Laba skola – kāda tā ir? Priekšstati, mīti un pārmaiņas!

Kas mūsdienās ir laba skola?

Atbilde ir vienkārša, to ir noteikusi Saeima, definējot, kas ir izglītības kvalitāte. Laba skola ir tāda izglītības iestāde, kurā ir iekļaujoša vide, tiek īstenotas kvalitatīvas mācības un laba pārvaldība, tiek sasniegti iestādes definētie mērķi, ko apliecina skolas kvalitatīvie un kvantitatīvie indikatori, t. i., kad runājam par labu skolu, mēs runājam par četrām jomām: par skolas darbības atbilstību mērķiem, par kvalitatīvām mācībām, par iekļaujošu vidi un labu pārvaldību. Katru no šīm četrām jomām raksturo noteikts skaits rādītāju. Tas attiecas kā uz skolām, tā pirmsskolām.

Par izglītības saturu varam teikt, ka [labā skolā] tas tiek īstenots integrēti, mācības un audzināšana notiek integrēti, otrkārt, izglītības saturs tiek pielāgots izglītības iestādei un izglītojamiem, un izglītības saturu saskaņoti plāno un īsteno.

Izglītības process ir uz izglītojamo centrēts, un sasniedzamais rezultāts ir pašvadīts izglītības process, kurā bērni apgūst caurviju prasmes, 21. gs. vajadzīgās prasmes.

Ja runājam par vides kontekstu, par iekļaujošo vidi, tad, pirmkārt, runājam par to, ka izglītības iestādes vide nodrošina pieejamību visiem izglītojamiem un iekļaujošas izglītības koncepta īstenošanu, nodrošina nepieciešamo infrastruktūru un resursus izglītības programmas sekmīgai īstenošanai. Videi jābūt emocionāli un fiziski drošai.

Ja skatāmies uz rezultātiem, tad saprotam, ka izglītības iestādē tiek definēti iestādes darbības un izglītības programmu īstenošanas mērķi un sasniedzamie rezultāti kvantitatīvi un kvalitatīvi, lai tos varētu izvērtēt. Izglītības iestādē tiek veidota kopīga vīzija par izglītojamo un mācīšanos, visiem iesaistītajiem ir izpratne, kādu vēlamies redzēt izglītojamo mācību noslēgumā, un izglītības iestādē tiek iegūta pilsoniskās līdzdalības pieredze.

Vai šis redzējums atspoguļojas veidā, procesos un rīkos, kā pašlaik Latvijā izvērtē pirmsskolu un skolu darbu un sniegto izglītības pakalpojumu kvalitāti?

Tas atspoguļojas visos procesos un rīkos. Ir sakārtota normatīvā bāze, lai redzējums būtu vienots. Galvenais normatīvais dokuments ir Izglītības likums, kurš precīzi nosaka, kas ir izglītības kvalitāte. Tā ikvienam skolēnam paredz nodrošināt iekļaujošu vidi un sasniegt augstvērtīgus rezultātus atbilstoši sabiedrības izvirzītajiem, valsts noteiktajiem mērķiem. Atbilstoši tam ir veidotas visu iesaistīto pušu atbildības. Valstī ir noteikta sistēma izglītības kvalitātes nodrošināšanai, un šo pakalpojumu kvalitāti jau tagad normatīvie dokumenti skata tieši šajā kontekstā. MK noteikumi Nr. 618 “Izglītības iestāžu, eksaminācijas centru un citu Izglītības likumā noteiktu institūciju un izglītības programmu akreditācijas un izglītības iestāžu vadītāju profesionālās darbības novērtēšanas kārtība” regulē izglītības kvalitātes ārējo vērtēšanu jeb akreditācijas kārtību.

Pašlaik top MK noteikumi par izglītības iestāžu vadītāju vērtēšanu, top vadlīnijas izglītības kvalitātes nodrošināšanai, kas aplūkos izglītības iestāžu pašvērtēšanas kārtību, ārējo vērtēšanu un kā to īstenot, lai redzējums būtu vienots, kā arī MK noteikumi par prasībām izglītības kvalitātes nodrošināšanai. Pašlaik svarīgākais ir salāgot un iedzīvināt Izglītības likumu un dažādos MK noteikumus.

Kas mainījies akreditācijas kārtībā?

Visas izglītības iestādes, kas iesniedza pieteikumu akreditācijai līdz pagājušā gada beigām, bija jāakreditē pēc vecās metodikas. Savukārt visas skolas, kuru iesniegumus saņēmām, sākot no šā gada janvāra, akreditē pēc jaunās metodikas, kas nozīmē, ka mēs izvērtējam izglītības iestāžu darbu saskaņā ar jauno izglītības kvalitātes definējumu un tām procedūrām, kas ir noteiktas četrās jau minētajās pamatjomās.

Neliela atšķirība ir izglītības iestāžu vadītāju profesionālās darbības novērtēšanā. Kur ir atšķirība? Izglītības iestāžu vadītāju vērtēšanā pēc jaunās metodikas izvērtē pārvaldības kvalitāti jeb to, cik demokrātiska un mērķtiecīga ir izglītības iestādes vadītāja izveidotā pārvaldības sistēma un kā tā nodrošina valsts, izglītības iestādes dibinātāja un pašas izglītības iestādes definēto mērķu sasniegšanu. Savukārt, ja skatāmies uz iepriekšējo metodiku, tad primārie kritēriji bija direktora darbības atbilstība Izglītības likuma 30. pantā noteiktajām prasībām, to skaitā mērķu un uzdevumu izpilde, amata pienākumu izpilde, kompetenču novērtēšana un profesionālās atbilstības novērtēšana, ko turpmāk vērtēs izglītības iestādes dibinātājs.

Pašlaik tiek runāts par jaunas izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas veidošanu. Lūdzu, īsumā pastāstiet, kāds ir tās mērķis, par ko tiek domāts, kā tas saistīsies kopā vai ietekmēs līdzšinējo IKVD darbu?

IZM tuvāko divu gadu laikā noslēgsies Eiropas Sociālā fonda finansēts projekts izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas izveidei, un tā rezultātā Latvijā taps izglītības kvalitātes monitoringa sistēma. Tajā līdzīgi kā definējumā par izglītības kvalitāti ir noteikts, ka mēs skatāmies, kādā veidā darbojas mūsu izglītības sistēma visās četrās sākumā minētajās jomās. Monitoringa sistēma ļaus sekot līdzi un saprast, kā sasniedzam pašu izvirzītos mērķus, būs pieejams liels skaits dažādu statistisko indikatoru un digitālo rīku, kas ļaus novērtēt, kur varam daudz vairāk un niansētāk pilnveidot izglītības iestāžu un arī pašas sistēmas darbību.

Izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas izveide ir saistīta ar izglītības kvalitātes konceptu, redzējumu par to, kas ir izglītības kvalitāte. Ja man vienkāršiem vārdiem bez definīcijas būtu jāskaidro, kas ir izglītības kvalitāte, tad, izmantojot Rīgas Tehniskās universitātes profesores Ingas Lapiņas teikto, es atbildētu, ka “kvalitāte ir tas, ko un kā mēs darām, kad neviens neseko mums līdzi”. Citiem vārdiem, kad man ir izpratne, ko un kā man vajag darīt, lai paveiktais darbs būtu kvalitatīvs un nav vajadzīga papildu pārraudzība, bet ir iekšējā vajadzība iegūt datos balstītu atgriezenisko saiti par paveiktā darba kvalitāti un paša profesionālu darbību, lai to varētu turpmāk pilnveidot.

Jāsaprot, ka sabiedrībā jauns redzējums par izglītības kvalitāti nostiprinās ilgstošā laikposmā. Būtiskais ir tas, ka pirmo reizi mums Latvijā ir izdevies definēt un iekļaut normatīvajos aktos konkrētu skaidrojumu, kas ir izglītības kvalitāte. Līdz šim par to nav bijusi vienota izpratne.

Jūs vairāk runājat par procesu, kur skolēns neatspoguļojas kā rezultāts. Ja vecāki grib saviem bērniem kvalitatīvu izglītību, tad bieži vien viņi vēlas, lai bērni mācītos labākajās skolās, lai diplomā būtu augsts novērtējums.

Mūsdienās vairs nerunājam par to, ka izglītība ir pabeigta, jaunietim aizverot izglītības iestādes durvis. Tagad uzsveram mūžizglītību, un tas nozīmē, ka mainās veidi, kā mācāmies. Mācīšanās turpinās arī pēc jebkuras izglītības iestādes absolvēšanas visas dzīves garumā. Nenoliedzot laba diploma nozīmi, nevar teikt, ka tas būtu vienīgais aspekts, domājot par bērna, jaunieša turpmāko izaugsmi. Tu vari krāt vienu diplomu pēc otra, tie paši par sevi neko daudz nedod, ja tu neturpini mācīties. Mūsdienu darba vidē ir daudz labu profesionāļu gan ar, gan bez prestižu skolu diplomiem, un šī vide novērtē to, ko cilvēks zina un spēj izdarīt, un, protams, ir lieliski, ja diploms to apliecina. Tas, ko nevajadzētu aizmirst, ir kas pavisam cits – izglītības procesā nozīmīgākie ir nevis diplomi, bet pats bērns, jaunietis un viņa personība. Runa ir par to, kādus vēlamies cilvēkus, sabiedrību, kurā paši gribētu dzīvot. Piemēram, Latvijas izglītības iestādēs ir salīdzinoši liels emocionālās vardarbības gadījumu skaits, ko apliecina OECD veikto pētījumu rezultāti. Ko vecāki pirmām kārtām vēlas? Vai labu diplomu bērnam, vai tomēr galvenās ir rūpes, lai viņu bērns skolā justos fiziski un emocionāli droši, lai izaugtu par krietnu cilvēku? Nenoliedzot laba diploma nozīmi, nevar teikt, ka tas būtu vienīgais aspekts, domājot par bērna, jaunieša turpmāko izaugsmi.

Tas nozīmē, ka bērni mierīgi var mācīties arī mazās, ne visai prestižās skolā un arī iegūt labu izglītību?

Mana atbilde ir šāda: ja skatāmies uz akreditāciju rezultātiem, tad nevaram apgalvot, ka visās izglītības iestādēs kvalitāte ir vienāda. Kas ir galvenais, kam vecākiem būtu jāpievērš uzmanība, izraugoties mācību iestādi? Vispirms tas ir labs, profesionāls izglītības iestādes vadītājs, un tāds var būt jebkurā skolā. Var būt maza vai ļoti liela izglītības iestāde, kurā vadītājs nesasniedz neko no izvirzītajiem mērķiem, un tas tikai apliecina, ka pirmais un nozīmīgākais aspekts, kas nodrošina izglītības kvalitāti, ir laba pārvaldība. Tas atklājas ļoti konkrētās lietās – piemēram, izglītības iestādei ir izstrādāta tās misija, vīzija un vērtības, pedagogu kolektīvs ar tās vadītāju priekšgalā prot izveidot sistēmu un vidi, kurā ikviens bērns un jaunietis var pilnveidoties un iemācīties sasniegt savus mērķus dzīvē. Šī ir viena no lielajām atslēgām.

Otra lielā atslēga ir ļoti pragmatiska. Cik daudz finansējuma izglītības iestādei ir pieejams tās darbības nodrošināšanai? Var gribēt ļoti daudz vērtīga, bet, ja pietrūkst naudas, ja iestādes dibinātājs nevar palīdzēt, tad daudz ko no iecerētā nevarēs sasniegt Un dibinātāji 95 % gadījumu vispārējā izglītībā ir pašvaldības. Mēs skaidri ieraugām, ka turīgākās pašvaldības nodrošina kvalitatīvāku izglītību.

Trešais un varbūt pats nozīmīgākais aspekts, domājot par bērnu, par saskarsmi ar bērnu, ir pedagogu profesionālā varēšana. Ir brīnišķīgi, ja izglītības iestādē ir laba pārvaldība, pietiekams finansējums un – labi pedagogi, jo bērni ikdienā visvairāk sastopas ar skolotājiem, kuru profesionālās zināšanas, atvērtība nepieciešamajām pārmaiņām, prasme pielāgot mācības katram bērnam ir ļoti svarīgas. Ir brīnišķīgi, ja izglītības iestādē ir laba pārvaldība, pietiekams finansējums un labi pedagogi. Katrā izglītības iestādē mēs atradīsim labus, profesionālus pedagogus, bet ir situācijas akreditācijās, kurās var redzēt, ka tieši pārvaldības zemas kvalitātes dēļ un/ vai finansējuma trūkuma dēļ profesionālu pedagogu skaits ir mazāks nekā varētu vēlēties.

Vēl ceturtais aspekts, kas aizvien vairāk iezīmējas, domājot par izglītības kvalitāti, ir vecāku faktors. Izglītojamo labizjūtu, arī sasniegumus izteikti ietekmē vecāku ieinteresētība un iesaiste bērnu izglītības procesā. To redzam arī IKVD – vecākiem, kuri mērķtiecīgi un aktīvi iesaistās bērna izglītības ieguves procesā, gan mājās tam atvēlot noteiktu laiku, gan iesaistoties izglītības iestādes pārvaldībā, bērni bieži vien sasniedz vairāk nekā tie, kuru vecāki nevar vai nevēlas iesaistīties.

Vai te tomēr arī neiezīmējas nevienlīdzība? Bagātāki, arī apzinātāki vecāki spēj savam bērnam iedot vairāk. Kaut vai ar privātskolotāju starpniecību.

Domāju, ka izglītības kvalitātei vajadzētu būt tādai, lai privātskolotāji būtu nepieciešami tikai papildu zināšanu apguvei. Un es tomēr uzsvērtu jautājumā lietoto otro epitetu – apzinātāki vecāki. Mērķtiecīgāki. Tas ir stāsts par vecāku redzējumu. Gribu akcentēt – nav viena pareizā varianta, lielā mērā arī tāpēc, ka bērni jau ir dažādi. Jā, ir pašvaldības, kas nodrošina visa veida vajadzīgo atbalstu un tādējādi ievērojami mazina nevienlīdzības faktoru, kas citādi izpaustos mazturīgās ģimenēs iespēju vienlīdzības ziņā. Tomēr šajā aspektā finanšu resursi katram bērnam ne vienmēr ir noteicošie. Piemēram, būtiski ir tas, vai izglītības iestādē ir vai nav pieejams atbalsta personāls – sociālā pedagoga, speciālā pedagoga, psihologa, karjeras konsultanta, medmāsas utt. pakalpojumi. Tad, ja ir jāizpēta bērna potenciāls, ir svarīgi, ka izglītības psihologs var veikt savu darbu. Ir daļa vecāku, kuri to neļauj darīt, uzskatot, ka tādējādi aizskars viņu tiesības vai ka iegūtā informācija kaut kādā ziņā apdraudēs viņu bērnu. Bet, ja pedagoga rīcībā nav pamatotas informācijas, kā visatbilstošāk s trādāt a r b ērnu, t ad a rī n evar s agaidīt to, ka skolotājs spēs palīdzēt. Tas ir sāpīgs jautājums ar vēsturisku kontekstu. Pašlaik gan normatīvie akti paredz, ka nākotnē būs jāveic bērnu novērtējums pirmsskolas posmā, un šai informācijai jābūt pieejamai izglītības iestādēm. Svarīgi te būtu ieraudzīt nevis to, ko bērns nespēj, bet to, ko var darīt, ar šo bērnu strādājot. Un tas prasa mainīt domāšanu mums visiem – pedagogiem, vecākiem, visiem iesaistītajiem. Tas, kas saistās ar atbalsta personāla darbu, bija izšķirošs attālināto mācību laikā. Tur, kur bija pilnas slodzes atbalsta personāls izglītības iestādē, šīs iestādes tika veiksmīgāk galā ar pusaudžu mentālajām problēmām, vajadzības gadījumā izmantojot psihologa, sociālā pedagoga sniegto atbalstu. Citās izglītības iestādēs, kur šāda atbalsta nebija, skolotāji strādāja ar lielāku pārslodzi, jo viņiem bija jāstrādā ne tikai, lai nodrošinātu savu mācību priekšmetu mācīšanu, bet arī jāveic psihologa, sociālā pedagoga, karjeras konsultanta pienākumi. Tajās izglītības iestādēs, kur vadītājs ātri spēja izveidot sistēmu, kā iestādei strādāt šajā situācijā, izglītības kvalitātes ziņā zaudējumi bija mazāki. Jā, profesionāls vadītājs ir atslēga.

Un kas ir risku identificēšanas sistēma, kāds ir tās mērķis?

Tas ir praktisks rīks, kura galvenais uzdevums ir ziņot izglītības iestādei un tās dibinātājam par to, ka iestādē ir kaut kas tāds, kas varētu apdraudēt izglītības kvalitāti. Jāuzsver, ka tas ne vienmēr nozīmē, ka tiešām jau ir problēmas, bet ir labi, ka šāda sistēma ir. Pašlaik ir definēti pirmie desmit kritēriji, pēc kuriem risku identificēšanas sistēmā tiks analizēts skolu darbs. Piemēram, viens kritērijs aplūko pedagogu nomaiņu izglītības iestādē. Līdz šim izglītības iestādē ir bijusi laba izglītības kvalitāte, un iedomāsimies situāciju – pēkšņi pensionējas trešdaļa skolotāju. Skaidrs, ka iestādes iekšējā kultūra mainās, tas ir riska faktors, un izglītības iestādes vadītājam tam jāpievērš uzmanība, jādomā, kā saglabāt izglītības kvalitāti, pievienojoties jauniem kolēģiem.

Ir paredzēts, ka risku identificēšanas sistēma tiks iebūvēta Valsts izglītības informatizācijas sistēmā, izmantos tajā pieejamos datus, lai varētu sniegt iestādēm nepieciešamo informāciju. Vasaras sākumā noslēdzās iepirkums, rezultātam (kas būs tie faktori, kurus izvērtēs risku identificēšanas sistēma) vajadzētu būt nākamā gada rudenī. Savukārt akreditācijās un pašvērtējumā jau tagad izmantojami pirmie desmit kritēriji, un šie desmit rādītāji balstās aktuālajos pētījumos iegūtajā informācijā un datos. Piemēram, atbalsta pakalpojumu pieejamība, uz otro gadu atstāto bērnu skaits, valsts pārbaudes darbu rezultāti 9. un 12. klasēs pēdējo trīs gadu laikā (ja trīs gadus pēc kārtas izglītības iestādē ir ļoti vāji valsts pārbaudes darbu rezultāti, tad acīmredzami kaut kas iestādes darbā ir jāmaina, iemesli jānoskaidro un darbs jāuzlabo). Dati ir un būs pieejami pašām izglītības iestādēm, to dibinātājiem un IKVD. Integrācija Valsts izglītības informatizācijas sistēmā nenotiks ātri, dzīvē tas būs pieejams ne ātrāk kā 2024., 2025. gadā.

Kas tālāk izlemj, kā risināt atklātu problēmu? Kādai vajadzētu būt katras izglītības iestādes un pašvaldības, un valsts līmeņa atbildībai par izglītības kvalitāti, kā tai vajadzētu izpausties?

Valsts līmenī tas nozīmē, ka pasūtījums risku identificēšanas sistēmai ietver arī metodikas izstrādi, kā sniegt ārēju atbalstu izglītības iestādei konkrētā situācijā, izmantojot specifisku akreditācijas formātu. Tas nozīmē – kad iestādē notiek risku identificēšanas akreditācija, tās nolūks ir konstatēt faktorus, kuri ietekmē izglītības kvalitāti konkrētajā skolā, un izveidot plānu, kā riskus mazināt. Būs lietpratēji, kas palīdzēs saprast, kas ir pirmie veicamie soļi, lai situāciju vērstu par labu. Pirms izmantot risku identificēšanas akreditāciju, sākotnēji būs sarunas ar izglītības iestādi, ar tās dibinātāju, lai saprastu esošo situāciju, un tikai tad, ja nezinām, kā izkļūt no apburtā loka, varēs vai vajadzēs izmantot šādu ārēju palīdzību. Otrs – pašlaik likumā ir precīzi definēta gan izglītības iestādes dibinātāja, gan iestādes vadītāja atbildība. Ja tiek konstatēts, ka dibinātājs nespēj nodrošināt resursus un atbalstu, tad ir mehānisms, ko sauc par ārkārtas akreditāciju, ko var ierosināt vai nu pats dibinātājs, vai arī IZM, un rezultātā var arī atteikt izglītības iestādei turpināt īstenot attiecīgu izglītības programmu. Bet atbalsta mehānismi – tas ir pats pirmais.

Tātad vēl viena no IKVD pārraudzības jomām ir akreditācija. Par akreditācijas norisi skolotājiem ir dažādi priekšstati, mīti. Piemēram, skolotāji domā: kāpēc akreditācijas dēļ ir jāraksta daudzie papīri? Kāda īsti ir skolas dokumentācijas jēga?

Mīti par pašvērtēšanu ir, arī pārāk liels fokuss uz pašnovērtējuma ziņojumu. No šī gada ir mainīta kārtība un tas, kādam jābūt pašnovērtējuma ziņojumam. Izglītības iestādēm būtu jāsaprot, ka pašvērtēšanas process, tostarp pierādījumu iegūšana par to, kā tās sasniedz izvirzītos rezultātus, ir ikdienas darba daļa. Nevajadzētu pārspīlēt ar nemitīgu datu ievākšanu! Minimālais kvalitātes vērtēšanas metožu skaits mācību gada laikā, ar kurām iegūstam datus un aktuālo informāciju, ir trīs. Mēs esam paraduši domāt, ka galvenais veids, kā iegūt datus, ir aptaujas. Īstenībā bieži vien daudz efektīvāka ir saruna. Taisnība, pēc tam ir svarīgi sarunu rezultātus apkopot un saprast, kā tos izmantot. Vēlreiz uzsvēršu: nevajag iegūt vairāk datu, nekā tas ir nepieciešams, lai nebūtu tā, ka skola par to vien domā, kā iegūt datus, nevis dara ikdienas darbu.

Mācību gada sākumā izglītības iestādei ir jāvienojas, kuras trīs metodes izmantos pašvērtēšanā un kādus datus un informāciju tā iegūs pašvērtēšanā. Daļu no metodēm nosaka IKVD, bet dienests sniedz arī visplašāko atbalstu pašvērtēšanai, un pašnovērtējuma ziņojums vairs nav garš dokuments. Pirmkārt, tajā tiek iekļauti tikai tie dati un statistika, ko nevar iegūt datu bāzēs un kas ir būtiski, lai izvērtētu izglītības kvalitāti, un izglītības iestādei ir vienkārši jāievada skaitļi sagatavotajā veidnī; otrkārt, izglītības iestādei lūdzam pateikt, kas ir prioritātes, ar kurām iestāde tajā gadā strādā, kā izvērtēs šīs prioritātes, ko jau ir sasnieguši un ko secinājuši, – mūs interesē tieši secinājumi; trešā sadaļa – mēs lūdzam pēc noteiktas metodikas novērtēt kvalitatīvi katru gadu noteiktu skaitu kritēriju, aptuveni četrus. Sniedzam arī novērtēšanas metodiku. Pašvērtēšanas procesā svarīgas ir savstarpējās sarunas, lai tiktu skaidrībā, kādā veidā strādājam.

Vai akreditācijas dēļ ir jāraksta daudz “papīru”? Mana atbilde ir – ja tādēļ jāraksta daudz dokumentu, tad izglītības iestādē kaut kas nav sakārtots, varbūt nav izvērtēts, kādi dokumenti tiešām ir vajadzīgi vai arī tie ilgstoši nav sakārtoti. Pavisam vienkārši – ir MK noteikumi par obligāto dokumentāciju, tas ir konkrēts kopums, un es teiktu, ka nemaz tik daudz papīru nav. Cita lieta, ka vēsturiski bija izveidojies uzskats, ka vienīgais pierādījums rīcībai ir jebkas, kas uzrakstīts uz papīra. Kas ir tie visi gadījumi, kad izglītības iestādē kaut ko mēģina tādējādi pierādīt, es nemācēšu komentēt

Bet mainījusies ir arī akreditācijas metodika. Iepriekš tās pamatā bija pašnovērtējuma ziņojums, komisijas ar to iepazinās un devās uz izglītības iestādi noskaidrot, vai iestāde strādā atbilstoši ziņojumam vai ne. Tā vairs nav! Jaunā metodika paredz, ka eksperti izvērtē izglītības iestādes darbību atbilstoši iestādes noteiktajām prioritātēm un izvirzītajiem ikgadējiem mērķiem un sasniedzamajiem rezultātiem, kā arī analizē, kā izglītības iestāde īsteno valsts un dibinātāja noteikto prioritāšu ieviešanu konkrētajā izglītības iestādē. Un atslēgas metodes te ir nedaudz citas: sarunas, intervijas, fokusgrupu diskusijas un viena jauna metode, ko mēs akreditācijā izmantojam jau vairāk nekā gadu, proti, situāciju analīze, t. i., mēs rūpīgi klausāmies, kā dažādas iesaistītas puses rīkojas vai izprot, kā būtu jārīkojas konkrētās situācijās izglītības iestādē, kāds par to ir redzējums.

Kādēļ tiek mainīta akreditācijas pieeja?

Tādēļ ka jaunie izglītības attīstības politikas mērķi noteic, ka izglītības iestādes darbojas kā mācīšanās organizācijas, un viens no kritērijiem, kas mums ļauj ieraudzīt, vai izglītības iestāde atbilstoši strādā vai ne, ir vienots redzējums par iestādes attīstību, par sasniedzamo. Ja skaidri redzams, ka vecākiem ir cita vīzija par skolu un par savu bērnu un šī vīzija nav veidojusies kopīgās sarunās, tad mācīšanas kontekstā skola sasniegs mazāk nekā varētu. Un otrs – mēs vēlamies demokrātisku iesaisti un pilsonisko līdzdalību. Līdz ar to akreditācijas process atšķiras no iepriekšējā. Turpmāk akreditācija ilgs divas nedēļas, kas gan nenozīmē, ka eksperti divas nedēļas atradīsies izglītības iestādē, jo lielākā daļa darba tiks veikta attālināti. Vienīgais, kas notiks klātienē, ja epidemioloģiskā situācija to ļaus, būs mācību stundu un nodarbību vērošana un izglītības iestādes apskate.

Vai skolai un skolotājiem vajadzētu īpaši gatavoties akreditācijas komisijas uzņemšanai? Reizēm skolotāji domā, ka jārīko paraugstundas, un uztraucas rādīt ikdienas mācību procesu, baidoties, ka stunda nebūs perfekta. Tieši tad bērni var būt noguruši, nerunīgi, arī skolotājam kaut kas var neizdoties. Un vai vērotājam pēc stundas ir jāsniedz skolotājam atgriezeniskā saite vai nav?

Gribu nomierināt – akreditācijas komisija nevērtē konkrētu pedagogu darbu, to dara izglītības iestādes vadība. Akreditācijas komisija iegūst statistiskos datus par organizatoriskiem, didaktiskiem un metodiskiem instrumentiem, kurus izglītības iestādē dažādi pedagogi izmanto mācību procesā. Tā, piemēram, mēs varam redzēt, kā sākumposmā, pirmajā klasē, pedagogi sniedz un saņem atgriezenisko saiti, un parasti to šajā vecumā lielākoties sniedz skolotājs bērniem, bet vidusskolā jau skatāmies, vai un kāda veida atgriezenisko saiti sniedz arī izglītojamie cits citam. Tas, ko izvērtē akreditācijas komisija, ir izglītības process izglītības iestādē un tās spējas sasniegt pašas izvirzītos mērķus un to atbilstību valsts noteiktajām prioritātēm un sasniedzamajiem rezultātiem. Konkrētu pedagogu darbu šī komisija nemaz nevērtē. Mēs labi saprotam – var gadīties, ka tieši vērojamā stunda kādam skolotājam neizdodas, bet tas nekādi nenozīmē, ka šis pedagogs slikti strādā.

Jā, kādā brīdī kāds no ekspertiem var izteikt kādu vērtējumu, bet kopumā ekspertiem nav ļauts komentēt neko vairāk pēc stundas vērošanas, kā vien no savas puses pateikt paldies un uzdot kādu precizējošu jautājumu, tas arī viss.

Kā tiek izraudzīta komisija – kas ir tie cilvēki, kuri dodas vērot stundas? Vai komisijās ir mācību priekšmetu pārzinoši skolotāji? Ir arī tāds priekšstats, ka atnāk cita priekšmeta skolotājs, kurš vispār nepārzina drēbi, ar savām pretenzijām. Vai arī – nespēj izkāpt no savām profesionālajām kurpēm, jautā un aizrāda, skatoties no savas pieredzes vai arī gribot pasmelties idejas savai skolai.

Kā jau teicu, komentēt vēroto stundu ekspertiem nav ļauts. Kāpēc mēs nefokusējamies uz atsevišķu mācību priekšmetu specifiku? Iedomājieties, cik daudziem ekspertiem tad būtu jābūt! Šis darbs ir mācību jomu koordinatoru un mācīšanās konsultantu ziņā – izvērtēt konkrētu mācību priekšmetu mācīšanas kvalitāti.

Visi, kas dodas vērot stundas akreditācijās, ir pedagogi ar attiecīgu izglītību un profesionālo sagatavotību – IKVD darbinieki ir iepriekš ilgus gadus praktizējuši pedagogi, esošie direktori, vietnieki, metodiķi un izglītības pārvalžu darbinieki, profesionālajā izglītībā arī nozaru eksperti, kas par ekspertiem kļuvuši pēc vismaz pusgadu ilgām mācībām un regulāri turpina pilnveidot savu profesionālo kompetenci kvalitātes dienesta īstenotajos kursos. Vēl piebildīšu, ka arī ekspertu darbu katru gadu vērtē, un daļa ekspertu arī neturpina darbu, jo tas prasa nepārtrauktu profesionālo pilnveidi, ir ļoti intensīvs darbs akreditācijas norises laikā un vēl intensīvāks, sagatavojot akreditācijas ekspertu komisijas ziņojumu jau pēc akreditācijas.

IKVD saņem daudz dažādu jautājumu, arī sūdzības no skolām un vēl vairāk no vecākiem par dažādiem skolas dzīves aspektiem, lai veiktu pārbaudes u. tml. Kas būtu jādara, lai veidotos jēgpilnāks dialogs katrā skolā starp visām iesaistītajām pusēm konfliktu gadījumos?

Vispirms, akreditācijās redzam, ka kopumā konflikti ir mazāk raksturīgi izglītības iestādēs, kur vadība tiekas ar katru ģimeni pirms mācību uzsākšanas, pārrunā iestādes darba raksturīgās iezīmes, izzina bērna un ģimenes redzējumu par būtisko izglītības procesā, par vecāku vērtībām. Šajās sarunās tiek pārrunāts, par ko izglītības ieguves procesā ir atbildīga skola un ko no tās var sagaidīt un par ko ir atbildīgi vecāki, un tas mazina konfliktu esamību sadarbības procesā. Otrkārt, ja konflikts ir radies, tad nozīmīgi, vai iestādē ir skaidra un visiem zināma kārtība, kā konfliktsituācijas risināt. Treškārt, konflikta situācijā ir svarīgi “runāt ar konfliktā iesaistītajiem un izprast, kādēļ konflikts radās un rast visiem pieņemamu risinājumu”, nevis “runāt par konfliktu”, un tieši šī sadaļa visbiežāk eskalē konfliktsituācijas, jo mēs mēdzam izvairīties no konflikta, atlikt tā risināšanu vai arī izlikties, ka viss ir kārtībā un pāries pats no sevis. Un tieši šī rīcība visbiežāk mūs noved situācijās, kurās vecāki vēršas kvalitātes dienestā ar saviem iesniegumiem.

Kā tiksim pie sistēmas, kuras mērķis ir katra bērna un jaunieša labāka izglītība un atbalsts?

Pakāpeniski veidojot visu izglītības sistēmu un katru izglītības iestādi par vietu, kurā visiem ir patīkami būt, kopā darboties un virzīties uz vienotu sasniedzamo rezultātu. Sistēma nav atrauta no katras izglītības iestādes, un, tikai pakāpeniski un visiem kopā strādājot un sadarbojoties, mēs varēsim pilnveidot un izveidot šādu izglītības sistēmu.

Kādi IKVD ir dati un novērojumi par Covid-19 laiku izglītībā? Kādas tendences redzējām pirmsskolās un skolās?

Attālinātajās mācībās ir redzami gan ieguvumi, gan trūkumi. Par ieguvumiem – mēs varam redzēt, ka visās izglītības iestādēs ir pieaugušas digitālās prasmes pedagogiem, bērniem un jauniešiem, esam kļuvuši radošāki, meklējot dažādas jaunas iespējas, kā nodrošināt kvalitatīvu izglītību un izvērtēt, ko darīt mācībās ir jēgpilni un kas nav efektīvi, no tā atsakoties. Esam ieguvuši arī pieredzi, kā strādāt daudzu un dažādu ierobežojumu apstākļos, ko izraisīja Covid-19 pandēmijas radītie ierobežojumi. Par negatīvo ietekmi – mēs redzam, ka par 30–50 % ir samazinājies apgūtā izglītības satura apjoms, jo attālināti nav iespējams apgūt to pašu satura apjomu, ko klātienē, klātienes kontaktu trūkums visvairāk ir negatīvi ietekmējis pusaudžu mentālo veselību un tam būs ilglaicīgas sekas, redzam, ka ne visas skolas un skolotāji ir bijuši reālistiski attiecībā uz apgūstamā satura apjomu (ir skolas, kuras neņēma vērā attālināto mācību ierobežojumus un turpināja pilnā apjomā izglītības satura apguvi, radot stresu ne tikai sev, bet arī skolēniem), esam kļuvuši mazkustīgāki attālināto mācību ietekmē, jo vairāk laika pavadījām pie viedierīcēm un internetā. Kopumā domāju, ka ir ļoti svarīgi pēc iespējas daudz nākamajā mācību gadā nodrošināt izglītības ieguvi klātienē un tikai galējā situācijā turpināt izglītības ieguvi attālināti.

Ko jūs novēlētu visiem jaunajā gadā?

Veselību un prasmi sadarboties katru dienu un katru nedēļu, lai izglītība būtu kopīgas sadarbības rezultāts un kopīgs ceļš uz katra iesaistītā mērķu piepildījumu!

Uzziņai

Rolands Ozols strādājis Rīgas Juglas vidusskolā par angļu valodas skolotāju un direktora vietnieku izglītības jomā. Bijis UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretārs. Vadījis Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžas Kompetenču attīstības centru. Ir biedrības “Mūžizglītības un kultūras institūts “Vitae”” un pieaugušo neformālās izglītības iestādes “Rolanda Ozola neformālās izglītības centrs” dibinātājs un lektors.

Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) funkcijas un loma pirmsskolu un skolu darba kvalitātes izvērtēšanā

• IKVD uztur reģistrus. Tas nozīmē, ka, pateicoties IKVD, zinām, kādas izglītības iestādes un kādas zinātnes institūcijas ir Latvijā. Ir
  • izglītības iestāžu reģistrs,
  • licencēto programmu reģistrs,
  • akreditēto izglītības iestāžu reģistrs,
  • akreditēto programmu reģistrs,
  • pedagogu privātprakses reģistrs,
  • bērnu uzraudzības pakalpojumu sniedzēju (vienkāršā valodā – aukļu) reģistrs.
• Licencēšana. Kad izglītības iestāde vēlas sākt īstenot jaunu izglītības programmu, tā iesniedz pieteikumu licencēšanai, un dienests caurskata visu nepieciešamo dokumentāciju un izsniedz atļauju programmas īstenošanas uzsākšanai.
• Uzraudzības īstenošana. IKVD uzrauga visu izglītības un zinātnes procesā iesaistīto institūciju darbību un atbilstību normatīvajiem aktiem.
• Tad, kad kāds uzskata, ka viņa tiesības ir aizskartas, IKVD izvērtē iesniegumu un sniedz atbildi, vai izglītības iestādes, pedagogu, izglītības iestādes vadītāja rīcība atbilst tiesību aktos noteiktajai kārtībai.
• Plašs darbības jautājumu loks ir saistīts ar izglītības kvalitāti, tās vērtēšanu, monitoringu, un te ir iekļauta gan iekšējā vērtēšana, ko saprotam ar vārdiem “pašvērtēšanas kārtība izglītības iestādē”, un ārējā vērtēšana, un te kvalitātes vērtēšanas kontekstā lietojam vārdu “akreditācija” – izglītības iestāžu, izglītības programmu akreditācija, izglītības iestāžu vadītāju profesionālās darbības novērtēšana.

Kā izpaužas laba skolas pārvaldība? IKVD skatījums.

Vadītājs, pirmkārt, ir izglītots un kompetents tiesiskuma jautājumos, pārzina normatīvajos dokumentos minētās prasības un tās ievēro izglītības iestādes darbā, prot strādāt ar administratīvām un menedžmenta metodēm un izmanto līderības stratēģijas un taktikas, prot īstenot dažāda veida komunikāciju un rīkojas ētiski.

Otrs būtisks aspekts pārvaldībā – izglītības iestādes vadītājs vada izglītības iestādes darbu un rūpējas par tā efektivitāti. Vadītājs prot vadīt stratēģisko un izglītības iestādes ikdienas darbu plānošanu un izvērtēšanu, prot vajadzības gadījumā deleģēt pienākumus, nodrošina paša izvirzīto mērķu efektīvu sasniegšanu, izmantojot dažādas personālvadības metodes, efektīvi pārvalda finanšu un materiāltehniskos resursus.

Trešais aspekts – vadītājs nodrošina nepieciešamo atbalstu un sadarbību ar visām izglītības iestādes mērķgrupām, t. i., vadītājs prot veidot sadarbības, vienlīdzīgas attieksmes, izziņas un inovācijas organizācijas kultūru izglītības iestādē, iesaistās nozares un vietējās kopienas darbībā, prot īstenot dalītu un demokrātisku pārvaldību izglītības iestādē. Te runājam par attiecībām starp izglītības iestādes dibinātāju un vadītāju, un padomi vai konventu (profesionālajā izglītībā), un izglītojamo pašpārvaldi.

Ceturtais kritērijs – izglītības iestādes vadītājs prot pakāpeniski ieviest valsts un sabiedrības definētās pārmaiņas savā iestādē. Viņš pārzina valsts noteiktās izglītības attīstības prioritātes, iesaistās to izvirzīšanā un izvērtēšanā. Prot radīt savas izglītības iestādes vīziju un īstenot noteiktu vadības komandas rīcību.

Pašlaik gandrīz 900 izglītības iestāžu vadītāji mācās IKVD 72 stundu kursos “Demokrātiska pārvaldība izglītības iestādē”, ko šogad finansē Izglītības un zinātnes ministrija. Dienesta mājaslapā tiek publicēti visi šo kursu materiāli, un tas nozīmē, ka ikviens vadītājs, ja arī nepiedalās kursos, var iepazīties ar šo informāciju un to izmantot kā metodisku atbalstu.

Sagatavoja Inese Tamsone un Alnis Auziņš, Skola2030