Solvita Lazdiņa izstāstīja gadījumu no saviem skolas gadiem. Garderobe bijusi iekārtota tumšā pagrabā, un tās krāsojums vien jau raisījis nepatīkamas sajūtas. Tā gribējies kaut ko košu! Skolotāji šo skolēnu vēlmi sadzirdēja, bet tūlīt radās jautājums: kā to mainīt? Krāsas tajos laikos nebija tik vienkārši dabūt, tomēr daudziem mājās glabājās kāds aizsākts toverītis. Bet, ja katrs atnesīs savu, vai nebūs pārāk raibi!? Tā vaicāja skolotāji un palīdzēja skolēniem domāt tālāk. Kāda meitene (vēlāk viņa studēja arhitektūru) iedrošināja: “Kad krāsas būs atnestas, es izdomāšu, kā to izdarīt.” 

“Mēs izkrāsojām pagrabu un nosaucām to par mūsu krāsu pagrabu,” sacīja Solvita Lazdiņa, piebilstot: “Ar šo pieredzi turpinu dzīvot visu laiku, nu jau pati vadot skolu. Tā veidoja manu priekšstatu, kādai jābūt skolai. Mūsu gadījumā sava loma bija gan skolēniem, gan arī skolotājiem, un galvenā atziņa, ko paņēmu līdzi: piedzīvot ir atslēga uz to, ko nozīmē mācīties.”

Skolai raksturīgās vērtības ieraugāmas skolēnu, skolotāju, administrācijas un vecāku darbībās. Kā sākas mācību stundas, kas notiek starpbrīžos, skolotāju sapulcēs, svētkos. Cik dažādu attieksmi, darot savu darbu, var paust garderobiste, apkopēja, policists, virtuves darbinieks, un cik dažādi saskarsmē ar šiem cilvēkiem, citiem pieaugušajiem un vienaudžiem var būt paši skolēni! Garderobiste virsdrēbes var izsniegt ar smaidu sejā vai arī uzrūcot, policists savu darbu var veikt laipni vai nīgri. Ikviens skolā pauž, kā šajā vietā jūtas. “Iedomājieties – divas apkopējas tīra grīdu. Vienā gadījumā skolēni nevērīgi lāčo pāri tikko uzpostajai grīdai, bet, kad strādā otra, piesardzīgi iet pa maliņu un atvainojas. Kāpēc? To nosaka ilgstoši veidojušās attiecības! Un kā ir jūsu skolā? Cik atšķirīgi, gan draudīgi, gan draudzīgi pamudinoši, var būt uzraksti pie sienas skolotāju istabā, un cik dažādi, uzsverot negatīvo vai pozitīvo, var būt ieraksti e-klasē!” ar piemēriem no dzīves dalījās Solvita Lazdiņa.

Runātāja rosināja katru aizdomāties par daudzām visikdienišķākajām skolas dzīves izpausmēm. “Skolotāju ieraksti e-klasē bieži vien atspoguļo skolēna vājās puses. Bet mums, pedagogiem, ļoti svarīgi apzināties, kā balstām savu komunikāciju ar vecākiem, uzsverot negatīvo vai tomēr bērna stiprās puses. Reizēm šķiet, ka skolotājs ir zaudējis cīņu, bet joprojām grib cīnīties, tā bērnu jau iezīmējot par slinko, nevarīgo un attālinoties no iespējas veidot attiecības un mainīt bērna uzvedību, liedzot skolēnam izaugsmi. Kur paliek sadarbība un atbildība?

Diemžēl joprojām ir skolotāji, kas mēdz strādāt tikai ar tiem, kas paši gatavi strādāt, pārējos aizsūtot klases pēdējās rindās. Lai tie nāk vēlāk atbildēt. Ir mums skolas, kur tāda prakse šķiet pieņemama. Bet mums, skolotājiem, būtu jāatceras, ka skolēna iekšējo motivāciju veido personiski nozīmīgs saturs, zinātkāre, lietpratības izjūta, ka es kā skolēns varu pārvaldīt procesu. Pirms skolēnus klasē sadalīt, par to jāpadomā! Un kādas ir jūsu skolotāju sapulces? Vai nav tā: viens stāv priekšā, bet no sēdošajiem viens dzīvo telefonā, otrs labo burtnīcas, trešais pēta nagus? Vai ir sapulces, kur tiešām noris sarunas par to, kas notiek skolā, kur skolotāji dalās ar grūtajām situācijām un kolēģi palīdz rast risinājumu?”

Visu cilvēku labjutība jeb labbūtība ir svarīga piederības izjūta. Solvita Lazdiņa uzsvēra, ka pirmām kārtām skolotājs ir tas, kurš palīdz skolēniem veidot piederības izjūtu skolai. Izkopjot un iedzīvinot vērtības, svarīgi ir iesaistīt visu skolas kopienu – veidot uz attiecībām orientētu mācību vidi ar cieņpilnu savstarpējo izturēšanos visā skolā no garderobes līdz pat klasei; mācīšanos īstenot secīgi, aktīvi, fokusēti, ņemot vērā skolas, katras klases un bērnu vajadzības; mācību procesā mērķtiecīgi attīstīt sociālās, emociju pārvaldības un mācīšanās prasmes. Solvita Lazdiņa arī pauda, ka būtisks ir skolotāja gandarījums par savu darbu. Labās emocijas, prieks par mācību procesu pielīp arī bērniem.

Runātāja vēl izcēla divas atziņas. Uzvedība tiek iemācīta, skolēni to pārņem. Un otra – skola līdzinās laukam fizikā. Mums jāpiešķir vara, nozīme tiem skolotājiem un tām praksēm vai ierastām darbībām, kuras ir cieņpilnas, sadarbību, atbildību veidojošas, savukārt nedrīkstam pievērt acis uz pretējām, nepieņemamām situācijām, jo, esot akli un nepasakot, ka tā nevajag, mēs vairojam slikto.

Nobeigumā Solvita Lazdiņa dalījās savas skolas pieredzē. “Pie mums pirms kāda laika sāka mācīties Māris, zēns ratiņkrēslā, nerunājošs bērns, kurš sazinās ar pārējiem, datora ekrānā ar acu kustību uzrakstot atbildi. Pirms Māris sāka mācīties, mēs baidījāmies, kā veiksies, bet vienlaikus arī ticējām, ka viņš ar savu dzīvesprieku un intelektu spēj mācīties parastā skolā. Kādas emocijas tagad gūstam mēs, skolotāji, kad Māra tētis vada dēlu pa sporta laukumu un Māris spēlē futbolu kopā ar citiem bērniem! Un klasesbiedri cīnās par to, kurš varēs vest Māri uz ēdnīcu.

Ļaujiet jaunajam ienākt skolā, tas rada papildu iespējas attīstīt un veidot vērtības, kas mums visiem ir tik svarīgi!”

Solvitas Lazdiņas prezentāciju no Skola2030 konferences “Pasaule skolā – skola pasaulē” var noskatīties šeit: http://bit.ly/vertibas_Solvita_Lazdina
Prezentācija pdf formātā: http://bit.ly/ieraudzitvertibas