Atceroties sākumu pirms pieciem gadiem

Alita: “Skolā strādāju 33 gadus. Pieteicos kursiem “Mācīšanās konsultantu – ekspertu sagatavošana reģiona vajadzībām”, lai varētu paplašināt savas zināšanas un lai rastu atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem, sākot ieviest kompetenču pieejā veidotu mācību saturu. Gribēju saprast, kuras ir manas stiprās puses un ko man vajag mainīt sevī, lai skolēnu mācīšanos varētu vadīt citādi.

Uz notiekošajām pārmaiņām raudzījos ar skepsi, turklāt neskaidra likās arī jaunā terminoloģija. Bet, pamazām mācoties, darbojoties, tiekoties kursos ar kolēģiem, vērojot un analizējot mācību stundas, radās skaidrība un izpratne par notiekošo, par to, ka tā strādājam jau sen. Būtiska atšķirība – kādreiz darbā es biju galvenā, tāpat daudzi citi kolēģi vairāk paši stāstīja, un tā arī šķita vieglāk, tagad mainām uzsvaru, lai galvenais būtu pats skolēns.”

Elīna: “Skolā strādāju 10 gadus, sākumā pat nebūdama pedagoģe, varbūt tāpēc man ir bijis atšķirīgs skatījums. Jau iepriekš (lasi – pirms projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” uzsākšanas) strādāju “pa jaunam”, vēlējos mācīšanos izvest ārpus skolas, ārpus klases – skolas gaiteņos, laukā, un tad to vienmēr vajadzēja saskaņot ar skolas vadību. Kad sākās pārmaiņas, jutos daudz brīvāk, jo šīs metodes tika atzītas oficiāli.”

Sandra: “Skolā sāku strādāt 1987. gadā, vēl būdama studente, un varu teikt, ka visu laiku esmu reformās, turklāt vienmēr pirmā doma ir bijusi “kāpēc gan kaut kas jāmaina, viss taču ir tik labi.” Arī pirms pieciem gadiem pirmā doma bija “ārprāts, vai tiešām?”. Bet reformas ir labas arī tāpēc, ka liek kustināt smadzenes. Mums toreiz veicās, jo sākumskola un vidusskola bija pilotskolas, taisnība, iztrūka pamatskolas posma. Varējām novērtēt, kādi ir pirmklasnieki, kas bija mācījušies PII “Rūķīši” pēc jaunās pieejas. Viņi jau bija citādi, brīvāk domājoši.”

Galvenās pārmaiņas – sevī, kolēģos, skolēnos, skolā kopumā

Alita: “Domāju, ka mēs visi kļūstam brīvāki. To sekmē jaunā pieeja, un es arī to skolēnos veicinu. Neprasu, lai sēž mierīgi solā un ceļ roku; ja zini, tad ej pie tāfeles. Mums nav daudz skolēnu, man lielākais skaits ir bijis divdesmit.

Ar dažādām klasēm ir atšķirīgi veicies, bet es tagad mierīgāk skatos uz to, ka skolēniem kaut kas neizdodas uzreiz. Piemēram, kaut ko nesapratīs otrajā klasē, sapratīs trešajā. Ar pašreizējiem trešklasniekiem man klājas grūtāk, varbūt arī attālināto mācību dēļ, toties astotklasnieki jau ļoti labi sāk saprast, ko nozīmē darbs grupās, pāros, mācās izvirzīt sasniedzamo rezultātu.

Par sevi varu teikt – kādreiz uztraucos, ka nav mācību grāmatu, tagad ņemu tādus materiālus, kas bērniem var būt interesanti. Piemēram, Skola2030 sagatavotos par profesijām.

Agrāk ļoti daudz vērtējām skolēnu atbildes, vajadzēja konkrētu atzīmju skaitu mēnesī. Tagad mierīgi izņemu tematu un tikai pēc tam dodu pārbaudes darbu. Un rezultāti ir labāki.

Man pašai patīk radošums, un svarīgi to rosināt arī bērnos. Jaunā pieeja mums atraisa rokas. Tā, piemēram, astotajai klasei ierosināju izstāstīt laika prognozi, izmantojot teātra mākslā apgūto. Vienkārši un labi.”

Elīna: “Līdz ar reformas sākumu man strādāt ir kļuvis daudz vieglāk. Uz darbu eju ar lielāku prieku. Arī skolēni ir brīvāki, atvērtāki. Uzskatu, ka klasē mācībām drīkst izmantot visu. Daudz iespēju paver jaunās tehnoloģijas: ir pieejami mācību materiāli tiešsaistē, ar jebkuru kolēģi varu ērti sazināties.

Pārmaiņas ir jūtamas pašā skolā. Taisnība, reizēm vēl sastopams uzskats, ka pilnveidotais saturs un pieeja ir tikai tāda izklaide un ka skolotāji tagad vairāk izlaižas. Tomēr būtiski ir tas, ka skolas vadība ir sākusi skatīties citādi.

Sākumā daži kolēģi iesaistījās piespiedu brīvprātīgi, bet pamazām jauno pieeju pieņēma. Tagad ar kolēģēm daudz vairāk sarunājamies – ko un kā darām, ar ko strādājam vairāk, ko varam darīt kopā, tā veidojot starppriekšmetu saikni, piemēram, latviešu valoda + ģeogrāfija + vēsture.

Man pašai acīmredzot bija svarīgi tas, ka nomainīju skolu un ieguvu dažādu pieredzi, varu salīdzināt. Zinu, kā ir tad, kad skolēni iekaļ, kaut ko iemācās uz konkrētu laiku, tikai vienam mācību priekšmetam. Es to sāpīgi atceros, un tas bija svarīgs iemesls, kāpēc paliku pedagoģijā, jo apzinājos, cik svarīgi skolēniem ir iemācīties dzīvei noderīgas prasmes, izprast, ka visas prasmes ir svarīgas, un tas, ko iemācās vienā priekšmetā, citā vairs nav jāmācās. Tad atliek tikai pārnest zināšanu koferīti uz nākamo stundu, vērt to vaļā un izmantot pēc nepieciešamības.

Neteiktu, ka skolēniem trūkst pamatzināšanu. Ja skolēns grib mācīties, viņš mācīsies. Jā, joprojām skolēni bieži vien nemāk pārnest zināšanas no viena mācību priekšmeta uz citu un reizēm skatās uz mani kā uz citplanētieti – ko no viņiem gribu? Man palīdz tas, ka mācu ģeogrāfiju, fiziku, inženierzinības un kā skolotāja palīgs piedalos arī ķīmijas un matemātikas stundās, tāpēc savās stundās varu teikt – zinu, ka jūsu stundās tas ir jau bijis. Tagad jums jādara tas pats, ko darījāt matemātikā. Vai – tagad mācāmies par iežiem ģeogrāfijā, atcerēsimies to ķīmisko formulu! Savukārt skolēni, kurus mācu jau vairākus gadus, labi zina, kādus palīglīdzekļus drīkst izmantot un ka varu ieskaitīt arī nepareizu atbildi, ja pratīs to pamatot. Viņi kļūst brīvāki, pārliecinātāki par sevi, ka viņi to jau zina, ka fizika – tas nav grūti, ka citā priekšmetā apgūto var likt lietā, tikai jāieģērbj citā kažociņā. Sarežģītās lietas bieži vien ir stipri vienkāršākas, nekā šķiet, un centīgie bērni ir visvairāk izbrīnīti – kā, var tik vienkārši?

Stundas beigās dodu mazos pārbaudes darbiņus, lai paskatītos, cik tālu esam tikuši un vai varam iet uz priekšu, vai tomēr jāatgriežas atpakaļ. Tā kontrolēju gan savu darbu, gan bērni saņem vērtējumu.”

Sandra: “Ir vairākas lietas, ko tagad daru citādi. Saprotu, kur kādreiz kļūdījāmies, veidojot sadarbību vidusskolas komandā. Mēs pavisam bijām desmit – astoņi mācību priekšmetu skolotāji, direktors un vietniece –, un katru otrdienu pēc stundām līdz sešiem vakarā spriedām, ko un kā strādāt ar maniem audzināmajiem. Gribējām vienlaikus sadarboties, bet mūsu bija par daudz. Tagad, kad kolēģi grib sadarboties, saku – jā, bet ar vienu vai diviem pusgadā, vairāk ne. Citādi būs tikai sadarbības vārds.

Jāiet maziem solīšiem. Esmu iemācījusies nesteigties. To arī atkārtoju skolēniem – ja iestādām dārzā puķi vai sēkliņu, tad to pacietīgi laistām, lolojam un priecājamies.

Skolotājam jebkurā klasē ir jārada apstākļi, lai skolēni paši domātu, lasītu, jārosina pamatot savu viedokli.

Man ļoti patīk jaunums – kultūras lietotāja dienasgrāmata. Tajā skolēni pieraksta, ko redzējuši, dzirdējuši, uzzinājuši saistībā ar kultūras dzīvi Latvijā. Tas rosina būt vērīgiem un māca veidot regulārus pierakstus.

Piedāvātās programmas esmu izpētījusi, bet strādāšu citādi. Atkāpšos tālākā pagātnē. Neatkarības sākuma gados nebija mācību līdzekļu, mācījāmies bez mācību grāmatām. Uzskatu, ka tērēt naudu mācību grāmatām ir neprāts, jo autors to veido, recenzenti recenzē, apgāds izdod, un paiet gadi trīs, bet pa to laiku apstākļi jau ir tā mainījušies, ka grāmata vairs neder. Skolotājam vajag mapi, kurā viņš krāj mācībām vajadzīgos materiālus, tostarp no dažādiem kursiem un semināriem, ik pa laikam pārskata – tā veidojas tāds savdabīgs komposts, no kura izvilkt idejas vajadzīgā brīdī. Sākumā kāda ideja var šķist aplama un nevajadzīga, bet pēc laika tā izrādās īsti piemērota.

Pēdējos gados esmu ieradusi ļoti plānot savu laiku, un to pašu rosinu skolēniem. Tas ir īpaši svarīgi, paredzot apjomīgākus darbus. Ja precīzi norunājam, kurā datumā viņi man darbu nodos un līdz kuram datumam es tos izlasīšu, iegūst abas puses, skolēni strādā citādi. Pirms gadiem pieciem tā nedarīju, tad bija zināms haoss un brīžiem šķita, ka neko vairs nespēju.

Par sasniedzamo rezultātu – nekad jau nav bijis tā, ka nezinu, ko stundā darīšu un kāpēc. Bet joprojām mācos precīzi formulēt vienu konkrētu lietu.”

Pārsteigums jeb par ko īpašs prieks

Sandra: “Skolēni vēlas runāt par sevi. Agrāk tas nebija tik izteikti. Jā, un kas man ļoti patīk šajā projektā – domāt par mācīšanos. Domāju un daru.”

Elīna: “Esmu ģeogrāfe, un man patīk kartēt. Arī skolēniem ierādu, kā var sagrupēt informāciju. Pat neiedomājos, ka tas var izvērsties par vienu no pamatdarba metodēm. To darot, skolēni zināšanas apgūst padziļināti, grib uzzināt vairāk, saprast dziļāk. Es arī skaidroju – ja izdarīs to un to, tad labāk uzzinās kopainu. Esmu izdrukājusi milzīgu pasaules karti, kas ģeogrāfijā palīdz šādi strādāt. Skolēni ieinteresējas, paši sāk meklēt informāciju, jautā, vai var iet uz bibliotēku, izmantot internetu. Viņi mācās atlasīt informāciju, norādīt avotus. Process ir jēgpilnāks, pats darbs sekmē pašvadītu mācīšanos, viņi aizvien labāk spēj izskaidrot procesu un apgūto. Tā konkrētajā mācību priekšmetā, ģeogrāfijā, skolēniem veidojas kopsakarības par klimatu, augiem, dzīvniekiem, augsni.

Vēl gribu piebilst, ka atmosfēru klasē veido skolotājs. Es bieži izmantoju mūziku. Tā kā pazīstu audzēkņu ģimenes, tad atvēlu laiku, lai parunātos par mājdzīvniekiem, skolēni atveras, labprāt iesaistās. Skaidroju, kā tas, ko darām konkrētā mācību priekšmetā, var noderēt citos priekšmetos un turpmāk dzīvē.”

Uzziņai

Augšdaugavas novada Naujenes pamatskolā mācās 90 skolēnu, strādā 13 skolotāji, logopēds un sociālais pedagogs (viena persona), folkloras kopas skolotāja.

Līvānu 1. vidusskolā mācās 537 skolēni un strādā 62 skolotāji.

Bauskas pilsētas pamatskolā mācās 332 skolēni un strādā 28 skolotāji.