Dažādības pieņemšana un labjutība

Dažādi bērni ir jebkurā klasē un skolā – pēc tautības, valodas, reliģiskās piederības, attīstības specifikas un veselības. Ar šo dažādību ir jāsadzīvo, jādara lietas kopā, jājūtas labi.

Skola ir vieta, kurā apgūst ne tikai mācību saturu, – tā ir vieta, kurā var mācīties par dzīvi, par sevi, par to, kā ir būt kopā ar citiem, kuri ir atšķirīgi. Skola ir vieta, kurā var iemācīties justies labi dažādiem bērniem, visiem būt pieņemtiem, respektētiem.

Skola atspoguļo sabiedrības daudzveidību

Skola ir sabiedrības mikropasaule, kas atspoguļo daudzveidību un dažādību. Sabiedrība kopumā nav viendabīga, un skola, kas ir iekļaujoša, rada pamatīgu pamatu sabiedrībai, kurā valda iecietība un atbildība citam pret citu.

Skola ir kā mācību laukums lielajā sabiedrībā, kurā iemācīties saprast un pieņemt ne vien atšķirīgus viedokļus, bet arī pieņemt cilvēku, kurš ir atšķirīgs, kuram ir cita ticība, izskats, domāšanas un dzīves uztveres veids, dzīvesveids. To bērni no šādas skolas paņem līdzi pieaugušo dzīvē.

Skolā bērni iemācās, ka ikvienam ir vieta sabiedrībā.

Justies droši, justies pieņemtam

Līdz ar dažādības pieņemšanu iemācām bērniem justies drošiem sabiedrībā tādiem, kādi viņi ir, – sajūtu, ka tad, kad es jūtos labi, varu būt es pats un darboties kopā ar citiem.

Redzot dažādību apkārt, katrā bērnā pašā pieaug drošības izjūta. Bērni pieņem, ka arī viņiem kādreiz kaut kas var neizdoties, ka viņi var kļūdīties, un sabiedrībā ir vieta un mēs pieņemam arī tos, kuri ir citādi. Ja, piemēram, klasē mācās meitene no ārzemēm un runā citā valodā, tad pārējie bērni, viņu pieņemot, netieši mācās un iegūst apjausmu, ka, aizejot uz citu vidi, arī viņi būs pieņemti.

Iespēja palīdzēt un atbalstīt rosina labsajūtu

Ja skolā vai klasē ir bērni ar attīstības vai kustību traucējumiem, tas dod iespēju citiem bērniem viņiem palīdzēt, atbalstīt, būt noderīgiem. Tāpat tas attīsta spēju iejusties un prasmi labāk izteikties – uzdot jautājumu un atbildēt tā, lai otrs varētu skaidri un nepārprotami uztvert un saprast. Tas viss – saprast, palīdzēt, iejusties, stiprināt otrā pārliecību, ka viņš kaut ko var, – tā ir laba sajūta, kas ļoti patīk smadzenēm, aktivizē smadzeņu centrus, kas saistās ar labsajūtu.

Patstāvība, vienkārša valoda un diferencēti uzdevumi

Viens no lielākajiem stereotipiem ir tas, ka skolotājam ir jāstrādā vienādi ar pilnīgi visiem bērniem, taču ir skaidrs, ka katrā klasē ir ļoti dažādi bērni. Iekļaujot bērnus, svarīgi ir skolā veidot patstāvību veicinošu vidi, lai bērni varētu strādāt patstāvīgi un atbilstoši savām spējām. Otra svarīga atziņa – vienkārša, saprotama skolotāja valoda ir būtiska pilnīgi visiem bērniem. Ja skolā ir sistēma, kuras ietvaros bērnos tiek veicināta patstāvība, un ja skolotājs iemācās elastīgi un vienkārši sniegt jauno vielu, tā, lai saprot visi, tad ieguvēji ir visi – gan tie, kuriem mācībās iet vieglāk, gan tie, kuriem tas padodas grūtāk. Tie, kas saprot ātrāk, paši pieliks nezināmos klāt un viegli tiks uz priekšu. Savukārt tie, kam sokas grūtāk, var darboties pamatlīmenī.

Iekļaušana nozīmē diferencētu pieeju un skolotāja prasmi piedāvāt diferencētus uzdevumus – tā, lai saprot visi, bet katrs var veikt pēc savām spējām. Kad skolotājs izmanto diferencētu pieeju, par ierastu lietu kļūst, ka spējīgākie vēlas darīt vairāk un izvēlas grūtākos uzdevumus. Tas ir mācīšanās kultūras jautājums. Diferencēti uzdevumi dod iespēju katram bērnam gūt panākumus mācībās.

Līdz ar to patstāvība, vienkārša valoda un diferencēti uzdevumi klasē padara iekļaušanu iespējamu, proti, katram bērnam ir sava vieta, viņi ir pieņemti tādi, kādi ir, un ikviens jutīsies labi un piederīgs. Ja vajadzīgs, tad iekļaujamiem bērniem līdzi nāk asistents, tādējādi skolā pārējiem bērniem tas nav apgrūtinoši un nevar kavēt viņu sasniegumus.

Individuāla pieeja un atbalsta sistēmas veidošana

Gandrīz katrā skolā ir bērni ar uzvedības traucējumiem, kas apgrūtina vadīt stundas. Par iekļaušanu var runāt tad, ja veidojam sistēmu, kurā šim bērnam (vai bērniem) jāmācās uzvedība, kas netraucē pārējiem mācīties. Iespējams, viņam vajag cilvēku blakus, kurš kādu laiku kontrolē un vada, palīdz koriģēt uzvedību. Pieejai katrā gadījumā jābūt individuālai.

Ja klasē ir skolēns, kuram ir grūti pašam kontrolēt savu uzvedību un impulsus, viņam ir jāizveido ļoti skaidri, vienkārši noteikumi, kas attiecas tieši uz viņu. Piemēram, ja 5 minūtes (citam 10, vēl citam 30) izdevies nosēdēt mierā, viņš par to dabū kādu balvu. Impulsu kontrole jāmācās visiem bērniem. Taču vienmēr jāizvērtē, cik daudz var izdarīt skolotājs viens pats un kad nepieciešams atbalsts, papildu zināšanas, kā to darīt.

Katrā gadījumā ir jāizvērtē bērna spēja mācīties un darboties klasē. Vienmēr ir kāda robeža, kuru pārkāpjot, labāk ir dot iespēju darboties ārpus klases un pēc laika atgriezties klasē. Ir situācijas, kad labākais lēmums ir speciālā izglītība vai mācīšanās mājās – gadījumos, kad nevar novērot progresu bērna attīstībā un uzvedībā, lai gan ir sniegts daudzveidīgs atbalsts.

Pielāgošanās un atbalsta materiāli

Pie iekļaujošas izglītības parasti runājam, ka bērnam ir atbalsta materiāli, kas ļauj veikt uzdevumus. Taču tās ir ne vien speciālas atgādnes, bet arī citi atbalstoši palīgrīki, kas palīdz bērniem ar specifiskām pasaules uztveres īpašībām un koncentrēšanās spējām. Ir bērni, kuri ir jutīgi pret skaņu un spēj koncentrēties tikai klusumā, – viņiem piedāvājam skaņu slāpējošās austiņas. Tiem bērniem, kuri ir ļoti kustīgi, ļaujam stundās kustēties, bet netraucējot pārējos. Pie sola ir lente, kuru var taustīt. Ir ortopēdiskais spilvens, ko uzliek uz krēsla un kas ļauj dīdīties; ir lielā bumba, uz kuras var sēdēt. Šie visi ir elementi mūsu skolā, kas ļauj pielāgoties katra bērna individuālajām vajadzībām, lai viņi maksimāli varētu piedalīties un mācīties.

Svarīgi ir runāt par dažādību ar bērniem un arī vecākiem

Iekļaujošai izglītībai ir jābūt skolas vadības jautājumam, ir jābūt sarunām un ir jābūt cilvēkam, kurš par to atbild. Tā nav viena atsevišķa skolotāja atbildība. Lai iekļaušana būtu veiksmīga, ir jābūt atklātai sarunai. Tas ir skolas kultūras jautājums.

Bērni parasti viegli pieņem atšķirīgo, taču viņi mēdz apmulst, sastopoties ar atšķirīgo, tāpēc skolotājam ir jārunā ar bērniem. Skolotājs ir tas, kurš iemāca sociālo uzvedību. Bērniem ir jautājumi, un ir svarīgi, lai neapmulstu skolotājs un lai viņam būtu, ko atbildēt. Skolotājam ir jābūt gana zinošam un gatavam atbildēt uz bērnu jautājumiem, kāpēc kāds cits ir atšķirīgs, taču tikpat svarīga ir sirds gudrība šajās sarunās un attieksmē, pozitīvas, atbalstošas vides veidošanā.

Bērniem ir jāstāsta par to, ka mēs katrs esam atšķirīgs, un bērns nav izvēlējies būt tāds, ka viņš tāds ir, – ar brūnām vai zilām acīm, ar atšķirīgu smadzeņu darbības vai fizisko spēju specifiku. Svarīgi ir runāt par dažādību, nevis par katra atsevišķa bērna īpatnībām. Turklāt tas jādara regulāri un nemitīgi.

Mūsu skolā mēs vecākiem uzreiz sakām, ka pie mums ir dažādi bērni, un interesantākais ir tas, ka liela daļa vecāku teic, ka tieši šo dažādību viņi vēlas piedzīvot un vēlas, lai to piedzīvotu viņu bērni, – lai viņi nebaidītos skatīties uz cilvēkiem ratiņkrēslā vai saprasties ar tiem, kuri ir citādāki. Šādā vidē bērni iemācās palīdzēt cits citam un nebaidās to darīt, ierauga pasauli daudzpusīgāk un niansētāk.

Mūsu skolā asistenti gana prasmīgi ir skaidrojuši par atšķirīgo, turklāt gan bērniem, gan vecākiem. Arī pašu atšķirīgo bērnu vecāki sapulcē ir uzrunājuši pārējos vecākus un bērnus, izstāsta, vēl pirms bērni pievienojas klasei. Tas vienmēr ir ļoti vērtīgi.

Veselības dati mēdz būt konfidenciāli. Par veselības jautājumiem ir pierasts runāt piesardzīgi. Iespējams, ir svarīgi audzinātājam ar iekļaujamā bērna vecākiem rūpīgi pārrunāt, kā labāk pastāstīt un kā iepazīstināt pārējos bērnus. Jo brīdī, kad sarunas ir par acīm redzamiem faktiem – piemēram, līdzīgi kā tad, ja uz ielas bērns redz un jautā: “Mammu, kāpēc tam onkulim nav kāju?”, – tātad sarunas par šīm redzamajām atšķirībām neveicinās iekļaušanu. Šim bērnam uzreiz būtu jāpaskaidro, ka tā mēdz būt, ka ir tādi cilvēki, varbūt ir bijis kāds negadījums vai slimība, un viņam nav kāju, ka cilvēki ir dažādi. Turklāt ir pētījumi, kas apliecina, – tas, kā cilvēks jūtas, nav saistīts ar to, kāds cilvēks viņš ir.

Atšķirīgā pieņemšanu var panākt tikai tad, ja regulāri par to runā ar bērniem. Esam piedzīvojuši situācijas, kad kāds smejas par otru, un citi bērni apstādina smējēju. To redzot, ir liels gandarījums. Ja kāds smejas, ir svarīgi smējējam pateikt, ka tas nav pieņemami (dažkārt individuāli, citreiz grupā, visiem dzirdot), taču nekādā gadījumā neatstāt bez ievērības redzēto.

Apzināties un attīstīt stiprās puses – bez salīdzināšanās

Mūsu iepriekšējā pieredze ir tāda, ka mēs klasē visi visu darījām vienādi, taču dažiem tas izdevās labāk, citiem – sliktāk. Notika savstarpēja salīdzināšanās. Reizēm skolēniem ir grūti saprast, kāpēc kādam ir citi uzdevumi, pasvītroti atslēgvārdi, atvieglots mācību plāns. Taču katram cilvēkam ir savas stiprās un vājās puses. Ja kāds netiek ar kaut ko galā, viņam var piedāvāt vairākus atvieglojumus, bet tajās jomās, kurās viņš ir stiprs, savukārt var dot vairāk, jo bērns spēj tās attīstīt. Vai mēs vispār klasēs esam noskaidrojuši, kas ir šo, atšķirīgāko, bērnu stiprās puses? Visiem ir vērtīgi zināt savas stiprās puses, taču jo īpaši svarīgi to ir pamanīt bērnos, kuri atšķiras.

Iekļaujoša klase ir tāda, kurā katrs bērns zina savas stiprās puses, zina, kāpēc kaut ko mācās. Nav jāsalīdzinās ar citiem, jo fokuss ir uz to, ko es kā skolēns daru, kas ir mana lieta, kāpēc es to daru un ko es apgūstu. Mēs kā skolotāji arī paši to mācāmies, jo savā pieredzē neesam piedzīvojuši. Tāpēc mēģinām, kļūdāmies, meklējam, labojam.

Mūsu skolā ir bērni ar autiskā spektra traucējumiem. Mēdz būt, ka viņi reizēm bez redzama iemesla smejas, skaļi runā, bet reizēm kļūst pavisam klusi. Šiem skolēniem līdzi ir asistents. Klase ir iemācījusies ar šo situāciju sadzīvot, iemācījusies būt ar šādu bērnu kopā, kas ir daļa no mācību stundas, palīdz ievērot uzvedības normas un dara to cieņpilni. Piemēram, mutiski atgādina, kā tagad jāuzvedas: “Tagad klusu, pagaidi!” vai pasaka, kas jādara: “Nāc te, tu esi mūsu komandā!”, vai starpbrīdī, spēlējot strauju spēli, brīdina: “Pagaidi, nenāc, tur tagad visi skraida!”, jo zina, ka konkrētā situācija šo bērnu satrauks. Bērni ierauga un iedrošina, kad izdevies kas īpašs, viņam grūti paveicams: “Redzi, tev izdevās!”, mudina izmēģināt ko jaunu. Saudzīgi izturas sportā pret mazāk veiklajiem (bērniem ar kustību traucējumiem) – saudzīgi padod bumbu, veido lēnākas piespēles, paskaidro ar uzmundrinošām norādēm. Ir skolēns ar izteiktām īpatnībām, traucējumiem, bet, piemēram, kādā jomā, viņam piemīt izteikts talants – izcili padodas valodas, ir apveltīts ar izcilu atmiņu, spēj atcerēties no galvas visu dzirdēto. Tāds bērns ir lielisks komandas biedrs viktorīnās, un bērni viņu vienmēr vēlas savā komandā. Turpretī kādām vienkāršākām ikdienas darbībām šādam bērnam vajag asistentu.

Ieraudzīt un priecāties par katra bērna sasniegumiem

Jāprot pamanīt un priecāties par katra bērna sasniegumiem. Par to, ka bērns, kuram grūtāk veicas kādā jomā, paveicis kaut ko sev īpaši nozīmīgu tieši tur, kur īpaši jāpiepūlas, un stiprs bērns – ka izdarījis savām spējām samērā daudz. Ierastāk ir nosodīt vājāko un paslavēt stiprāko. Bet ir skolotāji, kas ar patiesu gandarījumu apbalvo piektklasnieku, kurš, piemēram, izlasījis savu pirmo grāmatu, jo tas ir šī skolēna sasniegums. Un arī klase par to priecājas, nevis smejas. Radītā gaisotne par katra individuālajiem sasniegumiem veicina domu: ja es varu, tad man arī jādara vairāk.

Ieraudzīt otra sekmes, priecāties citam par cita veikumu, tas mūsu kultūrā nāk grūti, tam jāpievērš papildu uzmanība. Viens no veidiem, kā mūsu skolā to veicina, ir šāds – bērni apmainās darbiem, un katram jāpasaka kaut kas labs par otra darbu. Saka citiem paldies par to, kas dienā noticis, mācās teikt komplimentus, vēro otru cilvēku, lai atrastu viņa labās īpašības, fiksētu izdošanos, sasniegumus.

Rakstu sagatavoja: Solvita Lazdiņa, Skola2030 vecākā eksperte un Rīgas Pilsētas sākumskolas direktore, un Elita Šneidere, Rīgas Pilsētas sākumskolas atbalsta persona skolēniem un skolotājiem.