Kad pirms pieciem gadiem izglītībā tika rosinātas pārmaiņas pieejā un saturā, jūs bijāt angļu valodas skolotāja, visciešākajā saskarē ar skolēniem, mācīšanu un mācīšanos. Kas, jūsuprāt, šajā laikā visvairāk ir mainījies – mācīšanā, skolēnos un skolotājos, izglītībā kopumā un izpratnē par to?

Tolaik biju arī pilotskolas skolotāja, studēju pedagoģiju un svešvalodu, un izmantotā metodika bija ļoti līdzīga tai, ko lieto Skola2030, tāpēc man nebija ļoti lielu pārsteigumu par krasām pārmaiņām. Manuprāt, liela daļa skolotāju piecos gados ir mainījuši pieeju, aizvien vairāk virzoties uz to, ka skolēnam pašam ir jānonāk līdz rezultātam, jāmāk uzdot jautājumu, ka bērnos jārosina zinātkāre, nevis tikai jāsniedz fakti, pasakot, ka tā tam būs būt. Tas ir ļoti svarīgi, ka mēs no tādas pakāpienu sistēmas, kur skolotājs tiek stādīts augstāk par skolēniem, pārejam uz vienlīdzīgas sadarbības modeli.

Atceroties laiku, kad bijāt skolotāja, kāpēc un kādas pārmaiņas bija vajadzīgas?

Pārmaiņas bija vajadzīgas paaudžu atšķirību dēļ. Iespējams, piederu paaudzei, kas skolotājiem neko daudz nejautāja un grāmatās rakstīto pieņēma kā pašsaprotamu, taču mūsdienu jaunietis, ņemot vērā milzīgo pieejamās informācijas apjomu, nemitīgi jautā pedagogiem, kāpēc tas ir vajadzīgs? Jauniešiem ir ļoti svarīgi saprast sakarības, turklāt ne tikai viena mācību priekšmeta robežās, bet arī starp tiem, un šīs informācijas lomu viņu turpmākajā dzīvē. Es teiktu, ka pārmaiņu vajadzības izriet no laikmeta, kurā dzīvojam, un pašu bērnu un jauniešu vajadzībām.

Kas, jūsuprāt, apliecina, ka pārmaiņas izdevies īstenot?

Rezultāts ir domāšanas maiņa, ko ir grūti izmērīt. Ja paraugāmies divu trīs gadu pagātnē, kad notika pāreja uz jauno mācību saturu, bija gana jautājumu un neizpratnes no visām iesaistītajām pusēm. Šobrīd neviens nejautā, kāpēc skolēniem aktīvi jāpiedalās ne tikai mācīšanās, bet arī mācīšanas procesā. Manuprāt, pedagogos ir izpratne, piemēram, par diferenciācijas un starppriekšmetu sasaistes nepieciešamību, tehnoloģiju izmantošanu u. tml. Vairs nav arī vecāku sākotnējo šaubu – sabiedrības attieksme kopumā ir mainījusies.

Kā jūs ikdienas sarunās īsi raksturojat izglītības pārmaiņu nepieciešamību un to virzību?

Pašlaik lielākā aktualitāte ir Covid-19, bet dienaskārtībā ir arī pilnveidotais saturs un pieeja. Galvenokārt tie, kas paši skolu beiguši pirms krietna laika, saskaroties ar vienu vai otru problēmu, jautā, kas izglītības sistēmā nav nostrādājis? Tad nākas skaidrot, ka visi atslēgas elementi, par kuriem cilvēki raizējas, ir iestrādāti pilnveidotajā saturā un pieejā, taču galarezultātu ieraudzīsim pēc divpadsmit gadiem, kad skolēns, kurš sāka apgūt pilnveidoto saturu pirmajā klasē, pabeigs vidusskolu. Tas nav ātrs process.

Kā jūs ministra amatā šīs pārmaiņas turpināt, spējat labāk veicināt? Kā redzat savu ieguldījumu?

Šogad salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu daudz veiksmīgāk esam nodrošinājuši mācību materiālu un programmu pieejamību skolotājiem. Tāpat uzsāktas diskusijas par eksāmena sliekšņa procenta pacelšanu.

Tēlaini varētu teikt, ka esmu iekāpusi braucošā vilcienā, kurā nevar veikt radikālas pārmaiņas, tomēr var darīt visu iespējamo, lai vilciens raiti turpinātu braukt tālāk.

Jums ir labi zināms pedagoga darbs, tostarp arī dažādas mācību metodes. Vai kādas no tām visbiežāk pielāgojat vadības darbam ministrijā?

Neteiktu, ka tās ir mācību metodes, bet iepriekšējā darba pieredze – tas, ka pārzinu skolas vidi un izaicinājumus, ar kādiem skolotāji saskaras ikdienā. Nenoliedzami tas palīdz arī tagad. Ministrijā rūpējos par komandas darbu. Ja sakām, ka skolotājs nav augstāks par skolēnu, tad arī ministrijā ar kolēģiem strādāju kā līdzīgs ar līdzīgu, sadarbojoties, nevis dodot rīkojumus. Protams, esot ministra amatā, reizēm ir jābūt arī priekšniekam.

Ko jums pašai nozīmē projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” jubileja?

Man ir liels prieks, ka projekts, neraugoties uz izaicinājumiem, arī kritiku un dažbrīd neizpratni, virzās uz priekšu – pārmaiņas notiek, un mēs piedzīvosim rezultātus. Svarīgākais ir saprast, ka jaunais saturs nav neaizskarams un nemaināms. Nevienas pārmaiņas nedrīkst būt akmenī iecirstas, un arī kompetenču pieeja un jaunie standarti tādi nav. Arī tiem jāspēj mainīties līdzi laikam. 2030. gads pienāks ļoti ātri, un jau šodien jādomā par to, kā skolēni mācīsies 2050., 2060. gadā.

Domājot par izglītības nākotni, kādu jūs redzat skolu 2030. gadā? Kurp ejam? Ko, jūsuprāt, mums būs izdevies piepildīt no Skola2030 mērķiem?

Pirmkārt, mēs pavisam noteikti būsim ieguvuši kritiski domājošu sabiedrību. Tas ir būtiski, un pašlaik atsevišķās jomās izpaužas tās trūkums. Otrkārt, tie jaunieši, kuri absolvēs skolu 2030. gadā, spēs daudz labāk pielāgoties straujajam dzīves ritmam un pārmaiņām. Vairs nebūs aktuāls jautājums par niecīgo dalību mūžizglītībā, jo tiem jauniešiem (tobrīd jau pieaugušajiem) tā būs norma – nemitīgi mācīties, pilnveidoties un mainīt profesiju.

Kādu es redzu skolu 2030. gadā? Pieļauju, ka skolēni tāpat dosies uz skolu, un ceru, ka nekad nepienāks diena, kad skolēnus mācīs roboti, nevis skolotāji. Vienlaikus uzskatu, ka mēs aizvien mazāk raudzīsimies uz skolu kā uz ēku ar klašu telpām, bet vairāk kā uz mācīšanās procesu. Skola ir saturs, nevis māja, un skola ir cilvēki, kuri māca un mācās.

Paldies!