Līdz ar nākamo mācību gadu spēkā stāsies jauni izglītības dokumenti – pamatizglītības standarts un vispārējās vidējās izglītības standarts, kuros definēti tā dēvēti sasniedzamie rezultāti jeb – zināšanas, prasmes un arī vērtības, kādas skolēnam jāapgūst konkrētā vecuma posmā (1-3.klase, 4.-6.klase, 7.-9.klase un 10.-11.klase)

Kā skolā un mācību saturā parādās un izpaužas patriotisma audzināšana jaunajos cilvēkos – nākotnes sabiedrības veidotājos? Kā par to runājat vēstures stundās?

V. Klišāns.:  Atzīšos, ka nedēļā starp 11. un 18. novembri man vēstures stundās plāni mainījās – bija paredzēts desmitajā klasē mācīties tematu par vīriešu un sieviešu attiecībām aizvēsturē, bet vienpadsmitajā būtu jāaplūko renesanse un jaunā domāšana, divpadsmitajā – tur gan Latvijas valsts izveide. Bet, uzklausot skolēnu lūgumu, mēs visās vidusskolas klasēs sīki analizējam filmu “Dvēseļu putenis”, ko bija noskatījusies visa skola. Kā un kāpēc tā bija? Ar šo filmu aizsākās saruna par Latvijas valsts izveidošanos un valstiskuma izpratni. Skolēniem ir jāiemācās analizēt dažādas valstiskuma izpausmes Latvijas vēsturē, lai saprastu, kā tad Latvijas valsts radās. Un viņiem radās daudz jautājumu. Baltijas valsts, kas tā tāda? Pavisam nedaudz, bet arī par to “Dvēseļu putenī” ir.  Kur galveno varoni iesauca? Kā Artūrs Vanags nokļuva tur, kur nokļuva,  kāpēc viņam ir sarkana zvaigzne pie cepures? Kāpēc viņš bija Maskavā? Kā nokļuva Latvijā? Kāpēc muka no sarkanajiem strēlniekiem? Kā nonāca pie vāciešiem? Kāpēc tur bija igauņi?  Pēc būtības šī saruna par filmu, filmas analīze pilnībā atbilst tematam par dažādu valstiskumu izpratni un par Latvijas valsts izcelsmi, kas skolā jāapgūst.

Filma ir filma – skolēni mācās analizēt, izvērtēt, kritiski domāt. Bet kā viņi nonāk pie vēstures zināšanām?

V. K.:  Pastāstīšu savu pieredzi. Divpadsmitajiem teicu, lai padomā – ko jūs pirms filmas noskatīšanās par šo vēstures posmu zinājāt, sapratāt un kas pēc filmas noskatīšanās jūsu prātā ir mainījies? Vieni teica, ka stāsts ir apaudzis ar vizuālajam detaļām. Viņi nav varējuši iedomāties, kādi tolaik bijuši ieroči, strēlnieku formas tērpi. Citi atzina, ka viņiem mainījusies visa pasaules aina – domājām, ka latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā bija Latvijas valsts cīnītāji; tagad redzam, ka viņi karo Krievijas armijā.  Trešajiem tas deva briesmīgu emocionālo triecienu – mēs redzam, kādu ārprātu pieredzēja tie čaļi, kas gāja meklēt piedzīvojumus.

Filma jauniešiem uzdeva tik daudz jautājumu, par kuriem viņi līdz tam vispār nebija aizdomājušies. Tad es jauniešus apzināti šokēju ar šādu jautājumu. Filmas pēdējā trešdaļa  ir par 1919. gadu.  Kādā epizodē galvenais varonis Artūrs Vanags  kopā ar skolēniem Cēsu kaujās pie Raunas tilta cīnās pret vāciešiem. Prasu: bet kura armija formāli ir Latvijas Republikas un tās vadītāja Andrieva Niedras paspārnē? Man atbild – nu kā, tā, kurā ir Vanags. Nē, es saku, par Latvijas Republiku it kā karo vācieši un landesvērs, bet Vanags ir igauņu armijā, lai arī latviešu brigādē. Puse klases ir izbrīnīta – kā tas var būt? Un jautā, kur vēl par to var izlasīt. Ieteicu grāmatas, piemēram, Jura Ciganova “Latvijas neatkarības karu”, papētīt kartes brīvpieejas resursos VISC mājaslapā. Pat meitenes ieinteresējās, lai gan viņām militārā tematika parasti nav tuva.  Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, rodas zināšanas. Jaunās filmas iespaidā skolēni ir motivēti, ieinteresēti, paši meklē informāciju.

Ja salīdzinām jauno standartu un tajā definētos sasniedzamos rezultātus jeb apgūstamo saturu ar vecajiem, tad jaunais prasa daudz vairāk un plašākas zināšanas nekā iepriekš. 

V. K. Salīdzināšanai varam paņemt, piemēram, tematu par valstiskumu Latvijā. Ja paskatāmies vecajos standartos – jautājumā par valstiskuma vēsturi Latvijā bija tādi temati kā “Senlatvija”, “Livonija”, “Kurzemes hercogiste”, “Zviedru laiki Vidzemē”, “Krievu laiki”, “Latvijas Republika”, “Padomju okupācija”, un atsevišķi no tiem bija formulētas prasmes, piemēram, jāprot atšķirt avotu no literatūras, faktu no viedokļa u. c., bet tās nesaistījās ar tematiem. Standarts bija veidots kā divas atsevišķas sadaļas – temati un no tiem atrauts prasmju saraksts. Tagad šīs abas puses ir sapludinātas kopā, un sasniedzamie rezultāti ir ļoti orientēti uz Latvijas valsti, Latvijas pilsoniskumu, kultūrmantojumu.

Viens no sasniedzamajiem rezultātiem tagad skan tā: skolēns analizē  dažādās Latvijas vēsturē bijušās valstiskuma formas, saprotot, kā Latvijas valstiskums vēsturiski ir tapis. Iepriekšējā standartā bija temats “Livonija”, un skolotājs stāstīja par  piecām valstīm, bet tagad skolēni analizēs to, kāda vispār ir nozīme agrākajām valstiskajām formām. Livonija pirmoreiz vēsturē iezīmē nākamās Latvijas robežas, tātad uz Livoniju jau var paraudzīties no šāda skatpunkta. Ko Livonija ir devusi, no mūsdienu viedokļa skatoties? Kā tas saistās ar mani, viena indivīda dzīvi, un ko tas dod visiem Latvijas iedzīvotājiem? Kāpēc to mācos? Iepriekšējais standarts uz šiem jautājumiem neatbildēja. Protams, kā skolotājs to mācīs, ir viņa profesionālisma jautājums. Nedrīkst mācīt tā – Livonija vai Kurzemes hercogiste savulaik pastāvēja tāpēc, lai tagad būtu Latvija.  

A.Nudiens:  Lai kādā tematā veiktu darbības, analizētu, argumentētu, salīdzinātu, ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas. Bez tām šīs darbības nav iespējams. Bet svarīgi ir tas, ka zināšanām nav jābūt statiskām, ķeksīša pēc – zinu tāpēc, ka zinu. Zināšanām vienmēr jānāk līdzi kādam vērtību, kādam reālas rīcības  piesitienam.

Kā ir ar patriotisma jēdzienu un izpratni mācību saturā? Kā to iemācīt?

A. N.: Jaunajā standartā ir, piemēram, šāds sasniedzamais rezultāts: skolēns skaidro, kādas var būt lojalitātes un patriotisma izpausmes mūsdienu Latvijas sabiedrībā. Patriotisma jēdzieniskā izpratne tradicionāli līdz šim ir veidojusies tā, it kā patriotisms būtu simbolisms. Karodziņi, svecītes, gājieni, kas ir ļoti nozīmīgi, lai veidotu piederības izjūtu, bet vienlaikus vēl nozīmīgāk ir tas, lai man kā indivīdam gribētos būt piederīgam ikdienas izpausmēs. Patriotisms var būt kā svētki, torte, bet ir jau arī jāēd rupjmaize, kurai ir garoziņa, un svarīgi ir, lai sabiedrība dzīvo harmonijā. Patriotisms ir tad, kad es neprasu, kāpēc man jāpilda tādi vai citādi pilsoņa pienākumi. Tā ir iespēja parādīt, ka man mana valsts ir svarīga, godīgi strādājot, piedaloties vēlēšanās, maksājot nodokļus un braucot ar automašīnu atļautajā ātrumā. Var to saukt par ikdienišķo patriotismu.

V. K.: Rituāli jau arī ir labi, tie satur kopā. Līdzīgi kā vieno kopīgi stāsti par kopīgo vēsturi. Mēs trīsdesmit gadus pēc totalitārā režīma krišanas joprojām atmaskojam vēstures mītus, un līdz ar demokrātiskas sabiedrības izveidi sākam apšaubīt arī daudzas nacionālromantiskas vēstures konstrukcijas. Bet vēstures mītam ir sava pozitīvā – vienojošā – loma.

A. N.:  Es nedomāju, ka mums vajadzētu vispār atteikties no tradīcijām, ko mēs dažādos datumos piekopjam. Jautājums ir – ko uzsvērt? Vai ar to pietiek, lai būtu patriots? 

Jau trešajā klasē sasniedzamajos rezultātos ir teikts: skolēns piedalās lēmumu pieņemšanā. Spriež par iesaistīšanās un līdzdalības nozīmi. Par kultūru. Vēlāk – analizē nozīmīgākās tautas  tradīcijas kā vērtības  izpausmes formu. Analizē Latvijas kultūrvides veidošanos un īpatnības, izvērtē un piedāvā rīcības modeļus, lai veicinātu iekļaujošas, t. i., harmoniskas, sabiedrības veidošanos. 

Pēdējos gados ir tapušas vairākas filmas par Latvijas vēstures notikumiem – “Namejs”, “Baltu ciltis”, “Rīgas sargi”, “Melānijas hronikas”, “1906”, nu arī “Dvēseļu putenis”. Skaidrs, ka filma atstāj iespaidu, taču – vai tā neveido greizus priekšstatus par vēsturi?

 V. K.: Vēsture vienmēr ir stāsts. Nav vienas vēstures. Pat, ja tas ir desmit divdesmit ģeniālāko profesoru grupas darbs, tā joprojām būs tikai viņu versija par notikušo. Filma ar māksliniecisku vērtību, pirmkārt, vizualizē lietas. Laba vēsturiska mākslas filma rada skolēnam laikmeta detalizētu bildi – ar tērpiem, frizūrām, uzvedību. Skaidrs, ka tā nav realitāte.

A. N.: Vēstures stundā notikumu parāda plakanā veidā – gribot negribot, izejot no tā, kā vēsture ir pierakstīta no politiskā uzvarētāja puses, ar dalījumu labie / sliktie, mēs / jūs. Labā mākslas vai dokumentālā filmā izdodas parādīt situācijas daudzšķautņainību, neviennozīmību. Vēsturi vairākumā gadījumu ir pierakstījuši uzvarētāji – tajā ir cilvēki ar pareizo  viedokli un lēmumiem, un tad ir tie, kuri ir nonākuši nepareizajā pusē.  Ar mākslas un dokumentālajām filmām, ar tēlu palīdzību ir iespējams ilustrēt daudz vairāk – ir iespējams parādīt, ka nevienā brīdī cilvēka lēmuma pieņemšanas brīdis nav momentāns, nav viegls, ir daudzi ārēji un iekšēji faktori, kas to ietekmē. Latviešu strēlnieki, cariskā  armija, Sarkanā armija, Latvijas armija, masveida dezertēšana, vācu nacistiskā armija – visi cīnās par kādu ideju. Tik viegli, no šodienas raugoties, ir sašķirot cilvēkus – pareizie, nepareizie. Tajā brīdī tādu nebija. Bija cilvēku lēmumi un ļoti daudz dažādu faktoru, kas to ietekmēja. Kurš gan var tagad pateikt, ka es kādreiz būšu spiests samaksāt par to, kādus uzskatus šobrīd pārstāvu? Vēstures stundā no skolotāja frontāla stāstījuma to nevar izprast. Strādājot ar avotiem, ir iespējams izveidot to notikumu ķēdi, kas ir licis pieņemt tādu un ne citādu lēmumu, taču ne vienmēr šādi avoti ir pieejami. Bieži vien šī ķēdīte ir palikusi ēnā, un mēs runājam post factum par to, kas ir noticis. Tāpēc filmās viena lieta ir vizuālais un estētiskais moments, bet otra – veiksmīgā kino darbā tēli iegūst telpiskumu.

V. K.: Tradicionāli, frontālā stāstījuma modelī skolotājs par 1919. gadu stāsta aptuveni tā: daļa latviešu strēlnieku, kas bija Sarkanajā armijā, dezertēja. Padomāsim – kāda bilde skolēnam prātā veidojas? “Ko nozīmē “dezertēja?” viņš varētu jautāt. Nu – aizmuka no armijas. Labi, kaut kad tālā pagātnē pirms simts gadiem. Skolēns šajā stāstā jau ir zaudējis uzmanību un pievēršas citām lietām. Bet tad viņš aiziet noskatīties “Dvēseļu puteni”, un tur šī dezertēšanas aina ir parādīta ļoti emocionāli, caur Artūra Vanaga pieredzi – kā viņš pēkšņi tiek nostādīts ierindā un viņam ir jāizpilda pavēle – jānošauj satvertie dezertieri, to vidū viņa draugs. Viņš atsakās uz savu draugu šaut. Draugu nošauj komisārs, bet Vanagu apcietina. Viņš zina, ka būs nākamais. Taču viņam palaimējas izbēgt. Skatītājs nevar palikt vienaldzīgs, pieslēdzas emocijas – kā Vanags izkļūs no situācijas? Un tādējādi vēsturiskais dezertēšanas fakts un jēdziens ieguls jaunā cilvēka prātā. – tieši ar  šo filmas epizodi.  Sniedzot tikai informāciju, ka “strēlnieki dezertēja”, tā nākamajā dienā jau var būt aizmirsusies.

A.N.: Atgriežoties pie jautājuma par ticamību mākslas filmām, jāteic, ka arī vēsturnieku informācija ir jāprot izvērtēt. Skolā ir paredzēts apgūt prasmi izvērtēt, kādu informāciju – ticamu vai apšaubāmu – iespējams iegūt no dažādiem informācijas, ne tikai vēstures, avotiem, lai to izmantotu argumentācijā. Tāpēc mans viedoklis ir – ja vien tas iekļaujas mācību procesā, skolotājus vajadzētu iedrošināt pēc iespējas vairāk dot vizuālo materiālu. Tā var  labi vingrināties  prasmē izvērtēt – vai tas ir ticami vai nav, nevis palikt “patīk – nepatīk” līmenī.

Ja nav vienas vēstures un katram autoram vai autoru grupai ir savs stāsts, ņemot vērā viņu pieredzi, priekšstatus, zināšanas, tā laika ideoloģiju, vai ir kas tāds, ko nevar apšaubīt?  

V. K.: Mūsdienu sabiedrībā jau ar to ir aprasts – vismaz gadus piecpadsmit jaunieši, kuriem ir sveši padomju laiki, pašsaprotami uztver, ka ir dažādi viedokļi. Turklāt ne tikai vēsturē, līdzīgi arī citās zinātnēs, fizikā un kvantu mehānikā, – mūsdienu zinātnes attīstība ir nonākusi līdz atziņai, ka līdz ar grandioziem atklājumiem mēs arvien apzināmies, cik daudz ir nezināmā. Vēl 20. gs. pašā sākumā kādu ļoti slavenu fiziķi mēģināja atrunāt studēt fiziku – viņa skolotājs uzskatīja, ka tas būs izniekots laiks, jo fizikā viss jau atklāts. Iespējams, ka piedzīvojam kārtējo apmulsuma laiku. Tas, par ko agrāk bijām nešaubīgi pārliecināti, tagad tāds vairs nešķiet. Mēs par visu šaubāmies.

A. N.: Tomēr Latvijas valsts un demokrātija ir neapgāžamas pamatvērtības, atskaites punkts, mēraukla, un es negribētu piekrist, ka mēs dzīvojam pilnīgā relatīvisma laukā. Piekrītot, ka par daudz ko var šaubīties un diskutēt, Latvijas valsts un demokrātija ir pamatvērtības, un tādas tās ir arī jaunā standarta gaismā.  Satversmes preambulā ir noteiktas vērtības un dzīvesziņa, ko esam šeit apņēmušies sargāt un ievērot. Satversme kā visu likumu likums mūsu valstī ir tā, kas nosprauž robežas, un tās ietvaros mēs operējam ar pārējiem jautājumiem. Izglītības standarti pēc būtības to respektē un ir saskaņā ar to. 

V. K.:  Ir tāds jēdziens vēsturē un tieslietās kā “likuma gars”, tas nozīmē – iemieso ideju. Izglītības dokumentos ir Satversmes gars.

Vai skolēni kādā izglītības posmā iepazīstas ar Satversmi?

A. N.: Devītās klases sasniedzamajos rezultātos ir minēts: “Pauž viedokli, kāpēc mūsdienās ir nepieciešama demokrātiska valsts. Analizē valsts pamatlikumu Satversmi. Skaidro likumdošanas varas, tiesu varas, izpildvaras un plašsaziņas līdzekļu kā ceturtās varas lomu un funkciju mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā.”

V. K.: Ir svarīgi, ka skolēni lasa un analizē Satversmi. Analizēt nozīmē – to saprast. Nevis izlasa un atceras, bet saprot jēgu.

Ja mēs iedziļināmies, analizējam, sākam izprast šo dažādību, daudzšķautņainību,  atmaskojam vēsturiskos mītus, kas saliedē cilvēku kopumu, ar laika distanci paraugāmies uz neviennozīmīgajiem lēmumiem un rīcību, tāpat noliekam sāņus rituālus un simbolismu, tad kas ir tas, kas satur kopā kaut kādu sabiedrības daļu šajās noteiktajās zemes robežās?

A.N.: Cilvēki un viņu griba.  Latvija pastāvēs tikai tad, ja cilvēki gribēs šeit dzīvot. Nevar valsti un nākotni būvēt tikai uz simboliem, mītiem un pagātni. Ir jāskatās realitātē – kas ir nepieciešams, lai šī sabiedrība un valsts pastāvētu. Valsts būs tikai tad, kamēr būs pilsoņi. Bez pilsoņiem tā nepastāv. Latvija kā valsts ir vienīgā, kur dzīvo etniskie latvieši, un tā tam vajadzētu būt. Bet tajā pašā laikā mēs nedrīkstam tajā iestrēgt. Tā nav nemainīgs, sastindzis lielums.  Līdzībās runājot, par maz ir apzināties un teikt, ka mēs saglabāsim sklandraušus kā nacionālās kulinārijas vērtību; mums ir jābūt gataviem un jāpieņem, ka sklandrausi varbūt varēs izcept modernākā krāsnī, un tas joprojām būs sklandrausis. Patiešām, mums ir ļoti interesantas tradīcijas, un tām ir milzīga vērtība; mums ir unikāla valoda, un arī tai ir milzu vērtība, bet vienlaikus – tam visam nebūs jēgas, ja nebūs valsts. Valstij ir savs pastāvēšanas mehānisms – aparāts, nodokļi, institūcijas, un tās ir jākopj tikpat lielā mērā, kā tradīcijas. Ja nevarēsim samaksāt par to, kas vajadzīgs valsts uzturēšanai, tad  valsts beigs pastāvēt.  Jāatceras, ka patriotisms nav tikai dziesmas un karodziņi un ka tam ir arī ikdienišķas, reizēm garlaicīgas, reizēm arī nepatīkamas izpausmes. Mēs mēdzam to aizmirst. Tāpēc, manuprāt, svarīgi padomāt par pragmatismu – kā patriotismu īstenot dzīvē.

Inese Leitāne, Skola2030, Domāt.Darīt.Zināt. (https://www.skola2030.lv/lv/jaunumi/zinu-izdevums) redaktore