Jūs visi ienācāt skolā, vēloties kaut ko mainīt. Kas bija svarīgākais, ko gribējāt izmanīt? Un ko jaunu ir izdevies ienest skolā?  

Gatis: Pirmkārt, informācijas apriti. To, cik mēs bieži komunicējam, kādas atslēgas ziņas nododam kolektīvam, kā organizējam operatīvo ritmu – cik bieži un kā. Ir stingri vadītāji, kad saplucēs jāklausās vadītāju monologi, un ir pretēji – kad darbinieki ir pamesti novārtā, savstarpējas komunikācijas nav, visi sadalās interešu grupiņās un dara ko savu. Tāpēc labāk, ka ir noteikta diena, visi zina, ka mēs tiksimies, un zina, ko mēs taisāmies darīt, plānu. Ir jāpasaka, kas ir tie spēles noteikumi, kā mēs strādāsim kopā. Un no katras tikšanās reizes seko konkrēti darbības soļi. Manā skolā daudzi skolotāji vienkārši gribēja nākt ar mani aprunāties par to, kas gadiem krājies. Tāpēc ir jāļauj cilvēkiem runāt un runāties, uzklausīt, ļaut pateikt visu.

Anita: Vēlējos skolā redzēt uz skolēnu orientētu mācību procesu. Kad atgriezos skolā pēc darba projektā “Dabaszinības un matemātika”, gribēju zināt, kas skolā notiek un ir mainījies, un kopā ar mācību pārzini devos vērot stundas. Redzēju, ka skolā daudz kas nenotiek tā, kā gribētos. Ar teoriju nepietiek, vajag redzēt praksi. Stundu vērošana un kvalitatīva analīze ir visefektīvākais rīks, lai uzlabotu mācīšanu. Nav jāsāk ar ko lielu. Savulaik sāku ar sasniedzamo rezultātu –  lai visiem skolotājiem būtu izpratne, kas tas ir. Tagad sasniedamais rezultāts mums ir tik stipri iedzīvojies skolā, ka varu teikt – visi zina, kas tas ir un ka ar to ir jāsāk. Līdzīgi ir ar formatīvo vērtēšanu. Skolotājiem jāmāca darīt citādi nekā līdz šim. Ar to mēs sākām un ar to arī joprojām strādājam. Jo skolotāju kolektīvs ir mainīgs. 

Otrs ir – vadīt procesus tā, lai skola ietu līdzi laikam. Nevaram atpalikt. Tāpēc ir jāiziet ārpus ierastā, ir jārada sadarbības modelis – gan skolas iekšienē, gan jāskatās, kā strādā citās skolas. Sadarbību veidojām ļoti mērķtiecīgi, soli pa solim, sākām ar konkrētu uzdevumu nelielās grupās. Piemēram, kā strādāt ar diferencētu pieeju klasē. Dažādu mācību priekšmetu skolotāji pēc izvēles apvienojās un kopā plānoja stundu tā, lai panāktu diferencētu pieeju klasē. Viens apņēmās novadīt, un pārējie gāja skatīties, arī es. Pēc tam analizējām – vai tā bija stunda, kurā uzdot dažādus uzdevumus ar dažādām grūtības pakāpēm, vai tā patiešām bija diferencēta pieeja un kā tā izpaudās. Tāpat veidojām grupiņas par citiem jautājumiem. Rūpējāmies, lai katrs skolotājs vismaz divas stundas semestrī būtu vērojis. Arī stundu sarakstu var sabalansēt tā, lai daži skolotāji uz šīm dažām stundām tiek. Pieredze, ko gūst skolotājs, vērojot cita skolotāja stundas, ir neatsverama. Sākumā, pirms sešiem gadiem, liela daļa atzinās, ka pirmo reizi ir bijuši kāda cita skolotāja stundā. Tagad jau tā ir vispārpieņemta prakse. Aug ne tikai tas skolotājs, kurš ir vadījis stundu, bet arī vērotāji.

Anda:  Pirmo gadu esmu direktore, un šis gads ir bijis īpašs ar to, ka pats par sevi ir ieviesis savas korekcijas un aktuālākais ir bijusi attālinātā mācīšanās. Pirms kļuvu par direktori, esmu strādājusi dažāda tipa skolās – lielā pilsētas skolā, mazākā mikrorajona skolā, lauku skolā, ģimnāzijā. Secināju, ka nekādas lielas atšķirības kopumā nav, izņemot to – kā es jutos kā skolotāja. Vai es jutos atbalstīta, uzklausīta, tā, ka varu ietekmēt lietas skolā. Līdz ar to man svarīgākais direktora amatā ir uzklausīt cilvēkus, dot iespēju izteikt savas idejas un ņemt tās vērā. Tas aizņem ļoti daudz laika, bet tas atmaksājas un ļauj visām pusēm justies labi. Direktors ir tas, kurš satur to visu kopā – veido tādu sistēmu, kur ņem vērā visu pušu viedokli.  

Un kas ir mainījies skolas vadībā līdz ar jūsu ienākšanu? 

Anita: Esam ļoti liela skola, man ir seši vietnieki – katram sava atbildības sfēra. Šobrīd skolā ir jādara daudz kas vairāk citos virzienos nekā pirms pieciem gadiem. Piedalāmies dažādos projektos, jāuztur attiecības vecāku biedrību, kas arī īsteno dažādus projektus, jāuztur mājaslapa, Facebook lapa, veidojam video u. c. Skolā mainās paaudzes. Piesaistam daudz jaunu skolotāju, speciālistu, aicinām skolas absolventus strādāt skolā, un šie cilvēki nāk ar savu pienesumu. 

Ir grūti ienākt kolektīvā, kur 21 gadu esmu bijusi skolotāja, un daudz kas tiek uztverts “pa draugam”. Tāpēc esmu priecīga, ka manu direktores gaitu sākumā visi kopā izvirzījām vērtības, uz kurām vienmēr varam atsaukties, un tās ir: sadarbība un līdzatbildība. Sadarbību realizējam pēc pilnas programmas. Līdzatbildība nozīmē, ka gribam, lai katrs skolas darbinieks ir līdzatbildīgs par savu darbu un varam atteikties no ārējas kontroles. Mums ir līdzatbildības plāns – izveidojam sarakstu, kas kuram ir jāizdara, šis saraksts atrodas pie sienas skolotāju istabā, un skolotājs iepretīm savam vārdam parakstās. Piemēram, ka ir sakārtojis personu lietas. Pirms aiziešanas atvaļinājumā uzrakstījis atskaites. Paskatoties šajā sarakstā, redzam, kas kuram vēl ir jāizdara.

Ceļam jaunu skolu. “Odziņa” tajā būs stiklotās durvis visā skolā, jo esam par atvērtību un mums nav ko slēpt!

Gatis: Mums arī skolā ir stiklotās durvis, izņemot psihologa kabinetu. Pat noejot garām klasei, var redzēt, kāds noskaņojums tur valda. Tas patiešām efektīvi strādā.

Uzskatu, ka nekad nav tāda brīža, kad varu teikt, ka esmu pietiekami labs kā direktors – tādā mainīgā, dinamiskā vidē, kāda ir skola, vienmēr ir kur augt; nav runa tikai par profesionālo karjeru, bet par ārkārtīgi lielu pieredzes bagāžu kopumā. Tāpēc es katru gadu aicinu skolotājus aizpildīt “360 grādu aptauju”, kur 16 kategorijās tiek novērtētas manas kompetences – ko es daru, varu, nevaru utt. Nekautrējos pajautāt skolotājiem, kas viņus traucē manā rīcībā. Katru gadu šīs atbildes esmu saņēmis ļoti dažādas, bet pēdējo reizi, uz akreditācijas laiku, 98 procenti skolotāju atzina, ka viņiem patīk strādāt šajā skolā. To es redzu kā sava darba novērtējumu. Jo man vienmēr liekas, ka var kaut ko vēl labāk, citādi, vairāk. Gribu, lai cilvēks, kurš nāk uz šo skolu strādāt, nāktu nevis ar domu: atkal darba diena…, bet ar domu: ko es šodien labu izdarīšu? Ja skolotājs nāk uz skolu ar šādu apziņu, tad varu teikt, ka mēs kā skola esam izdarījuši labu darbu. Ja nevaram maksāt cilvēkiem lielas algas, mēs taču varam padarīt cilvēciski patīkamus darba apstākļus. Domāju, ka cilvēkiem patīk brīvības sajūta – es uzticos saviem darbiniekiem, neskatos uz pirkstiem, vai kāds kaut ko ir vai nav izdarījis. Lai viņi kļūdās, lai izdodas, bet lai nav stagnācija!

Vienmēr ir svarīgi atcerēties skolas mērķi. Mēs skolu veidojam nevis kā muzeju, bet kā platfomu, kur bērni var savu potenciālu izpaust līdz maksimumam. Tāpēc visas lietas, kas pakārtojas, mazie klucīši, ir jāliek kopā, lai, sākot no tehniskajiem darbiniekiem un līdz pat skolēniem, lai viss vestu uz kvalitatīvu mācību procesu skolēniem.

Kā jūsu kā direktora darbības ietekmē skolēnu mācīšanos un rezultātus? Kā jūs uz to raugāties? Kāda pievienotā vērtība no jūsu darbībām ir skolēniem mācību procesā?

Anda: Šis ir grūts jautājums, jo direktora darbs vistiešākajā veidā tomēr ietekmē pedagogus un – pastarpināti –  skolēnus.

Gatis: Vai es ietekmēju skolēnu mācīšanos? Pilnīgi noteikti – caur vairākiem momentiem. Raugos uz to kaskadēti – ja vadības līmenī viss ir kārtībā, tad arī skolotāji jūtas labi un skolēni to neapzināti nolasa, labprātāk ir gatavi mācīties. Raugos, lai tehniskajiem darbiniekiem būtu droša vide, lai skolotāji justos atbalstīti, uzklausīti, motivēti, pozitīvi uzlādēti un zinātu, ka aiz viņiem stāv droša mugura. Tā ļoti noder arī attiecībās ar vecākiem – jo skolotājus mēdz izsist no līdzsvara vecāku “uzbrukumi” un kritika, – un tāpat arī, piemēram, izejot akreditācijas procesu. Kad skolotājiem izstāsta: “Parādām, kā stundas notiek dzīvē, nevis nospēlējam teātri akreditācijas komisijai,” viņi  jūtas drošāki. Kad šī ķēdīte saslēdzas – sakārtota vide, infrastruktūra, cilvēki, kas grib darīt un jūtas droši, – tad noteikti aug arī mācību kvalitāte skolēniem.

Kā skolas direktors es varu veidot saikni ar skolēniem. Reizi mēnesī ar visiem skolēniem tiekos svinību zālē, lai pārrunātu dažādus jautājumus. Ja direktors ir autoritāte arī skolēnu acīs, aktīvi piedalās skolas ikdienā, nevis attāli kaut kur ir dzirdēts vai redzēts, ir pavisam cita attieksme. Ir atšķirība, vai, piemēram, par sēdēšanu uz palodzēm aizrāda klases skolotājs vai direktors. Kad sākām cīnīties pret stundu kavēšanu no rītiem, pats stāvēju pie ieejas un lūdzu paskaidrojumus kavētājiem, un īsā laikā samazinājām kavētāju skaitu. Rezultātā bija skolotāji, kas teica: pirmo reizi pirmajā stundā redzu klasē visus savus skolēnus! Nokavējot sākumu, skolēns daudz ko palaiž garām. Pats mācu ekonomiku vidusskolā un zinu, ko tas nozīmē. Svarīgi, lai skolotājs redz, ka viņiem ir atbalsts viņu iniciatīvās un priekšlikumos, lai piedzīvo, ka viņš var kaut ko ietekmēt, – ko Anda iepriekš minēja. Tāpēc esmu atvērts skolotāju priekšlikumiem.

Anita: Mācīšanās ir atkarīga no mācīšanas kvalitātes, un mēs kā direktori netieši ietekmējam šo mācīšanās kvalitāti. Skolai ir jābūt kā labam pulksteņa mehānismam, un katram ir jāzina, kāds ir viņa darba pienākums. Ļoti novērtēju mūsu skolā sociālā pedagoga darbu, jo skolā ir jābūt lieliskai atbalsta komandai, lai varētu palīdzēt skolotājiem daudzos jautājumos. Mēs savu darbu organizējam tā, ka problēmas risinām šādā ķēdes secībā – vispirms klases audzinātājs, tad iesaistās sociālais pedagogs, un tikai pēdējais posms ir skolas vadība. Un direktors ir atbalsts skolotājiem, lai kvalitatīvi, ērti, labi varētu mācīt. Kad septembrī atkal satiksim bērnus pēc gandrīz gada attālinātās atiecībās, tas vadībai būs liels izaicinājums – kā tikt galā ar klasvadību, jo bērni būs citādi.

Direktors ir arī tas, kurš virza skolu un skolotājus iesaistīties dažādos projektos – PuMPuRS, Erasmus, MOT, E-Twinning, Ekoskola u. c. –  un nosaka, cik lielā mērā iesaistāmies un kādos virzienos strādājam. Piemērams, darbs ar talanīgajiem skolēniem matemātikā mums bija ļoti vērtīgs.

Atgriežoties pie stundu vērošanas un analīzes, šogad pieci mūsu skolotāji pieteicās pedagogu profesionālās kvalitātes novērtēšanai, un katram skolotājam, kas iet uz profesionālās kvalitātes 3. pakāpi, ir jāparāda piecas stundas. Kopīgi omājām, kā to izdarīt. Šīs stundas mēs organizējām kā tiešsaites stundas MS Teams vidē, un tās stundas varēja vērot arī citi kolēģi, kas bija ļoti vērtīgi, turklāt tās bija daudz vieglāk organizējamas nekā klātienē. Ieteicām pieslēgties īpaši jaunajiem skolotājiem, vērot un piedalīties analīzes procesā, un mēs redzējām, kā šī stundu kvalitāte izauga mūsu acu priekšā, salīdzinot pirmo un piekto stundu, jo skolotāji ņēma vērā ieteikumus. To redzēt bija gandarījums. Skolēnu mācīšanos tas ietekmē ļoti tieši.  

Kādus datus un informāciju jūs izmantojat, lai skolā pieņemtu lēmumus?

Anita: Vadības komandai ir Whatsapp grupa, kurā sarakstāmies, ja jāizlemj steidzami jautājumi. Kopīgu lēmumu izstrādei mums ir regulāras sanāksmes otrdienās, ir iespēja arī organizēt dažādas darba grupas, kas izstrādā lēmumus un noteikumus. Pēc  tam atliek to apkopot un pieslīpēt. Izmantojam arī Edurio aptaujas, skolēnu aptaujas, vecāku aptaujas – vienmēr tajās ieraugām kaut ko, kas ir jāmaina, jāuzlabo, jāīsteno.  Iepriekšējā gadā veicām aptaujas gan par to, kā notiek mācīšanās mājās, gan macību gada beigās.

Gatis: Tehniska rakstura lēmumus – teiksim, par vides nodrošināšanu, lai tā atbilst MK noteikumiem un pandēmijas pasībām,  – es drīzāk sauktu par tēriņiem. Kas attiecas uz pārējo skolā – es tam pieeju tā: pieņemu, ka ne visi skolotāji zina, ko nozīmē direktora darbs, ne visi padotie saprot, ko nozīmē pieņemt lēmumus, virzīt procesu, pārmaiņas vai transformēt iekšējas lietas. Amerikāņiem biznesa vidē ir tāds teiciens: “Roku var nocirst un var lēnām griezt.”  Gadiem griezt.  Viens no pārmaiņu veidiem, ko izmēģināju un cietu neveiksmi, – griešana. Gribot būt labs, tīkams vadītājs, mēģināju pa mazumiņam “griezt”, bet tā būtībā ir cilvēku spīdzināšana. Ja tiešām gribas reālas pārmaiņas, pieturos pie principa “labāk nocirst, lai asiņo”, bet lai darbs ir izdarīts. Skarbs salīdzinājums, bet reizēm ir drosmīgi norauj troses, ir jābūt kādam, kurš pasaka: stop, mēs tālāk neiesim! Vai arī – stop, mēs esam aizgājuši citā virzienā, bet mūsu mērķis bija šāds! Visu laiku it kā ar pakausi jājūt, kas notiek. Ja mēģināsiet iesaistīt cilvēkus lēmumu pieņemšanā, ievērosiet, ka neviens jau ļoti nesteidzas pieņemt lēmumus, vairāk patīk paspriedelēt, pakritizēt, bet lai pateiktu, ko darīsim šajā situācijā, atbildi nedzirdēsiet. Tomēr ir jābūt kādam “sliktajam zēnam vai meitenei”, kurš šo atbildību uzņemas. Skolā visdrīzāk tas būs direktors.

Es būtu slikts direktors, ja sēdētu tikai savā kabinetā. Ja man vajag pieņemt lēmumus, eju pie cilvēkiem runāties. Runāju ar skolotājiem, ar tehnisko personālu, eju stundās, tiekos ar atbalsta personālu, tiekos ar vecākiem, it īpaši pirmsskolas grupiņās (mums tādas ir divas). Esot starp cilvēkiem, var iegūt pietiekami informācijas, lai varētu izsvērt, kas ir svarīgs un kas nav. Tā es uzzinu galveno “sāpi”, iespējamos risinājumus, kādus tos redz citi. Vienmēr paturam prātā, ka galvenais akcents ir uz skolēnu – lai skolēns būtu ieguvējs. Kad nevaram par kaut ko izšķirties, aicinu uzdot jautājumu  – vai skolēns būs ieguvējs? Cilvēkiem ir tendence ieslīgt smalkā detalizācijā, ko ne vienmēr vajag, un tā pazaudēt kopējo bildi. Direktoram ir jābūt tam, kurš šo putna lidojuma bildi ierauga un saprot, kur virzīties.

Laiks ir svarīgs faktors. Kad sāku strādāt skolā, bija izteikta sapulču kultūra – ar kafiju, cepumiem. Tas viss ir labi, ja vairāk par stundu vai pat divas veltām radošam procesam, bet ne operatīvām lietām – tad nevajag tam šķiest laiku. Ja mēs kopā strādājam, tad darām to par konkrētu tēmu, konkrētu jautājumu un pieņemam lēmumus. Tagad lēmumu pieņemšanai laiks ir saīsinājies līdz pat minūtēm. Mums arī ir Whatsapp grupa, kurā ātri sazināmies un izlemjam – darīt vai nedarīt, cik ilgs laiks būs pārdomām, un nevilcināmies pieņemt lēmumus.

Protams, jebkurš lēmums nes līdzi arī riskus. Arī es savā darbā esmu pieļāvis kļūdas, bet priecājos par to, jo tas ir devis man iespēju ļoti daudz iemācīties. Esmu no tiem cilvēkiem, kurus motivē nevis darba alga, bet tas, ka esmu kaut ko jaunu iemācījies.

Anda: Piekrītu, ka direktors skolā ir tas, kurš redz kopējo ainu. Skolotāji redz no savas pozīcijas, vecāki – no savas un caur sava bērna prizmu, bērni – no sava. Direktors ir tas, kurš pieņem lēmumus, un tie var kādam nepatikt vai tiem var nepiekrist. Vados pēc principa, ka ir svarīgi uzklausīt visas puses, ieteikumus un bažas un to ņemt vērā. Direktoram atliek pieņemt lēmumus, balstoties uz informāciju, kas ir, uz savu iepriekšējo pieredzi, ir jāatrod zelta vidusceļš, kas būtu labākais risinājums konkrētajā situācijā. Varbūt pēc kāda laika secinām, ka vajadzēja darīt citādi, bet tajā brīdī lēmums bija šāds.

Aizvadītajā gadā daudzi lēmumi bija jāpieņem ļoti strauji – ir ministrijas paziņojums par noteikumiem, kas pēc pāris dienām jau jāīsteno, un tad diskutēt par to, kā labāk, vispār nav laika; vienkārši matemātiski  skatos – cik katrā klasē ir kvadrātmetru un cik bērnu tajā var salikt, vai ir vieta koridorā vai svētku zālē. Kad laika ir vairāk, teiksim, noteikumi jāīsteno pēc divām nedēļām, tad ir  laiks aprunāties ar personālu, uzzināt, ko viņi par to domā un ko gribētu. Un, kas interesanti, pat ja noskaidro visu viedokli, tik un tā nevar pieņemt lēmumu, kas visus apmierinātu. Lai lemtu par to, kā nodrošināt vajadzīgo kvadrātmetru skaitu katram skolēnam, aptaujāju vecākus, kā viņi labāk gribētu – vai lai skolēni manās pa dienām vai pa nedēļām. Atbildes bija puse uz pusi. Labu gribot, vēlējos uzzināt vecāku viedokli, bet nevaru pielāgoties visiem. Būtu viegli pieņemt lēmumu, ja atbildes būtu vienādas, taču – nē. Man kā direktorei lēmums ir jāpieņem un pēc tam jāskaidro, jo puse būs neapmierināti – esmu uzzinājusi, kā viņi grib, bet izdarījusi pretēji. Tādas situācijas, kad visām iesaistītajām pusēm ir ļoti atšķirīgi viedokļi, ir ļoti bieži, un manā pieredzē – it īpaši Rīgā.

Es direktora lomu redzu kā vidutāju starp visām iesaistītajām pusēm. Nolīdzināt nesaskaņas, pretrunīgas situācijas, lai visi justos atbalstīti un labāk un līdz ar to arī mācību process notiktu labāk.

Kas ir bijis lielākais izaicinājums pārejā uz jauno pieeju un jaunajiem vispārējās izglītības standartiem?

Gatis: Lielākais izaicinājums bija piespiest skolotājus jauno standartu izlasīt – pirms viņi aiziet atvaļinājumā. Daudziem gribējās pārskriet tam pāri, jo – sarežģīti,  daudz. Vienā brīdī sasaucām visus kopā un gājām tam cauri, lasījām, skatījāmies. Ideja par sadarbību arī ir jāmaina. Bieži vien skolotāji ar sadarbību saprot ko citu, nekā sarunāties par tēmu un par mācīšanos un kopā darboties.

Anita: Mums bija trīs pilnveidotā satura un pieejas aprobācijas komandas – sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas, – kas piedalījas mācībās. Tie, kuriem būtu jāsāk pakāpeniskās pārmaiņas 1., 4., 7. un 10. klasē. Taču jaunās pieejas īstenošana sākās gadu vēlāk, un tie bijia citi skolotāji, kam tas bija jādara, tāpēc visus sasaucām kopā un mācību pārzines vadībā arī studējām jaunos standartus, lai zinātu, kā sākt un ko darīt.  Bet mēs jau iesaistījām visu skolu pārmaiņu procesā, ne tikai konkrētās klašu grupās, un paši daudz meklējām un izzinājām, piemēram, ko nozīmē pašvadīta mācīšanās, un visu gadu uz to koncentrējāmies. Mazāko bērnu klasēs koncentrējāmies uz sadarbības mācīšanu. Darām kopā kā komanda.

Anda: Mūsu skola arī piedalījās aprobācijā, līdz ar to skolotāji ir ieguvuši diezgan daudz zināšanu. Mana priekšrocība ir tā, ka esmu bijusi gan Skola2030 semināru vadītāja, gan līdzdarbojusies satura izstrādē fizikā, līdz ar to arī izpratne par pilnveidoto saturu un pieeju, domāju, man ir pietiekami laba. Aizvadītajā mācību gadā skolotājiem grūtākais bija vienlaikus pārstrukturēt saturu un organizēt attālinātas mācības. Dažos mācību priekšmetos, piemēram, dabaszinātnēs, jau iepriekš ir bijušas labas iestrādes, bet ir priekšmeti, kuros pārstrukturēt saturu bija sarežģītāk. 

Otrs – jo vairāk iedziļināmies saturā, jo skaidrāk ieraugām, ka vietām nepiekrītam programmu autoru interpretācijai. Un tad ir jautājums: kā mēs rīkojamies, ja mums šķiet, ka vajag darīt citādi? Vai veidojam savu programmu, kas atbilst standartam? Saviem skolotājiem vienmēr saku – programmas ir izstrādājuši tādi paši skolotāji, kā mēs visi, lai piedāvā savu redzējumu. Bet ir jau daudzi citi veidi, kā to realizēt. Skolotājiem ir grūti tikt pāri tam, ka šis ir ierakstīts, tad tam tā jābūt, tas ir pareizais ceļš. Bet kompetenču pieejā nav tāda viena pareizā ceļa. Ļoti iespējams, ka ir jāmeklē pašiem savs, labākais veids. No vienas puses, skolotāji nejūtas pārliecināti par sevi – vai tad es varu izdomāt labāk, nekā tur ir uzrakstīts? Un tad – ko ar to darīt? Trešā lieta – pārplānošana aizņem ļoti daudz laika. Tas ir citādi, nekā mums ir iepriekš mācīts.

No praktiskās un zināšanu puses mēs esam ļoti labā situācijā, bet pašiem jāsaprot, ko mēs tālāk darām, kā to īstenojam

Anita: Jaunākiem kolēģiem gribu teikt, ka parmaiņas skolā nenotiek ātri – ne ātrāk par astoņiem gadiem.

Ļoti ceru, ka mēs satiksimies klātienē un šogad varēsim īstenot tās Skola2030 idejas, kuras nespējām realizēt iepriekšējā mācību gadā attālināto mācību dēļ.

No jums kā no direktoriem daudz prasa – lai skolā visiem būtu atbilstoši un labi, lai skolēniem būtu labi rezultāti, lai skolotāji varētu efektīvi darīt savu darbu un justos gandarīti un aprūpēti, lai apmierināti būtu vecāki. Kur jūs kā direktori dabūjat  atbalstu savā darbā? Zināšanas, iedvesmu, iniciatīvu. Kā tas ir – būt līderim skolā?  

Anda: Ļoti svarīga ir atbalsta komanda skolā – gan direktora vietnieki, gan skolas kolektīvs kopumā. Kā viņi redz, reaģē, atbalsta. Morālais atbalsts ļoti daudz dod. Kaut vai ienākot kabinetā un pasakot: “Paldies, ka tu to dari, mēs tevi atbalstām!” Tas iedod enerģiju.

Mācību gada beigās mums bija individuālas sarunas ar skolotājiem, un tur dzirdētais arī dod spēku darīt tālāk.

Vēl man ļoti daudz dod iesaistīšanās profesionālās pilnveides programmā direktoriem “3+3+3”,  kur mums ir individuālas supervīzijas un grupu nodarbības, kurās var izrunāt visu to, ko nevar ar skolas darbiniekiem. Supervīzijās varu pārrunāt to, kā es kā direktore jūtos saistībā ar konkrētām situācijām.. Katram direktoram vajadzētu atrast savu direktoru grupiņu, kur ne tikai parunāties, bet arī domāt par risinājumiem. Man ir labs piemērs. Vairāku direktoru grupiņā ar vadītāju no malas, kurš virzīja sarunu, mēs spriedām par metodiskā darba struktūru, un mēs patiešām nonācām pie vadlīnijām, kā katrs sava skolā to varam organizēt. Šīs grupiņas jau var organizēt pēc vajadzības – kad jārisina līdzīgi jautājumi, lai kopīgi meklētu risinājumu.

Anita: Tieši ar darbu saistītos jautājumos atbalstu gūstu no Izglītības pārvaldes. Tagad, ceļot jauno skolu, daudzus jautājumus risinu kopā ar pilsētas domi. “Iespējamās misijas” direktoru klubā biju iesaistījusies pirms diviem gadiem, un tas bija labs un produktīvs divu gadu periods, kas deva iespēju satikties ar citiem cilvēkiem, uzņēmējiem, kas iedeva citu redzējumu, iedvesmu darbam un tam, lai uzsāktu kaut ko jaunu. Esmu arī Tukuma, Jaunpils un Engures novada direktoru metodiskās apvienības vadītāja, un mans mērķis daudzos gadus – es mēģinu organizēt dažādas mācības, kas saistītas ar direktoru kā mācīšanās līderi, un aicinu cilvēkus, kas var iedvesmot ne tikai mani, bet arī pārējos. Rīkoju šādus pasākumus arī savai vadības komandai un skolotājiem. Man dod spēku tas, ka redzu – cilvēkiem šeit ir labi un viņi izvēlas pie mums strādāt; nāk absolventi un teic, ka vēlas strādāt tieši šajā skolā, varbūt ir kāda vakance. Pie mums strādā studenti jau no pirmā kursa, ko paši šeit audzinām. Mani ļoti iedvesmo skolotāju pašiniciatīva – kad skolotāji nāk ar savām idejām, ko vajadzētu realizēt, un saviem labās prakses piemēriem. Mani iedvesmo, piemēram,  ka nu jau skolotāji paši uz stundu vērošanu aicina kolēģus un arī mani: atnāc, paskaties mūsu stundu! Skolotājs vēlas parādīt savu darba rezultātu. Iedvesmo tas, ka jaunie skolotāji ar entuzisasmu apmācīja tehnoloģiju lietošanā skolotājus, kam tas nevedās. Ļoti iedvesmo atziņas no skolēniem, vecākiem, skolotājiem, darbiniekiem – ka tas, ko darām, ir labi, pareizi, mēs visi šeit vēlamies mācīties un strādāt. Mūsu skolā 9. klases skolēni raksta pateicības saviem skolotājiem un skolai, un arī es saņēmu savu aploksni – tas ir ļoti mīļi un iedvesmojoši, ka skolotāji un bērni atbalsta šajā darbā!

Gatis: Man gribas domāt, ka katrs skolas direktors ir kā vizītkarte, un tas, kāda tā ir, izriet no tā, kāds tu esi kā cilvēks vispār. Vilkšu paralēles ar sporta komandu. Sportā neviena komanda nevar aiziet tālāk par to līmeni, kuru komandas treneris pats nav pārvarējis. Ja komandas līderis vienmēr ir sēdējis uz rezervistu soliņa, tad arī viņa komanda visticamāk sēdēs uz rezervista soliņa un finālā neiekļūs. Tāpēc skolas vadītājam vienmēr jābūt ar tādu dzīves algoritmu, ka esi visu laiku izslāpis pēc jaunām zināšanām un kompetencēm, vienmēr jāuzdod sev jautājums: kur es sevi izglītoju? Ne jau vienmēr es kļūstu labāks kā direktors, varbūt es kļūstu labāks kā dzejnieks, rakstnieks, jebkas. Jāspēj sevi piepildīt un realizēt dzīvē vispār, pat ja tas nenotiek skolas direktora krēslā. Ja darbā ir stress, tad katram arī jābūt tam savs sviru mehānismam, kas to nolīdzsvaro – ģimene, bērni, mūzika, dzeja, jebkas cits. 

Man ir ļoti svarīgi, ka kolektīvā ir cilvēki, kas uzņemas iniciatīvu, atbildību un nebaidās darīt. Kad man ienāk viens pēc otra cilvēki kabinētā un jautā, ko darīsim kādā lietā, man gribas teikt: draugi, mīļie, vai jūs paši neko negribat pamēģināt izdarīt? Tāpēc ir lieliski, ka skolotāji nāk ar savām idejām, un es ar lielu prieku atbalstu šīs iniciatīvas. Dzīve ir dzīve, par to nav jāsūkstās. Jāturpina darīt.

Jautājums Gatim Pastaram –  jūs nākat no uzņēmējdarbības vides, bet kas, jūsuprāt, ir tās atšķirības, kāpēc skolu nevar vadīt tikai pēc uzņēmējdarbības principiem?

Gatis: Ja jūs kaut ko ražojat, tad gribat visu patērēt, izlietot saskaņā ar maksimālo derīgumu. Tas nozīmē to, ka jūs gribat, lai katrs cents, ko jūs tērējat, tiktu iztērēts prātīgi, pārdomāti un ar atdevi. Varam mērīt piegādes un ražošanas procesus, efektivizēt un automatizēt līdz sīkumam. Uz dzīviem cilvēkiem tas nav attiecināms. Varam jau saukt skolēnus un vecākus par mūsu klientiem, bet vai mēs spējam efektivizēt mācību procesu līdz tādam līmenim, lai varētu teikt: tu esi efektīvi pabeidzis skolu vai tu esi efektīvi nodzīvojis savu dzīvi, efektīvi apprecējies, efektīvi laidis pasaulē bērnus un efektīvi izaudzinājis, efektīvi nomiris!? Efektivitāte, ekonomikas terminos runājot, ir sasodīti svarīga lieta, bet nevar izslēgt cilvēka un dzīves kvalitātes pusi. Mēs paši no savas prakses zinām piemērus, kad pēdējais skolēns klasē kļūst par ļoti labu uzņēmēju vai slavenu mākslinieku Spānijā. Tāds gadījums mums bija. Jūs nekad nezināt. Man joprojām nav skaidrs, kur ir tā korelācija vai palaišanas mehānisms, kad ieslēdzas  “es iemīlu to, ko es daru”. Uzņēmējdarbībā mēs gribam: saražots, piegādāts, process beidzās, varbūt ir  vēl arī pēcpārdošanas apkalpošana. Bet skolā mēs uz to tā neskatāmies. Skolā nekādas pēcpārdošanas apkalpošanas nav. Bet tajā pašā laikā, raugoties uz skolu, ja kādreizējo skolēnu bērni nāk uz šo skolu, tā tomēr ir uzticēšanās skolas “apkalpošanai”, vecāki mūs ir izraudzījušies kā efektīvus.

Cilvēku vadības ziņā – vai tas būtu liels uzņēmums, korporācija vai skola – principi saglabājas tieši tie paši. Svarīgi tikai, lai cik cilvēki izprastu, kas ar viņiem notiek un kā viņi tiek vadīti. Vislabākais vadības veids ir tas, ka cilvēks nemaz neapzinās, ka viņš tiek vadīts, tas notiek kā ar neredzamu roku, bet “vadītais” piepeši atskārst: o, jā, man izdevās!

Ja es sevī investēju laiku, pūles, tad cilvēkiem tas pielīp un daudzus motivē. Darba alga nav svarīgākais motivators, it īpaši tiem cilvēkiem, kas atnāk strādāt uz skolu. Kad jautāju, kāpēc esi atnācis strādāt uz skolu, neviens nesaka – tāpēc, ka man vajag algu. Motivāciju rada kaut kas cits. Es to redzu  kā sevis realizēšanu, sevis atrašanu tajā, kas man izdodas, un aiz tā visa – par to man maksā algu.

Efektivitāte skolā attiecas uz finanšu izlietojumu, cilvēkresursu vadīšanu, savukārt saistībā ar skolēnu – efektīvs mācību process ir iespējams tikai tad, ja skolēns līdzdarbojas. Mēs varam sagatavot lielisku stundu, sagādāt aprīkojumu, bet, ja otrā pusē nav, kas to paņem, tad efektivitāte ir nulles vērtībā. Tad atliek izvērtēt, kur ir robeža starp to, ko var ietekmēt skola, un kur sākas skolēna paša un vecāku atbildība.

UZZIŅAI

Anita Locāne, Tukuma 2. vidusskolas direktore

Augusi skolotāju ģimenē – mamma un tantes ir skolotājas –, un sapnis par skolu ir no bērnības izlolots. 21 gadu bijusi ķīmijas skolotāja, darbojusies projektā “Dabaszinības un matemātika” un Akadēmiskās informācijas centrā par diplomatzīšanas eksperti. Par skolas direktori kļuvusi pēc iepriekšējās direktores aicinājuma: “Tu esi bijusi ārā no skolas, skolai ir vajadzīgas pārmaiņas, un tu varēsi dot ko jaunu!”

Par skolu: 760 skolēnu, 70 skolotāju, 23 tehnskie darbinieki; līdz šim skola darbojusies 7 atsevišķās ēkās, bet šoruden plāno pācelties “zem viena jumta” uz jauno ēku;  https://t2v.lv/ 

Anda Priedīte, Mežciema pamatskolas direktore

Jau skolas laikā bija doma, ka varētu būt skolotāja, tomēr studēt izvēlējās optometriju un datorzinības. Ar “Iespējamo misiju” tomēr nonāca skolā kā fizikas un bioloģijas skolotāja, kur ļoti iepatikās un ar ko vēlējās saistīt turpmākās profesionālās gaitas. “Man bija vēlme kāpt pa vertikālām karjeras kāpnēm, ne tikai skolotāju profesionālā pilnveide, tad nekādas citas alternatīvas, kā kļūt par direktoru, nav.  Līdz ar to kļūt par direktoru bija loģisks solis,” saka Anda.

Par skolu: ap 800 skolēnu; https://mcps.lv/   

Gatis Pastars, Līvānu 1. vidusskolas direktors

Ar pedagoģiju sācis iepazīties, jau mazs puika būdams, sēžot mammas – skolotājas – stundās. Strādājis par apmācību treneri finanšu sektorā. Vienmēr paticis darbs ar cilvēkiem. Bijis Līvānu novada domes deputāts. Neapmierināts ar skolas vadības iepriekšējās vadības aspektiem un vadoties pēc pārliecības “vai nu sēdi malā un čīksti, vai ej un izdari pats”, pieteicies konkursā uz direktora amatu. Pēc 9 gadiem uzņēmējdarbībā, lielā ražošanas uzņēmumā, ienākot skolā, ienesis tajā savu pieredzi par korporatīvajām vērtībām, kas maina gan attieksmi pret darbu, gan pret dzīvi kopumā. “Lietas, kas atstrādātas biznesa vidē, noteikti noder arī skolas vadības ziņā,” viņš atzīst.  

Par skolu: 540 skolēnu;  http://www.livanu1vsk.lv