Uz plašo sanāksmi, kurā daudz tika runāts par mācību pieeju un jauniem uzsvariem skolotāja darbā, gribas atskatīties caur dažu dalībnieku atziņu prizmu un uzsvērt vairākus vienkāršus, bet nozīmīgus secinājumus. Pedagoģijā ir daudz laba, bet piemirsta, ko svarīgi aktualizēt, jo arī būtisko izglītības pārmaiņu gaismā nav nekā tāda, kas iepriekš jau nebūtu darīts. Tas pirmkārt. Otrkārt, ir svarīgi, ka pieredzē dalās praktizējoši skolotāji, arī atzītas autoritātes. Visbeidzot, skolotājam nav jāgaida jaunie pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības standarti, lai strādātu pa jaunam, to var jau tagad.

Kāpēc tad vajag pārmaiņas izglītībā? Tāpēc, ka mainās pati dzīve, turklāt aizvien straujāk. Lai mainīgu zināšanu apstākļos skolēniem nodrošinātu mūsdienīgu izglītību, arī skolotājam ir svarīgi nemitīgi izvērtēt savu praksi, ieraudzīt arvien jaunas pilnveides iespējas. Laikā, kad skolēniem informācija pieejama no daudziem un dažādiem avotiem, skolotājiem svarīgi ieņemt mācīšanās procesa vadītāja lomu un rosināt skolēnus aktīvi iesaistīties.

Konferencē skolotāji atklāja mazos, praktiskos soļus savā ikdienas darbā, kas galu galā summējas pašu pedagogu attieksmes un izpratnes maiņā un labvēlīgās pārmaiņās klasē.

Par to rosināja domāt Skola2030 pilotskolas Limbažu novada ģimnāzijas direktore un matemātikas skolotāja Gunta Lāce, aicinot skolotājus izvirzīt mērķi – nevis netīšām mācīt skolēnus lietpratībai, bet izveidot sev plānu: ko es varu mainīt savā darbā un kas ir tas, ko es uzlabošu, lai mācītu bērnus lietpratībai apzināti (https://ej.uz/Konf_Lace). “Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka skolotājs ir profesija, kuru var iemācīties. Mēs visi varam kļūt par labākām sevis versijām skolā,” viņa teica.

G. Lāce atklāja, ka jau pirms gadiem 30 kā jauna skolotāja vēlējusies uzlabot savu darbu un eksperimentāli arī kaut ko darījusi lietas labad. “Es diezgan labi klāstīju vielu, skolēni klausījās vaļā mutēm, rezultāti bija labi. Bet ... pirms gadiem desmit es sajutu, ka mana labā stāstīšana vairs nedod gribēto rezultātu. Sapratu, ka man atkal kaut kas ir jāmaina, sapratu, ka skolotājs ir profesija un ka skolotājam ir jāapgūst konkrētas prasmes.”

Tas, ko Gunta stāstīja no savas, matemātikas skolotājas, viedokļa, tikpat labi attiecināms uz jebkuru citu mācību priekšmetu. “Ko nozīmē prast matemātiku? Kādreiz domāju, ka skolēniem jāprot skaitļot, risināt vienādojumus...” Bet laiki mainās, pirms piecdesmit gadiem tas bija pilnīgi kas cits! Tagad ir dators, kas spēj izdarīt gandrīz visu, ko tam uzdod, tāpēc matemātikas skolotāja galvenā sūtība ir iemācīt skolēniem paprasīt, lai dators kaut ko izrēķina viņu vietā, un tas nozīmē iemācīt matemātisko modelēšanu. “Man jāspēj pārtulkot mana dzīves problēma matemātikas valodā,” Gunta formulēja domu, un vārdu “matemātika” te varam aizstāt ar “dabaszinātnes”, “valodas” utt.

Gunta atzina, ka Skola2030 kā projekts ir ļāvis paskatīties uz mācību procesu stundās trīs dimensijās: tas, ko vajag iemācīt matemātikā, caurviju prasmes un sarežģītības līmenis. “Vai matemātikas stundās jāapgūst visas caurviju prasmes? Mans pamatuzdevums ir iemācīt argumentēt. Plānot risinājumu, saprātīgi lietot informācijas tehnoloģijas. Es gribu uzsvērt skolēnu runāšanu par matemātiku. Lai skolēns stāsta, kas tas sinuss tāds ir. Lai vienkāršā valodā precīzi apraksta to, ko dara. Tas ir liels izaicinājums.”

Skolotāja arī atzina, ka bērni ir ļoti dažādi un ka nekad audzēkņus nav dalījusi gudrīšos un muļķīšos, bet... “Tikko sadalu uzdevumus, viņi paši tiem pieliek šos epitetus. Tāpēc mans uzdevums ir to izdarīt viltīgāk. Ja vien tas iespējams, es skolēna ziņā atstāju izvēlēties, kurus uzdevumus risināt, kā plānot darbu, un tad, kad viņiem to vajag, lai nāk pie manis un saņem palīdzību.”

Gunta runāja arī par svarīgo atbildības nodošanu skolēnam. Tas jādara, tomēr apzinoties, ka  skolotājs klasē ir pieaugušais un viņš zina, kam jābūt procesa beigās. “Atbildības nodošana skolēnam ir tāda nosacīta, tā ir sava veida spēle,” Gunta uzsvēra. “Jā, palielinās skolēna atbildība, bet tas nozīmē to, ka palielinās arī mana, skolotāja, atbildība. Man ir gudrāk jāorganizē process, lai skolēnam būtu skaidri sasniedzamie rezultāti, lai viņš zinātu, kas katrā solī jāizdara, un varētu novērtēt, vai to spēj vai ne. Tas ir skolotājam grūtākais. Man ir jābūt paraugam, precīzajam, konsekventajam, man jāizdara laikā, un tā ir līdzatbildība. Manuprāt, ir svarīgi katram skolēnam izvirzīt ambiciozus mērķus un ticēt, ka visi skolēni var un grib izdarīt labāko, uz ko katrs ir spējīgs. Ja ar šādu domu iet klasē, tad skolēni arī uzņemas savu daļu atbildības.”

Skolotājas, izglītības konsultantes un profesionālās izaugsmes treneres izglītībā no Somijas Paivi Nilvaras (Päivi Nilivaara) atziņas arī sakņojas pašas pieredzē ( https://ej.uz/Konf_Nilivara). Viņa ieteica atvēlēt aktīvāku lomu skolēniem, skolotājam kļūstot vairāk par starpnieku, vidutāju, sarunu vadītāju, palīgu. Šāds jauna tipa skolotājs, mediators, virza jēgpilnu mācīšanos un mērķtiecīgi atbalsta skolēnus, veido iedrošinošu vidi, rosinot bērnus mācīties patstāvīgi un katru dienu apgūt ko jaunu, attīstot radošumu un sadarbību. Drošā un rosinošā vidē, kas var būt arī ārpus klases, bērnos mostas interese. 

Protams, klase paliek, un P. Nilvara atgādināja patiesību – var mainīt mācību programmas un plānus, bet nekas nemainīsies, ja nemainīsies atmosfēra klasē, atzīstot, ka pašai nemaz tik gludi nav gājis. Iedrošinājumam vienkāršā atziņa – viss lielais notiek soli pa solim. “Mans pirmais solis bija tas, ka es aizvācu skolotāja galdu no klases un skolēni sasēdās pa mazām grupām,” sacīja eksperte no Somijas. Šo lomu maiņu varam iztēloties arī tēlaini – skolotāja galds jāpārceļ klases aizmugurē.

Vēl viena ābeces patiesība. Skolotājiem gribas visu izdarīt pēc iespējas labāk un vairāk. Nemitīgi liekot savā mugursomā jaunos rīkus, pienāks diena, kad to vairs nevarēs panest. Tāpēc jāpatur prātā: pievienojot jauno, kaut kas jāatmet. “Kad sapratu, ka skolēniem gribu dot vairāk atgriezenisko saiti par viņu darbu stundās, man bija jāsamazina kontroldarbu skaits. Stundās tik daudz vairs neaizrāvos ar skaidrošanu un līdz ar to izbrīvēju laiku vairāk strādāt ar katru skolēnu atsevišķi,” P. Nilvara dalījās pieredzē. “Tad arī viss mainījās. Arī neieinteresētie bērni kļuva motivēti, jo atrada ko tādu, ko viņiem bija svarīgi apgūt.” Vēl cits padoms skolotājiem – milzīgs zināšanu un prasmju resurss esam mēs paši, tāpēc mums jācenšas būt savstarpēji atvērtiem un jāmācās citam no cita.

Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa uzsvēra, ka būtiski ir palīdzēt skolēniem apgūt mācīšanās stratēģijas jebkurā mācību jomā, tā iegūstot dzīvē vajadzīgo rīku komplektu, ko viņi prastu izmantot jaunās, nepazīstamās situācijās (https://ej.uz/Konf_Olina). Piemēram, matemātikā svarīgi skolēniem iemācīties tādas stratēģijas kā “domāt no beigām” vai “mini un pārbaudi”, vēsturē – kā izvērtēt, vai dotais informācijas avots ir ticams, latviešu valodā – kā noteikt teksta galveno domu. Skolotājam svarīgi pašam atklāt, kā viņš domā. Savukārt, plānojot mācības, būtiski ir mainīt uzsvarus no “mācīt – ko?” uz “mācīt – kā?”. Mēs, skolotāji, zinām “kā”, bet, ja to nerādām skolēniem, viņi neuzzinās, un tie, kuri nezina tagad, nezinās arī vēlāk. Šī ir fundamentālā izmaiņa, īpaši lai palīdzētu visiem skolēniem, ne tikai apķērīgākajiem. Jēgpilni uzdevumi, sistemātisks atbalsts skolēnam un caurspīdīga klases sistēma ar skaidriem noteikumiem dod iespēju skolēnam uzņemties lielāku atbildību pār mācību procesu un mācīties patstāvīgi.

Z. Oliņa atzina, ka izglītības jomā ir daudz pareizu formulējumu, bet svarīgi saprast, kas slēpjas aiz tādiem vārdiem kā “lietpratējs”, “izaugsme” u. c. Skolotājam ik mācību stundā sev jāpajautā: kā tas uzdevums, ko šodien piedāvāju, jautājums, ko šobrīd pavaicāju,  palīdz skolēnam kļūt par tādu, lietpratīgu, cilvēku? Citiem vārdiem, skolotāja pienākums ir atbildīgi interpretēt standartu, vispirms pašam ieraugot jēgu, lai spētu mērķi sasaistīt ar katru konkrēto darbību klasē un katru tematu novadīt līdz lielajai idejai. Būtiskajās pārmaiņās – no gatavu zināšanu nodošanas un atprasīšanas uz jautāšanu, sarunu, situāciju analīzi, zināšanu lietošanu daudzveidīgās situācijās un kontekstos, no frontāla procesa uz iesaistīšanos un sadarbību, no tikai summatīvas vērtēšanas uz jēgpilnu atgriezenisko saiti par mācīšanās procesu un mācīšanās apzināšanos – nav nekā tāda, ko skolotājs nevarētu darīt jau tagad.

Skolotājs vada mācības, un tikai tāds skolotājs arī var aizvest skolēnu līdz lietpratībai. Tāds, kurš iedvesmo katru skolēnu gribēt mācīties vairāk, lai skolēns ar skolotāja atbalstu uzņemtos aizvien lielāku atbildību par savu mācīšanos. Jā, tam papildus jāvelta laiks, domājot par aktivitātēm klasē, katrai stundai jāizvirza īpašs mērķis. Skolotājam ir jārūpējas par tādu domāšanas un mācīšanās kultūru klasē, kur kļūdīties ir pieļaujams, no kļūdām visi mācās, arī vienaudži cits no cita. To svarīgi apgūt arī kā atbildīgam valsts pilsonim, proti, tādam nav jāgaida no augšas pateiktais, lai zinātu, kā dzīvē rīkoties. Skolotājam arī jābūt zinātkārei pētīt, kā skolēni mācās, ar kādām grūtībām un kāpēc saskaras tādā vai citā mācību priekšmetā. Vai tāpēc, ka mammai tas nav padevies, vai tāpēc, ka bērns neprot kārtīgi izlasīt tekstu? 

Z. Oliņa uzsvēra arī caurviju lomu, kas pilnveidotajā mācību saturā pirmām kārtām ir svarīgs mērķis pats par sevi, bet reizē arī dod iespēju skolēniem klasē mācīt tās vispārīgās prasmes, kuras viņiem vajadzēs visā turpmākajā dzīvē un ko viņiem vajag jau pašlaik mācību procesā. Bet vai mūsu uzdevumi ikdienā katrā mācību priekšmetā klasē ir tādi, kas vispār pieprasa un pieļauj šādu caurviju darbināšanu? Tā, piemēram, pilsoniskās līdzdalības caurvijas prasmi nevar attīstīt, ja skolēnam nav nekādas teikšanas klasē, bet sadarbības caurviju nevar iemācīt, ja nav saskarsmes ar dažādiem viedokļiem, ja nevajag argumentēt savus spriedumus, kopā ar vienaudžiem paveikt kādu uzdevumu, kuru grūti izpildīt vienatnē.

Skola2030 komanda izveidojusi pirmo versiju Skolotājs, kurš vada mācīšanos aprakstam kā pamudinājumu ierosmei un sarunām katrā skolā par to, ko varam katrs darīt jau tagad, domājot par pilnvedoto mācību saturu un plānojot to ieviest (https://ej.uz/Skolotajs_Projekts ). Tas var būt rīks pašvērtējumam, sarunu temats profesionālās mācīšanās pasākumos skolā par prioritātēm jaunajam mācību gadam, apstiprinājums, ka kopīgi ejam līdzīgā virzienā.

Visbeidzot, skolotājs, kurš vada mācīšanos, ir tas, kas nepārtraukti mācās no savas pieredzes un netur šo pieredzes sveci zem pūra, bet dalās ar kolēģiem un mācās no citu prakses. Par to konferencē runāja Skola2030 profesionālās pilnveides vecākā eksperte, Ventspils pilsētas domes Izglītības pārvaldes Metodiskā dienesta vadītāja Inga Pāvula (https://ej.uz/Konf_Pavula).