Ko mēra OECD starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā PISA?
Šajā pētījumā ik pēc trim gadiem mēra 15 gadus vecu skolēnu pamatkompetences lasītprasmē, matemātikā un dabaszinātnēs, un vērtēšanas darbi ir veidoti tā, lai tie būtu maksimāli piemēroti dažādām valstīm un lai tie atspoguļo skolēnu spēju rīkoties nepazīstamā situācijā. Mūsdienās ļoti svarīga ir zināšanu pārnese jaunā situācijā. Te arī izpaužas pētījuma ekonomiskais pamatojums – daļa no skolēniem, kas piedalās šajā pētījumā, pēc gadiem septiņiem jau būs darba tirgū.
Latvijas piecpadsmitgadīgo skolēnu vidējie rezultāti matemātikā ir nedaudz augstāki par OECD valstu vidējo līmeni, dabaszinātnēs – vidējā līmenī, lasīšanā – pavisam nedaudz zem vidējā. Šis pētījums ir nozīmīgs izglītības kvalitātes rādītājs, tomēr nevajadzētu likt vienādības zīmi ar izglītības kvalitāti. Lielākā uzmanība jāpievērš pētījuma otrajai daļai, kas atspoguļo skolā notiekošos procesus, un 2018. gada pētījums uzrāda trīs visai uztraucošas tendences Latvijas skolās. Pirmā – mūsu skolēniem ir viens no lielākajiem skolas kavējumu skaitiem. Protams, ja skolēns visai bieži nav skolā, tas ietekmē arī viņa mācību rezultātus. Otra – indekss, kas raksturo skolēna piederību skolai, mūsu skolēniem ir viens no mazākajiem. Šīs abas tendences varētu būt arī saistītas – ja nejūtos labi, tad negribu apmeklēt skolu. Trešā tendence – mūsu skolās ir diezgan daudz pārinodarījumu. Iespējams, līdz šim tam nav pievērsta vajadzīgā uzmanība. Sociāli emocionālajām prasmēm jākļūst arī par saturu, proti, tās ir mācāmas lietas – kā apvaldīt savas emocijas, ko darīt lielā uztraukumā, kā rīkoties, kad nomāc negācijas. To ņēmām vērā, veidojot jauno saturu. Tāpat jāpievērš uzmanība preventīvajiem pasākumiem. Tradicionāli zinām, ka rīkoties, ja ir noticis kas nelāgs, bet jāmācās modelēt situācijas, kamēr vēl nekas atgadījies mācību procesā.
Pozitīvā ziņa – joprojām mūsu skolēnu rezultāti ir daudz mazāk atkarīgi no viņu sociāli ekonomiskā stāvokļa nekā vidēji OECD valstu vidū šajā pētījumā.
Ilglaicīgā skatījumā uztraucoša ziņa ir tā, ka mums ir daudz skolēnu ar vidējiem sasniegumiem, bet maz ar augstākiem sasniegumiem, taču tieši skolēni, kuri demonstrē augstāka līmeņa domāšanas prasmes, būs nozīmīgs dzinējs nākotnes inovācijām, arī ekonomikā. Lai veidotos izcilnieki, zināšanām jābūt dziļām, bet frontālā procesā, kad skolotājs “nodod” gatavas atbildes un risinājumus, dziļo izpratni nevar iegūt.
Uztraucoša ir arī plaisa starp Rīgu un pārējo Latviju, kas visdrīzāk skaidrojama gan ar izglītības kvalitāti, gan ar sociāli ekonomiskiem apstākļiem, kuri Rīgas reģionam ir labāki.
Ko varam darīt uzreiz un tagad? Skolās vislielākā ietekme tomēr būs nevis jaunajiem skolotājiem, kuri ienāks skolā (100–200 pret kopējo skaitu 20 000 nav īpaši daudz), tāpēc atslēga ir strādāt ar tiem skolotājiem, kas jau ir un strādā skolā tagad. Un te ir lietas, ko var uzlabot. Piemēram, skolotāju mācīšanās veids. Skolotājs iedvesmots atgriežas no kursiem, bet, ja nav skolas vadības un arī pārējo kolēģu atbalsta, kuri sistēmiski plāno un izvērtēmācību procesu, tad pārmaiņas visdrīzāk notiks pavisam nedaudz. Un tā gan ir ietekmējama lieta. Būtu svarīgi, lai skolas pārtaptu par mācīšanās organizācijām, kurā skolotājiem ir iespēja kopīgi plānot, izvērtēt un nebaidīties kļūdīties, lai vadībai būtu skaidra vīzija un tā iesaistītos šajā procesā.
