Šajā pirmsskolā mācīšanās process tiek organizēts saskaņā ar atziņu, ka mazajos bērnos jau no dabas ielikta milzu interese par apkārtējo pasauli, vēlme to iepazīt ar visām maņām. Tas pilnībā sasaucas ar Skola2030 pilnveidotā mācību satura īstenošanas mērķi pirmsskolā: “Zinātkārs, radošs un dzīvespriecīgs bērns, kas dzīvo veselīgi, droši un aktīvi, patstāvīgi darbojas, ieinteresēti un ar prieku mācās, gūstot pieredzi par sevi, citiem, apkārtējo pasauli un savstarpējo mijiedarbību tajā.” (Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem.)

Mācību plāni un bērnu intereses 

Pirmsskolas jaunākajā grupā ir 17 bērni vecumā no 1,5 līdz 3 gadiem. Grupā strādā divas skolotājas un divas skolotāju palīdzes, kas palīdz rotaļnodarbībās, pastaigās un grupas darba organizēšanā, kā arī centru darbības norisē. Skolotāja ar skolotājas palīdzi, vienlaikus  strādājot, katru rītu izveido dienas plānu, balstoties uz paredzētajām aktivitātēm. Mācību gada sākumā visu grupu skolotājas kopīgi izvirza tematus visam mācību gadam, pielāgo tos aktualitātēm, pirmsskolas tradīcijām un gadskārtu norisēm. Savukārt katra grupa temata izzināšanu plāno kopā ar bērniem, ņemot vērā viņu iepriekšējo pieredzi, vēlmes, vajadzības un interesi. Temats tiek plānots mēnesim.  “Pirms temata izzināšanas ar bērniem noskaidrojam, ko vēlamies uzzināt, ko jau zinām par attiecīgo tematu vai izpētes objektu. Mazie bērni mācās konkrēti ar sensorās pieredzes starpniecību, uzzinot, kā lietas darbojas, un bagātinot vārdu krājumu, savu valodu. Viņi mācās aktīvā darbībā: kustību rotaļās, eksperimentējot, pētot, iesaistoties jaunrades darbībās – it visā, ko dara ar rokām. Mazie bērni uz iepriekšējās pieredzes pamata konstruē zināšanas. Jo vairāk un dažādāk mēs pētām, vērojam, rosinām interesi, liekot lietā visas maņas, jo lielāka interese rodas bērnos izzināt vēl tālāk un precīzāk,” stāsta pirmsskolas metodiķe Santa Nipere.

Darbs pie caurvijām ikdienā izpaužas nemitīgi. Bērni paši sev klāj galdus, izvēlas materiālus, domājot, ko no tiem varētu pagatavot. Bērni mācās sadarboties, strādā grupās, ar skolotājas palīdzību sadala darbus. Šajā pirmsskolā jaunākā vecuma bērni gluži noteikti netiek uzskatīti par tik maziem, ka nespētu līdzdarboties un piedalīties pirmsskolas kopīgajos pasākumos un ka viņiem visu laiku būtu jāatrodas vienā telpā, nekad neatstājot pirmsskolas teritoriju, lai pasargātu no pārdzīvojumiem. Sanita uzsver, ka, strādājot ar jaunākā vecuma bērniem, būtiskais nav vis bērna kalendārais vecums, bet gan katra bērna iegūto zināšanu, prasmju un iemaņu līmenis. Tas palīdz precīzāk saprast bērna attīstības un izglītības vajadzības un plānot tām atbilstošas darbības.

Līdz ar to jaunākā vecuma grupa apgūst tādus pašus tematus kā pārējie bērni, bet mācību darba organizācija ir pielāgota bērnu zināšanu un prasmju līmenim. Bērni strādā gan grupās, gan individuāli, un skolotājas paredz darbības apakšgrupām un diferencē uzdevumus. Grupas vide ir iekārtota atbilstoši bērnu vajadzībām, ir izveidoti pētniecības un attīstošie centri, turklāt vide ir mainīga, pakārtota uzdevumiem un izzināmajam tematam.

Šajā pirmsskolā ir vienots uzskats, ka tieši mazajiem bērniem nepieciešams piedāvāt visas attīstības un atbalsta iespējas un, cik vien iespējams, ļaut darīt visu pašiem, uzticēties viņiem un viņu dabiskajai zinātkārei, ļaut kļūdīties un atbalstīt patstāvību. Maksimāli tiek izmantotas vides iespējas – dažādas iestādes telpas, kurās var gūt atšķirīgu kustību pieredzi, gan arī dažādās āra vides iespējas, un līdzās bērniem allaž ir darbīgi pieaugušie.

Skolotājai ir jāspēj pielāgoties bērnu radītajai situācijai un to izmantot viņu attīstībai. Rotaļnodarbības notiek gan ar aktīvu skolotājas līdzdalību, gan viņai vienkārši klātesot, vērojot un rūpējoties par drošu vidi. Piemēram, ar skolotājas rosīgu līdzdalību bērni var nodoties fiziskām aktivitātēm – izspēlēt kādu sižetu un veikt sporta pamatkustības – soļošanu, lēkšanu, rāpošanu, rāpšanos u. c. Savukārt šķēršļu joslu bērni veic patstāvīgi, tad skolotājas darbība ir pasīva, un bērni paši izdomā, noskatās no citiem, kā šķēršļus pārvarēt. Taču bērni šķēršļus mēdz pārlikt pēc saviem ieskatiem vai ar priekšmetiem izdomā darīt ko jaunu. Tā, piemēram, gadās, ka mīkstos klučus, ko pieaugušais salicis un paredzējis cauri līšanai, kāds bērns apgriež otrādi, un tie kļūst par auto. Bērni cits no cita noskatās un dara tāpat, un ātri vien šķēršļu josla ir pārtapusi par ceļu ar automašīnām, bet vingrošanas riņķi – par stūrēm. Ja nodarbības laikā bērniem ir aktualizējies transporta temats, tad tas ir aktuāli un interesanti, un radušos situāciju skolotāja nevis maina, bet radoši izmanto, pievēršoties jaunajam tematam.

Svētku svinēšana

Jaunākā vecuma grupa sadarbojas ar pārējo grupu bērniem gan gadskārtu svinēšanā, gan uzstājas uz lielās skatuves citu grupu bērniem un viņu vecākiem. Svētki tiek svinēti gan bērnudārza teritorijā (Ziemas saulgrieži, Meteņi, Lielā diena, Vasaras saulgrieži) , gan izbraucot uz lauku sētu (Miķeļos), gan dodoties ciemos pie citām pirmsskolām (Mārtiņos). Visos pasākumos, lai kur tie arī notiktu, vienmēr piedalās arī jaunākās grupas bērni. Nu jau ceturto gadu bērni Miķeļdienā dodas izbraukumā uz lauku sētu, kur gan mazie bērni, gan lielie darbojas dažādos darbos – novāc burkānus, saliek tos ķerrās un aizved, piedalās sporta aktivitātēs, dzied, dejo, iet rotaļās. Noslēgumā tiek ieturēta arī svētku maltīte – uz ugunskura cepta maizīte, ēsta bukstiņputra un dzerta tēja. Šajās aktivitātēs iesaistās un palīdz arī vecāki. Lai kopā būšanas brīdis izdotos, ļoti svarīga ir pedagogu atsaucība.

Āra aktivitātes

Paši mazākie bērni katru dienu dodas pastaigā. Mainoties gadalaikam, mainās aktivitātes un pētniecības objekti dabā. Pētniecības nolūkos skolotājas ar bērniem dodas arī tālāk par grupas, par skolas teritoriju. Izzinošām pastaigām, vērojumiem, pētniecības darbībām un dabas materiālu vākšanai skolotājas izmanto tuvumā esošās mājsaimniecības un dabas objektus (mežu, pļavas, dīķi, Gauju un Cīrulīšu dabas takas). Rotaļu laukumā ir piemērota vide, lai nodarbības notiktu arī svaigā gaisā.

Vecāki

Katra bērna izaugsme piefiksēta attīstības lapās, un divreiz gadā individuāli ar vecākiem tiek pārrunāta bērna attīstības dinamika. Vecāki tiek informēti par ikdienas gaitām pirmsskolā ar dažādu saziņas veidu palīdzību. Vecāki atbalsta gan ar idejām, gan ar materiāliem, ja tas ir nepieciešams. Vecāku izglītošanai par kompetenču pieeju mācību saturā pirmsskolas foajē ir izveidota informācijas siena – runājošā siena vecākiem.

Vides iekārtojums

Daudzfunkcionāli veidotajā grupu vidē bērni var praktiski darboties, tā nonākot pie zināšanām. Grupās ir bērnu pašu veidoti mācību centri. To skaits ir atkarīgs no bērnu vecuma attīstības īpatnībām un vajadzībām. Pirmsskolas foajē ar aktivitāšu centriem tapis sadarbībā ar vecākiem. Bērni to izmanto pašu izvēlētām un organizētām kustību aktivitātēm, izzinošām un pētniecības darbībām, un tajā ir arī vieta atpūtai. Vakaros kopā ar vecākiem bērni var spēlēt spēles un darboties aktivitāšu centros, ar prieku dodoties baskāju takā, kas arī atrodas pirmsskolas foajē.

Mazo bērnu lielie sēšanas darbi

Cēsu 2. pamatskolas pirmsskolas skolotāja Santa Azace strādā ar bērniem, kuru vecums ir no 1,5 līdz 3 gadiem, grupā viņu ir 17. Pavasarī mēneša temata ietvaros tika nolemts bērnus iepazīstināt ar sēšanas un stādīšanas darbiem. Kopā Santa kopā ar kolēģēm izplānoja tematu “Sēšana” ar iespēju bērniem iesēt un izaudzēt savus garšaugus – lokus, dilles, pētersīļus, kressalātus un pupas.
Sasniedzamais rezultāts: sēj, novēro un rūpējas par dēstiem (iepazīst augsni un augus, mācās bērt, sēt, liet).
Attīstāmās caurvijas: sadarbība.
Tikumi, vērtības: uzņēmība, atbildība.

Lielais jautājums: “Ko es varu darīt pasaulē?” Santa stāsta par savu pieredzi “Sēšanas” tematā: “Pārrunājot ar kolēģēm paredzamo sadarbības lauku, pēkšņi sapratām, ka pirms tam jāveic pētniecības darbība. Lai bērniem aktivizētu izziņas interesi par notiekošo, nepieciešama tāda kārtīga un aktīva praktiskā darbošanās un vērošana, “jāsper solis atpakaļ”, jo bērniem nav maņās balstītu priekšstatu par augsni! Tas nozīmē, ka plānojot jāiekļauj iespēja nesteidzoties izbaudīt augsnes īpašības. Uz galda tika novietota augsne un dota iespēja to iztaustīt ar rokām, aplūkot un, ievelkot degunā gaisu, pārliecināties, vai un kā tā smaržo, secināt, ka mitra tā smaržo spēcīgāk, vairākkārtīgi to iebērt un izbērt dažādos trauciņos, dažāda lieluma un formas puķupodiņos, iebērt to tā, lai augsne kļūtu irdena, vai, kārtīgi plikšķinot, to sablīvēt, ar vienu vai vairākiem pirkstiem veidot tajā caurumus, samitrināt.

Darbošanās notika visai enerģiski, tāpēc dažkārt augsni varēja pamanīt dažādās telpas vietās, arī starp paklāja pavedieniem, bet priekšstats par augsni bija iegūts, un varējām ķerties pie nākamā posma – sēšanas un stādīšanas. Tā kā plānošanas procesā piedalījās arī skolotāju palīdzes, tad viņas izturējās visnotaļ saprotoši pret enerģisko priekšstatu iegūšanas veidu, darbojoties ar augsni.

Kad bijām novērojušas izzināšanas intereses atslābšanu, sadarbībā ar skolotājas palīdzi ķērāmies pie nākamā darba – sēklu izpētes, un atkal, maksimāli iesaistot visas maņas, bērni izpētīja sīksīpoliņus, diļļu, pētersīļu, kressalātu sēklas un pupiņas. Tad sagatavojām sēšanai un stādīšanai paredzētos podiņus. Šī nodarbe veicās samērā veikli, jo bērni jau bija iepazinuši kā augsni, tā podiņus, un tas ļāva labāk koncentrēties darbam. Nācās vēl precizēt, kā stādāmi sīpoliņi – ar “astīti” uz augšu. Viss iestādītais tika bagātīgi aplaistīts. Darba gaitā individuāli ar katru pārrunājām veiksmes, uzteicot rūpību, centību un vēlmi palīdzēt citiem.

Kopā ar bērniem secinājām, ka viņi iemācījušies sēt ļoti sīkas un arī lielākas sēkliņas un stādīt sīpoliņus un ka to varēs iemācīt arī kādam no ģimenes locekļiem. Viņi varēs paskaidrot, kas sēšanas darbiem nepieciešams un kā var iekārtot darbavietu sēšanai. Darba gaitā varēja novērot, ka vecākie no mazajiem bērniem, paši nebūdami nekādi lielie,  dažkārt palīdz jaunākajiem, kā to jau ir ieraduši, un tad jau to varēs darīt arī ģimenē, jo palīdzēt un sadarboties taču ir prieks. Tālāk bērni ar lielu nepacietību pat vairākkārt dienā vēlējās aplūkot sējumus. Varbūt jau kaut kas parādījies? Bērni vēroja dīgšanas un augšanas procesu un rūpējās, lai sējumi saņemtu pietiekamu valgmi. Īpaši bija jāpieskata aktīvie laistītāji. 

Izaugušos kopīgā darba augļus skolotājas palīdze pievienoja ēdienam (lociņus biezpienam, dilles zupai, kressalātus uz sviestmaizēm pēc bērnu vēlēšanās). Bērni ar lielu gandarījumu ēda savu izaudzēto. Rosoties šajā tematā, bērni aktualizēja vārdu krājumā vārdus, kas apzīmēja dažādas augsnes īpašības, sēklu nosaukumus un lielumu, secināja, ka sēklu ir daudz, ka katrs ir paņēmis vienu un šo vienu arī sēs vai stādīs, ka sīkās sēkliņas sēj, bet lielās stāda.

Mazie bērni uz iepriekšējās pieredzes pamata konstruē zināšanas. Jo vairāk un dažādāk mēs pētām, vērojam, rosinām interesi, izmantojot visas maņas, jo lielāka izziņas interese rodas bērnos izzināt vēl tālāk, vēl precīzāk. Tādēļ mums ir svarīgi gan sēšanas, gan citus tematus veidot tā, lai bērniem būtu pietiekami ilgs laiks pašiem darboties, izzināt, gūt ļoti tiešu un nepastarpinātu pieredzi par apgūstamajām lietām un parādībām. Tādā veidā viņi mācās dubultīgi – veido ļoti svarīgu tiešas pieredzes pamatu tālākām mācībām, attīsta pasaules izzināšanas prasmes, kas ir pašvadītas mācīšanās pamatā.”

Par pirmsskolas dzīvi un norisēm pastāstīja Cēsu 2. pamatskolas izglītības metodiķe Santa Nipere. Pieredzē dalījās arī pirmsskolas izglītības skolotājas Santa Azace (1,5-3 gadus veco bērnu skolotāja), Zane Micpapa (3-4 gadus veco bērnu skolotāja), Kristīne Dovgiallo (sports) un Judīte Vāvere (mūzika). Par attēliem pateicamies Cēsu 2. pamatskolas pirmsskolas skolotājiem un bērniem!