss piedāvātais – individuāls atbalsts skolā katram bērnam, ievērojot viņa īpašo situāciju –  ir pārāk tālu no realitātes, jo tas ir dārgi un skolas tam nav gatavas. Tomēr ir būtiski paturēt prātā divas lietas. Vispirms, skolas gatavība ir resursu un gribas jautājums. Ja valsts gribēs taisnīgu izglītības sistēmu (kas ir taisnīgas sabiedrības pamats) un ja skola gribēs īstenot individuālu pieeju skolēnam, kas, cerams, ir viens no satura reformas mērķiem, tad mēs sagaidīsim dienu, kad skolas būs tam gatavas. Un, jā, tas būs dārgi. Bet nevienlīdzīgas un netaisnīgas sabiedrības izmaksas ir vēl lielākas.