Izglītības pārvalde novadā: misija un ikdiena, pārmaiņas un nemainīgais
Kā jūs teiktu - kas ir pārvaldes galvenā misija?
Uldis Katlaps [U. K.]: Uzskatu, ka pārvaldes galvenā misija ir nodrošināt izglītības iestāžu darbu, lai tās varētu kvalitatīvi veikt savu pienākumu, izglītot skolēnus, pēc iespējas maz saskaroties ar problēmām, kā arī rūpēties par savas teritorijas izglītības iestāžu līdzsvarotu attīstību. Tās ir kāpnītes, kas pamazām ved lejup – no pārvaldes uz direktoru, kura pienākums ir rūpēties, lai skolotāji un tehniskie darbinieki varētu veikt savus pienākumus, savukārt viņu pienākums ir nodrošināt, lai skolēni apgūtu attiecīgās izglītības programmas. Tātad augšējam slānim jādara viss, lai skolēni sekmīgi mācītos.
Edīte Kanaviņa [E. K.]: Daudz neatšķiramies no Talsu novada. Tāpat uzskatām, ka visam mūsu darbam jābūt vērstam uz skolēnu pilnvērtīgu mācību darbu. Mērķis ir maksimāli pieejama, kvalitatīva izglītība katram novada skolēnam, pat vēl vairāk – katram novada iedzīvotājam, jo mūsu atbildība ir mūžizglītība. Tā esam definējuši mūsu izglītības vīziju, vērtības novadā.
Visu aizvadīto mācību gadu esam meklējuši labāko veidu, kā virzīt izglītības nozares attīstību novadā, centušies saprast, kāda ir pašvaldības, kāda – pārvaldes loma, kādai jābūt struktūrai. Mēs, piecu metodiķu komanda, cenšamies nodrošināt atbalstu katra mācību priekšmeta skolotājam. Nozīmīgu atbalstu skolām sniedz mācību jomu koordinatori. Rūpējoties par jaunās pieejas īstenošanu, secinājām, ka novada līmenī labi būtu organizēt mācīšanās grupas. Taisnība, šim nolūkam vajag piesaistīt pašvaldības līdzfinansējumu, jo no valsts dotācijas tam finansējums nav paredzēts. Piedāvājums skolotājiem ir ļoti plašs, iespējas sevi pilnveidot ir lielas.
Mēs pārvaldē esam pieņēmuši vērtību būt atvērtiem, uz sadarbību vērstiem. Atbalstām skolas, palīdzot risināt viņu problēmas. Sarunās ar pedagogu kolektīviem vispirms izceļam visu labo, kas mācību iestādē ir, labi apzinoties, ka skolotājus ļoti motivē vēlreiz un vēlreiz dzirdēt par viņu stiprajām pusēm, īpaši šajos neikdienišķajos apstākļos. Skolotājs aizvadītajā darba cēlienā ir strādājis attālināti, lielāko daļu laika ir pavadījis viens pats, izpalikusi neformālā komunikācija. Viņš alkst uzmundrinājuma! Protams, ja nepieciešams, pasakām arī to, kas nav īsti labi, ko vajadzētu varbūt pamainīt, uzlabot. Skaidrs, ka jārunā arī par to, citādi nespēsim palīdzēt. Ja nezināsim to, kas neizdodas un rada bažas, tad pašvaldības līmenī nekādi nevarēsim risināt situāciju, lai būtu labi gan skolēniem, gan skolotājiem. Protams, jāuzmanās, lai mēs pārvaldē vienmēr izdarītu pareizus secinājumus. Es pati zinu, ko nozīmē pieejas maiņa mācību procesā, to esmu praktizējusi, man ir labi izprotamas skolotāju izjūtas, reakcijas, šaubas un trauksme, vajadzības.
Skolotājiem liekam pie sirds – visprecīzāk mūsu palīdzība jūs sasniegs tad, ja ļoti precīzi mācēsiet mums pateikt savas vajadzības.
Kā attīstīt izglītības iestāžu vadības jaudu? Ko jau darāt kā Izglītības pārvalde un kādu ierosmi sagaidāt no skolu, skolotāju un skolu vadības puses pilnveidotā satura ieviešanas kontekstā?
E. K.: Strādājam ar izglītības iestāžu vadītājiem līdzīgi kā ar skolotājiem. Viens atbalsta veids ir profesionālā pilnveide, un to jau droši vien dara visos novados. Praksē esam pārliecinājušies, ka vislabāk jauno pieredzi pārnes praksē nevis teorētiski mācoties, bet analizējot dzīves situācijas.
Mēs, Izglītības pārvalde, kopā ar visiem izglītības iestāžu vadītājiem definējam, ko gribam sasniegt. Vēlamies, lai izglītības iestādes plāno savu darbu, lai izvirza konkrētā laikposmā sasniedzamus un izmērāmus mērķus. Tas nebūt nav vienkārši. Tā kā esam ļoti atbildīgi, tad reizēm mums šķiet, ka vienā gadā jāaptver viss, ko sistēma piedāvā un ko no pedagogiem sagaida. Tāpēc strādājam pie tā, lai pievērstos kaut kam konkrētam.
Tātad svarīga ir kopīga plānošana, kopīga mācīšanās. Novadā ir izveidotas mācīšanās grupas, lai skolotāji iegūtu citādu pieredzi un ieraudzītu, kā to var pārnest uz katru atsevišķu izglītības iestādi, kur varbūt tas līdz šim nav vēl darīts. Ar izglītības iestāžu vadītājiem bijām vienojušies, ka mēs kā pārvalde būsim klāt katrā izglītības iestādē. Taisnība, pērn oktobrī klātienes tikšanās izbeidzās. Tad organizējām attālinātās sarunas ar izglītības iestāžu kolektīviem, un pedagogi stāstīja par mūsu prioritātēm, par to, kā īsteno izvirzītos mērķus, kādi piemēri apliecina to sasniegšanu. Skolotāji neizdegs, ja viņiem būs skaidras novada un iestādes prioritātes, katra skolotāja prioritātes un tas, ka no viņa nesagaida pilnīgi visu, ko vien dažādos plānošanas dokumentos var izlasīt. No mūsu puses ir svarīgi sniegt profesionālu atgriezenisko saiti. Piemēram, pirmsskolas izglītības iestādēs šobrīd aktualizējam caurviju jautājumu – visas sešas caurvijas, un aizvadītajā mācību gadā katra izglītības iestāde ir strādājusi pie savu caurviju stiprināšanas. Lielai daļai skolotāju pirmsskolas izglītības iestādēs ir bijība pret caurvijām. Iedrošinājumam labi noder praktiski piemēri, atklājot, kādas caurvijas kurā brīdī tiek darbinātas, ko ar to panāk.
Kā jau minēju, kopā ar katras izglītības iestādes pedagogiem izvērtējām, cik veiksmīgi tiek īstenoti mācību gadam izvirzītie sasniedzamie rezultāti, aplūkojām, kādi piemēri par tiem liecina, cik tuvu mērķa sasniegšanai ir katra izglītības iestāde.
Pēc sarunām ar skolotājiem secinājām, ka mēs kā novads esam gana pašpietiekami, esam apzinājuši savu iekšējo resursu, un, kamēr cits citu bagātināsim ar labo praksi, mums ārējās palīdzības vajadzēs pavisam maz. Kad būsim izsmēluši cits cita resursus, tad domāsim par vajadzīgo papildu atbalstu no ārpuses. Labi ir tas, ka mūsu izglītības iestādes raksturo liela dažādība – katrai ir savas stiprās puses. Līdz ar to ir daudz konkrētu, vērtīgu, pārnesamu labās prakses piemēru.
Mācīšanās grupas veidojām aizvadītajā mācību gadā, domājot par atbalstu skolotājiem, uzsākot pilnveidotā standarta un pieejas īstenošanu 1,. 4., 7. un 10. klasē. Vajadzību atbalstīt skolotājus saklausījām no izglītības iestāžu vadītājiem. Mūsu novadā ir viena vidusskola ar vairāk nekā 100 skolotājiem, viņi savā ziņā ir pašpietiekami un spēj cits citu atbalstīt, bet novadā ir pamatskolas, kur atsevišķos mācību priekšmetos ir pa vienam skolotājam, un tad atbalstu ļoti vajag. Tāpēc veidojam novada mācīšanās grupas, piemēram, 4. klašu dabaszinību skolotājiem. Rosinājām skolotājus domāt par satura plānošanu, par pieeju izvēli tēmu apguvē. Īstenībā jau katra mācīšanās grupa sākumā vienojās par darba plānojumu, fokusējās uz savu iekšējo vajadzību. Mēs nenoteicām striktu tikšanās reižu skaitu. Pirmās klases skolotāji, kuriem jāplāno vairāki mācību priekšmeti, tikās vismaz reizi mēnesī, un bija arī tādi mācību priekšmetu skolotāji, kas tikās trīsreiz mācību gadā.
Visu šo darbu koordinē Izglītības pārvaldes metodiķis, un galvenais darbs ir grupas izveides laikā. Kad mācīšanās grupa jau ir izveidojusies, tad skolotāji paši sazinās. Izglītības pārvaldes metodiķis regulāri lūdz atgriezenisko saiti no skolotājiem un no grupu vadītājiem par konkrētām aktivitātēm un par sadarbības procesu visa mācību gada garumā. Iegūtos datus analizējam, uzzinām vajadzības. Nākamajā mācību gadā šo labo praksi turpināsim, ņemot 2., 5., 8 un 11. klasi kā fokusklases, jo skolotāji šādu darba formu ir atzinuši par vērtīgu un vajadzīgu. Piedāvāsim mācīšanās grupas arī par noteiktām tēmām.
Vērtēšana jaunajā standartā bija mūsu prioritāte pirmajā semestrī. Tā bija vajadzība visām mācīšanās grupām, un, mūsuprāt, gana labi izdevās. Mācīšanās grupu izveide savukārt bija pašu skolotāju iniciatīva. Vienas mācīšanās grupas dalībnieki profesionālo pilnveidi vērtēšanas jautājumos apguva kopā, līdz ar to mums novadā ir vienota izpratne, mēs sarunājamies vienā valodā. Mācīšanās grupas nav lielas, 10 līdz 16 skolotāji, un, tā kā profesionāla pilnveide notika attālināti, tad, piemēram, visu valodu skolotāji vērtēšanu apguva kopā. Kad ir iegūts vienots pamats, tad jau skolotāji var iet dziļumā.
Aizvadītajā mācību gadā mācīšanās grupai aktuāla bija darba plānošana. Skolotājam vajadzēja atbalstu, lai nonāktu no standarta un programmas līdz tematiskajam plānam, līdz mācību stundas līmenim, bet skolotāji to apguva ļoti ātri. Vērtēšana jaunajā standartā bija mūsu prioritāte pirmajā semestrī. Tā bija vajadzība visām mācīšanās grupām, un, mūsuprāt, gana labi izdevās.
U. K.: Mēs, ieviešot jaunos standartus, metodiskā darba vadībā vēl spriežam, kā būtu labāk, tik plaša sadarbība visā novadā visos mācību priekšmetos un metodiskajā jomā kā Gulbenē mums nav. Izglītības iestāžu vadību cenšamies gan informēt, gan izglītot. Saprotam, ka visi uzreiz nepieņem jauno un tādēļ arī kādā no aspektiem baidās, jo visu mūžu ir darīts citādi. Tieši tāpēc izglītošana, dalīšanās pieredzē ir svarīga, jo tā attīsta gan izglītības iestāžu vadītājus, gan tālāk mācību priekšmetu skolotājus un pirmsskolu pedagogus.
Pirmsskolas jaunā standarta ieviešanas procesā ir vienu solīti priekšā skolām, un mūsu novadā jau pirms jaunā standarta visās pirmsskolas izglītības iestādēs sākām ieviest jaunās vadlīnijas, šīs izglītības iestādes savstarpēji dalījās pieredzē, rādot nodarbības kolēģiem, audzinātajām, arī medicīnas māsām. Iespējams, ka pirmsskolās ir vieglāk, jo tur viss ir kompaktāk. Arī attālinātajā mācību procesā pirmsskolas turpināja dalīties pieredzē par konkrētām prasmēm, izmantojot Zoom vidi, un lielākajā daļā gadījumu iesaistījās lielākā daļa pedagogu.
Ar skolu direktoriem kovida laikā reizi nedēļā tikāmies stundu līdz pusotru ilgās, reizēm pat trīs stundas garās sarunās noteiktā laikā Zoom vidē. Spriedām par aktualitātēm, par visu to, kas saistībā ar epidemioloģisko situāciju nemitīgi mainījās, lai reaģētu uz dažādiem jauninājumiem no valsts puses, un te atkal uzsvars bija uz informēšanu, izglītošanu, atbalstīšanu. Izglītības iestāžu vadītāji dalījās pieredzē, kopīgi izvērtējām dažādas situācijas, lai nonāktu pie labākā risinājuma. Šie daži vārdi – izglītot, informēt, atbalstīt – arī paaugstina izglītības iestāžu vadītāju un arī pašas iestādes kapacitāti.
Man šķiet, ka būtiski ir ierosināt un iedrošināt skolu vidē sadarbību starp mācību priekšmetu skolotājiem. Viena mācību priekšmetu ietvaros sadarbība jau notiek gluži labi. Sekmēt dažādu mācību priekšmetu skolotāju sadarbību, nojaukt barjeru, kas zināmā mērā vēl pastāv domāšanā starp “manu mācamo mācību priekšmetu un citiem”, – tas ir svarīgi arī jaunā standarta kontekstā, un šajā virzienā vēl jāstrādā.
Kovida laiks mūs vairāk ieveda IT vidē, Teams un Zoom vidē, arī Skola2030 rīkoja dažādus pasākumus, un tas viss mācību priekšmetu skolotājiem varbūt jau ir sniedzis vajadzīgo kopainu.
E. K.: Svarīgs ir metodiskais atbalsts. Ļoti gribētos vēl vairāk izmantot lokālos resursus, sagatavojot konkrētu mācību stundu metodiskos materiālus, lai tie precīzi atbilstu standarta prasībām, programmā paredzētajām tēmām, lai tie tiešām būtu izmantojami mācību procesā. Gatavi materiāli, piesaistīti konkrētai videi, kurā bērni dzīvo, ir vērtīgs atbalsts skolotājiem, lai viņiem nebūtu nemitīgi jāizgudro divritenis no jauna. 2019./2020/ m .g. mācību jomu koordinatorus iesaistījām šo darbu veikšanā, un mūsu izglītojošajā un interaktīvajā centrā “Dzelzceļš un Tvaiks” strādājām ar dažādu mācību priekšmetu skolotājiem. 2020./2021. m. g. strādājām novada muzejā, vairāk iesaistījās sākumskolas un humanitāro mācību priekšmetu skolotāji, priecājāmies par skolotāju pašiniciatīvu, izveidojot darba grupu, lai izstrādātu materiālus. Droši vien papildus motivēja tas, ka materiāli tika pieteikti programmai “Latvijas skolas soma”. Mūsu skolotāju veikumu novērtēja ļoti augstu, kas savukārt iedvesmoja un iedrošināja visus pārējos skolotājus, jo pedagogam ir svarīgs apliecinājums, ka viņa darbs ir kvalitatīvs un vērtīgs. Tagad gatavojam metodiskos materiālus pētniecības prasmju attīstīšanai, lai skolotājiem ar skolēniem varētu strādāt darba vidē.
Protams, lielais izaicinājums ir atrast finansējumu metodisko materiālu izstrādei no pašvaldības budžeta. Tā gan nav darba samaksa un neatsver ieguldīto darbu, tā ir simboliska pateicība skolotājiem, lai nebūtu tā, ka strādāts ir sabiedriskā kārtā.
Jā, visvērtīgākais resurss esam cits citam. Skolotāji vislabāk pazīst bērnus, zina izaicinājumus un vislabāk spēj cits citu atbalstīt. Ir tikai jārada iespējas skolotājiem sadarboties. Jāiedrošina runāt par visu labo, un, kas īpaši svarīgi, par to, kas neizdodas. Neveiksme ir rezultāts, no kā var ļoti labi mācīties. Jāatzīst, ka tas skolotājiem joprojām ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – atzīt, ka drīkst kļūdīties, ka var neizdoties, ka dabiski ir lūgt palīdzību. Kad skolotājs to pieņem, uzticas un saprot, ka var doties pēc palīdzības, tad to parasti arī saņem.
Kāda Gulbenes novada skolām ir aktuālākā, raksturīgākā vajadzība?
E. K.: Skolotāji! Nupat to pārspriedām arī ar citu novadu kolēģiem. Viņiem ir līdzīgi, un man šķiet, kas tas valsts līmenī nav īsti apzināts. Es teiktu, ka mēs sēžam uz pulvera mucas, kas var eksplodēt pēc gadiem pieciem, ja neko būtiski nedarīs.
Kā pārvaldei sekmējies dialogs ar skolām sevī vērstajā Kurzemē?
U. K.: Ja teiktu, ka viss ir ideāli, man neticētu, un ideāli jau arī nav. Ar direktoriem mums ir ciešākā sadarbība, un man šķiet, ka viņi mūsos saskata atbalsta iespēju. Piekritīšu Edītei – arī pie mums daļā skolotāju joprojām valda uzskats – ja reiz esmu skolotājs, tad man jābūt perfektam, viss jāzina un jādara uz desmitnieku. Mums visiem jāvirzās uz tādu modeli, ka skolotājs nebaidās kļūdīties, nebaidās no vadītāja, savukārt vadītājs par kļūdām nebar, bet kopīgi visu pārrunā un atbalsta. Tad aug skolotājs, pilnveidojas attiecības kolektīvā un iegūst pats mācību process un skolēni. Runa ir par uzticēšanos – pedagogu kolektīva iekšienē un attiecībās ar Izglītības pārvaldi. Pretējā gadījumā, baiļu atmosfērā, radošs darbs nemaz nav iespējams. Kā uzticēšanos panākt? Tikai ar ikdienas reālo darbu, kas pārliecina – uzticēšanās atmaksājas.
Jūsu novēlējums jaunajā mācību cēlienā!
E. K.: Neapstāties, attīstīties, uzdrīkstēties, rast radošus risinājumus, tiešām būt gataviem strādāt mainīgos apstākļos. Saprast, ka dzīvojam ļoti dinamiskā laikā. Ja to pieņemsim, tad pietiks spēka, enerģijas strādāt.
U. K.: Novēlu skolotājiem un mums ikvienam strādāt ar vienu mērķi – attīstīties. Lai izdodas sasniegt tās gaidas, kuras katrs sev nākamajam darba cēlienam ir izvirzījis, lai tas mūs pilnveido, lai iecerētais ir nedaudz virs mūsu pašreizējās varēšanas un vienlaikus reāli piepildāms!
Talsu novads dibināts 2021. gada 1. jūlijā. 4 pilsētas, 18 pagasti. 2 sākumskolas (abas ar pirmsskolas programmām), 7 pamatskolas (no tām 1 speciālā, 4 ar pirmsskolas grupām), 8 vidusskolas (no tām 1 pirmsskolas grupas, 1 privātā, 1 neklātienes), 15 pirmsskolas, 2 sporta skolas (profesionālās ievirzes skolas), 1 Mūzikas, 1 Mākslas, 5 Mūzikas un mākslas skolas (profesionālās ievirzes skolas), 2 interešu izglītības iestādes (Talsu novada BJC un 1 privātā – “Dziesmu skola”).
Talsu novada Izglītības pārvaldes struktūra 4 izglītības darba speciālisti, 2 izglītības darba metodiķi, vadītāja vietnieks, lietvedis un pārvaldes vadītājs.
Gulbenes novads dibināts 2009. gadā, 1 pilsēta un 13 pagasti. 8 pirmsskolas, 7 pamatskolas, 1 vidusskola, 3 profesionālās ievirzes skolas.
Gulbenes novada Izglītības pārvaldes struktūra 5 izglītības metodiķi, 4 atbalsta speciālisti – logopēds, 2 psihologi, speciālais pedagogs; projektu vadītājs, lietvedis un pārvaldes vadītājs.
Kādas izmaiņas radījusi administratīvi teritoriālā reforma?
Talsu novada IP: Talsu novads ir kļuvis plašāks. Ir piepulcējies Dundagas, Rojas un Mērsraga novads. No mācību procesa satura viedokļa, kas skar eksāmenus un valsts pārbaudes darbus, pārvalde jau pirms reformas ir strādājusi jaunveidojamā novada ietvaros, tāpēc metodiskajā ziņā nekas daudz nemainās. Pārmaiņas būs struktūras ziņā, būs jauni pienākumi, it īpaši saistībā ar profesionālās ievirzes izglītības iestādēm (mākslas, mūzikas un sporta skolām) – līdz šim tās darbu mēs pat īsti nekoordinējām. Vispārējās izglītības iestādes būs tuvu pie 20, apmēram tikpat daudz būs pirmsskolas izglītības iestāžu – vismaz pa vienai nāks klāt no “jaunajiem novadiem”. Kopā ar profesionālās ievirzes izglītības iestādēm izglītības iestāžu skaits būs pāri par 40.
Gulbenes novada IP: Struktūras ziņā Gulbenes novadu reģionālā reforma neskar nemaz. Rūpējamies par astoņām pirmsskolas izglītības iestādēm, astoņām vispārējas izglītības iestādēm un trīs profesionālās ievirzes izglītības iestādēm.
Kas ir lielākie izaicinājumi, tuvākie darbi pēc administratīvi teritoriālās reformas?
Talsu novada IP: Galvenās papildu rūpes būs saimnieciskās. Vecā rajona robežu laikā bija pagasta padomes, katrā bija sava pārvaldība izglītības jomā, rajona padome to visu pārskatīja, īpaši neiedziļinoties. Jaunā novada apstākļos nav vairs pagastu izglītības pārvaldītāju, katrā bijušajā novadā tieši atbildīgo par izglītības jomu nebūs. Mūsu atbildība pieaug, darba apjoms palielināsies, vajadzēs papildu speciālists. Struktūras jautājumus vēl risinām, jo viens ir tīri pārvaldības struktūra, otrs – metodiskā vadība. Metodiskajā jomā gribētos sadzirdēt, kas tiks darīts valsts līmenī, un tad saprast, ko mums novadā vajag – mācību priekšmetu metodiskās komisijas vai apvienības. No šis izšķiršanās izriet nepieciešamais speciālistu skaits – 20 vai tuvu pie 30, ja metodisko jomu sadala uz vispārizglītojošām skolām, un tad ir jautājums, kas to finansēs. Vai pašvaldības? Pašlaik valsts ir pateikusi, ka metodiskā vadība ir pašvaldību ziņā. Pirms dažiem gadiem šim nolūkam vēl varēja dabūt finansējumu no valsts mērķdotācijām, tagad tādu iespēju nav. Ja es dodos pie pašvaldības un saku, ka vajadzētu vēl dažas slodzes metodiskajai pārraudzībai, to gan varu pamatot, bet ar [reģionālo] reformu tas īsti nesaistās. Var domāt, ka pieaug administratīvais aparāts, lai gan tā gluži nav – tas būtu metodiskais atbalsts konkrētiem skolotājiem. Tādēļ par struktūras izveidi vēl domājam.
Gulbenes novada IP: Gulbenes novada izglītības attīstības plānā esam noteikuši virzienus, pie kuriem tuvākos piecus gadus strādāsim, piemēram, audzināšana kā izglītības procesa daļa, mācību procesa individualizācija, diferenciācija un personalizācija u. c. Raudzīsim, lai noteiktos jautājumos novada līmenī veidotos vienota izpratne. Pašlaik ļoti svarīga loma pārmaiņu vadībā ir cilvēkiem līderiem, piemēram, iestādes vadītājiem, metodiķiem, arī mācīšanas konsultantiem, kuri fokusē skolotāju uzmanību, sniedz metodisko atbalstu, līdzdarbojas izglītības procesā un vajadzības gadījumā spēj sniegt atgriezenisko saiti. Ja valsts skolotājiem piedāvās savu metodiskā atbalsta sistēmu, tad mēs mēģināsim to pielāgot mūsu izveidotajai.
Liels darbības lauks saistās ar lokālajiem resursiem. Domājot par metodisko darbu novadā, mēs vēlamies, lai mācību process tiktu īstenots dažādās vidēs un izmantojot dažādus vietējos resursus, bet skaidrs, ka valsts mums nepiedāvās metodiskos atbalsta materiālus, ne arī pieredzi, kā to darīt. Varam paļauties tikai paši uz sevi. Tas nozīmē, ka mums paveras plašs darba lauks, gatavojot metodiskos atbalsta materiālus saviem skolotājiem, lai viņus iedrošinātu, lai satura apguvē skolotāji prasmīgi izmantotu visu uz vietas pieejamo.
Kāda ir laba skola, kas par to liecina?
Talsu novada IP: Laba skola ir tāda, kur pasūtītāji – bērni un vecāki – ir apmierināti ar skolu, priecīgi par skolēnu sasniegto, bet ārējam vērtētājam, kā Izglītības pārvaldei, būtu jāraugās, vai skola tiešām ir kvalitatīva, jo vecāku apmierinātība vien nav pietiekams rādītājs. Var būt tā, ka atsevišķā apdzīvotā vietā iedzīvotāji nav motivēti gūt lielus sasniegumus un, skatoties skolēnu tālākās dzīves gaitas, atklājas, ka skolu par labu nevar dēvēt.
Otrkārt, ir svarīgi, lai jaunieši nākamajās mācību iestādēs un dzīvē kopumā spētu gūt labas sekmes un īstenot savu potenciālu. Arī labas akadēmiskas zināšanas ne vienmēr apliecina labu skolu. Ja skolā nav tālredzīgas karjeras izglītības, tad pat ar labām akadēmiskajām zināšanām absolvents turpmākajā dzīvē var sevi nerealizēt. Pēc manām domām, skolēniem ar labām akadēmiskajām sekmēm ne vienmēr ir jānonāk vidusskolā. Būtu ļoti jauki, ja labos un akadēmiski gudros bērnus virzītu arī uz profesionālajām skolām. Tad Latvija kopumā un konkrētā apdzīvotā vieta iegūtu daudz vairāk. Arī pēc profesionālo skolu beigšanas absolventi taču var turpināt izglītoties augstskolās.
Vēlreiz: laba skola ir tāda, kad pasūtītājs ir apmierināts un pakalpojuma saņēmējs – skolēns – pēc mācību iestādes beigšanas sekmīgi iekļaujas dzīvē un ir apmierināts. Taisnība, manuprāt, uzreiz tas nav nosakāms. Jāpaiet pieciem, desmit gadiem, kopš skolēns beidzis mācību iestādi.
Gulbenes novada IP: Piekrītu Uldim, ka laba mācīšanās var notikt tikai tad, ja bērns labi jūtas, tas vispār ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem. Lielais izaicinājums ir panākt, lai bērni tiešām skolotājiem uzticētos, lai skolas radītu vidi, kas rosina bērnus pašus radīt jaunas zināšanas. Tas ir kvalitātes rādītājs. Mēs kā skolotāji vadām procesu.
Bērncentrēta mācīšanās ir tāda, kurā valda savstarpēja uzticība, sadarbība, iedvesma, radošums, atvērtība. Audzināšanas procesā bērnu kā personību vairs neveidojam tikai ar konkrētu pasākumu starpniecību, tā ir nepārtraukta izglītošanās, par kuru atbild ne tikai audzinātājs, bet arī katrs pieaugušais izglītības iestādē. Piekrītu, ka karjeras izglītība katrā izglītības iestādē ir neatņemama tās sastāvdaļa. Skolā jārada vide, kurā gan bērni, gan skolotāji var attīstīt savus talantus. Lai bērnus uz to pamudinātu, iedvesmotu, lai viņi būtu prieka pilni, vajag aizrautīgus, nenogurušus skolotājus, tāpēc skolas vadībai jārūpējas, lai skolotājiem būtu šādi priekšnosacījumi. Jādomā par psihoemocionālo situāciju, par iestādes mikrovidi, kas veicina pedagogu horizontālo izaugsmi, nemitīgu vēlmi pašizglītoties, profesionāli pilnveidoties, rada iespēju radoši izpausties.
Kā to saskatām rezultātos? Uz kādiem datiem balstāmies? Tie nav tikai ierastie skolēnu sasniegumi valsts pārbaudījumos vai centralizētajos eksāmenos, tās ir regulāras skolēnu un vecāku aptaujas, sarunas ar skolotājiem, vērojumi izglītības iestādēs. Tā ir bērnu iesaiste dažādos konkursos, viņu motivācija pašiem piedalīties un sasniegt rezultātu. Man gribētos, lai mēs skatītos uz rezultātu un procesu kā vienlīdz svarīgiem. Dažkārt, novērtējot kvalitāti, svari kausi par daudz sveras rezultātu pusē. Manuprāt, drīzāk vajadzētu būt otrādi.
Vai skolām ir pietiekama materiāli tehniskā bāze jaunā satura ieviešanai?
Talsu novada IP: Saprotams, ka pilnīgi visa nav, bet ļoti žēloties arī nav iemeslu. Cenšamies ar pašvaldības palīdzību nodrošināt vajadzīgākos mācību līdzekļus. Cerīgu skatu vieš IZM datoru iepirkums. Savā starpā esam pārrunājuši, ka būtu labi, ja jaunajos mācību priekšmetos, kā inženierzinātnēs, būtu valsts programma, kas nodrošinātu mācību līdzekļu bāzi.
Gulbenes novada IP: Arī mēs ar pamatvajadzībām esam nodrošināti, arī mums visa nepietiek. Tad jau būtu apstājušies attīstībā! Mudinām skolotājus domāt, ko vēl vajag, arī – ko var darīt citādi.
Kā novadā sokas mācību jomu koordinatoriem? Vai viņi darbojas tīri pēc savas ierosmes? Vai saņem pašvaldības atbalstu?
Talsu novada IP: Finansējums nāk no pašvaldības, bet realitātē jau es kā pārvaldes vadītājs dodos pie tiešajiem naudas devējiem, un man jāspēj pārliecināt deputātus, ka vajag finansējumu metodiskā darba veikšanai. Izglītības pārvalde sarunās ar mācību iestāžu direktoriem spriež, kas varētu būt metodisko komisiju vadītāji, un ir situācijas, kad attiecīgie mācību priekšmetu skolotāji jau paši izvirza metodisko komisiju vadītājus. Protams, metodisko jomu vadītāji jau ir izvēlēti, to arī valsts līmenī grib zināt, bet mācību gada noslēgumā tas ir jāpārvērtē. Jāatzīst, ka daļēji kovida dēļ mācību gads metodiskajā ziņā nebija tik gluds kā vēlētos. Tas mums ir viens no galvenajiem izaicinājumiem nākamajam mācību gadam – sakārtot struktūru, lai nepārklātos robeža starp mācību jomas koordinatoru un mācību priekšmetu metodiskās apvienības vadītāju.
Gulbenes novada IP: Piemēram, mācīšanās grupu ideja un mērķis radās, sadarbojoties ar jomu koordinatoriem. Joma atbild par saturu, par mācību priekšmetam specifiski vajadzīgo, profesionālo pilnveidi un labo praksi ļoti konkrētos jautājumos. Tās ir mācību priekšmeta robežas. Mācīšanās grupu fokusā vairāk ir pieeja, procesa organizēšana, tur vairāk ir par metodiku, tur apvienojas skolotāji, kuriem varbūt izaicinājums ir formulēt sasniedzamo rezultātu vai vērtēšana, vai digitālo rīku lietošana mācību procesā, viņus interesē atgriezeniskās saites iegūšana.
Par vidusskolas modeli. Kā ir veicies līdzsvarot piedāvājumu novada vidusskolās? Vai ir izdevies iekļaut labākos, katrai skolai savus specifiskos piedāvājumus?
Talsu novada IP: Pirmais gads desmitajām klasēm ir pagājis, un vidusskolas (pavisam 8, no tām 1 Valsts ģimnāzija, 1 neklātienes un 1 privātā vidusskola) ir precizējušas piedāvājumus, sapratušas, kā savus grozus uzlabot. Šāda vēlme ir uzteicama. Varbūt mūsu novada izglītības iestādes nav ļoti specializējušās, tā, ka vienā pārsvarā mācītu vienas jomas, citā tikai citas, atšķirīgas. Taisnība, vidusskolās sava specializācija ir bijusi jau agrāk. Arī tagad piedāvājums galvenokārt izriet no skolu līdzšinējās pieredzes, balstoties katras skolas spēcīgākajās pusēs, un, protams, lielā mērā arī no skolēnu vajadzībām. Visās vidusskolās vidusskolēnu lielākā daļa ir tās pašas skolas 9. klašu absolventi, un tad jau arī skolai ir krietni vienkāršāk nekā tad, ja būtu īpaši jādomā par citu skolu skolēniem.
Ja skolēns pēc pamatskolas tomēr gribētu iestāties citā mācību iestādē, informācija galvenokārt iegūstama vidusskolu mājaslapās. Protams, var sazināties ar Izglītības pārvaldi. Mums gan vidusskolu nav tik daudz, un, pārejot no vienas skolas uz citu, saziņa visbiežāk notiek tieši ar konkrēto izglītības iestādi. Var gan rasties problēmsituācija, ja divās mācību iestādēs kādu mācību priekšmetu apgūst atšķirīgā mācību gadu skaitā – vienā divos gados, otrā trīs. Tāda varbūtība gan drīzāk ir tīri teorētiska.
Protams, jaunpienācēji – Dundaga, Roja, Mērsrags – līdz šim nav konkurējuši ar Talsu pilsētu. Jāskatās, kas mainīsies vidusskolu piedāvājumā. Līdzšinējā komunikācija rada pārliecību, ka viss veicas pietiekami labi.
Gulbenes novada IP: Vidusskolas posmā mācās 220 skolēnu. Aizvadītajā mācību gadā vēl divos pagastos bija vidusskolas, kurām nākamais mācību gads būs pēdējais – kad pabeigs šīs 12. klases, tad turpmāk novadā būs viena vidusskola.
Pilsētā ir viena vidusskola, kas uzņem 10. klasi, līdz ar to nav jāsaskaņo piedāvājums, lai kaut kas nepārklātos. Pēdējā mācību gadā skolu vadība ir drosmīgi piedāvājusi skolēniem veidot individuālos mācību plānus. Analizējot iepriekšējo pieredzi un izvēles, ieraudzījām, kā veidojas virzieni, līdz ar to jaunajā mācību gadā, piedāvājot padziļinātos kursus, skolēns neizvēlēsies no visiem deviņiem piedāvātajiem, bet būs iespēja no pieciem mācību priekšmetiem izraudzīties tos trīs, kurus apgūs padziļināti.
Kā sasniedzam katru skolēnu? Lai skolēniem būtu pieejama nepieciešamā informācija, skolu vadības komandas organizē attālinātās sarunas ar katras pamatskolas skolēniem, informējot par piedāvājumu, kā jāveido mācību plāns, ar konkrētiem piemēriem ieskicējot, ko nozīmē padziļināti apgūt konkrētu mācību priekšmetu. Pagājušajā mācību gadā daudz strādājām ar 7. un 8. klašu skolēniem un vecākiem, izskaidrojot un modelējot skolēnu individuālo mācību plānu, un tā viņiem veidojas izpratne, kas palīdz izvēlēties vidusskolas mācību priekšmetus. Šāda nodarbība ar skolēniem un vecākiem būs jāatkārto.
Koncentrējot savus mācībspēkus vienā vidusskolā, spēsim piedāvāt daudz augstvērtīgāku izglītību visiem saviem skolēniem attiecīgajā mācību priekšmetā, nekā turpinot piedāvāt vairākās izglītības iestādēs. Katrai programmai ir paredzēti arī ārējie resursi, esam piesaistījuši skolotājus gan no augstskolām, gan nozaru profesionāļus mācību satura dziļākai apguvei.
