Kā attīstīt pašvadītu mācīšanos?

1. Pašvadītas mācīšanās prasmes mācīt tieši un pakāpeniski

Skolotāji kompetenti spriež par skolēnu dažādu vecumu domāšanas spējām, rosina viņus domāt par savu domāšanu un reflektēt par to, kas notiek viņu prātos mācīšanās laikā. Visas pašvadītas mācīšanās fāzes tiek īstenotas ar pašrefleksijas palīdzību (pašam sev uzdotiem jautājumiem). Skolotājam sākumā jānosaka piemērots līmenis, kurā attīstāmas skolēnu pašvadītas mācīšanās prasmes. Te bieži noder vieglāki uzdevumi, kuros nav daudz elementu, jo tad ap tiem var uzbūvēt atbilstošas domāšanas stratēģijas, ar kurām var trenēties vadīt savu mācīšanos, visupirms par to prasmīgi reflektējot.

2. Mācīt un rosināt izmantot stratēģijas

Skolotājs attīsta savu skolēnu zināšanas par domāšanu un māca konkrētus paņēmienus jeb stratēģijas noteiktu uzdevumu pildīšanai. Par stratēģijām sauc paņēmienus, kas ļauj labāk īstenot kādu mācīšanās darbību. (Ar stratēģijām mēs saprotam darbību kopumu, kas palīdz sasniegt kādu mērķi. Mācīšanās kontekstā ir būtiski, ka tās īsteno skolēns; stratēģijas prasa apzinātu lēmumu to lietot; tās ir pārnesamas, pielāgojamas dažādām situācijām.) Stratēģijas mēdz būt specifiskas (lietojamas vai raksturīgas konkrētai jomai) un vispārīgas (lietojamas visās jomās, piemēram, iegaumēšanas vai atcerēšanās, vai atkārtošanas stratēģijas). Katrai stratēģijai var būt vairāki posmi vai daļas, kas izmantojami, lai efektīvi sasniegtu mērķi. Ja skolēni kādu stratēģiju mācās pirmo reizi, skolotājam īpaša uzmanība jāpievērš katram stratēģijas posmam atsevišķi, skaidrojot tā jēgu un ļaujot skolēniem izmēģināt. Kad skolēni stratēģijas jēgu un struktūru soli pa solim ir apguvuši, skolotājs var aicināt skolēnus stratēģijas izmantot pašiem, piedāvājot atbalstu – atgādnes, pamudinājumus, virzošus jautājumus u. tml. Kad skolēni stratēģijas lieto patstāvīgi, skolotājs var aicināt skolēnus reflektēt par to, vai un kā stratēģiju nepieciešams pielāgot dažādiem gadījumiem.

3. Rosināt veidot pārnesi

Skolotājs rosina skolēnus organizēt un turpināt pašvadītu mācīšanos arī ārpus skolas, pildot mājasdarbus vai mācoties, piemēram, kādās citās aktivitātēs (piemēram, interešu pulciņos u. tml.). Ar sagatavotu pašrefleksiju rosinošu jautājumu vai atgādņu palīdzību skolotājs var rosināt skolēnus mājās mērķtiecīgi izmēģināt klasē apgūtās stratēģijas un paņēmienus. Dažkārt noder domāšanas burtnīcas vai mācību priekšmetu pierakstos iekārtota sadaļa, kurā skolēns var brīvi reflektēt par savu mācīšanās procesu. Te liela nozīme ir laikus sniegtai atgriezeniskajai saitei un skolotāja atbalstam, novērtējot individuālo izaugsmi.

4. Pašam modelēt pašvadītu mācīšanos

Skolotājs modelē paša domāšanu. Lai tas notiktu, skolotājam labi jāapzinās, kas notiek paša prātā, un jāspēj par to reflektēt skolēniem saprotami. Tas nozīmē, ka skolotājs skaļi domā, izrunājot skaļi savu domu saturu, un demonstrē skolēniem, kā viņš ar sevis iztaujāšanas un atbildēšanas palīdzību spēj secīgi virzīties uz priekšu, plānojot, uzraugot un novērtējot savas darbības. Skaļa domāšana ietver skolotāja lietotas frāzes “Ko es par šo uzdevumu jau zinu?”, “Kā es līdzīgi risināju uzdevumu iepriekš?”, “Ja man tagad nesanāk, ko es varētu darīt citādi?” u. tml.

5. Veidot drošu un attīstošu vidi

Skolotājs ar skolēniem veido pozitīvas, taisnīgas, cieņpilnas un konstruktīvas attiecības, izzinot un ņemot vērā viņu intereses, viedokli un mācīšanās vajadzības. Klasē tiek apzināti veidota un sistemātiski uzturēta pozitīva mācīšanās kultūra, kurā tās dalībnieki novērtē un atbalsta vēlmi izzināt, pūles un grūtību pārvarēšanu, sadarbību un savstarpējo atbalstu, apzinās paveikto un priecājas par sasniegumiem, kļūdas uztver kā iespēju augt, saista savus panākumus ar ieguldīto darbu; piedalās šādas kultūras veidošanā skolā. Skolotājs klasē rosina pašvadītu mācīšanos veicinošas diskusijas, piemēram, aicinot skolēnus savā starpā apspriest, kas viņiem palīdzēja un kas traucēja izpildīt uzdevumu. Mērķtiecīgas un strukturētas diskusijas veicinās skolēnu pašrefleksijas spējas, ļaus viņiem biežāk lietot vārdus, ar kuriem apzīmē domāšanas procesus un pašvadītas mācīšanās norises, kā arī sniegs iespēju dalīties ar savu mācīšanās, domāšanas pieredzi.

6. Plānot mācības kopā/saskaņot mācīšanas veidu ar kolēģiem/veidot ar kolēģiem vienotu pašvadītas mācīšanās īstenošanas plānu

Skolām jāpalīdz attīstīt ikviena skolotāja lietpratība pašvadītas mācīšanās nozarē, lai skolotājiem veidotos kopīga izpratne un viņi darbotos saskanīgi un visās mācību jomās. Te nepieciešama arī sistemātiska pieeja, veidojot mācību materiālus un organizējot vienādus novērtējuma rīkus. Pašvadītas mācīšanās pieejai nevajadzētu būt kā papildu saturam, bet gan principiem, kas integrēti ikvienā mācību jomā.

Pašvadītas mācīšanās prasmju attīstības plāna piemērs (7.–8. klases skolēniem)

1. Iepriekšējo zināšanu aktivizēšana. Skolotājs vēstures stundā diskutē ar skolēniem par to, kas iepriekšējā mācību stundā mācīts un darīts, un iepazīstina ar stundā sasniedzamo rezultātu, kurā ietilpst arī kādas jaunas stratēģijas apguve vai iepriekš apgūtas lietošana. Kopīgi vai individuāli izvirzīts sasniedzamais mērķis var palīdzēt noteikt dažus kritērijus, lai stundas beigās novērtētu paveikto.
2. Jaunās informācijas apguve – stratēģijas mācīšana. Skolotājs izskaidro vai aicina skolēnus pašus analizēt, kā un kāpēc “zivs diagramma” var palīdzēt labāk apkopot dažādas vēsturiskas idejas, notikumus un saprast to saistību, cēloņsakarības savā starpā. Tad skolotājs modelē jeb rāda, kā savas piezīmes ievieto diagrammā un kā tas ļauj saprast vienas idejas saistību ar nākamo noteiktā laika periodā.
3. Mācīšanās virzīšana un atbalsts. Skolotājs aicina skolēnus savas piezīmes par pagājušo tematu vēsturē pārvērst “zivs diagrammā” un reflektēt par to, vai, kā un kāpēc šāda pierakstu forma palīdz labāk apgūt konkrēto vēstures saturu. Procesā sniedz atbalstu, piemēram, uzdod virzošus jautājumus, sniedz atgriezenisko saiti.
4. Apgūtās stratēģijas patstāvīga lietošana. Skolēni, apgūstot jaunu tematu, fiksē faktus un atziņas, izmantojot konkrēto diagrammas paņēmienu. Izvērtē, vai un kā šāds pierakstu veids palīdz labāk mācīties.
5. Snieguma novērtēšana. Skolotājs ar diskusijas un jautājumu palīdzību pārbauda, vai skolēni ir sapratuši galvenos šīs metodes (“zivs diagrammas”) principus, tās galveno mērķi (atrast saistības un cēloņsakarības).
6. Pārneses veicināšana – strukturēta refleksija. Skolotājs rosina skolēnus reflektēt (individuāli, grupās, kopā), cik piemērots ir šis paņēmiens, kā izdevās to izmantot, vai varētu būt kāds cits paņēmiens un kur vēl to varētu izmantot nākotnē, citos mācību priekšmetos vai ārpus skolas.

Sagatavoja Edmunds Vanags un Ilze Mazpane, Skola2030 vecākie eksperti