Satikāmies sarunās

Es kā prasti sāku ar jautājumu: “Par ko šodien runāsim? Un tad bikli kāds teica: “Mums sacīja, ka jūs palīdzēsiet tikt galā ar stresu par eksāmeniem.” Atbildēju, ka nezinu, vai to varu solīt, bet parunājām gan! Kāpēc ir stress un bailes no eksāmeniem? Un tieši no kā ir bailes – vai no procesa, ka jāiet skolas zālē, jāsēž pa vienam, klāt nav savu skolotāju? Nu nē taču! Bailes ir no tā, ka varētu izkrist, nenokārtot sekmīgi! Skaidrs. Tad mēs runājam, ka bailes ir no eksāmenu rezultāta. Nu ja! Man, saprotams, uzreiz bija jautājums jauniešiem: “Kas liek domāt, ka tu/jūs izkritīsiet? Kuri no jums domā, ka izkritīs?” Neviens neatsaucās. Jautāju tālāk: “Vai ir kādi pierādījumi, ka var nenokārtot, vai jums visu gadu ir nesekmīgas atzīmes?” Nu nē! Tad jaunieši sāka man skaidrot, kā ir īstenībā – pārsvarā ir labas atzīmes, nekad tās nav bijušas nesekmīgas. Labi, bet tad jau bailes – es izkritīšu – nav pamatotas? “Te nu bija,” es nodomāju, bet jaunieši turpināja: “Ja nu es nolikšu slikti, dabūšu nevis 8 balles, bet 6 vai 5?” Es atkal jautāju to pašu pretī: “Kādi tam pierādījumi? Kā tev veicas pārbaudes darbos? Kas liek tā domāt?” Atbildēs kā no pārpilnības raga skanēja: “Visu jau nevar zināt, man nav pārliecības, ka es zinu, un nevar zināt, kas tai eksāmenā īsti būs, var jau nepaveikties.” Utt.

Turpinājām spriest. Mēģināju sarunu pagriezt no “viss slikti” uz “domājam, ko darīt”. Un jaunieši sāka štukot, ka varētu palūgt skolotājai kādus uzdevumus tieši tajās tēmas, kur trūkst pārliecības, varbūt izpildīt kādu iepriekšējā gada eksāmenu vai stundās kopā pastrādāt ar to, kur visiem ir bažas, ka neprot. Varbūt ir pieejami kādi pašpārbaudes darbi? Tad kāds ierunājās, ka varētu kopā pamācīties, cits citam izskaidrot, paskaidrot. Parādījās idejas, ko varētu darīt, lai ievāktu datus, kas atspoguļotu, kādas īstenībā ir zināšanas un prasmes. Un tālāk, ja tiešām “viss būs slikti”, tad domāsim, ko varam darīt tagad, lai būtu labāk eksāmenā. Vai arī pārliecināsimies, ka es taču protu un zinu. Un par ko tad stresot?

Īsi sakot, vajag pierādījumus, lai stiprinātu savu pārliecību par zināšanām un prasmēm, un arī realitātes izjūtu. Proti, ja mācību gada laikā mans vērtējums ir stabili sešas balles, tad nevajadzētu sevi mānīt, ka eksāmenā būs deviņas. Un to būtu labi paskaidrot vecākiem jau tagad! Nav vairs vecie laiki, kad divus mēnešus pirms eksāmena no rūpīgi veidotas eksāmenu klades visu var samācīties.

Labu gribot…

Iespējams, ka vecāki un skolotāji, labu gribot, t. i., gribot, lai jaunieši nopietnāk uztver mācīšanos, nopietnāk pievērš uzmanību darbam stundās un mājas darbu izpildei, lai būtu sekmīgāki un, iespējams, gluži automātiski arī veiksmīgāki, kādā brīdī sāk biedēt ar eksāmeniem. Labu gribot. Sak, izkritīsi, nenoliksi, netiksi augstskolā, netiksi budžetā, pazaudēsi gadu, iesi strādāt. Tam visam klāt vēl emocionālais spiediens – ko tad teiksi vecmāmiņai, citiem radiniekiem, mūsu skolai būs vāji eksāmenu rādītāji, jūsu skolotāja, kas ieguldījusi tik daudz darba, piedzīvos vilšanos. Un tad ir rezultāts – jaunieši baidās no eksāmeniem, viņiem bail neattaisnot daudzās cerības un gaidas, bail domāt vai runāt par to, ko viņi tiešām grib, kas viņiem ir svarīgs. Vienkārši bail no eksāmeniem.

Vai tiešām tiem skolēniem, kas vairāk uztraucas un ir nobijušies mācību procesā, ir labāki rezultāti pārbaudes darbos un eksāmenos? Vai mums ir tādi pierādījumi?

Tā, labu gribot, eksāmeni ir pārvērtušies no kāda dzīves, darba, mācību posma noslēguma rādītājiem par dzīves vai “ne-dzīves” uzstādījumu. Un no tā gan ir jābaidās, jo – traki dzīvot ar apziņu, ka pēc eksāmeniem varbūt dzīves vairs nebūs! Jā, iespējams, ka tiešām nebūs vairs tās dzīves, ko vecāki, skolotāji un arī es pats, skolēns, esmu iedomājies. Bet dzīve būs gan – tikai cita, iespējams, interesantāka vai sarežģītāka, varbūt arī patiesāka, bet noteikti – katram sava!