17.09.2021
Olga Procevska

Pats ar savu galvu: patiesība un postmodernisms

Kritiskā domāšana ir caurviju prasme mācību saturā, ko mācās bērni jau no pirmsskolas. Tā ir sabiedrībā vajadzīga un pieprasīta prasme, ko publiskajā telpā piesauc apskaužami bieži, taču nereti ar to saprot visnotaļ atšķirīgas lietas. 

Tādēļ Skola2030 sadarbībā ar portālu Satori ir tapusi rakstu sērija par kritisko domāšanu – gan par tās saistību ar lielajām ideoloģijām — liberālismu un konservatīvismu — gan ar ikdienas dzīvi, bērnu audzināšanu un skolu. Rakstu autore ir komunikācijas zinātnes doktore Olga Pračevska.  

Rakstus papildina Olgas Procevskas vadīta diskusija, kurā piedalās filozofs Igors Gubenko, uzņēmējs Mārtiņš Vaivars, Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa un antropoloģe Dace Dzenovska. 

 

Kritiskā domāšana ir jēgpilns mērķis, uz ko tiekties. Kā pretmets mītiskajai un dogmatiskai domāšanai tā palīdz nonākt pie labāk pamatotiem un tādējādi – kvalitatīvākiem spriedumiem. Taču nav viena veida, kā domāt kritiski. Ir divi: tradicionālais un postmodernais. Abiem ir savas priekšrocības, taču katrs no tiem der tikai noteikta tipa apgalvojumiem. Neņemot to vērā, rezultāts ir nevis kritiska domāšana, bet tās pilnīgs pretmets.

Tradicionālā pieeja kritiskajai domāšanai balstās uz pārliecību, ka pastāv objektīva, ārpus mūsu interpretācijām pastāvoša realitāte un šo patiesību ir iespējams noskaidrot. Šādas pieejas mērķis ir saprast, vai apskatāmajam apgalvojumam ir pietiekami "ciets" pamats vai nav. Par tradicionālu es to atļaujos dēvēt tādēļ, ka šīs pieejas saknes meklējamas jau antīkajā filozofijā – viena no pirmajām kritiskās domāšanas metodēm bija formālā loģika. Kā apgalvojumu testēšanas instruments tā necik nav zaudējusi aktualitāti arī šobaltdien, un Latvijā to pārstāv tādi nozīmīgi kritiskās domāšanas popularizētāji un veicinātāji kā Artis Svece un Mārtiņš Vaivars.

Savukārt postmodernās pieejas būtība ir pieņēmums, ka objektīva patiesība nepastāv (vai nav noskaidrojama) un mums ir darīšana tikai ar dažādām interpretācijām (diskursiem). Postmodernās kritiskās domāšanas mērķis ir nevis noskaidrot patiesību, bet gan atmaskot pretenzijas uz patiesību (truth claims), kas reizē ir arī pretenzijas uz varu. Vēsturiski tā cēlusies no tā saucamās franču poststrukturālisma skolas, kuras pazīstamākie pārstāvji ir Mišels Fuko un Žaks Deridā. Postmodernās kritiskās domāšanas galvenais instruments ir konceptu un teoriju dekonstrukcija un relativizācija, caur to parādot "patiesības" argumentu nepamatotību. Dekonstrukcijas būtiskākais pienesums 60.–80. gados bija spēja kritiskam izvērtējumam pakļaut kategorijas, kas iepriekš pastāvēja ārpus kritikas, jo tika uzskatītas par "dabiskām", piemēram, ģimene vai dzimums. Poststrukturālisma postulāts, ka "viss ir konstruēts" un "viss ir relatīvs", jo saprotams nevis absolūtās kategorijās, bet tikai kontekstā, parāva slūžas vaļā un ļāva ieraudzīt, uz cik daudzām un trauslām premisām patiesībā balstās lielie Rietumu kultūras naratīvi.

Latvijā postmodernā kritiskā domāšana ir īpaši populāra. Visticamāk, tas ir tādēļ, ka lielākā daļa no kritiskās domāšanas veicinātājiem ir guvuši humanitāro vai sociālo zinātņu izglītību, kur dominē tieši poststrukturālā tradīcija. Daudz vairāk laika viņi ir pavadījuši, lasot Fuko un analizējot dažādas interpretācijas, nevis studējot salīdzinošās teorijas un domājot cēloņsakarībās.

Šī ir būtiska Latvijas augstākās izglītības satura atšķirība no tā, kas sociālajās zinātnēs notiek labās Rietumu universitātēs. Fokuss uz interpretācijām, nevis realitātē konstatējamiem procesiem izskaidro arī to, kāpēc Latvijas sociālajiem zinātniekiem neiet viegli ar publicēšanos augsta ranga zinātniskajos žurnālos, kur sociālās zinātnes fokusējas uz cēloņsakarību atklāšanu, nevis pēta uzskatus pašus par sevi. Taču interesantākais postmodernisma hegemonijā ir, lūk, kas – liela daļa no šiem cilvēkiem neapzinās, ka savos spriedumos balstās tieši uz šo vienu specifisko metodi, nevis vienkārši (kritiski) domā.

Kāpēc ir svarīgi apzināties savu metodi? Tāpēc, ka tai ir limiti. Piemēram, apgalvojums "tikai vīrieša un sievietes savienība ir dabiska ģimene" ir kā radīts posmodernai kritiskai analīzei. Tas viegli padodas dekonstrukcijai, jo satur vairākus sociāli konstruētus jēdzienus. Uzdodot jautājumus "ko mēs saprotam ar ģimeni, un kāpēc tieši šo?", "kas ir dabisks, un kā to iespējams precīzi nošķirt no nedabiskā?" un tamlīdzīgi, mēs patiešām varam labāk saprast – cik pamatots ir šis spriedums. Respektīvi, šajā gadījumā dekonstrukcija patiešām ir noderīgs kritiskās domāšanas instruments.

Taču palūkosimies uz citu, ne mazāk populāru diskursu – "Latvija ir neizdevusies valsts". Patlaban tas pastāv tieši kā visnekritiskākās domāšanas paraugs – Krievijas finansēti mediji, selektīvi atlasot informāciju, apgalvo[1], ka Latvija iznīkst, savukārt valdošās koalīcijas partijas tikpat selektīvi skandē[2], ka nē, esam lieliski izdevušies! Ņemot vērā to, cik politizēts ir šis diskurss un cik svarīgs tas ir ideoloģiskās diskusijās gan Latvijā, gan starptautiski, būtu tiešām svarīgi šos apgalvojumus kritiski izvērtēt un saprast, vai kādas puses izpildījumā tam ir pamats.

Pieejot šim apgalvojumam no postmodernās perspektīvas, varam nonākt tikai pie tā, ka "neko nevar skaidri zināt". Uzdodot dekonstruējošus jautājumus (kas ir valsts? ko nozīmē "neizdevusies"? kādas intereses stāv aiz neizdevušās valsts apzīmējuma attiecināšanas uz Latviju?) un diskusijas laikā konstatējot, ka visas šīs definīcijas ir nosacītas un zināmā mērā arbitrāras, ir iespējams tikai un vienīgi saskaldīt matus elementārdaļiņās un norakt diskusiju, nevis nonākt pie ticamas atbildes. Relativizējot šī (vai pretēja) apgalvojuma "patiesības" pretenzijas, mēs patiesībā atraisām rokas visu krāsu propagandistiem, jo mums nav, ko viņiem iebilst pēc būtības. Tāpēc nedz relativizācija, nedz norakšana nav mūsu interesēs. Tādā gadījumā jāmeklē citi ceļi. Arī te ir divas iespējas: viena – primitīva un otra – sarežģīta, bet jēgpilna.

Vienkāršā metode paredz fokusēšanos nevis uz pašu apgalvojumu, bet gan uz tā izteicējiem. Kopš valsts aktīvi iesaistījusies medijpratības un kritiskās domāšanas veicināšanā (sākot ar 2014. gada Krimas aneksiju), spēja sašķirot avotus "kvalitatīvos" un "dezinformējošos" tiek uzskatīta par teju nozīmīgāko kritiskās domāšanas pazīmi. Tā ir problemātiska tādēļ, ka izslēdz kvalitatīvas informācijas un pamatotu argumentu iespēju "sliktajos" avotos. Kritiski domājot, vai tiešām ir neiespējami, ka propagandas kanāls pavēsta kaut ko vērtīgu? Visbiežāk propagandas kanāliem ir spēcīgas intereses noteiktās jomās, savukārt citās – to "bīdītājiem" ne tik svarīgās nozarēs – tie patiešām mēdz pateikt kaut ko sakarīgu.

Un otrādi – vai tiešām ir neiespējami, ka pēc visām pazīmēm kvalitatīvs medijs izplata maldinošu informāciju? Pēc piemēriem tālu nav jāmeklē – vien pirms dažiem mēnešiem Latvijas sabiedriskās televīzijas raidījums izplatīja[3] nepamatotus secinājumus par Covid-19 vakcīnu efektivitāti. Ja kritiskā domāšana nav sistemātiska un darbojas selektīvi – "piekasoties" vieniem avotiem un dodot atlaides citiem, visticamāk, tā nav patiesi kritiska. Vai cits piemērs, kur nav runa par faktu kļūdām, tomēr par nekritisku domāšanu vistīrākajā veidā. Atspoguļojot 2008.–2010. gada globālo un eirozonas krīzi, Latvijas mediji lielākoties akceptēja un izplatīja tālāk valdības naratīvu par valsts izšķērdību, un neizaicināja valdības "jostu savilkšanas politiku". Ar laika distanci ir kļuvis skaidrs, ka tālaika valdības politika bija slikta izvēle, jo radīja gan lielus cilvēkkapitāla zaudējumus, gan smagu vilšanos plašos sabiedrības slāņos. Taču atšķirībā[4] no augsta ranga starptautiskām amatpersonām un politiķiem mediji savu nekritisko atbalstu radikālas taupības idejām nav publiski nožēlojuši.

Ja mūs patiešām interesē nevis pateikt, kāpēc apgalvojumā "Latvija ir neizdevusies valsts" nav jāieklausās, bet gan saprast un izvērtēt to pēc būtības, mums būs nepieciešama cita metode, kas nav nedz postmoderna dekonstrukcija, nedz formāla avotu šķirošana. Lai noskaidrotu, cik pamatots ir apgalvojums "Latvija ir neizdevusies valsts", jāizvēlas cita pieeja. Tēlaini izsakoties, jākonstruē, nevis jāizjauc. Ir jākonstruē tas, ko zinātnē dēvē par analītisko rāmi, vienkāršākiem vārdiem – pamatdefinīcijas un kritēriji. Tiem jābūt pietiekami plašiem, lai mākslīgi nesašaurinātu tēmu, bet arī ne pārāk plašiem, lai tie nezaudētu jēgu. Tiem  jābūt empīriski testējamiem, lai noskaidrotu cēloņsakarības.

Vikipēdijā atrodamie[5] četri neizdevušās valsts kritēriji šim mērķim atbilst gana labi: nespēja pilnībā kontrolēt savu teritoriju, varas leģitimitātes erozija, nespēja nodrošināt publiskos pakalpojumus, nespēja piedalīties starptautiskajās attiecībās. Turklāt pārsvarā tie ir jā/nē jautājumi. Vai Latvija spēj kontrolēt savu teritoriju? Jā. Vai Latvija spēj piedalīties starptautiskajās attiecībās? Jā. Vai Latvijas gadījumā ir iespējams runāt par nopietnām varas leģitimitātes problēmām? Sabiedriskās domas aptauju rezultāti, par kuriem "Rīgas Laika" intervijā[6] satraucas SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, liecina, ka jā. Vai Latvija spēj nodrošināt saviem pilsoņiem publiskos pakalpojumus (pensijas, izglītību, veselības aprūpi utt.)? Jā, taču daudz mazākā apjomā nekā attīstītās valstis (piemēram, vidēji Eiropas Savienībā vai OECD). Tik ļoti mazākā apjomā, ka vietumis tas nozīmē pilnvērtīgai dzīvei vitāli nepieciešamu pakalpojumu faktisku nepieejamību. Piemēram, ja valsts apmaksāta gūžas transplantācijas operācija ir pieejama tikai pēc divu gadu gaidīšanas rindā, daudz pareizāk to būtu dēvēt par de facto nepieejamu. Balstoties šādos konkrētos faktos, kuriem ir nozīme caur noteiktiem kritērijiem un definīcijām, ir iespējams nonākt pie jēgpilnas diskusijas un galu galā – arī pie pamatotām atbildēm.

Un patiešām: vai nebūtu interesanti to galu galā noskaidrot? Ne tikai šī viena jautājuma dēļ. Metodoloģiska nekompetence – nespēja piemeklēt piemērotas metodes sabiedriski nozīmīgu jautājumu atbildēšanai – ir sistemātiska problēma. Spēcīgā, bet neapzinātā vilkme uz interpretatīvajām metodēm ietekmē ne tikai zinātni, bet ļoti tiešā veidā arī publisko debašu kvalitāti – argumenti par "nepareizajām attieksmēm" un to maiņu no dažādu ekspertu puses diskusijās parādās krietni biežāk nekā empīriski pamatoti apgalvojumi par korelācijām starp stimuliem un uzvedību. Visticamāk, tas izskaidro arī to, kāpēc risinājumi valstiskām problēmām tik bieži tiek meklēti dārgās informatīvajās kampaņās un citos attieksmju ietekmēšanas instrumentos. Lūk, ko derētu kritiski apdomāt.

 

Raksts publicēts portālā Satori.lv: https://satori.lv/article/pats-ar-savu-galvu-patiesiba-un-postmodernisms

 

[1] https://en.wikipedia.org/wiki/Failed_state

[2] https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/sarunas/prata-ir-pietrucis-20651?login=twitter

[3] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/mediju-etikas-padome-konstate-parkapumu-raidijuma-aizliegtais-panemiens-par-covid-19-vakcinu-antivielam.a405004/

[4] https://www.theguardian.com/business/2013/jun/05/imf-underestimated-damage-austerity-would-do-to-greece

[5] https://imhoclub.lv/ru/material/zadvorki_evropi#.VKE9sYWrass.facebook%23ixzz3NJijQ4tW

[6] https://www.facebook.com/watch/?v=779531295802294

Par raksta autoru

Olga Procevska

Komunikācijas zinātnes doktore un stratēģiskā biznesa konsultante. Lielāko daļu laika pavada, domājot par sabiedriskiem procesiem, politiku, ekonomiku un par to, kur palikušas atslēgas.