– Kā jūs izprotat lietpratību kā rezultātu izglītībai? Kāds ieguvums no tās bērnam?

– Lietpratība kā  izglītošanās mērķis  ir sena kā tautasdziesmas, kas cildina tādu sava amata meistaru, kurš radoši izmanto visu pieejamo, lai radītu labāko iespējamo rezultātu. Atšķirībā no tautasdziesmu laika, kad varēja sastādīt visai precīzu amatu un dzīvei vajadzīgo prasmju sarakstu, šodien jārēķinās ar daudz lielāku nenoteiktību. Tādēļ, ja runājam par izglītību mūsdienīgai lietpratībai, ir īpaši svarīgi nepieradināt bērnu skolā un mājās rīkoties tikai pēc parauga. Tāpat atšķirīga ir “amata” iedaba – mūsdienās “meistaram” vajag vispusīgas zināšanas, prasmi atrast informāciju un kritiski strādāt ar to. Reti kurš strādā vienatnē, tāpēc īpaši svarīgas kļūst komunikācijas un sadarbības prasmes. Tā kā skolā un visā dzīvē lūkojam likvidēt draudus un bailes kā motivatorus, cenšamies nedomāt un nedarīt citas lietas skolēnu vietā, tad īpaši vērtīga kļūst skolēnu prasme pašiem sevi organizēt, gribasspēks gan mācoties, gan darot un pabeidzot darbu līdz galam, stabila un adekvāta vērtību sistēma. Izprastas zināšanas, prasmes un gribēšana tās lietot arī nepazīstamās situācijās, kurās vajag piepūli, veido lietpratību. Lai to sasniegtu, atbildīgi ir gan skolotāji, gan skolēns pats, gan viņa vecāki, gan sabiedrība, kas veido skološanās emocionālo un informatīvo fonu.

– Kā izpaužas radošums matemātikā? Kā to veicināt?

– Es pievienojos uzskatam, ka matemātikā ir vismaz divu līmeņu radošums. Pirmais ir pieejams katram, un tas nozīmē spēju saskatīt iespēju savā ikdienas vai profesionālajā dzīvē izmantot matemātiku un prasmi šo iespēju īstenot. Piemēram, gatavojot no papīra rūķa cepuri, kurai jāturas galvā bez īpašas nostiprināšanas, matemātiski radošs cilvēks pamanīs, ka patiesībā viņam ir jāizgatavo konuss ar konkrētu pamata riņķa līnijas garumu, veiks nelielus aprēķinus un viegli pagatavos vajadzīgo.  Ja matemātiski radošs zemnieks vēlēsies zināt, cik degvielas atlicis viņa cilindra formas tvertnē, kas noguldīta uz sāna un daļēji ierakta zemē, viņš izmantos savu izpratni par kombinētu figūru tilpumu un prasmi veikt trigonometriskus aprēķinus. Visticamāk, ka vajadzīgo trigonometrisko funkciju vērtības viņš nezinās no galvas, bet atradīs internetā.

Otrais līmenis jau nozīmē radīt pašā matemātikā kā zinātnē. Tas visticamāk gluži visiem nav pieejams. Piemēram, es pati neesmu matemātikā neko jaunu atklājusi. Toties esmu palīdzējusi saviem skolēniem izvirzīt pētījuma mērķi un iegūt tādus matemātiskus rezultātus par pentamino dvīnītēm (īpašas formas figūriņām, kas veidotas no pieciem kvadrātiņiem), kuri pirms tam nebija zināmi nevienam.  Šo savu pirmo zinātnisko darbu viņi veica, mācoties 11. klasē, pašlaik abi veic pēcdoktorantūras pētījumus datorzinātnēs un fizikā ASV universitātēs.

Radošumu nedrīkst nokaut. To var izdarīt vismaz divos veidos. Pirmkārt, no bērnības mācot, ka ir viens pareizais risinājums un tā pieraksts katram uzdevumam, bet visi pārējie ir nepareizi vai vismaz mazvērtīgāki. Tā bērns sākotnēji cenšas uzminēt šo vienu pareizo variantu, bet vēlāk parasti pārstāj censties un pieņem, ka “matemātikā viņš neko nesaprot un neprot”. Otrs izplatītākais veids ir tikai vienveidīgu uzdevumu veikšana pēc tam, kad ir izprasta un apgūta kāda matemātiska prasme.  Radošumu veicina darbošanās uz savu spēju robežas tā, ka skolēns var noticēt rezultāta iespējamībai, tomēr tā sasniegšana ir izaicinoša. Radoša darbošanās matemātikā ir pieradums, kurš vai nu izveidojas, vai ne. Skolotāja darbība, protams, ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas to ietekmē.

– Vai tagad nepazūd zināšanas? Kā panākt līdzsvaru?

– Dzīves īstenība pašlaik nerosina iegaumēt, lai atcerētos, tomēr es uzskatu, ka matemātikā ir svarīgi, lai mācību rezultātā skolēns iegūtu arī izprastas, noturīgas zināšanas. Man kā matemātikas skolotājai ir savs “zināšanu minimums”, no kura negrasos atkāpties. Es neceru, ka pusaudzis ies mājās un tur vienkārši mācīsies no galvas divciparu skaitļu kvadrātus vai kvadrātvienādojuma atrisināšanas formulas, tāpēc organizēju darbu klasē tā, lai nepieciešamais tiktu apgūts un nostiprināts stundu laikā. Pēc tam apgūtais tiek gan daudzveidīgi un atraktīvi atprasīts, gan regulāri izmantots, tā parādot, ka bija vērts iegaumēt. Iespējams, ka citam skolotājam un viņa skolēniem var nedaudz atšķirties bāzes zināšanas, sevišķi vidusskolā. Tomēr kaut kam ir jābūt galvā, lai to varētu izmantot, apgūstot dažādas domāšanas un problēmu risināšanas stratēģijas.

– Kas ir labs skolotājs?

– Skolotājs, kurš netraucē bērnam attīstīties. Skolotājs, kurš tic – katrs bērns grib un spēj būt labs un prasmīgs. Skolotājs, kurš prot skolēnu gan iedvesmot, gan nemanāmi vai pat manāmi piespiest strādāt tad, kad bērnam ir slinkums, lai tiktu sasniegts katram pašam labākais iespējamais rezultāts. Skolotājs, kurš pats cenšas īstenot to, ko pieprasa no skolēniem. Skolotājs, kurš apzinās, ka vienmēr var labāk, un nebaidās kļūdīties. Un tad vēl jāpārzina un brīvi jāprot rīkoties ar veselu klasvadības un priekšmeta didaktikas prasmju kopumu,  lai darbošanās klasē būtu apzināta un profesionāla, nevis vairāk vai mazāk nejaušu veiksmju un neveiksmju virkne.

– Kas ir lielākie izaicinājumi, lai to visu ieviestu?

– Tas, ka arī skolotāji ir tikai cilvēki, kas sabiedrības spiediena, nepārtrauktās vērtējošās attieksmes un izdzīvošanas cīņas dēļ bieži ir uz izdegšanas robežas. Skolotājiem vajag iedvesmu, motivāciju un ļoti konkrētu metodisko palīdzību samērīgās, lietojamās devās, iespēju sajust radošas darbošanās un produktīvas sadarbības patīkamo pēcgaršu. Regulārs, labticīgs atbalsts skolotājiem ir mūsu izglītības sistēmas lielākais izaicinājums.

– Jums jau ir uzkrāta zināma pieredze. Ar ko būtu jāsāk tām skolām un skolotājiem, kuras nav pilotskolas?

– Pirmkārt, neļauties panikai un "VISSIRSLIKTI" filozofijai. Otrkārt, godīgi izvērtēt, kas ir katra paša stiprās puses un kas profesionālajā ikdienas darbībā jāuzlabo. Mēs skolā izmantojām skolotāja snieguma aprakstu, ko piedāvā Skola2030, lai izvēlētos mūsu šī gada prioritātes. Kopā plānojām, kādi konkrēti soļi un darbības palīdzēs uzlabot sniegumu. Tad sākās pats būtiskākais un grūtākais – pārvarēt dažādas objektīvas un subjektīvas nevarēšanas, lai nenovērstos no izvirzītajiem mērķiem. Otrajā darba gadā jau zinām, ka palīdz iknedēļas tikšanās, atbildīgo izvirzīšana, kārtējo sasniegumu svinēšana. Pēc pirmā projekta gada vēl nevaram nosaukt konkrētus viegli saskatāmus uzlabojumus skolēnu prasmēs vai mācību procesā, bet ir būtiski uzlabojušās mūsu prasmes analizēt savu darbu, domāt un runāt par to.
 

Alnis Auziņš