Jaunās iespējas: digitalizācijas ienākšana skolās

Inovācijas pedagoģijā – ne tikai rīki, bet arī process

Agrāk skolēnam iedeva lasīt drukātu lapu, tagad var piedāvāt lasīt planšetē; agrāk zīmēja tikai ar krītiņiem un varēja griezt tikai ar šķērēm, tagad ir tehnoloģijas, ar kuru palīdzību dara to pašu vai ko līdzīgu un nonāk pie tā paša vai labāka rezultāta. Tomēr materiāla pārnese digitālā vidē arī ir tikai maza šķautne jeb iespēja. Mainās paši procesi pedagoģijā, mācību organizēšana. Tehnoloģijas dod skolotājam jaunus rīkus, taču pedagoģija vienmēr ir bijusi un joprojām ir plašāks jēdziens, ar dziļāku mērķi nekā atsevišķi rīki. Inovācijas pedagoģijā ir komplekss skatījums, kas ietver tehnoloģiju lietošanu ne tikai kā izziņas rīku, bet arī vērtēšanu, atbalsta sniegšanu, diferencēšanu u. c. pedagoģijas aspektus. Tā nenozīmē skolotājam vienkārši atrast programmu un ar bērniem būvēt virtuālo realitāti.

Piekļuve aktuālajai profesionālajai informācijai pasaulē

Jau pirms 7–8 gadiem mūsu skolotāji varēja izmantot brīvi pieejamos Stenfordas (Stanford University) kursus. Daļa no zinātnes procesa jau ir pārcēlusies digitālajā vidē, skolotāji jau labu laiku var piekļūt pasaules vadošo augstskolu zinātniskajai domai, datiem, dažādu pētījumu rezultātiem. Jautājums – vai skolas to apzinās un izmanto šīs inovatīvās iespējas, cik pilnvērtīgi skolotāji lieto tehnoloģijas profesionālajā darbībā, saziņā ar kolēģiem, sevis izglītošanai?

Vērtēšanas dati

Viena no pietiekami nenovērtētām dimensijām ir vērtēšana. Digitalizācija paver plašas iespējas veikt testus, veidot vērtējumu tabulas, apkopot kontroldarbu rezultātus, pašvērtējuma anketas utt. Jautājums ir, vai protam datus izmantot, lai tajos saskatītu jēgu. Tur slēpjas milzu potenciāls. Ja skolā ir uzbūvēta sistēma, kā šos datus interpretēt, tas ir liels ieguvums. Ja skolēnam reizi nedēļā dod testa uzdevumus, kas ir saskaldīti tā, ka skolotājs iegūst datus par katru no teksta uzdevuma mazajām prasmēm, tad pusgada laikā var skaidri ieraudzīt skolēnu attīstības dinamiku, saprast viņa vājās un stiprās vietas un to, kāda virzienā būtu vairāk jāstrādā. Līdzīgi kā skolotāji mēdz darīt klātienē – vēro skolēnus, apkopo datus un spēj pateikt, kā katrs skolēns ir progresējis. Ja iegūtos datus var savietot kopā ar citu kolēģu datiem, tad iegūst lielāku kopainu. Vācot un izmantojot datus par skolēna mācīšanās procesu, varam viņu fantastiski atbalstīt, panākt straujāku progresu, mērķtiecīgāk strādāt.

Digitāls saturs un diferencēta pieeja

Digitāls saturs paver skolotājam iespējas labāk pielāgot mācību saturu, to vairāk dažādot, nodrošināt diferenciāciju, pievienot papildjautājumu tiem, kas strādā ātrāk, rūpēties par to, lai mācību saturs un līmenis atbilstu katram atsevišķam skolēnam. Turklāt tehnoloģijas dod veselu rīku komplektu iekļaušanai, personalizācijai, skolēnu darbības aktivizēšanai.

Pieaugoša atbildība par skolēnu digitālajām kompetencēm

Pirmsinterneta ērā, skolotājam skaidrojot mācību saturu, skolēnam radās simtiem “kāpēc?”. Tagad skolēns var piekļūt pasaules mēroga informācijai un iegūt vajadzīgo informāciju, lai veidotu kontekstu un izpratni. Taču aizvien svarīgāka kļūst prasme izvērtēt, interpretēt informāciju, saprast, vai tā, cilvēka vai mašīnas rakstīta, ir patiesa vai aplama. Liela vērtība ir arī prasmēm apstrādāt visdažādākos datus un spēt tajos saskatīt kopsakarības. Tāpat svarīgi ir mācīt atbildīgi komunicēt tiešsaistē, lietot sociālos tīklus, rakstīt komentārus u.tml., kā arī izpratni par datu drošību un ētikas jautājumiem. Skolā ienāk medijpratība, informācijpratība. Taču svarīgi, lai to attīstām arī mēs kā pieaugušie – skolotāji, vecāki un citi –, jo atbildība par skolēna digitālajām kompetencēm vairs nav tikai informātikas skolotāju daļa. Sabiedrībā informācijpratība, medijpratība ir ļoti nepieciešamas prasmes ikdienā.

Piekļuve aktuālai informācijai, autentisko, reāllaika datu izmantošana mācībās

Tehnoloģijas iedod piekļuvi datiem, vietām, cilvēkiem, citiem tīkliem. Reāllaikā pieejamos datus mūsu skolās daļēji jau izmanto, tie sniedz fantastisku iespēju. Varam iegūt datus no satelītiem, lai, piemēram, mācoties ģeogrāfiju, analizētu mākoņu kustību u. tml. Prasme apstrādāt visdažādākos datus un spēt tajos saskatīt kopsakarības ir ļoti vajadzīga arī darba tirgū.

Mācoties sociālās zinības, tehnoloģijas un piekļuve aktuālai informācijai dod plašāku skatījumu uz pasauli un papildu iespējas analizēt notiekošo. Piemēram, vērot un analizēt protestus Krievijā. Tāds autentiskums ļauj jauniešiem uz procesiem skatīties no dažādām pusēm, izprast dažādus aspektus un tad spriest.

Vēl citi piemēri – varam pieslēgties starptautiskajai kosmosa stacijai, aprunāties ar astronautiem, ar zinātnieku otrā pasaules malā, varam darboties etwinning projektā. Tālākā nākotnē skatoties – nav izslēgts, ka kādreiz skolēni, mācoties par planētām, jau varēs pieslēgties cilvēkam uz Marsa un vērot, kā tur pašlaik izskatās. Ir ļoti vērtīgi, ja skolēni nopietni mācās izmantot šādas iespējas.

Videospēles mācībās

Spēle ir izklaide, tomēr no mācīšanās viedokļa tā ir iedarbīgāka nekā pasīvā video skatīšanās. Mācot vēsturi, var izmantot pat Minecraft spēli. Dāņi interešu izglītībā māca bērniem stratēģisku domāšanu ar CS Go. Stratēģijas spēles simulē notikumus. Ir firma, kas ražo spēles Europa Universalis, un tā ir milzīga Eiropas notikumu simulācija, kuras mehānisms ir vesels komplekss. Tu vadi valsti vai dzimtu, tev ir milzīgi ekonomiski, diplomātiski, vides u. c. ietekmējoši apstākļi, un ar spēles starpniecību redzi, kā vēsturiski notikumi iespaido dažādus iznākumus, uzreiz vari paraudzīties uz vēstures procesu nevis no melnbalta skatījuma, bet atklājot milzīgas notikumu kopas, kas cita citu ietekmē. Tā ir spēļu priekšrocība. Tāpat nozīmīgas ir valodu attīstošas spēles maziem bērniem.

Animācijas un simulācijas

Pirmajā dabaszinātņu un matemātikas projektā pirms 10 gadiem tikai izveidotas dažādas animācijas. Tie, kas māca fiziku, labi zina PhET simulatorus, kas būtībā ir virtuāla laboratorija. Tās nedod 3D briļļu supersajūtu, tomēr virtuālās laboratorijas ļauj simulēt procesus daudzos mācību priekšmetos, un šīs iespējas gana plaši jau izmanto. Skolotājam ir liela priekšrocība, ja nav katram skolēnam uz galda jāuztaisa pilns eksperiments, bet datorā var mainīt parametrus, fiksēt datus un iegūt rezultātus.

Sadarbība un tīklošanās klātienē un tiešsaistē

Ar jauno standartu ir mēģināts celt saulītē sadarbību kā caurviju prasmi, un to, ko ar sadarbības palīdzību gribam labu izdarīt. To var attīstīt gan klātienē, gan veidojot dažādas grupas un dabiski tīklojoties pēc interesēm. Domu, ideju un materiālu savstarpējai apmaiņai ir ievērojama loma ne tikai mācībās, bet redzesloka paplašināšanā vispār. Svarīgi – kā mācībās skolotājs šos saskarsmes tīklus veido, organizē un pārvalda. Kādās grupās ir skolēni? Kādās grupās ir skolotājs? Grupā, kur runā par mācību metodēm, grupā, kur runā par 7. klases skolēniem, grupā, kur runā par skolas vīziju, kur sadarbojas ar vecākiem? Dažādos tīklus var un vajag izmantot – skolēnu mācīšanās procesā un pats savā mācīšanās procesā, redzesloka paplašināšanā.

Edgars Bajaruns, Alnis Auziņš, Skola2030

⇒ Šis ir raksts no ziņu izdevuma NR.16/2021. Lejupielādē visu ziņu izdevumu PDF formātā ŠEIT.