Piecu soļu patstāvīgās mācīšanās attīstīšanas metode

“Kad pirms diviem gadiem domājām par to, ko gribam mainīt savā darbā, mēs, Elejas vidusskolas sākumskolas skolotāji, sapratām, ka visvairāk mūs nogurdinājis tas, ka skolēni neuzņemas atbildību par savu mācīšanos. Tiklīdz skolēnam radās jebkādas grūtības, tā skolēns sauca palīgā skolotāju, sakot, ka nedzirdēja, nesaprata, kas jādara, aizmirsa, neprot u. tml. Gribējām izstrādāt kādu efektīvu paņēmienu, kas rosinātu skolēnus vairāk darīt un apgūt pašiem.

Pieci patstāvīgās mācīšanās soļi

1. Lasi un mēģini darīt.
2. Nesaprati – lasi vēlreiz!
3. Meklē palīdzību kladē, atgādnē, grāmatā.
4. Jautā pēc palīdzības klasesbiedram.
5. Jautā skolotājam.

Domājām, kuros brīžos visvairāk izpaužas skolēnu neprasme būt patstāvīgiem, un izlēmām, ka sāksim ar stundas līmeni un skolēnu prasmi risināt situāciju, kad stundā kaut ko nesaprot vai neprot izdarīt. Izlēmām sistemātiski nostiprināt skolēnos ieradumu risinājumus mācību situācijām vispirms meklēt pašiem un tikai pēc tam, ja vajadzīga palīdzība, griezties pie skolotāja. Lai to iemācītu, izmantojām skolēniem piecu soļu pašvadītas mācīšanās stratēģiju, ko nosaucām “5 patstāvīgās mācīšanās soļi” un kas ir pielāgota, lai veiksmīgi un efektīvi darbotos mūsu skolā.

Sākumskolas komandā vienojāmies, ka visi skolotāji savā praksē iekļaus šīs stratēģijas mācīšanu skolēniem. Ja nepieciešams, pielāgos to sava mācību priekšmeta specifikai, piemēram, mūzikas vai sporta stundās. Vienojāmies, ka sāksim to visi kopā konkrētā dienā un ar stingru nostāju – šis ir jaunais noteikums, kā klasē strādājam.

Uzsākot strādāt ar šo metodisko paņēmienu – stratēģijas mācīšanu –, mēs daudz runājām ar skolēniem par to, kāpēc ir šis noteikums, kādi ieguvumi no tā būs skolēniem un skolotājiem. Klasēs izvietojām atgādnes “5 pastāvīgās mācīšanās soļi” un katrā situācijā, kad skolēni ko pārjautāja, teica, ka nesaprot, norādījām uz atgādni. Sākumā katrā stundā atgādinājām par jauno kārtību, vēlāk sākām to darīt pēc vajadzības, aptuveni reizi nedēļā.

Jaunā kārtība nenozīmē, ka skolēni vispār nedrīkst uzdot jautājumus. Mēs tāpat kā iepriekš devām norādes, skaidrojām uzdevumus, devām iespēju skolēniem jautāt, un tikai tad, kad visi bija visu noskaidrojuši, spēkā stājas atgādnes pieci soļi.

Izaicinājumi un ieguvumi

Sākumā šī noteikuma ievērošana no skolotāja prasīja pūles – pašam atcerēties, vienmēr atgādināt skolēniem un panākt, ka skolēni šo stratēģiju izmanto. Bija klases, kas ar interesi pieņēma jauno, bija tādas, kurās gāja grūtāk. Sākumskolēni kopumā ir aizrautīgi un atvērti jaunajam, tāpēc pārmaiņas nebija tik grūtas, kā bijām iedomājušies. Paši jaunākie skolēni, pirmās klases, jauno sistēmu pieņēma vieglāk.

Piecu soļi izpildi sagaidījām arī no tiem skolēniem, kas mācās pēc speciālās programmas skolēniem ar mācīšanās traucējumiem. Pašlaik mūsu skolā 1.–4. klašu grupā mācās deviņi bērni ar dažādiem mācīšanās traucējumiem. Klasesbiedri iesaistījās šo skolēnu atbalstīšanā, izskaidrošanā, palīdzēšanā. Protams, bija brīži, kad skolēni no savas puses bija izdarījuši visu, lai atbalstītu kādu klasesbiedru, bet viņš tomēr nevarēja izpildīt uzdevumu, – tad talkā devās skolotāja. Šādā ziņā šī jaunā pedagoģiskā prakse ļāva mums labāk iemācīties sadarboties, izprast vienam otru un atbalstīt. Mēs esam dažādi, bet mums kopā jāiet uz mērķi.

Ja vēlas, lai šī pašvadītas mācīšanās stratēģija kļūtu par skolēnu ieradumu, nepieciešams sistemātiskums. Nevar pamēģināt nedēļu vai divas un teikt, ka maniem skolēniem tas neder. Lai mainītu vecos ieradumus pret jauniem, mūsu skolai vajadzēja vienu mēnesi. Un tas bija situācijā, kad tā strādājām visi kolēģi reizē. Kad redzējām, ka mūsu izvēlētie darba paņēmieni darbojas un skolēni tiešām kļūst patstāvīgāki, bijām iedvesmoti turpināt darīt. Secinājām: ja skolēns iemācās patstāvīgi un atbildīgi strādāt, tas prasa aizvien mazāku skolotāju iesaisti klasē. [1] 

[1] Līdz ar to skolotājs var vairāk laika un uzmanības pievērst mācību satura nianšu skaidrošanai, diferencēšanai un individuālam skolēnu atbalstam. 

Saistītie atbalsta pasākumi

Skolēnu lielākam atbalstam veidojām fizisko vidi, iz-mantojot
dažāda veida atgādnes pie klašu sienām, mainījām klases iekārtojumu, piemēram, solu izvietojumu. Veidojām ar skolēniem kopīgus izglītojošus plakātus, radošo darbu izstādes. Skolotājiem izveidojām kopēju Google kontu, kurā pedagogi ievietoja savus praktiskos piemērus, vērojumus, atziņas par paveikto stundu darbā vai lietotos metodiskos paņēmienus, tāpat piefiksēja arī pieņemtos lēmumus pašvadības ieviešanā. Sākumā tā bija kā skolotāju dienasgrāmata, kurā katrs ierakstīja, kā viņam veicas, piefiksēja noderīgās idejas, lai darba gaitā tās neaizmirstos un varētu dalīties ar kolēģiem, – tam ikdienā parasti neatliek laiks. Šāda informācijas apmaiņa deva iespēju analizēt, salīdzināt, atmest lieko un nonākt pie izmantojama materiāla. Kad materiāls bija tapis, kontu izmantojām jauniem mērķiem.

Ieviesām izmaiņas klasē, piemēram, lai varētu labāk nostiprināt piecu soļu stratēģijas lietošanu, pārsēdinājām skolēnus un atļāvām viņiem sarunāties klasē tā, lai katram būtu iespēja kādam ko pajautāt. Lai neviens nebūtu situācijā, ka tikai jāskaidro apkārtējiem, bet pašam nav neviena, ar ko aprunāties, ja ir kas neskaidrs. Ja sola biedra nav skolā vai viņš nevar palīdzēt, tad var jautāt citiem apkārt sēdošajiem. Skolēni ātri saprata, kur meklēt savu atbalsta klasesbiedru.

2. klases skolēniem devām iespēju sēdēt pusaplī. Izrādījās – tas, ka skolēni redz visus pārējos, viņiem palīdz, nevis traucē koncentrēties. Skolēniem mazinājās vēlme grozīties, skatīties, ko dara priekšējie un aizmugurējie, – tas vairs nebija aktuāli.

Mēģinājām piecu soļu stratēģijas izmantot ne tikai mācību satura apguvē, bet arī uzvedības, saskarsmes jo-mā.
Rosinājām skolēnus nevis tūlīt mēģināt iesaistīt skolotājus, piemēram, savstarpēja konflikta risināšanā vai nespējā paveikt kādu darbiņu, piemēram, aizsiet sporta kurpju auklas, bet mudinājām rīkoties citādi, sakot: “Rīkojies pats! Domā, ko darīsi!” Šeit gan radās vairāki izaicinājumi, un tagad turpinām strādāt pie tā, lai veicinātu skolēnu prasmi patstāvīgi risināt konfliktsituācijas.

Piecu soļu stratēģijas ieviešana ļāva mums ieraudzīt atgādņu izmantošanas priekšrocības. Sākām tās izmantot vairākos mācību priekšmetos. Skatījāmies pēc situācijas – kas skolēniem ikdienā piemirstas, par to veidojam atgādni. Piemēram, divskaņi, patskaņi, pareizrakstības likumi. Ar laiku klases sienas kļuva gluži raibas. Skolotāja loma bija vedināt skolēnus izmantot atgādnes. Tiklīdz skolotājs pamana kādas grūtības, tā nevis no jauna skaidro un atgādina, kas šādā situācijā jāatceras, bet norāda uz atgādni. Ar laiku skolēni sāka paši ar acīm meklēt, atcerēties, kurā vietā atrodama kāda noderīga informācija. Arī šādā veidā skolēni pierod, ka skolotājs nav vienīgais palīgs.

Mācīšanās mērķu izvirzīšana

2018./2019. mācību gadā nolēmām iesākto turpināt, jo sapratām, ka pašvadītas mācīšanās vides un priekšnoteikumu veidošana ir ilgstošs, pakāpenisks process. Izvirzījām mērķi “Skolēns prot izvirzīt mērķi mācību stundai un plānot soļus tā sasniegšanai”, tā cerot veicināt vēl lielāku atbildību un patstāvības pieaugumu skolēnos.

Soļi mācīšanās mērķu izvirzīšanai

1. Skolēns mācās pats vai ar skolotāja palīdzību nosaukt mērķi.
2. Skolēns mācās izvirzīt mērķi dažāda veida aktivitātēm.
3. Skolēns ar skolotāja palīdzību plāno mērķa sasniegšanas soļus.
4. Skolēns plāno darbības soļus mērķa sasniegšanai.

Domājot par mērķu izvirzīšanu, pirmkārt, skolēnam ir jāpiedzīvo, kā tas notiek, kāds mērķis izskatās un kam tas vajadzīgs. Vispirms mērķus izvirza skolotājs. Skolotājs rāda, kā tas notiek, piemēram, runā par dažādām savām darbībām un to mērķiem (“Es tagad to daru tāpēc, lai...”).

Nākamais solis – mācījām skolēniem pašiem nonākt līdz tam sasniedzamajam rezultātam, ko skolotājs stundai bija iecerējis. Piemēram, skolotājs stundas sākumā skolēniem pastāsta, kāds būs šodienas temats, un tālāk ar jautājumu palīdzību virza skolēnus. Piemēram, temats – četras matemātiskās darbības. Skolotāja jautā: “Ko tas varētu nozīmē? Kas tev jāprot, lai tu varētu veikt visas četras darbība? Ko tu jau proti? Ko vēl neproti?” Skolēni parasti aktīvi iesaistās, un mēs ātri nonākam līdz tam, kas mums šodien jāapgūst. Tad mēģinām precīzāk formulēt skolēnam sasniedzamo rezultātu mācībās. Te skolēniem noder tas, ka viņi ir dzirdējuši rezultātu formulējumus un zina, ka parasti tos sākam ar “zināsim, pratīsim, mācēsim”. Šādi kopīgi nonākam līdz stundas sasniedzamajam rezultātam – mērķiem, kas mums jāsasniedz.

4. klases skolēni izvirzīja individuālus mērķus, domājot par savu ārpusklases lasīšanu. Skolotājs nedrīkst atstāt skolēnu vienu mērķa izvirzīšanā. Skolotāja uzdevums ir vedināt skolēnu ar jautājumu palīdzību, lai palīdzētu nonākt līdz jēgpilnam mērķim, lai tas nebūtu izplūdis, bet tiešām skolēnam noderīgs un palīdzošs. Skolotājs jautā sīkāk par skolēna mērķi, salīdzina ar saviem priekšstatiem par skolēnam prasmēm, palīdz formulēt. Kad skolēni jūt skolotāja interesi un mērķa lietderību, viņi ar prieku darbojas, lai to sasniegtu. Kad darbs paveikts, skolotājs jautā, kā skolēnam gājis. Parasti skolēni to stāsta visiem klasesbiedriem, jo tas pārējiem palīdz mācīties. Runājam arī par to, ka ikkatrs var kļūdīties un ka to vajag atzīt, – tas palīdz pašam un citiem no tā mācīties.

Ieteikumi

Dažādos Skola2030 pieredzes semināros par pilnveidoto saturu un pieeju daloties šajā pieredzē, manījām lielu, neviltotu citu skolu kolēģu ieinteresētību. Pats galvenais, visi vaicāja, kā to iespējams īstenot, vai tas tiešām praktiski darbojas reālā dzīvē, piemēram, šie 5 soļi. Tāpēc stāstījām, demonstrējām, ko un kā darām, uzsvērdami, ka tas patiešām darbojas, taču ir jāpieliek ilgstošas pūles.

Domājot par skolēnu pašvadītu mācīšanos, iesaku sākt ar pieciem patstāvīgās mācīšanās soļiem. To darot, būtu svarīgi ņemt vērā šādus ieteikumus.

1. Vienoties ar kolēģiem, darīt to vairākiem reizē.
2. Pastāstīt skolēniem par jauno kārtību un pamatot, kāpēc tāda vajadzīga. Atklāti runāt ar skolēniem par to, kādas grūtības esat novērojusi  mācību procesā un kā piecu soļu stratēģija var palīdzēt.
3. Ja esat izlēmuši īstenot šo praksi, tad pieturēties pie tās. Šo praksi nevar sekmīgi ieviest, ja to īstenos tikai dažreiz, bet citas dienas aizmirsīs, – tad skolēni to nepieņems.
4. Izmēģināt sistemātiski lietot jauno pedagoģisko praksi vismaz vienu mēnesi.

Atgādne 3.–4. klases skolēniem

1. Ko tu jau zini, proti, vari?
2. Ko tu ar to iesāksi?
3. Kā nokļūsi līdz savam mērķim? Kādā veidā?
4. Veido savus secinājumus, kas izdevās, kas neizdevās?
5. Seko skolotāja ieteikumiem!

Rakstu sagatavoja Mārīte Lazda, Marianna Madžule, Elejas vidusskolas skolotājas, Ieva Ušča, Skola2030 eksperte