Atbildot uz šiem jautājumiem, rosinu izvērtēt skolā jau pastāvošo lomu loku, iespējams, to paplašinot, mainot akcentus vai pārdalot darbus dažādiem darba veicējiem. Varam šīs lomas saukt par skolas mācību jomu koordinatoriem vai atrast tām precīzākus nosaukumus, taču svarīgi, ka ikvienas izglītības iestādes līmenī kāds tur rūpi par iestādes kopējiem mērķiem skolēnam konkrētās jomās un to praktisko īstenošanu.

Saistībā ar pirmajiem trim jautājumiem, kas vistiešāk skar skolēnu izglītības pieredzi, rosinu domāt par skolas mācību jomu koordinatoriem septiņās mācību jomās – valodu, sociālajā un pilsoniskajā, kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā, dabaszinātņu, matemātikas, tehnoloģiju, veselības un fiziskās aktivitātes – un atsevišķi sākumskolā, jo tur klases skolotājs māca lielāko daļu mācību priekšmetu un ir svarīgi turpināt pirmsskolā uzsākto integrēto pieeju mācību satura īstenošanai, nostiprināt caurviju prasmes. Lielākās skolās, protams, varam veidot vēl mazākas specializētas komandas katra mācību priekšmeta ietvaros, sevišķi mācību satura pēctecīgai plānošanai, taču svarīgi ir arī šos plānus saskaņot mācību jomas ietvaros, lai tiktu īstenotas standartos ietvertās lielās idejas. Mācību jomu un priekšmetu komandas var veidot gada tematu plānus konkrētām klasēm, saskatīt starppriekšmetu saiknes iespējas, uzņemties atbildību par konkrētu caurviju prasmju sākotnējo mācīšanu un pēctecīgu nostiprināšanu.

Papildus šīm astoņām lomām ir vēl vismaz trīs nozīmīgi satura jautājumi, par kuriem nepieciešamas sarunas, vienošanās un saskaņotas darbības izglītības iestādes līmenī. Tās daudzviet jau notiek un dažādās lomās tiek īstenotas arī līdz šim. Varbūt skats no malas palīdzēs izvērtēt, ko un kāpēc turpināt vai neturpināt darīt, un pārliecināties par līdzīgu redzējumu visām iesaistītajām pusēm.

Pirmkārt, svarīgi, ka skolā kāds mērķtiecīgi veido iespējas plašākas izglītības pieredzes iegūšanai katram skolēnam. Daži no jautājumiem pārdomām šādai lomai vai lomām skolā: Kādas ir iespējas mācību stundās, pārējā laikā, kuru skolēni pavada skolā, attīstīt vērtībās balstītus ieradumus? Vai un kādā veidā skolēni ir iesaistīti lēmumu pieņemšanā par skolas dzīvi un mācībām, līdzdalīgi vietējā kopienā? Cik lielā mērā dažādi skolas pasākumi un tradīcijas ir saistīti ar mācību saturu, mērķiem skolēniem, kāda ir pašu skolēnu iesaiste to veidošanā? Kā iesaistām un izmantojam vietējos un nacionāla mēroga kultūras pasākumus, uzņēmumus un organizācijas mācību satura īstenošanai? Kā palīdzam skolēniem apzināties un attīstīt viņu intereses un talantus? Kādā mērā skolas interešu izglītības piedāvājums – mērķi, saturs, izpildījums dažādos vecumposmos – atbalsta un turpina mācību stundās iesākto? Kuri skolēni un kāpēc skolā iesaistās interešu izglītības nodarbībās? Kādas ir iespējas padziļināti attīstīt savas spējas akadēmiski spējīgākajiem skolēniem? Kāda ir šo nodarbību kvalitāte un pēctecība?

Šīs lomas uzdevums primāri būtu kopā ar konkrētu mācību jomu, mācību priekšmetu skolotāju komandām izplānot, kā šie jautājumi tiks risināti mācību procesā, tostarp apmeklējot kultūras pasākumus, uzņēmumus, veicot izpētes darbu ārpus skolas sienām attiecīgā mācību priekšmeta skolotāja vadībā. Piemēram, sociālās un pilsoniskās mācību jomas saturā ietverti gan pilsoniskās līdzdalības, gan karjeras izglītības jautājumi, uzsverot tiešas pieredzes iegūšanu par šiem jautājumiem kā svarīgu mērķi.

Aicinām uz iepriekš minēto paskatīties kā tradicionālo ārpusklases pasākumu, skolas tradīciju, interešu izglītības un citu aktivitāšu kopumu, kas notiek skolā papildus mācību procesam, izvērtēt šo saturu un vērtīgākajam rast vietu, to organiski iekļaujot mācību procesā. Tradicionāli šos jautājumus visbiežāk koordinēja direktora vietnieks audzināšanas darbā vai ārpusklases darba organizators, tagad aicinām to saskatīt kā būtisku akcentu mācību priekšmetu satura un audzināšanas darbības plānošanā un īstenošanā.

Otrkārt, vēl viena svarīga loma skolā attiecināma uz katra skolēna iesaisti un iekļaušanu mācību procesā, viņa potenciāla attīstību. Daudzās skolās darbojas stipras atbalsta komandas bērniem un jauniešiem ar konkrētām speciālajām vajadzībām, arvien ciešāk veidojas sadarbība ar dažādiem sociālajiem dienestiem. Kā veiksmīgās atbalsta komandu prakses individuālu mācību plānu veidošanā, ieviešanā un uzraudzībā vērst plašumā, aptverot daudzveidīgas mācīšanās vajadzības? Kā sekot skolēnu izaugsmei daudzveidīgās jomās, izvērtēt viņu vajadzības ar diagnostikas rīku palīdzību un pieņemt lēmumus par nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem? Kā panākt ikvienu skolēnu iesaistošu pieeju mācīšanai kopumā? Kā pilnveidot visu mācību priekšmetu skolotāju ikdienas praksi, lai vairāk skolēnu, piemēram, arī ar atšķirīgām valodas prasmēm, spētu sekmīgi apgūt mācību saturu? Kā skolā veidot iekļaujošu, emocionāli drošu mācību vidi, kurā katrs jūtas novērtēts un cienīts? Kā skolā veidot savstarpēji atbalstošas skolēnu un skolotāju savstarpējās attiecības? Šīs lomas veicējiem ļoti svarīga ir skolas vadības iesaiste un atbalsts, jo šie jautājumi skar ikvienu skolēnu un skolotāju.

Atslēgas vārds akcentu maiņā ir “ikviena skolēna”, paplašinām izpratni no “dažu skolēnu iekļaušana” atbilstoši viņu spējām un vajadzībām uz katru vienu skolēnu, ieraugot viņa vajadzības, spējas, talantus u. c., lai sniegtu vispiemērotāko atbalstu un veidotu attīstošu mācību procesu.

Skolas vadības iesaiste, atbalsts, iniciatīva ir noteicoša, lai izpratne par katra skolēna iekļaušanu mācību procesā, skolas dzīvē attīstītos. Tas nenozīmē tikai formāli deleģēt atbildības, lomas vai uzdevumus, tas nozīmē kopīgi veidot izpratni un pārliecību, skolas filosofiju un attieksmes kopumā.

Treškārt, būtiski, ka ikvienā izglītības iestādē ir kāds, kurš ikdienā pastiprināti mērķtiecīgi plāno, virza un atbalsta kolēģus izglītības tehnoloģiju iekļaušanai mācību procesā. Kādas iespējas un kuros mācību priekšmetos piedāvāsim skolēnu digitālās pratības pēctecīgai attīstībai? Kā vislabāk organizēsim darbu, lai izmantotu skolā pieejamo aprīkojumu? Kādus rīkus un platformas izmantosim mūsu skolā? Kādus digitālos resursus izvēlēsimies, un kā skolēni un skolotāji attīstīs prasmes un veidos ieradumus tos pilnvērtīgi izmantot? Kā izmantosim tehnoloģiju iespējas daudzveidīgu datu iegūšanai un analīzei par skolēnu sniegumu un mācīšanos, lai pieņemtu nākamos lēmumus? Skola2030 piedāvātās mācības izglītības tehnoloģiju mentoriem iecerētas kā atbalsts šādai lomai gan izglītības iestādes, gan pašvaldības līmenī. Šāds izglītības tehnoloģiju mentors izglītības iestādes līmenī ir metodiķis – pieaugušo izglītotājs, kurš plāno un īsteno mācības savas izglītības iestādes pedagogiem, pats eksperimentē ar tehnoloģiju lietojumu mācību procesā un atbalsta labās prakses pārņemšanu izglītības iestādē, lai atbalstītu pedagogus izglītības iestādes digitalizācijas procesā.

Iespējams, ka šāda lomu sadale dod iespēju pārvērtēt līdzšinējo klases audzinātāja lomu, samazinot reizēm pārāk apjomīgo jautājumu loku, ar kuru ikdienā nodarbojas klases audzinātājs, pievēršot uzmanību būtiskajam – lai katram skolēnam skolā būtu viens pieaugušais – uzticības persona – un lai klašu, dažādu citu skolas kopienu ietvaros veidotos cieņpilnas, mācīšanos un ikviena izaugsmi atbalstošas attiecības.

Iepriekš minēto vairāk nekā desmit iespējamo pastāvīgo mācību jomu koordinatoru loma ir vadīt, virzīt un atbalstīt savu kolēģu darbu savā jomā, savas darbības ietekmi izvērtējot no skolēna izglītības pieredzes skatu punkta. Nenoliedzami, ka, veicot šo darbu, skolas mācību jomu koordinatori var labi ieraudzīt skolotāju profesionālās pilnveides vajadzības savā jomā un paši var atbalstīt savus kolēģus vai aktualizēt šīs vajadzības skolas vadībai citiem risinājumiem. Atceramies arī, ka visiem viņu jaunajās lomās arī pašiem nepieciešama ikdienas virzība un atbalsts kā vadītājiem, kas strādā ar citiem pieaugušajiem un vairs ne tikai ar skolēniem klasē. Iespējams, par šo profesionālās pilnveides virzienu rūpe jāuzņemas direktoram pašam vai kādam no vietniekiem.

Domājot par profesionālo pilnveidi, paturam prātā skolotāja personības dimensiju. Kā profesionālā pilnveide ietekmē mani kā skolotāju, kā cilvēku? Kā un kāpēc apgūstu jaunas lietas un pieredzes, kā tas stiprina manu pedagoģisko pārliecību un ietekmēs manu praksi?

Ar ko atšķiras skolas mācību jomu koordinatori no mācīšanās konsultantiem? Skolas mācību jomu koordinatori atbild par konkrētās jomas mērķiem un to īstenošanu, vada un virza skolas darbu savā jomā, tostarp šajā procesā var arī atbalstīt savu kolēģu profesionālo izaugsmi konkrētajā jomā. Mācīšanās konsultantu primārā loma ir atbalstīt skolotāju un vadītāju profesionālo pilnveidi konkrētos jautājumos, attīstīt konkrētas prasmes saskaņā ar iestādes stratēģiskajiem mērķiem un iesaistīto pušu vienošanos. Mācīšanās konsultanti vēro nodarbības, sniedz individualizētu atgriezenisko saiti par nepieciešamajiem uzlabojumiem mācību stundā, konsultē skolotājus par mācību stundas plānošanu un veidošanu, vada mācību stundu analīzi individuāli vai grupā skolotāju praksē balstītas profesionālās pilnveides vajadzībām, vada skolotāju mācīšanās vai sadarbības grupu, lai praksē panāktu konkrētus uzlabojumus (sasniegtu konkrētus individualizētus mērķus), atbalsta skolas vadību skolotāju profesionālās mācīšanās vajadzību diagnosticēšanā. Izglītības iestādes pašas var izveidot savas mācīšanās konsultantu lomas, tādas var veidot arī pašvaldības līmenī, piedāvājot šāda metodiskā dienesta pakalpojumus vairākām skolām.

Pieminētās lomas nav jauni amati, drīzāk veids, kā ar jaunu perspektīvu/svaigu skatienu paskatīties uz esošo darbu sadali, izvērtējot, kādām darbībām prioritāri pašlaik veltām uzmanību un enerģiju; kuras no līdzšinējām praksēm, tradīcijām skolā ir patiešām būtiski turpināt un kuras ne, jo tām sen zudusi to sākotnējais mērķis un jēga pašreizējiem skolēniem un pedagogiem; kādā mērā šīs darbības pievieno vērtību ikviena skolēna kā indivīda labākajai izglītības pieredzei. Tā ir arī iespēja paplašināt to skolas darbinieku lomas, kuri ikdienā iesaistās skolas pārvaldībā, tādējādi veidojot stiprāku vadības komandu un dodot iespējas skolotājiem profesionāli pilnveidoties un rast jaunu motivāciju darbam, uzņemoties šīs jaunās lomas. Saprotot paveicamā darba raksturu un risināmo jautājumu loku, kļūs skaidrs konkrētajai iestādei atbilstošākais darba organizācijas modelis – kuru no lomām vislabāk turpināt pildīt vai uzņemties kādam no direktora vietniekiem, kurai lomai vislabāk sagatavots varbūt ir pedagogs karjeras konsultants vai kāds no atbalsta personāla komandas.

Tikpat svarīgi, lai šīm lomām ikvienā izglītības iestādē būtu pieejams profesionālais atbalsts pašvaldības un valsts līmenī – Valsts izglītības satura centrā, kur, savukārt, nepieciešami speciālisti ne tikai mācību jomās, bet arī katrā mācību priekšmetā. Šādas lomas, kuras ierasti esam sākuši dēvēt par mācību jomu koordinatoriem, pašvaldībās un valsts līmenī, iespējams, varētu veikt vislabākie skolotāji – praktiķi, kuri uz noteiktu laiku pēc rotācijas principa vienu vai vairākas dienas nedēļā sniedz profesionālo atbalstu saviem kolēģiem. Šīm jākļūst par iekārojamām, prestižām lomām, par iespēju dalīties ar savu labo praksi, profesionāli pilnveidoties, lai ar jaunu perspektīvu, dziļāku izpratni par savu jomu un mācīšanos atgrieztos klasē.