Kas pēdējos gados visbūtiskāk mainījies izglītības jomā bērniem, kuriem vajag speciālo izglītību?

Vispirms – būtiskākais, kas ir mainījies, tā ir vecāku nostāja, ieinteresētība, uzdrīkstēšanās un iesaiste lēmumu pieņemšanā, kas skar viņu bērnus.

Kādreiz vecāki klausīja pedagoģiski medicīniskās komisijas (PMK) ieteikumiem un bērnu ievietoja specializētā izglītības iestādē, lai gan bieži vien (ja paši bija bez traucējumiem) izjuta kaunu un labprāt neatklāja, noklusēja šo faktu darbabiedru, radu, paziņu, kaimiņu lokā (mācās internātskolā, bet ne speciālajā!). Daļa vecāku mācības pilnā valsts apgādībā speciālā skolā uzskatīja par labu ģimenes līdzekļu un personiskā laika ekonomiju un paši lūdza PMK rakstīt atzinumā, ka bērns jāievieto speciālajā internātskolā. Atsevišķos gadījumos bērnus pat samācīja izlikties: uzvesties un runāt tā, lai viņus atzītu par speciāliem. Skolēnus, kuri slikti uzvedās vispārējā izglītības iestādē mācību laikā, varēja nosūtīt uz komisiju un, pamatojoties uz skolotāju raksturojumu, norīkot mācīties specializētajā izglītības iestādē. Tāpat bērnus, kuriem kaut kādu apstākļu dēļ zuda vecāku aprūpe, varēja ievietot internātskolā, arī specializētā, kurā tobrīd bija atrodama brīva vieta. Arī vasaras brīvdienas daļa bērnu pavadīja nevis ģimenēs, bet internātskolās, jo mājās bija bads un nabadzība, un bērni atgriezās skolās arī vasarā. PMK bērnu izpēte notika ļoti īsā laika posmā (bieži vien vienam bērnam veltot 15–30 min), par ko arī tika saņemtas atsevišķu vecāku sūdzības, uz kurām ne vienmēr kāds reaģēja, un tāpēc kopumā situācija maz mainījās.

Pašlaik vecāki ir vairāk informēti (Facebook, WhatsApp grupas, forumi u. c.), cits citu uzmundrina un atbalsta informatīvi, ar padomiem un mēdz arī nepieņemt PMK ieteikumus, nepiekrist tās noteiktajai diagnozei, arī pieprasīt ierakstīt citu, sabiedrībā mazāk kaunu radošu (“Mans bērns nav muļķis!” [garīgās attīstības traucējumi, kodi 58, 59]; “Mans bērns nav psihs!” [garīgās veselības traucējumi, kods 57]). Tikai daļa vecāku, uzzinot, ka bērnam ir šādi traucējumi, konstruktīvi uzņem šo ziņu un sāk meklēt informāciju, kā bērnam palīdzēt, kas ir labāk. Daļai ieslēdzas pašaizsardzības mehānisms, jo, atzīstot un pieņemot bērna traucējumus, rodas bailes par pašu vecāku veselības, uzvedību grūtniecības laikā, darbību utt., par sabiedrības (radu, kaimiņu, darbabiedru u. c. ) novērtējumu, par savu statusu sabiedrībā (īpaši, ja vecāki ir izglītoti). Izskan doma: ar mani un ar manu bērnu viss ir kārtībā, skolotāji nemāk un negrib strādāt, nepieņem manu bērnu, piesienas!

Vecāki diemžēl var arī noklusēt un neizpaust skolai informāciju par bērna diagnozi, ko noteikusi PMK, var arī atteikties vest bērnu uz PMK. Vecāki var pieprasīt izvēlētajai skolai pieņemt bērnu un nodrošināt atbalstošu darbu, pat ja skolai nav resursu un licenču šādu programmu īstenošanai. No vecākiem var izskanēt arī draudi par sūdzībām Izglītības kvalitātes valsts dienestam (IKVD) un IZM, ja viņus neklausīs, un vecāki ir pārliecināti, ka viņus atbalstīs, skola saņems atbildīgo iestāžu reakciju, būs piespiesta rīkoties, atrakstīties, pierādīt utt. Ja skola nav gatava uzņemt šo bērnu, var tikt piedāvāts arī pagaidu risinājums – mācības citā, sagatavotā skolā, kamēr vecāku izvēlētā skola sakārto visus nepieciešamos jautājumus. Ir skolas, kas ir ieinteresētas skolēnu skaita ziņā.

Skolas patlaban jūt milzīgu sabiedrības spiedienu un saredz maz iespēju būt saklausītiem un saprastiem, tāpēc lielākoties klusē un neizsauc uguni uz sevi. Ir klasēs bērni ar pamanāmiem garīgās veselības / uzvedības traucējumiem, taču nav diagnosticētas speciālās vajadzības, reizēm neprecīzi noteikta diagnoze, un skolotāji nezina, kā ar šiem bērniem strādāt, it īpaši ja līdzās nav speciālista.

Savukārt vecāki ir informēti par tiesībām izvēlēties skolu, saņēmuši citu vecāku pieredzi atbilstošas diagnozes aspektā, apmeklējot skolas un mediķus, bet ne vienmēr saprotot lietas būtību, vai arī savu personisko īpatnību dēļ nespēj izvērtēt un saprast lietas būtību (jo diagnozes var būt vienādas, bet bērnu spējas, varēšana un vajadzības – atšķirties) par viņu bērnu: kur viņu bērns saņems nozīmīgāku izglītību un sagatavotību nākotnei – patstāvīgai sabiedriskajai un darba dzīvei, kādas ir vienas vai otras iestādes mācību procesa iespējas un piedāvājums.

Realitāte ir tā, ka speciālajās skolās samazinās skolēnu skaits, bet skolām ar nelielu bērnu skaitu lielu infrastruktūru nav izdevīgi uzturēt, tādēļ tās slēdz, apvieno utt. Vispārizglītojošās skolas, kurām pašlaik liels izaicinājums ir pāreja uz kompetencēs balstītu izglītību (kas nozīmē, ka skolotāji arī paši mācās, izmēģina, pastiprināti gatavojas), skolotājiem nāk klāt papildu slodze: līdztekus pārkārtotajam klases darbam jāpaspēj iesaistīt atbilstošā, jēgpilnā darbībā skolēnus ar attīstības traucējumiem. Piedevām šie traucējumi var būt dažādi, tie var prasīt dažādu skolotāja atbalstu un darbību.

Problēma – ja bērns mācās pēc sev nepiemērotas mācību programmas, nesaņem atbilstošu palīdzību un atbalstu, mācību snieguma nav un nevar būt, turklāt pievienojas arī ar uzvedību saistītas problēmas..

Vēl svarīgi saprast, ka ne katram bērnam der viens vai otrs skolu tips. Izvēles iespēja ir jāsaglabā. Ir bērni ar traucējumiem, kuri nekad nevarēs mācīties parastā skolā, lai cik labi un pārdomāti apstākļi tur būs, toties speciālajā skolā viņi atplauks, atraisīsies un aktīvi iesaistīsies visā skolas dzīvē. Un ir bērni, kuri tiešām veiksmīgi iekļausies parastās skolas klases dzīvē.

Kas jāņem vērā vispārizglītojošām skolām, kad pie viņiem ierodas bērni ar speciālām vajadzībām?

Svarīgi ir ņemt vērā iekļautā skolēna ar speciālām vajadzībām vecumu. Jo agrāk skolēni ar speciālām vajadzībām nonāk vispārējās izglītības iestādes klasē, jo labāk. Sākumskolas vecuma bērniem vēl ir neliela pieredze par skolā notiekošo, viņi ir vairāk atvērti, vairāk uzticas skolotājiem, un skolotājs ar savu pozitīvo attieksmi pret skolēnu ar speciālām vajadzībām un iekļaujošu darbību ir labais paraugs pārējiem skolēniem, spēj labvēlīgi ietekmēt norises klasē un stundās. Jo vecāki ir skolēni, kuru vidū nonāk iekļautais skolēns ar speciālām vajadzībām, jo lielāka ir varbūtība, ka skolēnu var nepieņemt, pakļaut mobingam, un arī skolotāja personiskā attieksme un darbība nebūs vairs tik ietekmējoša.

Kā visam vajadzētu būt ideālā variantā, aprakstīts manā monogrāfijā “Skolēnu ar speciālajām vajadzībām iekļaušanas vispārējās izglītības iestādēs atbalsta sistēma”(1). Pēc kādas kārtības skolēnu uzņem skolās, teikts MK noteikumos (2). Skolas meklē risinājumus: licencē programmas, meklē speciālistus, uz laiku dod mājapmācību, sūta skolotājus mācīties utt.

Atšķirībā no daudzām citām valstīm, kā Igaunijas, Somijas, Lielbritānijas u. c., Latvijas skolās trūkst atbalsta speciālistu – reāli strādājošu, vajadzīgajā daudzumā, ar pilnu darba slodzi: speciālo pedagogu, pedagogu palīgu, kas stundas gaitā veiktu atbalstošo darbību ar skolēniem, kuriem ir speciālas vajadzības, bet pēcpusdienās strādātu, koriģējot skolēnu attīstības traucējumus un veicinot vispārējo attīstību. Šis jautājums vēl ir risināms.

Kādi lielākie izaicinājumi un iespējas izriet no šīm pārmaiņām?

Izaicinājums visiem skolotājiem – paskatīties uz savu darbu citām acīm, izvērtēt to, pārkārtot, sistematizēt un īstenot atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Saprast, ka tā, kā bija ierasts agrāk, strādāt vairs nevar, viss ir mainījies, tāpēc arī skolotājam jāmainās līdzi. Administrācijai vajag dot laiku skolotājam mācīties un mainīties, atbalstīt un nodrošināt šīs izmaiņas, nodrošināt reālu, ne uz papīra esošu, speciālistu atbalstu.

Kādas ir minimālās prasības, kas būtu optimāli?

Svarīgi būtu saprast, ka ar skolotāja monologu par to, kādam skolēnam vajadzētu būt, ko darīt, ko nedarīt utt., bezierunu paklausības pieprasīšanu, pārmetumiem nav iespējams mainīt skolēnu darbību un attieksmi; jāmaina sava darbība un piedāvājums, lai mainītos skolēnu nostāja un darbība.

Lielākoties tikai skolotājam, mērķtiecīgi un jēgpilni strādājot, ir iespēja skolēnam ar speciālām vajadzībām kaut ko iemācīt, likt saprast un pareizi rīkoties (kā pareizi reaģēt, izpaust savas emocijas atbilstoši cilvēku sabiedrībā pieņemtām uzvedības normām dažādās dzīves situācijās, apgūt uzvedības modeļus dzīves situācijām, utt.), tas nozīmē, sagatavot skolēnu iespējami veiksmīgākai socializācijai.

Skolēnam ar speciālām vajadzībām ir nepieciešama ārēja motivācija, lai kaut ko darītu, iemācītos, saprastu, spētu, tātad – pieaugušais blakus, jo skolēna paša iekšējā motivācija visbiežāk ir neitrāla vai negatīva. Pats sevi motivēt kaut ko darīt, īpaši to, kas neizdodas, šis bērns nevar. Visbiežāk parādās nepieņemamas uzvedības un darbības izpausmes.

Svarīgi būtu pierast atklāti, nebaidoties zaudēt “skolotāja, kas visu zina, prot un var” statusu, runāt par to, kas neizdodas, ko nesaprot, ko nespēj, lūgt un pieņemt palīdzību no kolēģiem darbā ar skolēniem, kuriem ir speciālas vajadzības. Skolotāju kā vienotas komandas darbs izglītības iestādēs. Mentorēt citam citu, piedāvāt un izmantot citam cita pieredzi.

Taupīt, nesniedzot skolēnam ar speciālām vajadzībām normālu atbalstu šobrīd, nozīmē divreiz vairāk tērēt viņa sociālajā uzturēšanā nākotnē.

Manuprāt, svarīgi nodrošināt speciālā pedagoga palīdzību (ja nevar visās, tad vismaz pamatstundās: mācot lasīt, rakstīt, rēķināt) paralēli mācību priekšmetu skolotāja darbam. Tas būtu liels atbalsts gan skolēnam, gan skolotājiem. Skolēniem ar lielāko daļu attīstības traucējumu ir jāpielāgo mācību materiāli un vide, tas ir nopietns, specifisks darbs, lai skolēns vispār spētu kaut ko saprast un izdarīt: vairākkārtēja atkārtošana, lasīšana priekšā, teksta vienkāršošana, skaidrošana zīmējot, burtu lieluma un fonta maiņa, tekstu pārveidošana vieglajā valodā, vārdu skaidrojums, vispārsaprotamu, bet šim bērnam nesaprotamu, elementāru lietu, darbību, parādību skaidrošana, demonstrēšana utt., bet varbūt ir dažādas citas (rakstura, tempa) individuālas īpatnības. Speciālais pedagogs pilnas slodzes darbā ir kā paralēlais skolotājs klasē mācību stundu laikā, kurš strādā ar visiem klasē iekļautiem skolēniem ar  vajadzībām, kā arī veic attīstības traucējumu korekcijas darbu ārpusstundu laikā individuāli, sagatavo materiālus skolēnu un skolotāju atbalstam utt. Valstīs, kurās ir nodrošināta šī otra / paralēlā skolotāja darbība stundās, vairs nav jautājumu, ka skolēni ar speciālām vajadzībām radītu apgrūtinājumu vai viņiem būtu apgrūtinājumi mācību procesā, tāpat arī skolēniem ar speciālām vajadzībām ir augstāki gan mācību, gan sociālie sasniegumi.

Svarīgi sadarboties ar vecākiem, izglītot viņus, lai vecāki saprastu, ko un kāpēc skolā dara, kas ir stratēģiski nepieciešami un svarīgi skolēnam, kāpēc tieši tā un ne citādi jāsadarbojas, un tas nozīmē pieņemt un izmantot arī vecāku pieredzi un ieteikumus.

Lūdzu, izskaidrojiet, kas pēc jauno standartu pieņemšanas bērniem ar speciālām vajadzībām jāiemācās? No vispārizglītojošām skolām dzird jautājumus: “Jaunais standarts taču nav domāts speciālajiem bērniem! Viņi to nevar iemācīties!” Taču arī iepriekšējais standarts neparedzēja, ka šie bērni apgūs standartu pilnā apjomā. Vai to pielāgos, veidos individuālus mācību plānus?

Pēc jaunā standarta pieņemšanas un jauno mācību priekšmetu programmu paraugu izstrādes vispārizglītojošo skolu skolotāji varēs izmantot digitālos materiālus, kurus izstrādājuši ESF un VISC projektā “Kompetenču pieeja mācību procesā” iesaistītie speciālisti. Projekta ietvaros RTA kā projekta sadarbības partneris ir pielāgojusi priekšmetu programmu paraugus darbam ar skolēniem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi (kods 58; turpmāk tekstā – GAT). Šajos programmu paraugos bērniem ar GAT piedāvāts redzējums par to, kurus sasniedzamos rezultātus viņi var apgūt. Skola2030 mācību resursu krātuvē pakāpeniski no rudens būs atrodami arī projektā izstrādātie digitālie, lejuplādējami mācību līdzekļu paraugi stundu darbam. Jāpaskaidro, ka atvieglotas prasības apgūstamā apjoma ziņā mācību procesā ir tikai skolēniem ar GAT (viegli, vidēji smagi, smagi traucējumi; kodi 58, 59), visi pārējie mācās pēc vispārizglītojošas izglītības programmas, saņemot mācību procesā atbalstu un palīdzību.

Vai var būt bērni “bez koda”, kuriem vajag atbalstu?

Jā, ne visiem bērniem ir un vajadzīgas medicīniskas diagnozes, bet atbalsts jebkurā dzīves situācijā, mācību darbībā var būt vajadzīgs jebkuram!

Ja netiek nodrošināts atbalsta speciālistu personāls pietiekamā apjomā, mācību priekšmetu skolotājiem nākas izstrādāt un realizēt individuālos mācību plānus, paralēli atbildot par visu skolēnu darbu stundā, izstrādāt pielāgotus materiālus. Arī tas būs individuāls plāns, taču skolotājs to sastāda un realizē pēc savas pieredzes. Taču sastādot plānu un realizējot to kopā ar speciālistu, rezultāti var būt daudz augstāki.