Globālisma laikmetā, kad aizvien vairāk un plašāk iepazīstam citas kultūras, veidojam izpratni par tām, vienlaikus priekšplānā izvirzās jautājums, kā nepazaudēt Latvijas valsts un latviešu nācijas patību. Kā skolā runāt par valsti kā mūsu identitātes stūrakmeni un patriotismu? Vai skolā vispār var iemācīt izpratni par valsti kā vērtību? Pārdomās dalījās Jelgavas Valsts Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse, Rīgas 155. skautu vienības priekšnieks, āra dzīves apmācību centra “Pelēkais vilks” treneris Nils Klints un Skola2030 sociālās un pilsoniskās mācību jomas mācību satura izstrādes vadītājs Ansis Nudiens. Diskusiju “Valsts – mūsu identitātes stūrakmens” vadīja Raunas vidusskolas direktors, vēsturnieks Edgars Plētiens.

Diskusija sākās ar mazliet provokatīvu jautājumu – vai skolā vispār vajag runāt par valsti kā vērtību? N. Klints pauda pārliecību, ka ir jārunā, bet ne atrauti no būtības. Tā, piemēram, pretējo iecerētajam labajam nolūkam var panākt, liekot rakstīt noteiktas ievirzes esejas. “Mani pašu dzen stūrī formālie pasākumi, dzejoļu konkursi u. tml., kas jādara tāpēc, ka jādara, it kā citu metožu pasaulē nebūtu.” Svarīgi ir, lai runātājs, pieaugušais, būtu pārliecināts par paša teikto, lai ar to arī dzīvotu. Valsts nav jānodala kā kaut kas atsevišķs, patriotiskajai audzināšanai jānotiek integrēti, skolai, ģimenei un nevalstiskajam sektoram citam citu papildinot. “Vērtības, manuprāt, nevar iemācīt, tās var tikai izdzīvot, pieredzēt,” uzsvēra pirmais runātājs.

I. Vilkārse sacīja, ka noteikti par to ir jārunā, uzsverot, ka šo pienākumu pamatdokumentos uzliek arī valsts, proti, Latvija ir vienīgā vieta, kur varam pilnvērtīgi attīstīties kā tauta. Skolēniem līdz 18–19 gadiem veidojas viņu identitāte, stāja, piederības izjūta – skolai, ģimenei, valstij. Tas stūrakmens, kas likts arī diskusijas virsrakstā. Jaunajam cilvēkam jākļūst stabilam, pārliecinātam par mūsu kopējām vērtībām. Ja absolvents, beidzot skolu, nevar pateikt “Mana Latvija”, tad viņam identitātes nav vai  tā nav droša.

A. Nudiens, piekrizdams iepriekš teiktajam, piebilda, ka ne jau tikai tā iemesla dēļ, ka  formāli dokumenti  to liek darīt, ir jāstiprina izpratne par  valsti kā vērtību. Skola nedzīvo atrauti no sabiedrības. Kad skolotāji runā ar skolēniem, tā ir skolotāju satikšanās ar nākotnes sabiedrības daļu, kas pamazām nobriest, veido savu viedokli un pēc kāda laika būs tā, kas jau pati pieņems sabiedrībai svarīgus lēmumus. Skolēnos veidot pilsonisko apziņu ir svarīgs skolotāju uzdevums. Skolēniem būtu jāapgūst  gan simboli, gan arī izpratne, ka valsts nav kaut kāds milzīgs no sabiedrības atrauts, kontrolējošs mehānisms, gluži otrādi – valsts būtība, tās saturs, ir pati sabiedrība. Tāpēc skolā būtiski ir veidot izpratni, ka skolēns ir daļa no sabiedrības, piederīgs tai, ka viņam ir sava balss un arī atbildība, ka viņu sadzird – vispirms skolas līmenī, vēlāk arī valsts līmenī. “Mēs, pieaugušie, kas esam skolā un pieņemam lēmumus, modelējam attieksmi pret valsti. Ja es, skolotājs, stundas sākumā gaudīšos par nodokļu slogu, es tā paudīšu attieksmi pret valsti, pavisam noteikti neatspoguļodams valsti kā vērtību. Atcerēsimies – arī ikdienišķā daļa ir svarīga,” lika pie sirds Skola2030 vecākais eksperts un vēstures skolotājs.

N. Klints akcentēja, ka sabiedrības trīsvienības “ģimene, skola, nevalstiskais sektors” nozīmi jaunā pilsoņa izaugsmē, uzsverot –  ja kāds no šiem elementiem ir vāji attīstīts, tad nevar sagaidīt patiesu identitātes izpausmi no bērna, no jaunieša.

A. Nudiens papildinot teica, ka nevalstiskajā sektorā skolēni vislabāk var paust savas domas, trenēt un gūt pieredzi, ka viņš ir sabiedrības daļa. “Nu jau pieņemtajos jaunajos valsts izglītības standartos mēs skolēnam plānotajos sasniedzamajos rezultātos esam iestrādājuši tēzi, kas ne tikai mudina, bet pieprasa sabiedriski aktīvu iesaisti, rīcību.”

I. Vilkārse atgādināja vienkāršu, bet svarīgu patiesību – mēs varam mīlēt to, ko pazīstam. Patriotisms ir prasme un spēja mīlēt savu zemi, valsti. “Kad mīlam, tad to, ko mīlam, ietveram savu rūpju lokā, sāpīgi uztveram neveiksmes un, ja vajag, spējam nest upuri,” sacīja Jelgavas Valsts Spīdolas ģimnāzijas direktore. “Rūpēties un atbildēt par to, ko mīl, var jebkurā skolā. Ja uzmanības lokā ir vēsture, tad jāizstāsta par mūsu sāpīgajām kļūdām, lai tādas nepieļautu nākotnē.”

Ko cilvēkam dod identitātes apzināšanās?

A. Nudiens, turpinot paša iepriekš teikto, papildināja: “Ja gribam dzīvot sabiedrībā, kur pilsoņi un sabiedrības locekļi jūtas sadzirdēti, atbildīgi, palīdzoši, tas panākams tikai tad, ja cilvēks jūtas sabiedrībai piederīgs. Ja viņš jūtas piederīgs, tad arī ir aktīvs, grib piedalīties, grib iet uz vēlēšanām.” Lai šī piederība veidotos, ir jāpazīst savas “saknes”, izcelsme, jāapzinās vēstures mācība, tās atstātās pēdas – uz mani un manu rīcību, attieksmi dziļi personiski, kā arī sabiedrības līmenī jeb – kāpēc mūsdienās esam tur, kur esam, un darām to, ko darām.   

Diskusijas vadītājs mudināja dalīties ar kādu pieredzes stāstu.

N. Klints uzsvēra skolotāja lomu, kuram ir svarīgi apzināties, kāpēc viņš dara tieši tā. “Es darbojos ar skautiem tāpēc, lai mana tauta būtu veiksmīga arī pēc 20–40 gadiem. Strādāju ar 8–11 gadus veciem bērniem, un pirmais, ko apgūstam veselu gadu, ir kopīgi izprast, kādas ir viņu vērtības, otrais – ko nozīmē būt cilvēkos, kāpēc ir svarīgi uzklausīt citus un pašam paust savas domas. Es parasti stāstu par koku, kam ir saknes. Ja koka saknes ir mazas, vējš to nogāž.”

N. Klints arī pastāstīja, ka latviešu strēlniekiem veltītajās nometnēs “Baltais vilks”, kas notiek katru gadu, jaunieši dzīvo visai skarbos apstākļos – nakšņo teltīs, piedalās naktssardzēs, un vadītājam jāprot izstāstīt, kāpēc ir svarīgi to piedzīvot. Pilnībā izdzīvot Ziemassvētku kaujas nav iespējams, tomēr piedzīvot kaut ko līdzīgu sajūtās var, un sajust saikni ar pagātnes cilvēkiem un notikumiem, kas mūs veidojuši.

A. Nudiens, atgādinot nesen pieņemtos jaunos izglītības dokumentus, arī uzsvēra, ka identitāti nevar iemācīt, to var veidot, bet tas iespējams tikai tad, ja ir gana daudz piemēru, ja ir kas tāds, ko skolēns var nosaukt par “savu”, ja viņš var  ar to var identificēties. “Galvenais ir nevis stāstīt, bet ļaut piedzīvot. Dot iespēju būt klāt. Latvijas teritorija ir bijusi krustcelēs visiem lielajiem Eiropas notikumiem, mēs [no vēstures] daudz ko varam rādīt dabā. Te bijis kaujas lauks, tur – nozīmīgas ēkas vai drupas.” Ļaujot “pataustīt”, ieraudzīt, kā vēsture ir saistīta ar katru no mums, ieraugāma tuvējā apkārtnē, skolēnos rodas klātesamības un piederības izjūta, viņi ir šīs vēstures turpinātāji.  Ļaujot skolēniem aktīvi darboties, arī veidojas valstiskās piederības izjūta, pilsoniskā līdzdalība. “Jā, rīcību ierobežo dažādi faktori, protams, ir stundu saraksts, bet, ja gribam identitāti veidot, tad tas ir veids, kā to veicināt,” viņš piebilda.

I. Vilkārse papildināja, sakot, ka skolā kā mazā mikrokopienas modelī var izdzīvot visu to, ko izdzīvo valsts kā identitātes nesēja. “Skolā kā mazā kopienā var piedzīvot skolas piederību. Identitāte ir tas, ka mani padara par mani,” direktore sacīja. Ļaujot skolēniem būt atbildīgiem par vidi, ko viņi veido, pašiem iecerot, rīkojot un vadot pasākumus, mazo mikropasauli var padarīt par patriotisma audzināšanas vietu. Jaunietī neslāpējot vēlmi darīt, bet to atbalstot, viņos rodas prieks par paveikto un lepnums, un arī patriotisms.

N. Klints piebilda, ka valstiskuma apziņai būtu jāsākas ģimenē, tāpat arī izpratnei par to, ko mums nozīmē 11. un 18 novembris. “Ja vecāki saka, lai skolā iemāca dziedāt valsts himnu, tad kaut kas ģimenē nav gluži tā, kā tam vajadzētu būt,” teica  skautu vienības priekšnieks.

Turpretī A. Nudiens, turpinot šo jautājumu, bilda, ka sabiedrība tomēr nav viendabīga un kritērijs – māk dziedāt himnu vai nemāk – skolēnus nevajadzīgi sadalītu. “Kam būs ģimenē dota šāda vērtīga priekšrocība, priekšzināšanas, tie, iespējams, sākumā būs galvenie entuziasti. Bet būs arī tādi, kuriem [šī piederība] pakāpeniski veidosies, sākumā vairāk skatoties un klausoties, bet pēc tam arī pašiem aizvien vairāk piedaloties. Pēc gada varbūt jau viņi būs tie, kas iesaistīs ģimeni svētkos. Nebūtu pareizi skolai vainot ģimeni, ka tā nav kaut ko izdarījusi, un otrādi – ģimenei skolu. Vajag sadarboties, vienam otru atbalstīt un papildināt.”

Kāda loma ir mūsu valsts simboliem?

I. Vilkārse, atzīstot, ka skolu sāk dažādi bērni, pauda, ka ir lieliski, ja, mācību iestādi beidzot, skolēni zina mūsu svētkus, simbolus, māk dziedāt himnu. “Mēs reiz izlaidumā [steigā] aizmirsām novietot valsts karogu. Visi skolēni zina, ka tādās reizēs jāskatās uz karogu, viņi meklē ar acīm karogu, neatrod, ir nemierīgi. Tātad tas, ka karogam jābūt, viņiem jau ir asinīs.”

A. Nudiens atgādināja padomju laikus, kad bija daudz obligātu pasākumu, kad jāpiedalās ir, bet sirds nav klāt. Savienojumā ar vārdu “obligāti” šāda pretestība rodas arī tagad. Kad kaut kas jādara noteikti, tad darāmais mēdz kļūt nepatīkams. Ja skolēnam kaut ko liek, neprotot to izskaidrot, un tajā nav nekā no skolēna paša, tad var iegūt tikai pretēju efektu. “Toties ja  jauniešos darbojas iekšējais mehānisms un viņi cits citu pat pamudina, tad ir labi. Piemēram, piedalos vēlēšanās tāpēc, ka man ir šāds iekšējs pamudinājums – tā vajag, un tāpat visās citās pilsoniskajās darbībās.”

Vai skauti un gaidas ietekmē savus līdzbiedrus skolā un plašākā sabiedrībā? Kādu vēsti viņi pauž?

N. Klints atbildēja apstiprinoši. “Sākumā jaunietis bieži vien pat īsti nezina, kur nokļuvis. Pēc tam, kad viņš jau ir izdzīvojis kādu ciklu, nometni, viņš par to pastāsta citiem. Pie mums nāk arī tādi, kas bijuši savā vidē izstumti. Mēs visiem piedāvājam drošu vidi, un tas jauniešiem ir ļoti svarīgi.” N. Klints arī teica, ka šogad viņš strādā ar krievu jauniešiem, un tad iznāk saskarties ar šķērēm – viens ir tas, ko stāsta un māca skolā, pavisam cits, ar ko daļa šo jauniešu saskaras mājās, kur jaunā cilvēka veidošanos ietekmē Krievijas propaganda.”

Skautu vadītājs arī sacīja, ka viens no pirmajiem un svarīgākajiem ieguvumiem ir tas, ka jauniešiem nav vienalga, kas notiek ar viņiem, kas notiek apkārt, kas – ar līdzbiedriem. Viņos mostas atbildība, gatavība uzņemties vadību, un tas jau ir nozīmīgs pienesums sabiedrībai. Pierādījums ir arī tas, ka vēlāk šie jaunieši paliek Latvijā, atrod labu darbu, – “ne tikai mūsu darbības dēļ, bet arī tāpēc. Viņos izveidojas stabila vērtību sistēma un attieksme pret valsti,” sacīja N. Klints.

Kas būtu jādara skolai kā organizācijai, lai iedzīvinātu valstiskās vērtības? Vai un kā veidot skolēnos patriotismu, pilsonisko apziņu un līdzdalību?

I. Vilkārse vēlreiz uzsvēra vārdu un darbu saskaņu. Ja tās nav, tad nebūs vēlamā rezultāta. Smēķējošs tētis, kas savam bērnam stāsta, ka smēķēt ir slikti, neko nepanāks. Tāpat arī skolotājs, kurš pats nedzied valsts himnu, neieskaidros audzēkņiem, kāpēc tā jādzied. “Jāvienojas par visu to, kas ir svarīgs. No patriotisma nav jābaidās. Jaunietim ne tikai gribas piederēt, viņam ir nepieciešamība piederēt. Pilnīgi noteikti patriotisms ir jāveido. Tam apliecinājumu esmu guvusi, to dzirdot no mūsu skolas absolventiem. Kopā darīšana ir mūsu lielā iespēja.”

A. Nudiens, gluži kā apļa kompozīcijā ietverot visu diskusiju, atkārtojot sākumā izteikto domu, teica: “Skolā pieaugušiem ir jābūt par modeļiem. Nevar sludināt to, ko paši nepraktizē. Vārds “patriotisms” man pašam izraisa nelielu skepsi tikai tāpēc, ka negribas to piedzīvot formāli, bez reālas praktizēšanas. Tāpēc arī labāk man gribas teikt mazliet citādi – piederība valstij, pilsoniskā izjūta. Nepietiek vien demonstrēt simbolus. Visai skolotāju un skolēnu rīcībai jāparāda atbilstoša attieksme. Ja gribu paust, ka mana vērtība ir Latvijas valsts, tad gan maniem izteikumiem, gan visai rīcībai jāatspoguļo, ka man pašam valsts tiešām ir vērtība. Darbi ir svarīgāki nekā vārdi.”

Diskusijas ierakstu iespējams noskatīties Skola2030 YouTube kanālā http://bit.ly/diskusija_vertibas_valsts

Domu apmaiņā iedziļinājās Alnis Auziņš, Skola2030