Pavasarī iesēju zirņus, kuru stublāji augot līdz 2 m un kas spēj veidot daudz zirņu pākšu. Man izauga apmēram 40 cm un katrā dzinumā kādas četras pākstis, bet saldi zirņi. Curkurzirņi. Iedomājos, cik to būtu daudz, ja būtu izauguši solītie 2 metri!

Jāatzīst, ka nebiju tos laistījusi, nebiju pielikusi atbalstam neko – ne kārti, ne auklu, nekā, pie kā tiem augot pieturēties. Tad nu zirņa stublājs izauga, cik pats varēja šajā sausumā – bez iespējas pieturēties un izaugt tik garam un ražīgam, cik tajā zirņu graudā bija potenciāls.

Ko man šis atgādināja? Mūs pašus. Mūsu katra potenciālu un cik no tā mēs spējam izmantot. Iespējams, ka arī mums atbalsts palīdzētu būt prasmīgākiem, drosmīgākiem, veiksmīgajiem. Patiesībā, no pieredzes zinot, – atbalsts noder ikvienam! Jautājums gan ir – brīdī, kad mums ir vajadzīgs atbalsts, vai kāds to pamana un piedāvā no malas vai mēs to pamanam paši? Vai mēs to meklējam, pieņemam vai turpinām “mocīties lepnā vientulībā”, vai iekrītam upurī un esam pārliecināti, ka “neviens nepalīdz un mani nesaprot”? Vai mēs zinām paši, ko mums vajag – ūdens šalti, lai sapurinātos, vai ūdens glāzi, lai remdētu slāpes, vai varbūt kādu, pie kā pieturēties, vai vienkārši kādu, ar ko izrunāties? Padoms, pieredzes stāsts, kopā domāšana, kopā darīšana, kāda grāmata vai varbūt nejauši internetā uzietas atziņas – jebkas var būt par atbalstu, lai atraisītu savu potenciālu. Katrs savu! Svarīgi – atpazīt vajadzību un prasīt atbalstu, prast atrast un pieņemt iespējas!

Un tas, kas mums visiem, domāju, ir un būs vajadzīgs, lai veiksmīgi darbotos, šajā rudenī atkal un jo īpaši – uzticēšanās! Rudenī, kad atkal būs jaunas situācijas, dažādas izvēles un lēmumi, katra atbildība un kopējās vienošanās, iespējams, ka tieši uzticēšanās var kļūt par atslēgu – skolā un tuvākajā tās kopienā. Uzticēties sev un saviem kolēģiem, skolēniem, viņu vecākiem, lai kopā ietu pārmaiņu ceļu un izmantotu to savu potenciālu, kas mums ir dots!

Spēja uzticēties, uzticība kā lojalitāte un ar to saistītā savstarpējā uzticēšanās, iespējams, ir vienīgā, visspēcīgākā un ietekmīgākā svira, kas vadītājiem un organizācijām pieejama, lai veiktu pārmaiņas. Organizācijās uzticība lielākoties tiek apskatīta tikai kā lietvārds, vērtība, taču uzticēties, darbības vārds, ir kompetence, un to var attīstīt.

Uzticieties saviem darbiniekiem, noticiet viņu spējām uzņemties atbildību! Balstoties uz situāciju, uzticieties vairāk, sniedziet darbiniekiem lielāku atbildību, lai viņi spētu attīstīties un pierādīt savas spējas.

Labā skolā uzticēšanās ir svarīga visos līmeņos.

Uzticēšanās skolā:

• Skolotāji uzticas cits citam
• Skolā ir pieņemts pārrunāt sajūtas, bažas, uztraukumus
• Skolotāji ciena tos, kas vada skolas pārmaiņas
• Skolotāji ciena kolēģus, kas ir eksperti savā jomā
• Skolotāji saņem cieņu no citiem skolotājiem

Atbalsts

Kā mēs saprotam atbalstu profesionālai izaugsmei? Atbalsta saņemšanu, prasīšanu/neprasīšanu: kas jums der, ko jums vajag, kā jūs to zināt, kam varētu jautāt…

• Kāpēc man vajag/nevajag atbalstu?
• Kādu (vai es to zinu?)?
• Kā es atjaunoju savus resursus (vai es to zinu?) ?
• Vai es jautāju pēc atbalsta? Kam? Kad?

Kā?

• Prasīt padomu, dzirdēt citu pieredzi.
• Vienkārši uzklausīšana (citam citu).
• Kopā domāšana – raisa idejas, rosina dalīšanos pieredzē, mācīšanos no tās.
• Kopā darīšana (vieglāk sākt).

Liels atbalsta mehānisms ir tas, ka mēs esam vienkopus cilvēki ar līdzīgām vērtībām un mērķiem.