Vecākiem ir svarīgi uzzināt, kā viņu bērnam skolā klājas. Atzīmes ir šķietami vienkāršākais, bet nebūt ne vienīgais veids, kas to atspoguļo. Kas palīdz izprast to, kā bērns skolā jūtas?

Bērns skolā pavada lielāko dienas daļu, kas nav ne labi, ne slikti, tas ir fakts, līdz ar to skolotāji bērnus dažkārt redz vairāk nekā vecāki. Labi atceros laiku, kad mani bērni gāja skolā un pašai bija daudz darba, un saprotu, ka vecākiem laika ir tik, cik ir, un vienmēr liksies, ka par maz.

Varbūt ir vieglāk pateikt, ka laika nav un tāpēc vajag atzīmes, kas it kā visu izsaka. Cipars parasti šķiet vienkāršāk, saprotamāk, iespējams, ļauj uzskatāmāk salīdzināt. Taču ilglaicīgā skatījumā atzīme neko nepasaka par to, kas bērnam padodas, kas interesē, kur vajadzētu vairāk pacensties u. tml. Atzīme “nomēra” konkrēto brīdi, tā ir kā tāds momentuzņēmums. Un ko ar to darīt tālāk? Rīkoties var dažādi – pieņemt zināšanai, likt bērnam pārrakstīt jeb uzlabot atzīmi (uzlabot esošo fotogrāfiju, tā sakot, izmantot fotošopu), kaut gan vajadzētu saprast galveno – kāpēc ir tieši tāda vai cita atzīme, kas tieši ir jāmācās, jāpilnveido, lai nākamā “fotogrāfija” – pārbaudes darba rezultāts – visiem patiktu. Vienmēr darbus pārrakstot atzīmju uzlabošanas nolūkā, mēs iedodam greizu ziņu nākotnei, proti, ka var pārlieku nepiepūlēties pirmajā reizē, jo vienmēr varēs labot. Tagad aizvien vairāk mēs runājām par vērtēšanu, lai mācītos, nevis tikai “nomērītu”, par atgriezenisko saiti, par to, kas un kā uzlabojams. Un šis ir patiesi izaicinājums gan skolotājiem, no kuriem vecāki un arī darba devēji pašvaldībās biežāk sagaida “mērījumu ciparos”, gan vecākiem – saprast, kāpēc vērtēšanas pieejas maiņa ir svarīga, ja gribam, lai bērniem izveidotos prasmes mācīties visu mūžu.

Kā rīkoties, lai zinātu, kā skolā klājas manam bērnam? Nekas labāks par sarunāšanos nav izdomāts. Diemžēl vai par laimi. Vecākiem ar bērniem jāsarunājas! Problēma, manuprāt, ne tik daudz slēpjas laika trūkumā, bet drīzāk tajā, ka vecāki bieži vien nezina, kā sarunāties ar bērnu. Lielais jautājums – par ko un kā runāt, trūkst tēmu, kas rosinātu sarunu par skolā piedzīvoto. Būtība ir kvalitatīvi pavadītā laikā ar bērniem, kas var būt stunda vai pat tikai pārdesmit minūtes dienā.

Te uzreiz gribas pajautāt par diagnostikas darbiem. Kā 3. vai 6. klases skolēnu vecāki mēdz uztvert ziņu, ka šāds darbs ir gaidāms?

Man nāk prātā līdzība ar diagnostiku medicīnā. Kad cilvēks dodas pie ārsta, viņš taču visdrīzāk saprot, ka diagnostikas uzdevums ir noteikt, kas ar cilvēku notiek, kādā veselības stāvoklī esmu. Ja atzinums ir – vesels, tad dzīvoju tālāk, ja konstatēta kāda vaina, tad konsultējos ar ārstu un uzzinu, kā ārstēties. Bet skolēnu diagnostikas darbus bieži vien tā neuztver, lai gan vecākiem būtu jādomā līdzīgi – diagnostikas darbs uzrādīs bērna pašreizējo mācību situāciju, kas ļaus skolotājam ar bērnu vienoties, ko un kā turpmāk darīs, lai būtu labāk. Liela daļa vecāku diagnostikas darbus sagaida ar nevajadzīgu uztraukumu un uztver apmēram tā – bērnu nomēra, nosver, bet vairāk neko ar iegūtajiem rezultātiem izdarīt nevar.

Bet kāda būtu vēlamā, auglīgā rīcība no vecāku un no skolotāju puses?

Vispirms būtu svarīgi saprast, ka skolotājam galvenā uzmanība jāvelta bērniem. Skolotājiem un vecākiem jāsadarbojas, lai zinātu, kas un kāpēc skolā un klasē – tātad ar viņu bērniem – notiek. Tad arī radīsies saturs sarunām ar bērniem, lai uz parastajiem jautājumiem “Kā tev gāja? Kādas atzīmes dabūji?” nesaņemtu atbildi “Normāli”. Vecāki var skolotājiem lūgt, lai e-klasē raksta, par ko viņu bērni mācās, kādus tematus apgūst, kas savukārt palīdzēs vecākiem vairāk saprast, par ko ar bērniem mājās runāt, kā atbalstīt bērna interesi un mācīšanos arī mājās. Kādu filmu varētu kopā noskatīties, par kādu grāmatu varētu parunāt, kādām dabas parādībām varētu pievērst uzmanību, ko, virtuvē vai veikalā esot, paskaitīt, ko palasīt. Tas ir īpaši svarīgi sākumskolā. Ja šajā posmā vecākiem un bērniem izveidojas ieradums no rīta pie brokastu galda vai vakarā pie vakariņu galda visiem kopā parunāties, ko katrs pa dienu ir darījis, tad arī, augot bērniem lielākiem, sarunas turpināsies.

Ir gana bieži dzirdēti stāsti, ka tad, kad pirmais bērns aiziet uz skolu, tad visa ģimene mobilizējas pie vakariņu galda bērnu intervēt. Un tas var radīt tādu spiedienu, ka bērns neko neteiks vai sāks atgaiņāties ar vienu vārdu. Bērni arī veikli iemācās stāstīt par saviem klasesbiedriem, ko nu katrs ir darījis, un tas nav vienmēr tāpēc, ka pašam nekā nav gājis, bet tas ir veids, kā izvairīties no stāsta par sevi. Ja bērni līdz sākumskolai un arī sākumskolas laikā nedzird mājās pieaugušos – vecākus, vecvecākus – runājam par to, ko viņi astoņas stundas ārpus mājas ir darījuši, tad bērni negūst ne mazāko šādas domu apmaiņas pieredzi. Un, ja tad bērnam vakarā visi metas virsū ar jautājumu “Kā tev gāja?”, tad tiešām normālākā atbilde ir “Normāli”. Bērns vispār nav dzirdējis, kā šādu stāstu veidot. Ģimenēs, kur par to runā, tēvs vai mamma droši vien nesaka: es šodien uztaisīju trīs bilances vai šodien pārdevu tik un tik kilogramu naglu un iekasēju tik un tik daudz naudas. Visticamāk stāsts būs par dienā piedzīvoto, ieraudzīto, uzzināto, par to, kas šķitis priecīgs vai bēdīgs, interesants, neparasts, jocīgs. To dzirdot, arī bērnos veidojas modelis, un bērns radināsies neatbildēt ar vienu neko neizsakošu vārdu.

Pareizi ir, lai gan tas ir mērķēts uz jābūtību. Uz to ir jāmudina, bet ir ģimenes, kas par to nerunā gan tāpēc, ka tā vispār nav pieņemts, jo pašiem vecākiem nav šādas pieredzes, gan tāpēc, ka ikdienā ir tā noskrējušies vairākos darbos, ka tēvs, kurš varbūt teorētiski to visu saprot, iedod buču jau aizmigušiem bērniem. Taisnība, arī tad tomēr paliek vismaz sestdiena vai svētdiena.

Jā, tā ir ideālā pasaule, bet arī ne-ideālajā jeb reālajā dzīvē kaut ko no tā tomēr var lietot, un mēģināt var visi, kaut vai kopā ar bērnu braucot mājās no skolas, un nejautāt šablonisko “Kā tev gāja?”. Ropažu vidusskola ir izdevusi grāmatiņu vecākiem un arī savā Facebook lapā ir publicējusi ieteikumus, kā vecākiem atbalstīt izaugsmes domāšanu, kur var atrast konkrētus ieteikumus, ko vecāki var ar bērniem pārrunāt un tā uzzināt, kā bērniem skolā gājis. Var pajautāt “Kas tev šodien likās interesants, vai kaut kas nesanāca, vai kļūdījies, kā to varētu labot? Ko mācījāties, ko darījāt konkrētā mācību stundā?” Citiem vārdiem sakot, sarunu vairāk virzīt no kvantitātes uz kvalitāti. Turklāt tas viss neaizņem ļoti daudz laika, te tiešām ir runa par kvalitatīvām minūtēm.

Mums visiem jāmācās jēgpilni sarunāties ar bērniem, un arī skolas un vecāku sadarbībā pats galvenais ir kvalitatīvs dialogs. Svarīgi ir, ka skolotāji stāsta vecākiem, ko un kā bērni mācās, turklāt apsteidzoši, pirms vecāki sāk uztraukties, kas tur tagad notiek skolā. Es teiktu, ka vispirms skolotājiem jāveic tāda kā inventarizācija, saprotot, ko jau mēs darām, kas ir jaunais, kas mainīs mūsu visu pierasto skolas ikdienu, piemēram, stundu saraksta izmaiņas, moduļu stundas, mācīšanās ārpus skolas, skolotājs kā mācīšanās vadītājs un skolēnu pašvadītā mācīšanās. Kā tas izskatīsies, izklausīsies, kā to varēs redzēt, kā tas būs? Latvijā visas skolas ar kompetenču pieeju sāks strādāt rudenī, tad nu šie pavasara mēneši būtu vērtīgi sarunām par to, kas un kā tiek plānots.

Kādā veidā vēl skola var sarunāties un sadarboties ar vecākiem?

No skolas puses raugoties, nevajadzētu domāt, ka vecāki neko nesapratīs no skolotāju valodas. Taisnība, nevajag runāt par komunikatīvajām pieejām u. tml., bet, ja mēs tādu vai citu jēdzienu vispārpieņemtā valodā izstāstām, ko tādas vai citas apgūtas prasmes dod bērnam ikdienā, un vecāki ierauga, ka bērns spēs risināt sava līmeņa problēmas, tad viņi to novērtēs. Viens no praksē pārbaudītiem paņēmieniem ir vecākiem piedāvāt ministundas. Tādās stundās skolotājs strādā ar vecākiem, lietojot tādas pat metodes un pieejas, kā to dara ar bērniem stundās. To var darīt pirms kāda posma, temata sākuma un arī tad, kad darbs jau iesācies. Par to nesen dzirdēju pirmsskolā Jaunlutriņos, kur vecāki ar aizrautību mācījās savu 5–6 gadīgo bērnu grupā. Bet šāda prakse ir arī citviet lielākās un mazākās skolās. Zinu, ka Skola2030 pilotskolas praktizē šādu vecāku iesaistes un informēšanas veidu. Kad dabaszinātnēs nu jau pirms gadiem 15 sākās lielās pārmaiņas, bija jāveic daudz praktisko darbu, skolēniem jādarbojas kopā, Rīgas Zolitūdes ģimnāzija rīkoja šādas stundas vecākiem, un vienā no šīm reizēm dzirdēju, kā pēc ķīmijas nodarbības kāds 8. klases skolēna tēvs iznāca klases priekšā un teica: “Lai man tagad neviens vairs nestāsta, ka darbs grupās ir tikai tāda spēlēšanās!” Tas ir viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā vecākiem, kuriem ir cita mācīšanās pieredze, darbībā atklāt, ka mācīšanās var būt atšķirīga.

Mācību darbā mēz būt jūtīgi jautājumi, kas prasa sagatavot ģimeni. Piemēram, skola mēdz uzdot skolēniem intervēt savus vecākus un vecvecākus par ģimenes vēsturi, iztaujāt, lai zīmētu dzimtas koku. Lieliski uzdevumi, bet, pirms tādus dod, skolai noteikti jārunā ar ģimeni. Varbūt ģimene kaut ko tādu nemaz negrib atcerēties vai negrib, ka klasē bērni dalās ar šo informāciju?

Saistībā ar jauno pieeju skolai ir ieteikts vairāk doties ārā – mācīties muzejos u. tml. Protams, vecāki ir aizņemti darbā, bet varbūt dažas reizes gadā arī ārpus skolas nodarbības var veikt kopā ar vecākiem. Būs gan līdzdalībnieki, gan radīsies idejas un ierosme laikam kopā ar bērniem.

No klasiskajām vecāku sapulcēm, kuras rīkojam, lai informētu, skolas jau palēnām atsakās, jo mūsdienās jaunumus vecāki var saņemt citos veidos, bet var rīkot sapulces, nodarbības vecākiem kopā ar bērniem, apspriežot skolā svarīgo. Piemēram, jau tagad skolas aktuālos jautājumus par vidusskolas saturu un izvēļu groziem apspriež kopā ar vecākiem un skolēniem, līdzīgi var runāties arī par projektiem, par pārgājieniem, par ekskursijām. Daudzviet jau skolas praktizē individuālās sarunas ar bērniem un vecākiem, kas, protams, prasa vairāk laika, bet būs daudz vērtīgākas visām pusēm. Tad var runāt gan par bērna iespējām, talantiem, grūtībām, paveikto, sagaidāmo, gan rādīt bērnu darbus, arī melnrakstus vai vēl nepabeigtus darbus un stāstīt, kā tie top. Ir svarīgi vecākiem atklāt ne tikai skaisto rezultātu, bet arī ieguldīto darbu un procesu. Man šķiet, ka tā vecāki labāk sapratīs, ka viss nenotiek zibenīgi, un varēs arī novērtēt pieaugušo atbalsta vajadzību, ieguldīto laiku un darbu.

Vēl es teiktu, ka no skolas jānāk ierosmei runāt ar vecākiem, jautāt, kā viņi savu bērnu redz, ko viņi no bērna sagaida, proti, ne prasību līmenī, bet kā no liela cilvēka. Skolai jārosina vecāki, lai viņi domātu par saviem bērniem ilglaicīgā skatījumā, arī no emocionālās puses, ne tikai izmērāmu un redzamu sasniegumu ziņā.

Droši vien mēs labi zinām, kā skolas– vecāku jeb vecāku–skolas attiecībās nevajadzētu rīkoties, tomēr mazliet arī par to!

Ir tāds pieņēmums, ka uz skolu iet tikai tad, kad ir problēmas, un tā tiešām mēdz būt. Tā ir no agrākiem laikiem pārmantota pieredze, kas ietekmē saziņu ar skolotājiem, arī nevēlēšanos sadarboties ar skolu u. tml. Tas, ko noteikti nevajadzētu darīt, ir – vecākiem nevajadzētu pamācīt skolotājus, kā viņiem pareizi strādāt ar bērniem, un skolotājiem neteikt vecākiem, kā viņiem vajadzētu pareizi bērnus audzināt. Manuprāt, problēmas rada, no vienas puses, vecāku pārāk lielās gaidas, kas viss skolotājiem jādara, un neuzticēšanās skolai, no otras puses, skolas gaidas un prasības, ko vecākiem visu vajadzētu darīt. Ja nav sarunas, tad šīs abu pušu gaidas ātri pāraug pretenzijās. Svarīgi būtu visiem sarunāties bez savstarpējiem uzbrukumiem. Bērni ļoti ātri pamana to, ka vecāki ar skolu konfliktē, un ātri iemācās manipulēt. Ja man ir izdevīgi, es mājās saku: mums skolā saka tā, savukārt skolā saku: mājās man saka tā. Bet pieaugušie paši no abām pusēm ir bērnu nolikuši tādā pozīcijā, ka viņš sāk šādi rīkoties. Esmu pārliecinājusies – ja skola nopūlas ar vecāku “audzināšanu”, tad pietrūkts laika bērniem, bet bērni tomēr ir svarīgākie šajā sadarbībā. Nemeklēsim vainīgos! Pa vidu ir bērns, un viņam vajag abas puses.

Mēs tagad runājam par sociāli emocionālo mācīšanos. Jaunākais PISA pētījums atklāj, ka gana daudz mūsu skolēnu skolā nejūtas labi. Tātad šī ir joma, kurai īpaši jāpievērš uzmanība.

Tā ir. Daļa vecāku arī nezina, ko darīt, kā reaģēt tajā brīdī, kad bērns sāk stāstīt, ka viņam tiešām skolā klājas slikti. Kā mēs paši, pieaugušie, protam tikt galā ar savām emocijām, arī ar bērnu emocijām? Sociāli emocionālā mācīšanās ir ļoti svarīga, un mūsu skolās tas ir ļoti vajadzīgais jaunais, kas reizē arī ietver lielus izaicinājumus. Ar savu iepriekšējo vēsturi un pieredzi skolā un sabiedrībā esam iemācījušies drīzāk nerunāt par problēmām, par emocijām, nevis runāt. Mums visiem jāmācās sarunāties, ieklausoties un iesaistoties!

Izmanto lasīšanu savā labā!*

Pamēģini kopā ar kolēģiem!

Scenārijs Nr. 1

• Sarunā ar kolēģiem izlasīt kādu konkrētu šī ziņu izdevuma rakstu!
• Satiecieties un dalieties savās pārdomās par to, kas šajā rakstā likās būtisks saistībā ar jūsu pedagoģisko praksi!
• Ja vēlaties, vienojieties par vienu nelielu ideju, ko pamēģināsiet! Pamēģiniet un vēlāk dalieties, kā veicās!

Scenārijs Nr. 2

• Sadaliet kolēģu vidū, kurš kuru rakstu lasīs!
• Satiekoties katrs īsi izstāstiet par izvēlētajā rakstā paustajām atziņām un to saistību ar savu pedagoģisko praksi!

* Refleksija par izlasīto ļauj to saistīt ar savu pieredzi un tādēļ gūt no lasītā vairāk.