Valodu mācību joma. Jautājumi mācību satura veidotājiem.

Atbild Skola2030 valodu jomas vecākais eksperts Arvils Šalme, kurš vada mācību satura izstrādi latviešu valodai.

– Kā ir jums ir veicies ar satura izstrādi?

– Strādājot projektā, uz daudzām agrāk ierastām lietām esmu sācis skatīties citādi. Pārdomas raisa līdzšinējais valodas apguves saturs skolas mācību programmās, pieejas un metožu izvēles efektivitāte, skolēnu zināšanu un prasmju novērtēšanas prakse.

Jāatzīst, ka mūsdienās svešvalodu apguves metožu un mācību satura izstrādes jautājumiem tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība nekā dzimtās valodas izpētei. Tāpēc laba teorētiskā un praktiskā bāze ir latviešu valodas kā otrās valodas satura izstrādei, jo ir pieejama jauna ārvalstīs un Latvijā izstrādātā metodika. Turpretī latviešu kā dzimtās valodas mācīšanā daudzas pamatnostādnes nav mainījušas vairākus gadu desmitus. Valodas mācību saturs ir apaudzis ar pārlieku zinātniskiem un dažviet lietojuma praksei maz noderīgiem ieteikumiem. Valodas apguves jautājumi tiek aplūkoti tradicionālā veidā, priekšplāna izceļot galvenokārt gramatikas teorētiskos aspektus. Programmās samērā maz atrodami citu valodniecības zinātņu – piemēram, pragmatikas, sociolingvistikas, datorlingvistikas – jautājumi. Savukārt latviešu valodas kā otrās valodas apguvē pašlaik Latvijā pazīstamas daudzas visjaunākās valodas apguves pamatnostādnes, kas neaprobežojas tikai ar mutvārdu runas un vienkāršu tēmu (“topiku”) reproduktīvu apguvi.

Strauji palielinoties informācijas apritei, daudz lielāka uzmanība valodu apguvē ir jāpievērš nevis prasībai iemācīties valodas faktus un definīcijas, bet gan prasmei atrast atbildes uz praktiskiem jautājumiem un izmantot dažādus resursus, lai pilnveidotu un bagātinātu savas valodas prasmi.

Domājot par mūsdienīgu izglītības saturu, svarīgi ir izsekot ne tikai tam, kā mainās skolēnu vajadzības un intereses, bet arī kā attīstās pati mācību vide. Latviešu kā dzimtās valodas mācību priekšmetā aizvien vairāk klasēs ieraugām gan skolēnus no jauktajām ģimenēm, gan etniskā mantojuma valodas apguvējus jeb diasporas latviešus, gan skolēnus, kuriem latviešu valoda ir svešvaloda. Vienā klasē satiekas skolēni ar atšķirīgu latviešu valodas prasmes līmeni un citu valodu apguves pieredzi. Līdz ar to skolotājiem ir jādomā par tādu mācīšanas pieeju, kas būtu piemērota visām skolēnu grupām, stingri nešķirojot izvēlētās metodes “dzimtajās” un “svešajās”. Aizvien plašāk novērojama dzimtās valodas un svešvalodas apguves metožu, kā arī satura komponentu satuvināšanās. Tas liecina par daudzām universālām parādībām, kas vieno pirmās/dzimtās, otrās un secīgi turpmāko valodu apguvi. Līdz ar to izvirzās prasība, lai skolotājs vienlīdz prasmīgi varētu mācīt latviešu valodu gan kā dzimto valodu, gan svešvalodu.

– Kas ir jaunais, ko piedāvā pilnveidotais saturs un pieeja?

– Ir vairāki nozīmīgi jautājumi, kas attiecas uz jauno  mācību saturu: pirmkārt, latviešu valodas apguve nenotiek tikai latviešu valodas stundās: valodas lietojuma kvalitāte ir viens no kritērijiem visos mācību priekšmetos, un šis princips ir iestrādāts latviešu un citu valodu programmās, gan arī citu mācību priekšmetu programmās. Mācību procesā svarīgas ir arī caurviju prasmes, un īpaši akcentētas ir kritiskās domāšanas, sadarbības un sociāli emocionālās prasmes nozīme valodas apguvē.

Otrkārt, daudz tiek domāts, lai programmās samazinātu apgūstamā satura apjomu. Zināšanas un prasmes tiek veidotas, nevis nošķirot dažādos priekšmetos apgūstamo mācību saturu, bet gan atrodot kopīgus saskares punktus un tā veidojot vienotu izpratni par pasauli un lietu kārtību. Valodu jomā tas nozīmē dzimtās valodas, otrās valodas un svešvalodu priekšmetos atrast kopīgu skatījumu uz svarīgākajiem valodniecības jēdzieniem un valodā pastāvošajām sakarībām. Skolēnu izpratne par dažādām parādībām ir jābalsta daudzvalodības prasmju kontekstā. Tas nozīmē, ka zināšanas par dzimtās valodas jēdzieniem un likumībām tiek izmantotas arī svešvalodu apguvē, savukārt svešvalodas zināšanas jāizmanto, lai dziļāk izprastu dzimto valodu un valodas universālijas – jeb parādības, kas sastopamas gandrīz visās valodās – kopumā.

Treškārt, valodas apguvi nedrīkst atraut no valodas lietojuma prakses. Skolēniem ir jāsaprot, kā valodas likumi darbojas saziņā un kādi valodas līdzekļi dažādās saziņas situācijās jāizmanto, līdz pakāpeniski nonāk pie atziņām, kā runas saturu un formu ietekmē dažādi valodas un ārpusvalodas faktori. 

Jauni akcenti mācību saturā ir saistīti ar teksta apguvi. Pašlaik sabiedrība dzīvo bagātas informācijas laikmetā, kur mūs aptver visdažādākie teksti: līdztekus tradicionālajiem mutvārdu un rakstveida tekstiem informācija tiek izplatīta multimodālo un digitālo tekstu formā. Nekad agrāk sabiedrība nav saskārusies ar tik plašu tekstu klāstu un informācijas daudzveidību, un šī tendence nākotnē būs vēl izteiktāka. Jebkuru runas situāciju var ātri pārvērst tekstā un pārsūtīt plašai auditorijai. Saskaroties ar lielu tekstu dažādību, aktualizējas jautājums, kā tajos ietverto saturu uztvert un saprast, kā izvēlēties atbilstošu pasniegšanas formu un kanālu, kā sniegt adresātam piemērotu un saprotamu informāciju. Skolēniem ir jāmācās dažādus tekstus prasmīgi lasīt un klausīties, kritiski uztvert un analizēt to saturu, kā arī izmantot dažāda žanra tekstus, lai sniegtu iedarbīgu un skaidri strukturētu informāciju. To nodrošina tekstpratības un tekstveides apguve.

Tekstpratība ir viens no mācību satura svarīgākajiem jautājumiem, kas caurauž jauno mācību programmu no pirmsskolas līdz pat vidusskolas posmam. Tekstpratība un tekstveide ir teksta izmantošanas divas puses. Tekstpratību veido prasme uztvert (lasīt, klausīties, vērot), saprast un jēgpilni interpretēt iegūto informāciju. Savukārt skolotājiem jau labi zināmais tekstveides apguves saturs ir saistīts ar teksta radīšanu mutvārdos un rakstos un tā realizāciju dažādās žanriskās formās. Bez labas tekstpratības nav iespējama tekstveides prasme. Tikai ilgstoša, rūpīga tekstu uztvere un analīze nodrošina prasmi noteiktas formas tekstu izveidot. Turklāt, jo žanriski sarežģītāks ir teksts, jo ilgāks un rūpīgāks darbs jāiegulda, lai izprastu un producētu tekstu.

Projektā tiek strādāts pie tekstpratības snieguma līmeņu apraksta, ar kuru mācību satura veidotāji un skolotāji varēs izsekot, kā attīstās skolēnu tekstu uztvere un izpratne dažādos vecuma posmos.

Svarīgi atzīmēt, ka ar tekstpratības un tekstveides jautājumiem jaunajās programmās būs jānodarbojas visos mācību priekšmetos, katram skolotājam apzinoties savā mācību jomā apgūstamās informācijas specifiku. Latviešu valodas apguvē ir saglabāts tradicionālais dalījums vēstījuma, apraksta un pārsprieduma tipa tekstos, un uzmanība pievērsta žanriski dažādu tekstu apguves secībai. Arī turpmāk īpaši tiks izcelti literārie teksti, tādā veidā saglabājot valodas un literatūras ciešo sasaisti. Nav šaubu, ka tieši daiļliteratūra ir nozīmīgs avots, lai iedzīvinātu literārās valodas un valodas kultūras normas skolēnu runā. Līdztekus skolā jāmācās praktiskas ievirzes teksti – publicistikā, lietišķajā saziņā, zinātnes jomā. 

Mediju valodas izpēte saistīta ar mūsdienās jaunu informācijas ieguves, apstrādes un producēšanas veidu – medijpratību. Tieši šīs prasmes attīstīšanā skolas programmā būs jādomā par jaunām teksta analīzes metodēm.

Valodas mācībā nevar aizmirst arī sarunvalodas stilu un ar to saistītos tekstus. Mutvārdu runas elementi aizvien vairāk izplatās dažādu žanru rakstītajos tekstos. Kancelejisku, sastingušu un pārlieku formalizētu valodu bieži saziņā nomaina saskarsmei draudzīgāks, dzīvāks runas stils. Mainās izpratne par atsevišķu tekstu uzbūves tradīcijām un to lietojumu. Šīs pārmaiņas skolēniem ir jāizprot, lai valoda netiktu uztverta kā dogmatisku normu sistēma, kuras reizēm ir grūti sasaistīt ar  reālām saziņas vajadzībām. No otras puses, skolā jārada izpratne, ka saziņā nav pieļaujama lingvistiska visatļautība, nekritiski lietojot vienkāršrunas vārdus, samocītus aizguvumus, pārgudrus modes vārdus vai citus kulturālai valodai neatbilstošus elementus. 

– Kā ir atvieglots saturs valodas apguvē? 

– Kā jau iepriekš minēju, liela uzmanība tiek pievērsta apgūstamā satura mazināšanai, meklējot kopīgus saskares punktus gan starp valodas jomas mācību priekšmetiem, gan latviešu valodas un citu jomu mācību priekšmetiem. Piemēram, veidojot pirmās klases mācību saturu, iespējams integrēts priekšmetu apguves modelis, un tādi jēdzieni kā lielums, laiks, kopiena, telpa u. c. var kļūt par vienojošiem jēdzieniem, ko var aplūkot no dažādu mācību priekšmetu skatupunkta.

Lai noteiktu svarīgāko jēdzienu sakarības, katrā mācību priekšmetā ir izveidoti “jēdzienu koki”. Tie dod iespēju saprast, kādā secībā veidojama skolēnu izpratne par svarīgākajām parādībām un kā šo izpratni var pārnest uz citām jomām. Piemēram, izpratne par lietu – parādību apzīmējumiem ar lietvārdu valodā – ir svarīga, nosaucot lietas citos mācību priekšmetos. Arī raksturošanas prasme, izmantojot īpašības vārdus, vai skaitļu lietojums, nosaucot skaitu vai daudzumu, ir nepieciešams citos mācību priekšmetos. Valodā mācās dažādas parādības nosaukt, vārdus prasmīgi iesaistīt teikumos, teikumus – tekstā. Savukārt citos mācību priekšmetos ar valodu kā instrumentu tālāk konstruē zināšanas un mācās šīs zināšanas skaidri izklāstīt runā.

Valodas apguvē ir arī savi specifiskie jēdzieni, kas sistematizēti pēc noteiktiem likumiem un veido izpratni par šīs jomas būtību. Valodniecības jēdzieni programmās ir savstarpēji saskaņoti starp dažādiem valodas mācību priekšmetiem, lai novērstu satura dublēšanos un tematu atkārtošanos, piemēram, ja skolēni dzimtajā valodā ir iemācījušies izpratni par lietvārdu un tā īpašībām, tad uz šīm zināšanām atsaucas, mācot par lietvārdu kādā no svešvalodām.

Dzimtās valodas apguves jaunajā programmā ir pārvērtēti daudzi jautājumi, lai mazinātu satura pārlieku zinātniskošanu. Piemēram, ir svītroti atsevišķi fonētikas, morfoloģijas un sintakses jautājumi, kas nesniedz praktisku ieguvumu un tika mācīti, lai saglabātu filoloģiskās zinātnes sistēmiskumu. Dzimtajā valodā bērni ierodas skolā jau ar pietiekami labu runas prasmi, ko viņi ieguvuši praktiskās pieredzes veidā. Šo dabisko izziņas ceļu un bērnam piemītošo zinātkāri nedrīkst pārtraukt ar mākslīgi uzspiestu jēdzienu slogu. Valodas likumu izpratnei jābalstās uz dzīviem vērojumiem, personisko “valodas biogrāfiju”, savas un apkārtējo runas izpēti. Mācīšana, kur starp likumu un valodas lietojuma praksi nav sasaistes, ir smagnēja, reizēm arī grūti saprotama. Skolēniem nav jāiemācās no galvas likumi, bet jāprot tos atrast un pielietot. Valodas apguves procesā ir jādod domāšanas instrumenti, ar kuriem var izzināt un vērtēt dažādas valodas parādības, prast tās skaidrot un patstāvīgi nonākt pie valodas normu un lietojuma izpratnes.

Valodas sistēmas jēdziens gan latviešu valodas mācību programmā nav pazaudēts. Metodiski pareizi ievirzot valodas apguvi, pie sistēmas skolēns nonāks caur praktisku savas valodas izpratni un izpēti. Tam vajadzīgs laiks, zināšanas un pietiekami laba idiolekta brieduma pakāpe. Plašāku skatījumu uz valodas sistēmu skolēni iegūst vidusskolas posmā, kad ir uzkrāta bagātāka valodiskā pieredze un intelektuālais potenciāls, lai par valodas jautājumiem varētu spriest gan no praksē iegūta, gan uz teoriju balstīta skatupunkta. 

– Vai tematiskais princips latviešu valodas un dzimtās valodas programmās atšķiras no svešvalodām? 

– Kopumā ņemot, temata jēdziena izpratnē atšķirību nav, jo gan dzimtajā valodā, gan svešvalodā izmanto noteiktu satura kontekstu (piemēram, sarunu par grāmatu, darba intervija, e-pasta vēstuli u.tml.), kurā izmanto valodas līdzekļus. Tomēr jāņem vērā, ka runātājs vai rakstītājs svešvalodā atkarībā no sava valodas prasmes līmeņa izmantos ierobežotus valodas resursus, savukārt dzimtās valodas lietotājam, kurš valodu pārvalda, runas situācija un ar to saistītais temats ir fons, kurā var īstenot daudzveidīgus saziņas uzdevumus.

Pirmsskolā un sākumskolā arī dzimtās valodas stundās bērni runā par ļoti vienkāršiem tematiem – savu māju, ģimeni, rotaļlietām, interesēm u. tml., jo ar šo tematu palīdzību tiek attīstītas vienkāršākas valoddarbības prasmes. Mācību gaitā temati kļūst sarežģītāki, un tajos ietverts lielāks satura piesātinājums, jo bērni ir īsti valodas meistari jau no agras bērnības un valodu vismaz mutvārdu formā pārvalda ļoti labi. Savukārt svešvalodā bērnam ir jāiziet samērā ilgs valodas apguves periods, līdz viņš var meistarībā līdzināties dzimtās valodas pratējam.

Gan vienam, gan otram valodas apguvē ir svarīgi apzināties kontekstu, kurā viņš valodu lieto, resp., saprast valodas lietojuma jēgu. Ja mācību saturā tiek formulēti tādi temati kā, piemēram, “Lietvārda skaitlis un locījums”, “Kārtas skaitļa vārdi”, “Darbības vārda vēlējuma izteiksme” u. tml., tas liek domāt tikai par abstraktiem teorētiskiem jautājumiem, nevis valodas praktisko nozīmi. Daudz saistošāka ir tāda valodas apguve, kur tematos ir apvienots gan jēgpilns teorētiskais saturs, gan ar šo teoriju saistīti valodas praktiskā lietojuma jautājumi, piemēram, “Vārdi manā ģimenē”, “Manas pilsētas/novada valodas”, “Profesiju valoda”, “Jaunie vārdi, stiprie vārdi” u. tml. 

– Kas jums ir sagādājis vislielāko gandarījumu šajā darbā?

– Projektā gribētu uzsvērt milzīgo intelektuālās enerģijas apriti, kurā dzīvoju, ik dienas lielisku speciālistu lokā domājot par jaunām idejām, kā padarīt izglītību nākotnē efektīvāku un skolēniem saistošāku. Pirms apmēram desmit gadiem uzzināju par transversālo pieeju rietumu izglītības sistēmā. Tas nozīmē, ka valodu izmanto visas jomas, taču arī pati valoda šķērso jebkuru jomu. Vienā gadījumā valoda ir līdzeklis, otrā – valoda izmanto jomu leksiku, terminoloģiju, tekstus. Toreiz domāju, ka dažas iepazītās idejas varētu izmantot arī Latvijas skolās. Tagad šī vienreizējā iespēja ir dota, un šis laiks jāizmanto pēc iespējas pilnvērtīgāk.

 Projekta uzdevums nav noliegt veco sistēmu un tradīcijas, bet gan saprast, kādas jaunas vajadzības ir un būs nepieciešamas skolēniem, lai viņi lietpratīgi risinātu dažādus, mums vēl pašlaik neprognozējamus uzdevumus, prastu atrast izeju no sarežģītām situācijām, pieņemtu patstāvīgus lēmumus un spētu piemēroties mainīgās pasaules apstākļiem. Izglītībā itin bieži mēdz pieturēties pie stabilām, šķietami pārbaudītām vērtībām, taču mūžīgo ideju piekritēji dažkārt nepamana, ka pasaule apkārt mainās un reizē ar to daudzas iepriekš stabilas teorijas  var zaudēt agrāko spožumu. Valoda ir viens tāds piemērs. Mēs dzīvojam ļoti daudzveidīgu valodisko izpausmju laikā, taču izglītībā valodas daba reizēm ir atspoguļota diezgan vienpusīgi. Gribas nākotnē padarīt tās apguvi saistošāku un krāsaināku.   
 

Atbild Skola2030 valodu jomas vecākā eksperte Rita Kursīte, kura vada mācību satura izstrādi svešvalodām.

– Ar kādiem izaicinājumiem esat saskārušies satura izstrādē?

– Sākotnēji problēmas radās četru atšķirīgo valodu jomas mācību priekšmetu speciālistiem, augstskolu mācībspēkiem, jo viņu viedoklis par to, kā būtu jāveido standarts, kādā veidā jāsaskaņo sasniedzamie rezultāti, atšķīrās. Diezgan karsti diskutējām gan par teorētisko pamatojumu, gan par dažādajām tradīcijām mācību satura dokumentu izstrādē, kamēr nonācām pie vienota redzējuma. Nācās arī daudz ko pārstrādāt, līdz panācām kompromisu, un galarezultātā visām četrām “valodām” – latviešu valodai, svešvalodām, latviešu valodai mazākumtautību izglītības programmās un mazākumtautību valodām – ir vienotas struktūras dokuments, kas nosaka tajās sasniedzamos rezultātus.

– Vai ir kas īpašs, kas būtu jāzina jūsu mācību jomas skolotājiem? Vai ir kādi visbiežāk izskanējuši jautājumi?

– Mums noteikti jāņem vērā pēdējos 10–15 gados notikušās izmaiņas valodu lietojumā. Ļoti daudzi skolēni angļu valodu apgūst arī internetā, televīzijā, līdz ar to angļu valodas apguve skolā noris vieglāk un ātrāk nekā vācu vai franču valodas apguve. Tā kā svešvalodām nav precīzi sadalīts, cik konkrēti stundu būtu jāparedz vienai vai otrai no tām, tad skolu vadībai, plānojot stundu skaitu, šis apstāklis jāņem vērā. Jāievēro arī reģionālās īpatnības, domājot par krievu valodas kā otrās svešvalodas mācīšanu. Stāvoklis Latvijas austrumdaļā un rietumdaļā, īpaši Ziemeļkurzemē, proti, skolēnu krievu valodas prasme, ievērojami atšķiras.

Beidzot 9. klasi, skolēniem dažkārt sāk pietrūkt motivācijas tālāk apgūt svešvalodu, jo liela daļa ir sasniegusi  B1 jeb sliekšņa līmeni. Tas nozīmē, ka viņi spēj svešvalodā (pārsvarā angļu) diezgan brīvi sazināties par ikdienišķiem jautājumiem un nejūt vairs vajadzību apgūt valodu dziļāk, pamatīgāk. Tāpēc rosinām izmantot valodas un satura integrētu apguvi CLIL (Content and Language Integrated Learning), izmantojot mācību materiālus svešvalodā arī citos mācību priekšmetos. Tas skolēniem būtu pamudinājums uzlabot savas valodas zināšanas.

– Kas jums ir sagādājis vislielāko gandarījumu šajā darbā?

– Gandarījumu dod tas, ka skolotāji, kas ir piedalījušies aprobācijas semināros, tāpat aprobācijas skolu skolotāji, kas ir iesaistījušies jaunā satura veidošanā, ir ieinteresēti, cenšas rast atbildes un saprast to, ko vēl nesaprot, grib redzēt, kas ir tas jaunais, un to ieviest. Viņi ir skatījušies mūsu izstrādātos materiālus – gan programmu paraugus, gan arī līdz šim pieejamās mācību priekšmetu standarta versijas, jau piedāvātos mācību materiālus, viņi tajā visā iedziļinās, pauž savus ieteikumus, novērojumus un semināros ar tiem labprāt dalās. Jūtam labu ieinteresētību.