Tehnoloģiju mācību joma pamatizglītībā

Mērķis: tehnoloģiskā pratība, kas nozīmē, ka skolēns:

• praktiski rada sev un sabiedrībai noderīgus produktus, pakalpojumus, informācijas un vides risinājumus, dizaina procesā plānojot, projektējot un konstruējot, mērķtiecīgi, droši un atbildīgi izmantojot dažādus paņēmienus, darbarīkus un ierīces, to skaitā digitālās, izvēloties piemērotus materiālus un apgūstot atbilstošās prasmes un veidojot drošu un veselībai labvēlīgu darba vidi;
• atbilstoši rīkojas bīstamās sadzīves situācijās;
• izprot dizaina procesu un iegūst vienkārša tehnoloģiska procesa veikšanas un inženiertehnisku problēmu risināšanas pieredzi;
• spēj droši, efektīvi un atbildīgi izmantot digitālās tehnoloģijas dizaina procesā.

(MK noteikumi Nr. 747, IV nodaļa, 7. punkts, 7.6. apakšpunkts.)

Lielās idejas: tehnoloģiju mācību jomas saturs ir strukturēts trīs lielajās idejās, kas aptver sasniedzamos rezultātus skolēnam šādos satura laukos: 1) skolēni iepazīst dizaina risinājumus, kas top dizaina procesā, 2) skolēni izvēlas risinājumam atbilstošus materiālus un tehnoloģijas, 3) izprot dizaina risinājuma (produkta, informācijas dizaina vai vides risinājuma) atbilstību konkrēta cilvēka vai sabiedrības vajadzībām, vēlmēm un iespējām. Plānojot dizaina risinājumu, jāņem vērā tā ilgtspējība, ietekme uz sabiedrību un dabu.

Mācību satura attīstība pamatskolā: tehnoloģiju mācību jomas saturu skolēni apgūst trīs mācību priekšmetos: “Dizains un tehnoloģijas”, “Datorika” un “Inženierzinības”.

Mācību priekšmets “Dizains un tehnoloģijas” paredzēts no 1. līdz 9. klasei.  Mācību priekšmetā “Datorika” skolēni apgūs datora lietošanas iespējas, interneta pakalpojumu pārzināšanu un tiešsaistes informācijas apstrādi, sadarbības rīku lietošanu, kā arī programmēšanu. Datoriku paredzēts apgūt integrēti 1.–3. klašu posmā (skola var izvēlēties to mācīt arī kā atsevišķu priekšmetu), bet 4.–9. klašu posmā – kā atsevišķu mācību priekšmetu. Datorikas saturs veidots, ņemot par pamatu Start(IT) un VISC satura aprobācijā iegūtās atziņas un piemērus. Mācību priekšmeta “Inženierzinības” mērķis ir skolēnos stiprināt tādas tehniskās domāšanas prasmes kā konstruēšana un projektēšana, materiālu stiprības un saderības analizēšana, spriestspēja par nepieciešamību pēc konkrēta risinājuma un tā ietekmi uz sabiedrību un vidi. Inženierzinības paredzēts apgūt 7.– 9. klašu posmā, un to ir iespējams mācīt gan integrēti (iekļaujot citos mācību priekšmetos, piemēram, “Dizains un tehnoloģijas” vai “Fizika” un palielinot stundu skaitu konkrētu tematu apguvei un apguves dziļumam), gan arī kā atsevišķu mācību priekšmetu.

Būtiskākie uzsvari pilnveidotajā mācību saturā un pieejā:

• mācību priekšmets ar nosaukumu “Dizains un tehnoloģijas” aizstās līdzšinējo mācību priekšmetu “Mājturība un tehnoloģijas”. Saturā uzsvars no konkrēta priekšmeta izgatavošanas ir pārcelts uz dizaina domāšanas izkopšanu un dažādu prasmju apguvi. Apguvis prasmes, skolēns var plānot lietu tapšanas procesu un īstenot savu ideju par jaunas lietas radīšanu;
• skolēns izvēlas jēgpilnu risinājumu kādai problēmai un spēj praktiski radīt sev un sabiedrībai vajadzīgus produktus un digitālus risinājumus. Skolēns noskaidro, ko ir vērts izgatavot, – vai tas ir nepieciešams, vai nav jau pieejamu analogu, vai un kādi resursi tiks patērēti, kādu ietekmi tie atstās uz vidi, veselību;
• mācību saturs veidots tā, lai visi skolēni apgūtu visu satura piedāvājumu un ikkatram skolēnam būtu iespēja strādāt ar plašu materiālu un tehnoloģiju klāstu, īstenojot paša plānotus un projektētus risinājumus. Šāda pieeja no skolotāja prasa spēju pielāgoties skolēniem un veltīt laiku individuālai pieejai, tāpēc ir vēlams šīs jomas mācību priekšmetos skolēnus turpināt dalīt divās pēc skaita līdzīgās grupās, nešķirojot skolēnus pēc prasmēm vai dzimuma, lai skolotājam būtu iespēja konsultēt katru skolēnu;
• skolēniem plānots apgūt arī programmvadāmo ierīču lietošanas iespējas – tādas kā 3D printēšana, lāzergravēšana, izšūšana –,  lai skolēns izprastu arī tehnoloģisko procesu rūpnieciskā produktu ražošanā. Uzsvars tiek likts uz skolēna darbu ar modelēšanas programmatūru, lai izveidotu modeli vai sagatavi, ko pēc tam varētu izmantot programmvadāmā ierīcē. Skolu rīcībā būs pieejamas vadlīnijas par satura īstenošanai nepieciešamajiem materiāliem un tehnoloģijām. Ja skolai nav kādu konkrētu ierīču, piemēram, 3D printera, bet sasniedzamajos rezultātos ir paredzēts to izmantot, tad modelēt skolēni var savā skolā, darbojoties tīmeklī pieejamā modelēšanas programmā, bet drukāt sadarbībā ar citu skolu vai iestādi, kurā ir šāds printeris, jo  uzsvars mācībās ir uz skolēna prasmēm modelēt trīsdimensionālu modeli un telpiskās domāšanas attīstību, kas ir iespējams jebkurā skolā, bet nospiest printera pogu ir vienkāršākais no darbiem. Ja skolā nav izšūšanas vai lāzergravēšanas iekārtas, tad iespējams rīkot mācību ekskursiju uz skolu, kur šādas iekārtas ir, lai skolēns ieraudzītu modelēšanas procesa gala iznākumu kā reālu izstrādājumu;
• Mācību priekšmetā “Datorika” tiks apgūts vērienīgs programmēšanas modelis, sākot no vizuālās programmēšanas līdz pat programmēšanas valodu izmantošanai. 

Lai palīdzētu tehnoloģiju jomas skolotājiem labāk sagatavoties jaunā satura īstenošanai, Skola2030 no 2019. gada rudens piedāvās profesionālās pilnveides mācības 1200 tehnoloģiju mācību jomas skolotājiem visā Latvijā.

Papildresursi:

• Vebinārs par aktualitātēm tehnoloģiju mācību jomā ar uzsvaru uz datorikas apguvi pamatskolā, Edgars Bajaruns un Māris Danne (2019. gada janvāris): https://www.youtube.com/watch?v=LYFw3PHbm2Y
• Vebinārs par aktualitātēm tehnoloģiju mācību jomā ar uzsvaru uz dizaina un tehnoloģiju apguvi pamatskolā, Madara Kosolapova un Evija Rozentāle (2018. gada novembris): https://youtu.be/ZBqm76teQ8I
• Aktualitātes tehnoloģiju mācību jomā konferences “Lietpratība pamatizglītībā” ietvaros, Edgars Bajaruns un Madara Kosolapova (2018. gada septembris): https://youtu.be/fp8HvCdS7Oc
• Tehnoloģiju mācību joma, Edgars Bajaruns (2018. gada februāris): https://www.youtube.com/watch?v=stiDPdaM3cw

Jautājumi mācību satura veidotājiem.

Tehnoloģiju mācību jomu vada vecākais eksperts Edgars Bajaruns, Siguldas pilsētas vidusskolas skolotājs, bet no 2018. gada augusta viņam piebiedrojās mājturības un tehnoloģiju skolotāja, kokapstrādes tehnoloģe un produktu dizainere Madara Kosolapova.

Atbild Skola2030 Tehnoloģiju mācību jomas vecākā eksperte Madara Kosolapova.

– Kā jūs raksturotu komandu, kas strādāja  tehnoloģiju mācību jomā? 

– Standarta izveidē esam piesaistījuši daudz dažādu savas jomas ekspertu, lai to izveidotu pēc iespējas profesionālāku un apkopotu visu iesaistīto pušu vēlmes. Pamatskolas standarta izstrādē esam piesaistījuši profesionālus skolotājus un praktiķus, kas arī tagad turpina darbu, izstrādājot programmas, mācību un metodiskos materiālus. Šajā komandā bija arī Start(IT) izstrādātāji, kuri devuši lielu ieguldījumu ar savu aprobācijas pieredzi un mācību saturu. Konsultējāmies ar speciālistiem no Kultūras ministrijas, pārstāvjiem no Dizaina padomes un Arhitektūras padomes, arī Latvijas Informātikas skolotāju asociācijas komandu un Veselības ministrijas pārstāvjiem.

– Kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi satura izstrādē?  

– Šajā mācību jomā ir daudz iesaistīto, un katram ir savs redzējums, atšķirīga uztvere un saprašana par to, kas jomā ir svarīgākais un kādas tradīcijas būtu jāturpina. Līdz ar to nonākt pie vienotas izpratnes bija sarežģīti. 

Izaicinājums ir arī mainīt iesakņojušos pārliecību par to, kas būtu jāmācās zēniem un kas – meitenēm. Jaunā pieeja paredz to, ka visi skolēni apgūst visu saturu. Līdz šim mājturību un tehnoloģijas kā mācību priekšmetu dalīja divos virzienos. Viena ievirze ir tekstilapstrāde, kuru tradicionāli izvēlējās meitenes, bet otra – kokapstrāde un metālapstrāde, ko ierasti izvēlējās zēni. Ja visi skolēni apgūst visus sasniedzamos rezultātus, tad dalījums būtu jāparedz vienmērīgi jauktās grupās, lai visi skolēni vienlīdzīgi apgūtu darbu ar dažādiem materiāliem, tostarp papīru, veidošanas materiāliem, koku, tekstilu, kompleksiem materiāliem. Skolēniem – gan zēniem, gan meitenēm – tiek paredzēts apgūt arī kulinārijas prasmes. Līdz ar to skolēni iegūs daudzveidīgu  pieredzi, kas sniedz visiem skolēniem vienlīdzīgas iespējas un veido plašāku redzesloku, kas nozīmē arī lielākas nodarbošanās izvēles iespējas  nākotnē.

Tāpat nenākas viegli panākt izpratni par uzsvara maiņu no tīri amatniecības prasmju apguves uz dizaina domāšanas attīstīšanu, kas ietver ne tikai amata prasmes, bet arī citas svarīgas prasmes, piemēram, spēju izvērtēt situāciju, prezentēt un aizstāvēt ideju, plānot, rūpēties par savu darbavietu. Sabiedrībā vajag radošus, uzņēmīgus cilvēkus, kuriem ir idejas un kuri prot ideju novest līdz īstenošanai, tāpēc jomas uzsvars tiek likts uz dizaina procesu, un šis uzsvars parādās visos jomas mācību priekšmetos.

– Kas vēl jauns gaidāms šajā mācību jomā? 

– Jaunajā saturā daudz lielāka uzmanība ir veltīta datorikas apguvei. Līdz šim informātiku mācīja tikai no 5. līdz 7. klasei. Pēc jaunā satura skolēni datoriku integrēti sāks apgūt no 1. klases, bet kā atsevišķu mācību priekšmetu – no 4. klases līdz pat pamatskolas beigām. Līdz šim datorikas mācīšanā bijusi akadēmiska pieeja – kā datorzinātnei, un saturs bija attālināts no reālām dzīves situācijām. Jaunajā saturā datorika nozīmē ikvienam sabiedrības loceklim nepieciešamo digitālo zināšanu un prasmju apguves iespēju, lai skolēns varētu lietpratīgi izmantot skolā apgūto dažādās situācijās. Mēs vēlamies, lai skolēns nevis vienkārši spēlētu spēles telefonā vai datorā, bet lai produktīvi spētu izmantot visu, ko šīs viedierīces mums dod. Datorikā skolēni iegūst prasmes, kas pēc tam jēgpilni izmantojamas citos mācību priekšmetos, kā, piemēram, meklēt un strukturēt informāciju, veidot prezentācijas, apstrādāt datus, veidot attēlus un video. Tāpēc ļoti svarīga ir skolotāju sadarbība, plānojot apgūstamos tematus un to secību tā, lai apgūstamās digitālās prasmes datorikā palīdzētu īstenot citu mācību priekšmetu saturu.

– Kas vēl būtu jāzina jūsu jomas skolotājiem?     

– Liels izaicinājums būs vairs nedarīt skolēna vietā, bet ļaut skolēnam mēģināt, kļūdīties un izvērtēt savu darbu. Jāsaka gan, ka mācību saturs ir veidots pēctecīgi jau no pirmās klases. Ja skolēns jau no pirmās klases apgūs šādu mācīšanās pieeju – domāt par savu darbu, darbavietu, par to, kā pārvaldīt instrumentus un tehnikas, par sadarbību ar citiem –,  tad viņš pakāpeniski iemācīsies atbildīgi domāt par to, ko viņš izgatavo, un gūs izpratni par dizaina procesu. Iesākumā, protams, būs grūti, jo skolēni būs apmulsuši no viņiem uzticētās atbildības par savu mācīšanos, par iespēju īstenot savas idejas, plānot savu darbu. Skolotāju loma pirmajās klasītēs ir mācīt un palīdzēt, rādot paraugu un iepazīstinot ar materiāliem un tehnikām. Vēlākās klasēs skolotājs kļūst par procesa vadītāju – sniedz atgriezenisko saiti, jautā, dod ieteikumus, ļaujot skolēnam pašam veidot atziņas un kopsakarības.

Jebkuras pārmaiņas prasa laiku, lai tās kļūtu par ikdienu, tāpēc iesim soli pa solim. Iesakām sākt izmēģināt kādu jaunu metodisko paņēmienu mācību procesā. To var darīt jebkurš skolotājs jau tagad. Var sākt ar to, ka dodat iespēju skolēniem izplānot savu darbu pirms tā izstrādes, lai pēc tam viņi paši, vadoties pēc sava plāna, varētu darboties. Nevis pateikt priekšā, kas skolēnam konkrētā brīdī jādara, bet dot iespēju pašam domāt un pašam spriest. Piemēram, apgūstot kulināriju, skolēniem virtuvē var  parādīt sastāvdaļu sarakstu un ļaut  pašiem izdomāt, ko varētu pagatavot  un kāda būs receptes izpildes gaita. Šādi atdodot atbildību skolēnam,  būtu jānonāk līdz tam, ka skolēni neprasa skolotāja palīdzību katrā solī, bet paši domā, kas būtu darāms. Skolēnus var mudināt prasīt palīdzību saviem klasesbiedriem, un, ja kādā brīdī darba gaitā skolēns tomēr nonāk strupceļā, skolotājs palīdz nokļūt atpakaļ uz sliedēm.

Lietu izgatavošanas procesā varam izmēģināt šādu pieeju: kad gribam, lai skolēni apgūst kādu jaunu tehniku, vispirms mēs kā skolotāji pasakām, ko darīsim, kāda tehnika tiks apgūta vai darbināta, un pēc tam ar klasi vienojamies, kādi varētu būt darba soļi, un veidojam kopīgu plānu. Pirms skolēniem uzdodam izgatavot kādu lietu, mums ir jāiepazīstina ar soļiem, kā to izdarīt, un tad skolēns veido savu plānu. Piemēram, kokapstrādes pamata tehnikas paredz šādus soļus: zāģēšana, vīlēšana, slīpēšana, urbšana, un ar to palīdzību var izgatavot ļoti dažādas lietas, sākot no metamajiem kauliņiem un rotaļu mašīnītēm un beidzot ar dažādām rotām un interjera objektiem, pat kendama spēlei. 

– Kā novērtēs šīs dažādās lietas?

– Tehnoloģijās vērtēšana neattiecas tikai uz galaproduktu. Aktīvi strādājam, lai novērtētu visu lietas tapšanas gaitu, sākot jau no tā, kā skolēns izpēta savas un citu cilvēku vajadzības, prezentē savu ideju, izvēlas materiālus un apraksta darba soļus. Svarīgi ir arī tas, kā skolēns apietas ar instrumentiem, tehnoloģijām, kā organizē savu darbavietu, kā rīkojas neparedzētās situācijās. Piemēram, cimds jau gandrīz gatavs, bet viņš pamana, ka palicis kāds neizadīts valdziņš; vai arī atklāj skabargainas vietas izgatavotajā koka priekšmetā, vai izstrādājumā kaut kas noplīst. Kāds būs viņa risinājums? Esmu pieredzējusi, ka bērns skolā ar asarām acīs rāda – kaut kas ir saplīsis, un tad mēs kopā domājam, kā šo lietu pārvērst par kaut ko citu. Piemēram, koka karote, kam pašās beigās steigā – jo tūliņ beigsies stunda! – nošķeļas puse, ar to iesmelt neko vairs nevar. Tā pārtapa par citu noderīgu lietu – koka lāpstiņu.  Nesanāca iecerētais, bet darbs nebija vējā. Saskaņā ar jauno pieeju būtiskākais nav tas, ka šī daļa nošķēlās un karote nesanāca, bet gan tas, ka bērns apzinās un reflektē par to, kas un kāpēc neizdevās, kā iecerēts, kā viņš rīkotos nākamajā reizē, un galu galā – kā viņš ir atrisinājis šo problēmu. Līdz ar to vērtēšana attiecas arī uz procesu. Vairs nebūs tā, ka skolēns varēs saņemt atzīmi par darbu, ko pēdējā brīdī ar vecmammas, tēta vai vecākā brāļa palīdzību uztaisa, bet paša darbs ir ieguldīts ļoti maz. Šāds ceļš skolēnam signalizē, ka viņš var neko nedarīt un saņemt vērtējumu par darbu, kas nemaz nav viņa. Mums jāiemāca skolēniem, kā strādāt, nevis nodot gatavu izstrādājumu. Jo skolā taču iet, lai mācītos.

Pie manis uz kokapstrādes stundām ir nākušas meitenes, sacīdamas: “Mēs jau neko nemākam.” Viņas bija nobijušās, ka tāpēc, ka neko nemāk, saņems sliktu atzīmi. Man bija viņas jāpārliecina: “Meitenes, bet jūs esat šeit, lai mācītos, un pēc mēneša jūs mācēsiet!” Pēc mēneša viņas patiešām bija apguvušas pamata prasmes un gribēja izmēģināt kaut ko sarežģītāku un interesantāku.

Ir svarīgi, lai skolēns apzinātos, ka skola nozīmē mācīšanos. Lai viņam rodas prieks un pārliecība, ka viņš var iemācīties un ka sava darba rezultātā kļūst gudrāks, prasmīgāks, un lai skolēns saprot, ka zināšanas un prasmes ir vērtība.