Tas iespējams tikai tad, ja skolēnus pazīst, bet es biju satikusi vien dažus topošos pirmklasniekus, kuri kopā ar vecākiem bija atnākuši iepazīties ar skolu. Arī bērni bija satraukti, jo viņus sagaidīja liela pārmaiņa – pirmo reizi mūžā viņi uzsāks skolas gaitas. Bērni nepazina skolas telpas, citus bērnus un skolotājus, klases un skolas noteikumus, ikdienas ritu. Satraukti bija arī vecāki, lai gan viņi skolā jau bija gājuši.. Satraukumu radīja jaunais un nezināmais. Mans pirmais uzdevums bija mazināt satraukumu, izveidojot mūsu mācīšanās kopienu, skaidrojot, kā noritēs ikdiena skolā. Uzaicināju uz tikšanos arī mūzikas un sporta skolotājas, logopēdi. Izvirzīju pirmās tikšanās reizes, pirmās mācību nedēļas un visa septembra mēneša mērķi – izveidot attiecības ar katru skolēnu, pakāpeniski veidot attiecības ar skolēnu ģimenēm un veidot mūsu mācīšanās kopienu ar cieņpilnām sadarbības attiecībām, kopīgiem mērķiem, pozitīvu attieksmi pret mācībām un vienotiem noteikumiem.

Gatavojoties mūsu pirmajai tikšanās reizei 1.septembrī, izdomāju un sagatavoju visu nepieciešamo tā, lai būtu iespēja izcelt katru pirmklasnieku, viņu iepriecināt un iepazīstināt ar informāciju par dzīvi mūsu klasē un skolā. Man bija svarīgi radīt pozitīvu interesi nākt uz klasi arī turpmāk. Izdomāju iepazīšanās spēli, pagatavoju katram skolēnam dāvaniņu un nepieciešamo informāciju skolēniem un vecākiem. Tā kā pagaidām es biju vienīgā klases saimniece, tad ieplānoju arī laiku, lai iepazīstinātu ar klases telpas iekārtojumu - kur atradīsies skolēnu personīgās lietas, kur mācību materiāli, kur spēles un rotaļlietas, kur skolēni darbosies individuāli un kur mēs satiksimies visi kopā. Pastāstīju, ka klases iekārtojums iespējams mainīsies jau pirmās nedēļas laikā, jo skolēni ieviesīs telpā tādas izmaiņas, kādas būs nepieciešamas, lai viņi labāk justos un mācītos. Telpā ienāks mūsu mācīšanās – tā būs redzama iesāktos un pabeigtos skolēnu darbos, zīmējumos, domu kartēs, sarakstos, kurus izliksim telpā. Pirmajā skolas dienā aicināju skolēnus atnest uz klasi kādu savu iemīļotu galda spēli, rotaļlietu vai grāmatu. Tās mums noderēs, lai padarītu telpu personīgu, lai labāk iepazītu cits citu un, lai būtu ar ko nodarboties brīvajos brīžos. Iepazīstināju bērnus ar manu īpašo draugu – rotaļu pūķi, kurš varēs paciemoties pie katra bērna, pierakstīt un attēlot savus piedzīvojumus īpašā Pūķa dienasgrāmatā, pastāstīt par ciemošanos citiem.

Es zināju, ka skolotājam bērns jāsatiek viņa zināšanu, prasmju un izpratnes punktā, lai palīdzētu virzīties tālāk. Lai gan jau pirmajā tikšanas reizē man radās priekšstats par katru pirmklasnieku, skolēnus bija mērķtiecīgi jāturpina iepazīt. Iekārtoju katra bērna novērojumu lapu un veicu pirmos ierakstus, piemēram, drošs un aktīvs, izturas draudzīgi, labi notur uzmanību iepazīšanās spēles laikā. Pirmās mācību nedēļas uzdevumus plānoju tā, lai uzzinātu, ko katrs pirmklasnieks prot – kā lasa, raksta, sarunājas, rotaļājas, cik patstāvīgi darbojas, cik noturīga ir uzmanība. Novērojumi par lasītprasmi atklāja, ka vairāki bērni lasa veikli un saprot izlasīto, citi lasa lēni, bet dažiem jāturpina nostiprināt burtu un skaņu sakarības un jāattīsta lasītprasme. Līdzīgi bija ar rakstītprasmi – daži skolēni brīvi rakstīja ar rakstītajiem burtiem, daži labi pazina rakstītos burtus, bet rakstīšana veicās lēni, vajadzēja vingrināties, dažiem bērniem bija nepieciešams atbalsts dažu burtu rakstībā. Katru rītu sākām ar satikšanās un darbu plānošanas sapulci, lai noskaņotos dienas darbiem. Veiksmīgu mācību procesu ietekmē bērna labizjūta. Ir svarīgi, lai patīk un gribas mācīties. Pirmajā nedēļā formulējām savu vienošanos par uzvedību un darbošanos klasē, iepazināmies ar klases iekārtojumu un darba ritu, citām skolas telpām, sākām iepazīt cits citu – zīmējām pašportretus un stāstījām par sevi. Lai bērni justos drošāk un zinātu, kas jādara, pirms uzdevuma veikšanas noskaidrojām, kāds ir sasniedzamais rezultāts, piemēram, portretā attēlo individuālas pazīmes (piemēram, acu krāsu, matu krāsu un garumu, apģērbu). Tehniku, kādu izmantot pašportretam, skolēni brīvi izvēlējās paši. Pēc darbu veikšanas tos pārrunājām, pārdomājām veiksmes un attīstības iespējas. Pirmās nedēļas beigās katrs bērns individuāli pārdomāja savu pirmo nedēļu skolā – kas bija viegli un labi padevās, kas bija grūti un ko darīs citādi nākamnedēļ. Te atklājās katra skolēna individuālās mācību vajadzības – viens aizmirsis mājās sporta tērpu, citam grūtības ar rēķināšanu, vēl kādam grūtības klausīties, citam sadarboties. Piereģistrēju šīs vajadzības, jo tās nākamnedēļ palīdzēs formulēt mērķus.

Septembrī, integrējot dažādas mācību jomas, pētīsim tematu “Es-skolēns’’. Temata mērķis būs apgūt savu jauno sociālo lomu, izzināt klases un skolas vidi, skolēna pienākumus, noteikumus un patstāvīga darba prasmes, lai veiksmīgi adaptētos skolā.

Septembra otrajā nedēļā kopā ar skolēniem izvirzījām sasniedzamo rezultātu – mācīties izvirzīt mērķi savai darbībai – ko grib iemācīties, kā pašizpausties un sadarboties – un sarunāties par to. Prasmi izvirzīt mērķi gan izmantosim, gan turpināsim attīstīt visa mācību gada laikā. Vispirms pārrunājām, kas ir mērķis, kāpēc tāds nepieciešams un kādi varētu būt pirmklasnieku mērķi mācību gadam. Bērniem bija uzdevums izvirzīto mērķi pierakstīt un padalīties ar izvirzītajiem mērķiem ar citiem skolēniem. Prāta vētras veidā skolēni nolēma, kādi varētu būt mērķu komunikācijas veidi – apraksts, zīmējums vai glezna ar īsu paskaidrojumu, leļļu teātris ar figūriņām vai īss kustību skečs (leļļu teātri un kustību skeču man vajadzēs nofotografēt, lai pie mērķiem varētu atgriezties pēc kāda laika). Lai gan sasniedzamais rezultāts skolēniem bija izvirzīt mērķi, zināju, ka darba gaitā varēšu novērot arī skolēnu patstāvīga darba prasmes. Sagatavoju tabulu, kurā atzīmēt katra skolēna patstāvīgā darba prasmes. Šajā tabulā veikšu ierakstus visa mācību gada laikā. Citā tabulā atzīmēšu prasmi izvirzīt mērķi un to pastāstīt citiem.

Pēc uzdevuma pārrunāšanas, piedāvāju bērniem vairākus veidus, kā formulēt savus mērķus – sākt ar zīmējumu vai skici, izmantot piedāvātos teikuma sākumus vai brīvi rakstīt savas domas saraksta vai domu kartes veidā. Ar manu atbalstu skolēni veica izvēli un iekārtoja darba vietu. Sagatavotos uzmetumus, sarakstus, zīmējumus un citus materiālus skolēni glabāja vienuviet (mapē), lai pie tiem viegli varētu atgriezties un turpināt jebkurā laikā. Pirmajā reizē atbalstīju katru skolēnu individuāli, bet jau nākamajā dienā aicināju pie sevis skolēnus nelielās grupās, lai atbalstītu tieši viņu vajadzību. Kamēr es pie galda strādāju ar vienu skolēnu grupu, citi bērni darbojās patstāvīgi – rakstīja vai zīmēja. Vispirms pie sevis grupās pa 3-4 aicināju tos bērnus, kuriem bija nepieciešams atbalsts mērķu formulēšanā un pierakstīšanā. Aicināju savu mērķi nosaukt (nepieciešamības gadījumā palīdzēju), tad palīdzēju saklausīt rakstāmo vārdu, atsevišķas skaņas un atgādināju, kā patstāvīgi izmantot bērniem jau pazīstamo atgādni (lapa ar katram alfabēta burtam atbilstošu attēlu), ja kāds burts aizmirsies.

Tad strādāju pie galda ar tiem skolēniem, kuri jau bija izvirzījuši savu mērķi. Šie skolēni savu mērķi bija uzrakstījuši uz lapas, un – nu bija laiks to pārbaudīt un uzlabot. Aicināja katru skolēnu nolasīt uzrakstīto un citus sniegt atgriezenisko saiti par to: vai skaidri var saprast, ko bērns domājis, kādi ir neskaidrie jautājumi, ko varētu mainīt vai papildināt? Šie bērni prata labi rakstīt un varēja savu uzrakstīto izlasīt. Pēc kopīgas sarunas un ieteikumiem skolēni nolēma, kā atzīmēt tekstā tās vietas, kur jāveic labojumi. Vispirms bērni veiks labojumus, vēlreiz kopā ar mani pārbaudīs, tad savu mērķi uzrakstīs un komunicēs citiem tā, kā paši izvēlējušies atbilstoši savām interesēm un talantiem, piemēram, zīmējums vai glezna, leļļu teātris ar figūriņām vai kustību skečs.

Mācību gada sākumā man bija īpaši svarīgi novērot un iepazīt katru skolēnu, viņa personību, intereses, prasmes un zināšanas, izveidot attiecības ar katru skolēnu un veidot mācīšanās kopienu klasē. Es zināju, ka pirmklasnieki ir dažādi, bet nezināju, kādi ir tieši šie skolēni. Tā bija jauna, aizraujoša un izaicinājumiem bagāta iespēja – iepazīt katru un atbalstīt izaugsmi, pielāgot mācības katra skolēna vajadzībām. Dažādība bagātina mūsu pieredzi, izpratni par sevi un citiem, veicina prasmi iekļauties sabiedrībā.

Pašlaik strādāju pirmsskolā un rūpējos, lai katrs bērns iepazītu sevi un savas emocijas – atpazītu tās, prastu nosaukt un zinātu kādu stratēģiju, kā ar tām tikt galā. Man ir svarīgi atbalstīt katra bērna izaugsmi un gatavību skolai – pozitīvu attieksmi pret sevi, citiem un mācībām; prasmi atpazīt un regulēt savas emocijas; pacietību un neatlaidību, prasmi darboties patstāvīgi un uzņemties iniciatīvu; prasmi uztvert nezināmo kā iespēju uzzināt un kļūdas uztvert kā mācību un attīstības iespēju, prasmi pārvarēt grūtības un pabeigt iesākto; vēlmi mācīties lasīt, rakstīt, rēķināt, izpētīt; vēlmi iekļauties jaunā kolektīvā, veidot attiecības, dalīties ar citiem un sadarboties, risināt radušos konfliktus. Rūpējos, lai bērnam pirmsskolā būtu iespēja piedzīvot daudz interesanta, izzinoša un viņam gribētos turpināt izpētīt sevi un pasauli, lai bērns būtu apguvis pratību pamatus mācību jomās un būtu ieinteresēts turpināt pētīt un iedziļināties. Vispirms svarīga ir bērna personības, sociāli emocionālā un fiziskā attīstība, tikai tad – intelektuālā. Domāju, ka “ideālā” pirmklasnieka nav – katra bērna attīstība ir individuāls un sarežģīts process. Katrs bērns ir citāds, katram kādā brīdī būs nepieciešams atbalsts – gan tam, kuram veicas ļoti labi, gan tam, kuram kaut kas vēl neveicas, jo ikvienam jāiet uz priekšu, jāattīstās! Lai prieks mācīties!

Mag.paed. Arita Lauka, Skola2030 profesionālās pilnveides vecākā eksperte, pašlaik PII “Maziņš kā jūra”dibinātāja un skolotāja, bijusī Saulkrastu vidusskolas un Rīgas Starptautiskās skolas sākumskolas skolotāja