– Drāma pēc definīcijas ir gan izrāde teātrī, radio vai televīzijas luga, gan literatūras žanrs, gan aktierspēle, gan arī negaidīts, neparedzēts emocionāls notikums. Kas drāma ir jūsu izpratnē? 
– Drāma arī manā izpratnē ir diezgan plašs jēdziens. Jā, man drāma ir viss, ko jūs nosaucāt, bet tā var būt arī kas gluži negaidīts. Tai nav jābūt lielam teātra uzvedumam. Drāma var būt arī mazas lomu spēles vai mazi uzvedumi. Ar deju, ar mūziku un visu, kas tajā var noderēt.

– Latvijā ir plānots ieviest drāmu kā mācību priekšmetu skolās. Kā jūs domājat, kāpēc skolā ir vajadzīga drāma? 
– Domāju, ka iekļaut drāmu un skatuves mākslu skolas programmā ir ļoti pamatoti. Tas, ko tā dod, ir spēcīgāka sevis apzināšanās, sevis kā indivīda apzināšanās. Ja cilvēks neapzinās, kāpēc viņš kaut ko dara, tad viņš mācoties to sāk apzināties. Manuprāt, drāma nav jāuztver tikai kā mācību priekšmets skolā, drīzāk kā skatuves mākslas paņēmienu apgūšana – kā pamatskolā, tā vidusskolā vai augstskolā. Ko tā dod bērniem un jauniešiem? Tā dod aktīvu piedalīšanos savā mācību procesā. Viņi uzņemas atbildību par savu mācīšanos. Tā es to redzu, un gribu uzsvērt, ka savā pieredzē esmu pārliecinājusies – ieguvumi no drāmas nodarbībām ir vienmēr. Bērniem uzlabojas rezultāti mācībās arī citos priekšmetos. Drāmas kursu es vadu angliski, un līdz ar to bērniem uzlabojas sniegums angļu valodā, taču arī matemātikā un vēsturē, ģeogrāfijā un eksakto zinātņu priekšmetos ir manāmi uzlabojumi.

– Kā jūs to skaidrojat?
– Kā jau minēju, pirmkārt, bērni sāk saprast, ka mācīšanās var būt aktīvs process. Iešana skolā un iekļaušanās izglītības sistēmā nenozīmē tikai sēdēt solā un pasīvi noraudzīties, kā citi strādā. Kad sāk izmantot drāmas paņēmienus stundās, bērns pārstāj uzdot jautājumu, kāpēc viņš ir klasē, jo viņš sāk ieņemt aktīvu lomu. Arī no skolotāja pozīcijām raugoties, mācīšanai nevajadzētu nozīmēt tikai informācijas nodošanu. To pat nevajag, jo bērni daudz ko uzzina internetā. Mums ir vajadzīgi jaunieši un bērni, kuri kļūs par jauniem pieaugušajiem, kuriem piemīt pašmotivācija, interese un iedvesma mācīties. Priekšnesumu māksla un drāmas apgūšana var dot apziņu par to, kas viņi paši ir un viņu vietu dzīvē. Arī sajūtu un izpratni par to, kas viņi varētu būt un kādu pienesumu viņi varētu dot sabiedrībai nākotnē.

– Kas notiek drāmas nodarbībās? Ko jūs tajās darāt? Kā notiek drāmas mācīšana? 
– Tas ir atkarīgs no vecuma grupas un nolūka. Drāmas nodarbībās galvenokārt notiek darbs ar tekstu. Tas ir viens. Izmantojam tekstu kā sākumpunktu. Lasām, pārrunājam. Vienmēr pievēršam uzmanību bērna redzējumam, izpratnei. Tad, kad nestrādājam ar tekstu, darām kaut ko citu, kas vairāk ir tīri radošu priekšnesumu veidošana jeb iestudējuma radīšana procesā. Radām kaut ko pilnīgi jaunu. Arī šajā gadījumā viss sākas no bērna pozīcijas, no tā, kas viņu interesē, no viņa viedokļa. Kādu mazu sēkliņu sarunā mēs varam paņemt par izejas punktu radošam priekšnesumam un improvizēt. Improvizējam ar nejauši izvēlētu tēmu, vērojam cits citu, pārrunājam, analizējam, atgriežamies atpakaļ un darām vēlreiz, plānojam. Tas ir nemitīgs riņķis, kurā notiek radīšana, vērošana un refleksija, un radīšana no jauna, un tā tālāk, līdz šis priekšnesums iegūst pilnīguma formu. Tas var notikt vienā stundā, bet var būt arī kā projekts ilgākā laika posmā, pusē semestra vai pilnā semestrī.

– Vai var teikt, ka jūsu nodarbībās viena daļa attiecas uz literatūru, bet otra ir radošā daļa? 
– Abas daļas ir radošas. Atšķiras izejas punkts, no kā sākas darbība. Vai nu tiek ņemts kaut kas tāds, kas jau eksistē, vai arī tiek radīts kaut kas pilnīgi no jauna, neizmantojot jau esošu tekstu. Abi ir radoši procesi. Iespējams, ja tā var teikt, darbā ar tekstu – kad mēs strādājam ar kaut ko tādu, kas jau ir, – varētu būt nepieciešama lielāka sagatavotība. Katrs tekstu var ieraudzīt dažādi, bet tajā jāatrod kaut kas jauns vai kaut kas tāds, kas uzrunā bērnu. Luga var būt uzrakstīta sen vai tā var būt uzrakstīta pirms dažiem gadiem, bet bērni nāk ar dažādu pieredzi un skatījumu, no atšķirīgas paaudzes, un ir jāatrod veids, kā to parādīt. Ja mērķis ir radīt skatuvisku priekšnesumu, tad tādu, kurā viņi paši saskata jēgu. Kad notiek iestudējuma radīšana procesā ar absolūti jaunu izejas punktu, radošumam ir vienkāršāk izpausties. Tie ir atšķirīgi procesi. Lielbritānijā skolā jaunieši strādā gan ar tekstu, gan rada brīvos priekšnesumus, kas tapuši, iztēles vadīti.

– Kādam, jūsuprāt, jābūt drāmas skolotājam? 
– Nebaidīties spēlēt un spēlēties, būt gatavam izzināt, ar vēlmi klausīties savos bērnos, reflektēt par visu. Manuprāt, nevar gaidīt, ka jebkurš var mācīt šo priekšmetu kā integrētu daļu savā mācību priekšmetā, taču ne jau skolotāju kvalifikācijas dēļ, bet tāpēc, ka, manuprāt, tas ir par daudz prasīts – skolotājiem, kuri tā jau ir aizņemti, darīt vēl kaut ko. Jo pilnīgi visi cilvēki ir radoši un spēj radoši darboties. Tomēr sagatavotība dod drošības sajūtu.

– Kāda ir britu pieredze? Vai visās skolās māca drāmu? 
– Jaunākajās klasēs mēs to neizdalām atsevišķi, bet iepazīstinām ar spēli un priekšnesuma radīšanu. Vēlākās pamatskolas klasēs gan ir atsevišķu priekšmetu stundas. Tur jau ir arī kustību māksla, mūzikas stundas, un bērnus iesaista priekšnesumos, vismaz Ziemassvētkos vai semestra noslēgumā. Savukārt vidusskolas posmā dažās skolās, kas specializējušās kā skatuves mākslas skolas, drāma ir mācību programmā. Mēs ļoti cīnāmies, lai to Lielbritānijā uztvertu nopietnāk. Progress ir, taču cilvēki lielā mērā joprojām uzskata, ka ir svarīgāk skolā mācīt STEM (abreviatūra no angl. val. vārdiem Science, Technology, Engineering, Mathematics – dabaszinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātne un matemātika) mācību priekšmetus, nevis mākslas. STEM priekšmeti ir svarīgi, bet arī mākslas un ar kultūru saistītie priekšmeti bērniem dod kaut ko ļoti vērtīgu. Lielbritānijā mēs savukārt cīnāmies par to, lai mākslām un drāmai dotu pienācīgu vietu un tās novērtētu tāpat kā citus mācību priekšmetus. Manuprāt, ir brīnišķīgi, ka Latvija ir izvēlējusies iekļaut drāmu mācību programmā un ieraudzījusi mākslas un drāmas vērtību. Jo galu galā mēs kļūstam arvien vairāk datorizēti un robotizēti, bet ko mēs kā cilvēki tālāk darīsim? Kāda ir mūsu vieta, kam mēs esam vajadzīgi? No citām būtnēm atšķiramies ar iztēli, kas mums pieder, un spēju būt radošiem. Tā ir jāveicina bērnos, jo tas ir veids, kā mēs varam progresēt kā cilvēki.

– Kādi ir jūsu iespaidi par semināru Rīgā? 
– Saņēmu patiešām pamatīgu atgriezenisko saiti – dalībnieki jutās iedvesmoti, pacilāti un laimīgi. Man liekas, ka izveidojās lielisks grupas un komandas gars, vienota mērķa izjūta grupā, bija skaidra struktūra un līderība. Ikviens jutās drošs un spējīgs komunicēt, pievērst uzmanību, radās arī apjauta par nākamajiem soļiem, ko spert nākotnē, – gan grupā, gan plašākā sabiedrībā. Noteikti jāuzteic kopējā enerģija un paveiktais lielais darbs, kas iedvesmoja arī mani pašu.

– Ko jūs novēlētu nākamajiem drāmas skolotājiem? 
– Mans novēlējums nākamajiem drāmas skolotājiem ir izveidot savu grupu, savu kopienu. Vēlos uzsvērt, ka ir svarīgi izveidot stipru grupu un ir jāatbalsta citam citu un arī pārējā izglītības un kultūras pasaule, lai neliktos, ka viņi ir atšķirti un vieni. Būtu labi sadarboties ar daudziem citiem, lai veidotu tādu kā sabiedrisku kustību. Nesaskaņas rodas no bailēm, ka viss saies grīstē un bērni cietīs, taču jums ir paveicies – skolēni necietīs, jo drāma darbojas. Es teiktu, ka viņi ļoti daudz iegūs. Tad kāpēc gan to nenodrošināt? Jārunā par redzamiem rezultātiem, uzskatāmiem piemēriem. Pārsvarā pieaugušie vēl bērniem to labāko un arī nākotnes paaudzei. Būtu brīnišķīgi, ja aiz viņiem skanētu pašu bērnu balsis, kas saka: jā, mēs to izmēģinājām, un tas bija lieliski! Tam ir spēks.

– Vai skolēni jūs atpazīst kā teletūbiju? 
– Protams, ka ne, esmu taču tikai sieviete!

Ar Nikiju Smedliju sarunājās Inese Leitāne