Jūs savā prezentācijā “Sociāli emocionālie rīki un metodes klasē” runājāt par drošības izjūtu, laimes izjūtu, prieku bērnos. Taču liela daļa vecāku no skolas joprojām vairāk gaida rezultātus – atzīmes pārbaudes darbos un eksāmenos, un šīs gaidas jūt arī skolotāji. Kā jūs teiktu – kāpēc sociāli emocionālās prasmes arī ir svarīgas skolēnam?

Viens no ieguvumiem sociāli emocionālo prasmju attīstīšanā arī ir mācību sasniegumu uzlabošanās. Bet tas nenotiek uzreiz, rezultāti var nebūt tajā pašā vai pat nākamajā gadā. Tas ir ilglaicīgāks darbs. Un, protams, skolotāji izjūt spiedienu pēc atzīmēm, jo skolas tradicionāli tiek mērītas pēc skolēnu rezultātiem centralizētajos eksāmenos. Tas ir viens no svarīgajiem kritērijiem vecākiem, izvēloties skolu bērnam. Lai gan – nesen devīto klašu vecāku kopsapulcē mani patīkami izbrīnīja kāda skolēna mammas attieksme. Viņa teica – mēs paliksim šajā skolā mācīties arī vidusskolā, desmitajā klasē, nemainīsim skolu, jo mums patīk sociāli emocionālā vide, kas veidojas šeit, tas, pie kā jūs strādājat, un man svarīgākais ir, ka mans bērns šeit jūtas labi. Ja skolēns labi jūtas, viņš arī būs ieinteresēts mācīties, un tad arī akadēmiskie sasniegumi un rezultāti neizpaliks.

Kādi ir jūsu novērojumi – vai ir uzlabojušās attiecības starp skolēniem un starp skolotāju un skolēniem kopš SEM rīku izmēģināšanas, un, ja ir, tad kā?

Jā, tas mums bija pārsteigums. Protams, nav nekādu rīku, ar ko izmērīt un parādīt šīs pārmaiņas, ir tikai vērojumi. Projektā iesaistījām dažādas klašu grupas, bet vislielākās pārmaiņas novērojām tieši sākumskolā, pirmajās klasītēs. Sākotnēji bija bērni, kas mēdza sākt raudāt, krist gar zemi vai citādi izrādīt, ka kaut kas nepatīk, kad nesanāk, bet tad, kad skolotājs sāka strādāt ar emocijām, stāstīt arī par sevi, kā emocijas pārvaldīt, kā reaģēt dažādās situācijās, piemēram, kad kāds ir atņēmis zīmuli, izspēlējot šīs situācijas, tad ievērojām pozitīvas pārmaiņas. Nav jau tā, ka, sēžot savā direktora vietnieka kabinetā, es šos bērnus vairs nedzirdu, bet ir lielāks miers, bērni mierīgi iet uz ēdnīcu, savstarpēji mierīgi sarunājas, gaisotne ir pavisam cita.

Par septītajām, astotajām klasēm jāsaka – tas ir pusaudžu posms, kur savstarpējās attiecības ir ļoti aktuālas, ir līderi, kuri grib izvirzīties, parādīt savu varu, un šajā vecumposmā ir iespēja klasē izspēlēt dažādas lomu spēles. Ļoti daudz dara klases audzinātāji, izspēlējot dažādas iespējamās situācijas. Un tad, kad līdzīga situācija parādās dzīvē, skolēni aizdomājas – pag, šādi nevajadzēja, jārīkojas citādi. Viņi mācās un reflektē par savu rīcību konkrētā situācijā, un viņiem palīdz izspēlētā shēma, kā pieņemt lēmumus un rīkoties konkrētā situācijā.

Reizēm dzirdam, ka skolotājs klasē paceļ balsi, jo bērni viņā neklausās. Skolotājam šajā stundā ir paredzēts kaut ko iemācīt, viņš pēc labākās sirdsapziņas to grib izdarīt, bet bērni neklausa. Kā ir ar disciplinēšanas momentu? Cik tas ir svarīgs?

Disciplīnas jautājumi jau nav atrauti no mācību darba. Ja stunda ir strukturēta – tai ir ievaddaļa, ir vidus daļa un nobeigums, ir izvirzīts sasniedzamais rezultāts, ir atgriezeniskā saite, – ja skolotājam ir skaidras instrukcijas – kas jādara, kā jārīkojas, skaidri noteikumi, – tad disciplīnas problēmas parasti nerodas. Tās rodas tajās situācijās, kad skolotājam nav skaidra plāna, ko darīt, jo tad ir plāns skolēniem, un viņi to izmanto. Ja skolotājs nezina, kā attiecīgajā situācijā rīkoties, tad viņš paceļ balsi, jo tobrīd tas ir viņa vienīgais instruments, kā viņš var skolēnus savaldīt. Tāpēc skolotājiem ir ļoti vajadzīgas supervīzijas un atbalsts – kad viņš var atnākt un pārrunāt situāciju, izvērtēt, kā tādā brīdī labāk reaģēt. Arī skolotājiem ir vajadzīgs treniņš un refleksija, darbs ar sevi. Līdz ar to SEM rīki ir palīdzoši arī skolotājiem. Sociāli emocionālās kompetences attīstīšana palīdz un noder dzīvē kopumā.

Jūsu skolā droši vien arī ir bērni, ar kuriem skolotāji īsti netiek galā. Kāda ir jūsu skolas pieredze šajā ziņā?

Viena no metodēm, kas ir projekta sagatavotajā SEM rīku rokasgrāmatā, ir atbildīga saruna. Nevis pateikt vienkārši: “Tev jādara tā, un viss!”, bet skolotājs un skolēns vai nu starpbrīdī, vai pēc stundām apsēžas viens otram blakus, nevis pretī, un pārrunā radušos situāciju – kāpēc ir noticis tā, kā notika. Šajā sarunā ir konkrēti soļi. Šo metodi var lietot jebkurš skolotājs. Sākumskola ir vislabākais laiks, kad sākt ar to strādāt.

Manuprāt, ir ļoti vērtīgi jau tas vien, ka bērni mācās savas emocijas nosaukt. Dažkārt pat pieaugušajam ir grūti to izdarīt.

Jā, sākumā parasti bērns nezina, nesaprot, kas ar viņu ir, kas ir noticis. Un arī skolotājiem tā mēdz būt. Sākām ar sejiņām, kam pretī ir emociju vārdi, un pēc tām skolēns mēģina nosaukt vārdā, kā viņš tobrīd jūtas.

Jūsu skolā sākumskolā pirmajā klasītē mēdz izmantot pirmsskolas metodes. Ar kādu nolūku?

Mūsu skolā ir viena drosmīga sākumskolas skolotāja, kurai sākotnējā izglītība ir pirmsskolas izglītības skolotāja un kura papildinājusi izglītību, lai varētu mācīt 1.–6. klasē. Atnākot uz skolu un redzot bērnus pirmajā klasītē, viņa atzina, ka nevar sākt stundu, kā parasti pieņemts. It īpaši pirmdienās. Bērni ir emociju pilni un nespēj uzreiz mierīgi sēdēt solos. Lai ļautu šīs emocijas izpaust, pirmdienās pirmo stundu, kas ir klases stunda, viņi velta, lai bērni varētu izrunāties, proti, visi sasēžas uz spilveniem aplītī kā pirmsskolā. Katrs bērns uz klasi ir atnesis savu spilventiņu, tie ikdienā glabājas klasē skapītī. Katrs skolēns padalās ar skolotāju un draugiem, ko viņš šajās brīvdienās ir piedzīvojis – gan ar priecīgo, gan ar skumjo. Pēc izrunāšanās bērni ir mierīgāki un var labāk koncentrēties darbam.

Šādos brīžos veidojas arī uzticēšanās attiecības starp bērniem un skolotāju – skolēns mācās uzticēties skolotājam. Tas, ko stāsta bērni, paliek pie skolotāja, nekur tālāk netiek stāstīts. Tad arī disciplīnas problēmas izpaliek – jo skolēns zina, ka skolotājam var uzticēties. Ja rodas kāda problēma, bērns var atnākt pie skolotāja, zinādams, ka skolotājs uzklausīs un palīdzēs risināt.

Un kā vecāki pieņem pārmaiņas skolā?

Mums ir bijis informējošs pasākums vecākiem tajās klašu grupās, kas tika iesaistītas projektā. Tikāmies vienu reizi, stāstījām, runājām, taču paguvām iedot tikai mazu ieskatu. Arī vecāki būtu sociāli emocionāli jāizglīto, tas noderētu ikvienam pieaugušajam.

Ir vecāki, kas vienkārši vēro, kas nu tagad notiks. Un ir tādi, kuri tradicionāli prasa no skolas tikai nodrošināt augstas atzīmes, pārējais viņus neinteresē. Vecmāmiņas izteikti prasa akadēmiskos sasniegumus. Savukārt jaunie vecāki jau vairāk domā par vidi, kurā atrodas bērns.

Mēs skolā ieviesām tādu praksi, ka reizi gadā skolotājs raksta katra skolēna izvērtējumu, aprakstot nevis akadēmiskos sasniegumus, bet citus svarīgus personības attīstības aspektus, piemēram, sociālās prasmes, sadarbības prasmes. Ir punkti, kuros skolotājs atzīmē skolā kopīgi izveidotajā veidlapā piedāvātos atbildes variantus, piemēram, ka skolēns regulāri apmeklē konsultācijas, pilda mājasdarbus. Un ir sadaļa brīvai izpausmei, kurā skolotājs var brīvi rakstīt savus profesionālos novērojumus par skolēnu – kas bērnam labi sokas, kas ir vai nav uzlabojies, kādi ir skolotāja ieteikumi vecākiem, lai atbalstītu savu bērnu izaugsmē. Kad aptaujājām vecākus par šāda izvērtējuma lietderību, viņi visaugstāk novērtēja tieši šo skolotāja brīvās izpausmes daļu, jo tā bija personiskāka un līdz ar to vairāk uzrunāja vecākus.

Reizi pusgadā rīkojam vecāku pēcpusdienas, kad vecāki var pieteikties uz individuālām sarunām ar skolotājiem, pārrunāt, kā labāk atbalstīt bērnu. Nākot uz pārrunām ar saņemto skolotāja izvērtējumu, vecākam jau ir konkrētāki jautājumi, par ko runāt.

Uzziņai par Iļģuciema vidusskolu

Skolēni: 560. Pamatskolā pārsvarā ir 2 paralēlklases, bet ir trīs ceturtās klases un trīs otrās klases. Vidusskolā ir pa vienai klasei katrā klašu grupā.

Skolotāji: 46 (kopā ar interešu izglītības pedagogiem).

Projektā “Mācīties būt” piedalījās visi 4 ., 7 ., 8 . klašu skolotāji (ap 26 skolotājiem), taču paralēli skolā izveidojās arī skolotāju mācīšanās grupa, kas arī strādāja pie SEM ieviešanas savās stundās. Tajā bija 2 skolotāji, kas bija ieguvuši materiālus, informāciju un atbalstu šī projekta ietvaros un kuriem pievienojās vēl 3 skolotāji. Tā kā projekta informācija bija pieejama visiem skolotājiem un visi skolotāji tika ar to iepazīstināti – gan tikās ar projektā piesaistīto psihologu, gan pārrunāja pedagoģiskās padomes sēdē, – tad nolēmām, ka SEM ieviešana būs viena no visas skolas prioritātēm laika posmā no 2018. līdz 2021. gadam. Priekšplānā sākumā izvirzījām atsevišķus SEM aspektus un rīkus, pie kā vienoti strādāsim viss kolektīvs, un tie ir – sasniedzamā rezultāta izvirzīšana katrai stundai un pozitīvas atgriezeniskās saites sniegšana, kā arī skolas vērtību īstenošanas dzīvē.