Kā skolotājam būt tehnoloģiju bagātā pasaulē?

Ko mēs saprotam ar “izglītības tehnoloģijām”? Kā būtu pareizāk – izglītības tehnoloģijas vai tehnoloģijas izglītībā?

Tehnoloģijas izglītībā – tie ir rīki, uz kuriem strādā, piemēram, datori, un kurus izmanto skolā. Kādreiz rakstījām tikai uz papīra, [uzskates materiālus] veidojām paši, tad, ja atceraties, bija projektori un plēvītes, tagad gatavojam PowerPoint prezentācijas. Taču tā ir tikai formas maiņa. Izglītības tehnoloģijas ir tās, ar kurām mēs varam mācīties, un ko man gribētos skolā vairāk – lai tehnoloģijas ir kā mācību līdzeklis un bērni mācās tās izmantot daudzveidīgāk.

Viens no virzieniem, kurā izmanto izglītības tehnoloģijas un kurā arī es darbojos, ir izglītojošā robotika. Izglītojošās robotikas idejas aizsācējs– Semūrs Paperts (Seymour Papert) – jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad datori pasaulē tā īsti tikko bija parādījušies, teica, ka datorus nevajag izmantot tikai kā rīkus, kas palīdz kaut ko uzrakstīt vai tamlīdzīgi, bet vajag iet no otras puses – tā, ka bērns, mācoties, piemēram, saliekot kopā detaļas vai kaut ko programmējot, apgūst jaunās lietas un saprot, kā tās darbojas. Tādā gadījumā viņš nav tikai šo inovāciju patērētājs. S. Paperts bija arī tas, kurš izgudroja pirmo bērniem paredzēto programmēšanas valodu – tā saucās Logo valoda, un viņš ar šo domu – par to, kā datorus izmantot mācībās – dzīvoja ilgāku laiku, līdz izglītojošā robotika uzplauka. Parādījās pirmais programmējamais robots Turtle, bet vēlāk Lego sadarbībā ar S. Papertu tapa Mindstorm, un tad parādījās vēl citi roboti, ko izmantot mācību procesā. Tiem klāt nāk ieprogrammējams bloks, bērnam ir jāizveido konstrukcija un jāsastāda programma, ko tad var saslēgt. Bērns ar to mācās programmēt. Šī bērnu programmēšanas valoda nav sarežgīta, jebkurš no mums to var izdarīt, bet ir jāsaprot fizikas pamatelementi, matemātika, lai aprēķinātu pagriezienus utt. Līdz ar to bērns mācās arī to. Vai arī – robotam var pievienot sensorus, kas reaģē uz dažādām krāsām – zilu, sarkanu, zaļu –, un varam spēlēties ar tā reakcijām, kaut vai uz nagu laku. Šī programmēšanas valoda ir tik vienkārša, ka to var lietot jau pirmsskolas vecuma bērni. Daudzi skolotāji baidās – kas tas ir un ko tas darīs? Taču bērni to iemācās un spēj saprast, kā lietas darbojas. Nekā sarežģīta tur nav.

Starp citu, Latvija ir priekšgalā Eiropā ar to, ka programmēšana un robotika ir iekļauta vispārējās izglītības mācību saturā un bērni to mācās skolā. Pasaules mērogā Dienvidkoreja ir labs piemērs, kur jau pagājušā gadsimta beigās Izglītības ministrijas paspārnē sāka darboties organizācija KERIS, kas lemj par IKT prasmju attīstīšanu skolā, un tika pieņemta dokumentu kopa, kas paredz, ka visiem ir jāmācās par tehnoloģijām, robotiku un programmēšanu. Pēc tā bija vērojams milzīgs uzrāviens tehnoloģiju attīstībā, un joprojām daudz tehnoloģiju jaunumu nāk no Dienvidkorejas.

Samērā daudzās valstīs Eiropā robotika nav obligātajā mācību saturā. Ir valstis, kuras arī aktīvi darbojas šajā virzienā, bet tās pārsvarā tomēr ir ārpusskolas aktivitātes, un ļoti retos gadījumos robotika ir iekļauta skolu programmā. Programmēšana un robotika pamazām mācību saturā ienāk, un tas noteikti ir labi, lai gan sākums ir grūts.

Vēl kāds piemērs izglītības tehnoloģijām. Ir lietotnes jeb aplikācijas, kurās var paskatīties, teiksim, kā izskatās cilvēka orgāns no iekšpuses, un var mācīties vairs ne tikai no plakāta pie sienas. Šādu mācībās izmantojamu lietotņu nu jau ir daudz. Esam apkopojuši un izanalizējuši, piemēram, lietotnes, ko var izmantot anatomijas apguvē. [1] Vēl var virtuāli apmeklēt muzejus un citas vietas. [2] Tehnoloģijas var būt kā labs atbalsta rīks cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Iespēju ir ļoti daudz. Taču ir jāpārvar varbūt tīri objektīvas bailes sākt tās izmantot, kā visu jauno. Nav daudz tādu cilvēku, kuri uzreiz ir gatavi izmēģināt jauno, riskēt, lai saprastu, ko var izdarīt. Vairums apzinīgo cilvēku nemetas jaunajā iekšā, pirms nav pārbaudījuši. Var saprast, kāpēc skolotāji īsti negrib jaunās tehnoloģijas, – jo viņi paši nejūtas droši tās izmantot. [Teksasas Tehniskās universitātes] pētnieks Deiviss (Davis D. F.), izstrādājot disertāciju, izveidoja tā dēvēto “tehnoloģiju pieņemšanas” modeli (Technology Acceptance model), kas ietekmē tehnoloģiju izmantošanu. Viņš savā koncepcijā ir definējis šī modeļa sastāvdaļas, kur pirmais ir attieksme – vai man kopumā ir pozitīva attieksme pret tehnoloģijām un to izmantošanu; otrais – uztvertais vērtīgums – man varbūt nepatīk, bet es saprotu, ka tam ir vērtība un es to darīšu, līdzīgi kā cilvēks iet pie zobārsta – nepatīk, ka urbj, jo sāp, bet saprot, ka tas ir vērtīgi; un, visbeidzot – vai man ir vajadzīgās prasmes. Šie faktori kombinējas, un tad ir daudz citu pētījumu, kuros priekšplānā izvirzās kāds no tiem – vai nu attieksme, vai varbūt prasmes, kuras, ja man ir, sāku domāt, ka viss ir labi un kārtībā.

Ir skaidrs, ka skolotājiem ir jāiet nezināmajā, un tagad, attālināto mācību laikā, ir jāsāk izstrādāt gan materiāli, gan paņēmieni, jāmācās, ko darīt, un jāskatās, ko nedarīt. Ir jāattīsta pedagoģiski digitālā kompetence. Līdzīgi kā ceļu satiksmes noteikumi ļauj uzmanīties no briesmām, arī tehnoloģiju lietošanā ir jāzina šādi noteikumi, lai pēc iespējas labāk tās izmantotu. Mēdzu teikt, ka bērns jau var savainot otru pat ar riču-raču kauliņu, ja viņš nezina, ko ar to darīt.

[1] S.Dreimane, L.Daniela. Educational Potential of Augmented Reality Mobile Applications for Learning the Anatomy of the Human Body. Journal: Technology, Knowledge and Learning, 2020. (ENG) https://www.springerprofessional.de/en/educational-potential-of-augmented-reality-mobile-applications-f/18214208

[2] Vairāk par to šajā rakstā, EN: L.Daniela. Virtual Museums as Learning Agents, 2020. https://www.mdpi.com/2071-1050/12/7/2698

Ņemot vērā, ka tehnoloģijas ātri mainās, attīstās, vai ir iespējams tās vispār apgūt, iemācīties, piemēram, augstskolā? Vai ir iespējama kāda tehnoloģiju zināšanu un prasmju “pamatpakete”, ko var apgūt arī šajā mainībā?

Es teiktu, ka ir. Ir pamatlietas – un tā ir analītiski algoritmiskā domāšana, kas ir latviskojums angļu jēdzienam computational thinking. To ieviesa [Kolumbijas Universitātes datrorzinātniece] Dženeta Vinga (Jeannette Wing). Kas tas ir? Tā nenozīmē uzreiz tikai programmēšanu. Līdzīgi kā mēs iemācāmies lasīt – sākumā apgūstam burtus, tad zilbes, vārdus, teikumus, un tad ar laiku saprotam, ka šie burti var veidot arī citu valodu, arī tehnoloģiju jomā ir lietas, kuras mēs varam apgūt. Var apgūt, piemēram, domāšanu, izpratni par to, kā kaut kas darbojas.

Nav visiem jākļūst par programmētājiem tāpēc vien, ka viņi ir vajadzīgi un daudz pelna. Ir vajadzīgi arī mākslinieki, putnu pētītāji, mežsargi utt. Domāju, ka daudzi skolotāji attālinātās mācīšanās apstākļos jūtas slikti, tādēļ ka ir jāizmanto visādi rīki. Var būt fantastiski skolotāji, un viņi iemācīs vislabāk ar savām pārbaudītām metodēm, un iespējams, ka pat labāk, nekā tad, ja sāks izmantot tehnoloģijas, kuras īsti nepārzina, tomēr kaut kādu pamatus, lai saprastu, kas un kā notiek, arī viņiem derētu apgūt.

Tātad skolā ar tehnoloģijām saprot digitālos rīkus, ko izmantot mācību procesā vai kā mācību līdzekli, ir programmēšana, robotikas pamati (kas var būt gan tehnoloģiju mācību jomā, gan arī tikt izmantoti citos mācību priekšmetos), taču arī saturs var būt digitāls.

Tehnoloģiju bagātināta mācīšanās ir koncepts, ko vajadzētu ieviest jau skolu līmenī, lai skolēni pamazām apgūtu prasmi darboties ar tehnoloģijām, un to var darīt, gan mācoties programmēt, izmantojot robotiku, 3D printerus, gan izmantojot dažādus citus digitālos risinājumus, kas vienlaikus palīdz apgūt dažādas zināšanas. Piemēram, nodarbojoties ar robotiku, apgūst gan programmēšanu, gan matemātiku, gan fiziku, gan prasmi plānot un analizēt savas darbības. Jau tagad ir pirmsskolu bērni, kuri iet uz robotikas nodarbībām un spēj uzprogrammēt kaut ko nelielu, teiksim, vaboli.

Vai būtu jādomā par kādu vecuma ierobežojumu, līdz kuram bērnus nesākt iepazīstināt ar tehnoloģijām?

Neteiktu, ka ir kādi vispārināmi ierobežojumi, taču uzskatu, ka ir svarīgs laiks, ko bērns pie tām pavada, un kas ir tās aktivitātes, ko viņš dara. Mēdz veidot iedalījumus digitālajām tehnoloģijām, un viena no klasificēšanas iespējām ir dalīt tās ekrāna ierīcēs un bezekrāna digitālajās tehnoloģijās. Mums jāapzinās, ka ekrānā skatīšanās ir pilnīgi cita aktivitāte, nekā aktīva darbošanās ar digitālajiem līdzekļiem, kur bērns apgūst analītiski algoritmisko domāšanu (piemēram, ar digitālajām rotaļlietām), vai iemācās lasīt, jo digitālā pildspalva ar viņu sarunājas (piemēram, var minēt, digitālo grāmatiņu par Lupatiņiem). Līdz ar to arī ierobežojumi, ko bērns pavada ar dažādām tehnoloģijām, būtu skatāmi no vairākiem aspektiem: 1) vai tā ir ekrānierīce, kur bērns ir pasīvs skatītājs? 2) vai, skatoties ekrānā, viņš mācās (piemēram, apgūst burtus)? 3) vai tā ir digitālā tehnoloģija, kur bērns aktīvi darbojas? 4) vai bērnam ir vecumam atbilstoši uzdevumi, darbojoties ar tehnoloģijām? Domājot par ierobežojumiem, ir jādomā, par kādu ierīci ir runa un ko bērns ar to dara.

Runājot par maziem bērniem pirmsskolas vecumā, noteikti esmu pret ekrāna ierīcēm maziem bērniem lielos daudzumos, neesmu to mammu pusē, kuras iedod bērniem telefonu un planšeti, lai viņš mierīgi sēž, un tā izveidojas kā sistēma. Tad bērns ilgu laiku pavada pie ekrāna kā pasīvs vērotājs. Bet ir iespējams tā izmantot digitālos mācību līdzekļus, lai bērns aktīvi darbotos, tādējādi izvairoties no pasīvas skatīšanās ekrānā, un tad šis laiks var būt arī daudz lielāks.

Ja bērns ekrānierīcē pavada stundām, tas noteikti nebūtu atbalstāms. Šajā vecumā formējas uzmanības noturība, un digitālais rīks šo uzmanības noturību var ietekmēt sliktā veidā – tā kļūst fragmentāra. Tad, kad bērns jau ir lielāks un viņam jāatceras informācija, ko vajag arī saprast, analizēt, izmantot, viņam var rasties grūtības mācībās, jo uzmanība ir nenoturīga.

Bet noteikti var dot jau divgadīgam, trīsgadīgam bērnam cita veida tehnoloģijas – teiksim, ir maziem bērniem paredzēti robotiņi. Ir tādi Beebotiņi jeb maziem bērniem paredzētas bitītes, kuras var programmēt (bērns apgūst elementārus secīgas darbības soļus), var dot lego, kuriem var pielikt sensorus. Ir digitālās grāmatiņas. Tas viss bērnam veido izpratni par digitālo pasauli – ka tā nav maģija. Tomēr man būtu vēlme, ka pie ekrāna bērni nonāktu vēlāk.

Kā īsti saprast par uzmanības noturību – ekrāns taču ļoti notur bērna uzmanību?

Bērna uzmanību notur kaut ka saistošs, un ekrāns šo interesantumu var nodrošināt. Bet līdztekus uzmanības pievēršanai kaut kam saistošam bērnam ir jāiemācās arī fokusēt uzmanību, kaut ko iegaumēt, tātad saglabāt savā atmiņā.

Kad bērni kļūst lielāki, tad mēs sagaidām, ka attīstās domāšanas procesi, ka bērns analizē informāciju un spēj veidot sarežģītākas domāšanas shēmas, bet to veidošanai viņam ir jāizmanto atmiņā esošā informācija. Piemēram, viņam jāizrēķina kāds matemātisks vienādojums. Ir informācija, ko viņš var paskatīties kaut kur citur, un, iespējams, ka gluži visu nevajag paturēt prātā, bet kā matemātiskas darbības loģiku maina iekavu izmantošana, tas būtu tas, ko tad viņš izgūtu no savas atmiņas. Turpretī, ja bērnam nepārtraukti tiek piedāvāti arvien jauni interesanti stimuli, kam pievērst uzmanību, tad spēja pievērsties kaut kam vienam var tikt ietekmēta. Ekrānā notiekošās darbības var būt tādas, kas pieprasa nepārtrauktu uzmanības pārslēgšanu. Tāpēc interesantums noteikti ir izmantojams kā koncepts, kā piesaistīt bērna uzmanību, bet tālāk jau ir jādomā arī par to, lai attīstītu bērna spēju fokusēties, domāt un analizēt informāciju.

Bieži vien daudz dažādu interesantu stimulu piedāvājumā vaino tehnoloģijas, bet tā gluži nav. Arī ekrānā veicami uzdevumi var būt pārdomāti, lai sekmētu domāšanas procesu attīstību, un mums tikai ir jāsaprot, kā to novērtēt un kuras aktivitātes bērniem noteiktā apjomā nodrošināt ar ekrāna starpniecību. Piedāvāt nepārtrauktus interesantus un uzmanību piesaistošus impulsus mēs varam arī vidē, kur tehnoloģiju nav nemaz. Mazam bērnam, kurš kādu brīdi intensīvi nerotaļājas, varam piedāvāt arvien jaunas rotaļlietas, domājot, ka ir nepieciešams nepārtraukts darbošanās process, bet tajā brīdī varbūt bērns kaut ko pārdomā, taču mēs pieņemam, ka viņš garlaikojas un esam atkal gatavi bērnam piedāvāt kaut ko jaunu un interesantu. Tāpēc nav tādu striktu robežu, kad mēs pasakām, ka pie ekrāna drīkst pavadīt tikai noteiktu laika apjomu, bet ir ieteicamais laiks.

Kā to līdzsvaru noturēt – cik ilgi dot šīs ierīces? Tas būtu svarīgākais jautājums. Tiek uzskatīts, ka vidēji 10 minūtes maziem bērniem ir pietiekami, un tad vajadzētu pārslēgties uz citām aktivitātēm. Pēc nesenajiem pētījumiem [3] – bērniem līdz 7. klasei ieteicams pie ekrāna pavadīt augstākais 2 stundas dienā. Tas ir laiks, kad viņš spēj fokusēt uzmanību un ekrānā notiekošais viņam var palīdzēt apzināti saprast, kas tur notiek. Jo mazāks bērns – jo mazāk viņam vajadzētu būt ekrānā.

Pētījumi turpinās, un noteikti būs arī atziņas pēc attālinātā mācību procesa. Skaidrs arī, ka tehniskie risinājumi un mācību līdzekļi mainās. Līdz ar to mums jāapzinās, ka tas, kas pašlaik ir izteikts kā ieteikums, nākotnē var mainīties, jo tiks izstrādāti mācību līdzekļi, kur bērnu uzmanība tiek pārdomāti virzīta, un tad jau šis laika sadalījums var būt pilnīgi cits.

Arī spēles var būt dažādas – ir tādas, kuras tieši vajadzētu spēlēt, p iemēram, ir spēles, lai apgūtu matemātiskos konceptus (piemēram, Paths to Math, Skill Pixels, 10 Monkeys Math World, Kee Duu, Seppo, Claned®, Ozobot). Dažreiz mēs arī pārspīlējam tajā ziņā, ka nepārtraukti ir smagi jāmācās. Patlaban strauji attīstās spēliskošanas (gamification) jēdziens, kas paredz, ka mācību procesā tiek ieviesti spēles elementi, lai sekmētu mācīšanos.

Vai jums ir idejas, kā atbalstīt skolotājus tehnoloģiju lietošanā skolā?

Dažas idejas ir. Viena – sākumposmā, kamēr mēs gribam pāriet uz tehnoloģiju mācīšanos, ir svarīgi, lai skolā būtu cilvēks, kurš tīri tehniski un arī metodiski palīdz saprast un orientēties daudzajos digitālajos materiālos. Tie ir maksas, bezmaksas, labi, ne tik labi, ir daudz mājaslapu, kurās dalās ar materiāliem. Skolotājs, vismaz sākumā, nespēj visam izsekot līdzi. Es saprotu skolotājus – ir grūti mainīt to, kā visu dzīvi esi darījis, un darīt citādi, turklāt daudz kas strauji noveco un ir jāiet uz priekšu, nezinot īsti, uz kurieni.

Arī mēs Latvijas Universitātē domājam par to, kā topošos skolotājus sagatavot, lai viņi prastu izmantot gan tehnoloģijas, gan digitālos mācību līdzekļus. Dažādi šo kompetenču apguves elementi ir iekļauti visās programmās, bet uz tehnoloģiju bagātināta mācīšanās procesa organizēšanu ir orientēta maģistru studiju programma “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībā”.

[3] Gottschalk, F.; OECD. Impacts of technology use on children. Exploring literature on the brain, cognition and well-being. Available online: https://doi.org/10.1787/8296464e-en.

Kas nosaka mācību līdzekļu vai tehnoloģiju kvalitāti? Kā zināt, kas ir kvalitatīvs materiāls? Pieredze?

Pieredzē var arī aizmaldīties. Materiālu ir daudz. Zinātniskajā literatūrā pat tiek izmantots termins fascination effect jeb fascinēšanas efekts. Sākotnēji viss liekas aizraujoši, bet, kad paskatās dziļāk, kas konkrētajā materiālā ir, tad var atklāties daudz trūkumu. Valsts pētījuma programmā [4] mēs vērtējām digitālos mācību līdzekļus, izstrādājām oriģinālu vērtēšanas rīku un ar tā palīdzību vērtējām, vai digitālie mācību līdzekļi atbilst mācību saturam, bērna interesēm, vai ir paredzēts sniegt atgriezenisko saiti. Skatījāmies, kā ir izkārtota informācija, kā šie mācību materiāli kombinējās ar citiem materiāliem vai citām vietnēm. Latvijā ir pieejami dažādi materiāli, bet pēc definīcijas nemaz tik daudz nav tādu, kas ir uzskatāmi par digitāliem mācību līdzekļiem. Tādiem būtu jāietver gan teorija, gan iespēja sniegt atgriezenisko saiti, gan metodiskais materiāls skolotājiem. Kad aplūkojam visus šos kritērijus, tad palika 11 šādi līdzekļi, kurus vērtējām padziļināti. Visvairāk punktu dabūja divi – uzdevumi.lv un soma.lv . Ir labi, ka Latvijā ir pieejami tādi materiāli, jo visur tādu nav. Ir arī daudz labu materiālu, kas ir tapuši dažādos projektos, bet tajos nav, piemēram, atgriezeniskās saites sniegšanas vai vērtēšanas iespējas. Līdz ar to, ja es kā skolotājs redzu – lūk, materiāls vai rīks ar fascinēšanas efektu, ko es bērniem varētu dot, tad jāpadomā – vai viņi kaut ko iemācījās, saprata? Kamēr skolotājs pats nesaprot, kā tur trūkst, vai ka citādā veidā jāuzdod uzdevumi, var palaist kaut ko svarīgu garām. Nav tā, ka visi bērni paši visu iemācās, reizēm ir uzvedinoši jāpajautā: ko esi iemācījies? Dažreiz jāuzdod tests. Digitālajā mācību līdzeklī skolotājam ir jābūt iespējai pārbaudīt, vai bērns kaut ko ir iemācījies vai nav.

[4] Pētījums Dzīve ar COVID-19: Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē“ https://www.rsu.lv/projekts/dzive-ar-covid-19

Kā zināms, skolotāji saziņā ar skolēniem mēdz izmantot dažādas lietotnes un platformas, tostarp e-pastus, WhatsApp un citas, un ir aktualizējies jautājums par datu aizsardzību. Kā domāt par to? Kurš par to lemj, ko var un ko nevar izmantot, un kādiem nolūkiem?

Šis ir karsts jautājums ne tikai Latvijā, bet vispār pasaulē, jo ir daudz brīvpieejas resursu, bet nemitīgi jāseko līdzi, ko un kādos nolūkos drīkst izmantot Jo ne visu, kas nav noslēpts un ir brīvi pieejams, var izmantot. Piemēram, Google meklētājā ir iespēja norādīt, kāda veida materiālus meklēju vai kā drīkst izmantot tur atrastos materiālus.[5] Taču ir daudzi jautājumi, kuri vēl ir jāturpina risināt gan no autortiesību, gan no drošības perspektīvas.

Atgriežoties pie robotikas, 2016. gadā Eiropas Savienība pieņēma deklarāciju “Eiropas Civillikuma noteikumi robotikā”[6]), kurā aicināja valstis steidzami domāt, kas notiek ar digitālajā vidē nonākošajiem datiem. Par autortiesībām it kā būtu skaidrs – ka nevari izmantot cita materiālu vai cita kodu bez atļaujas vai, ja materiāls nav izstrādāts pēc atvērtā koda principa. Bet tas, par ko nav skaidrs, ir atbildības robežas, kur iesaistīta datu izmantošana. Caur dažādiem sensoriem, kamerām utt. nepārtraukti tiek kolekcionēts milzīgs daudzums datu. Ir personiskie finansiālie dati, kuri mums pašiem ir jāsargā, bet par citiem datiem mēdzam uzskatīt, ka mēs personiski neesam interesanti un neviens negribēs nozagt mūsu personiskos datus. Īstenībā dati jau ir “pasaules zelts” – ne gluži ar pašiem datiem notiek tirdzniecība, bet, piemēram, tos izmanto, lai mērķtiecīgi veidotu mūsu vēlmes un mūsu uzskatus. Mēs jau paši vairs neesam brīvi izvēlēties informāciju – pietiek mums par kaut ko ieminēties, un mūsu e-logos jau tas parādās. Kā to regulēt? Šajā deklarācijā par robotiku bija runāts par to, kā definēt atbildības robežas. Piemēram, pasaulē jau ir pašbraucošās mašīnas – kurš ir atbildīgais, ja notiek avārija? Ja esmu pasažieris, vai vainīgs ir mašīnas ražotājs vai datu pārvaldītājs? Iespējams, kontroli pār mašīnu var pārņemt attālināti? Pašlaik šīs robežas nekur nav definētas. Roboti kļūst arvien cilvēciskāki, un tiem ir mākslīgais intelekts. Kas ar to notiek? Mums par šiem jautājumiem ir jāsāk domāt un meklēt risinājumus, kā tos sakārtot.

Jaunajā studiju programmā skolotājiem par tehnoloģijām ir paredzēts arī juridiskais kurss, kur tiks runāts par šiem jautājumiem un kas par to būtu jāzina, ar skolēniem strādājot.

Būtu labi, ja būtu pieejama īsa apkopota informācija par to, kas mums tagad jāņem vērā, galvenās atziņas, kas jau ir definētas, piemēram, ka jebkurus materiālus nevar tā vienkārši izmantot. Vai, ja bērns ir atsūtījis savu darbu skolotājam – kur tas paliek un kur tas tiek uzglabāts? Vai skolotājs ar šo darbu var kaut ko darīt? Pēc autortiesību likuma šis jautājums zināmā mērā jau ir sakārtots – ir skaidrs, ka skolotājs bez skolēna atļaujas nedrīkst viņa darbu publiskot, tas ir jāsaskaņo, ir jāpajautā atļauja. Skolēni bieži arī piekrīt, ja skolotāji grib ar skolēnu darbiem palepoties.

Par mācību materiāliem runājot, no programmētāju vides nāk ideja par atvērto kodu – lai katram nebūtu no jauna viss jāizdomā un lai varētu paņemt kaut ko jau izveidotu un to veidot tālāk, – šo principu varētu izmantot arī darbā ar mācību materiāliem. Tas patiešām būtu vieglāk, ja visi varētu likt kopā informāciju.

[5] Nevenjans, N. (2017) ‘European Civil Law Rules in Robotics’, European Commission. Available at: http://www.europarl.europa.eu/committees/fr/supporting-analyses-search.html (accessed 25th January 2019).

[6] European Civil Law Rules in Robotic https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2016/571379/IPOL_STU(2016)571379_EN.pdf

Tehnoloģijās skolēni mēdz būt gudrāki par skolotājiem. Kā skolotājam ar to sadzīvot?

Ik pa laikam tā saka, ka skolēni mēdz būt gudrāki. Marks Prenskis [Marc Prensky], amerikāņu autors un izglītības entuziasts, ap 2000. gadu nāca klajā ar tādu jēdzienu kā digital natives jeb digitālie pilsoņi, digitālā laikmeta bērni. Vēlāk pētījumi pierādīja, ka šie digitālie pilsoņi nav prasmīgāki, atšķirība drīzāk ir tā, ka viņi nekrīt izmisumā, zina, kur meklēt, kad kaut kas pazūd vai izdziest ekrānā, un kā to dabūt atpakaļ. Skolotājs, kura digitālā kompetence nav ļoti attīstīta, visdrīzāk uzreiz ļoti uztrauksies. Bet kopumā, lai izmantotu digitālos mācīšanās līdzekļus mācīšanās nolūkiem, skolēniem vajag zinošu cilvēku, kas viņiem to var iemācīt. Skolēns varbūt zinošāks spiest īsto pogu vai izvēlēties labāko risinājumu, vai arī, kuri vadi jāsavieno, bet no pedagoģiskā viedokļa mums joprojām ir un būs ko viņiem varam palīdzēt mācībās un dažādās iespējas izmantot.

Datorzinātņu eksperts un skolotājs Endrjū Čērčs (Andrew Churches) izveidoja digitālo taksonomiju [7] uz Bendžamina Blūma taksonomijas (20. gs. 50. gadi) bāzes. Tas ir ļoti labs materiāls, kuru zinātnieki mēdz ignorēt, jo Čērčs nav zinātnieks. Bet viņš ir labi sadalījis, kas ir zemā līmeņa digitālā kompetence un kas ir augstākā, uz ko jātiecas. Ja tu zemajā līmenī proti pieslēgties Feisbukam, tas nenozīmē, ka esi ļoti digitāli kompetents. Un to var paskatīties un atsaukties, es to vērtēju kā labu materiālu. Skolotājiem šis sadalījums var palīdzēt saprast, kā virzīties no zemāka līmeņa digitālajām prasmēm uz augstāka līmeņa digitālajām kompetencēm, lai palīdzētu skolēniem šīs kompetences apgūt.

[7] Bloom’s digital taxonomy verbs” https://i.pinimg.com/originals/da/ad/23/daad23c649df8a68ecd9d4f5bad049bd.png

Un ko ar tehnoloģijām un attālināti nevar apgūt?

Bērniem ir vajadzīga cilvēciskā saskarsme, attiecību veidošanas prasme. Bērni iemācās, ko var un ko nevar darīt attiecībās ar citiem, iemācās rēķināties ar citiem, draudzēties, vēlāk – domāju, ka arī pirmās romantiskās jūtas un attiecības lielākajai daļai saistās ar skolas laiku, un tieši skolā mēs to visu piedzīvojam, mācāmies. Kā, neesot klātienē, to visu iemācīties? Ne jau ar savu mammu, tēti, māsu vai brāli.

Ir izpētīts, ka lasītprasme ir viena no svarīgākajām prasmēm arī tehnoloģiju vidē. Cilvēks ekrānā nevar nepārtraukti koncentrēties, ir jālasa, jāsaprot, lai smadzenēs, prātā veidotos koncepti. Caur datoru ir ļoti grūti mācīties lasīt, ja nav blakus cilvēka, kas palīdz. Var jau redzēt burtus un piespiest kādu pogu, bet ar to nepietiek. Ir jāveido saikne – kā burti veido vārdus. Ir jāiemācās koncentrēt uzmanība. Ja man ir jādara kaut kas sarežģīts, ir jāfokusējas – vai es to darīšu, un tas būs atkarīgs no manas motivācijas. Ja man tās nav, tad ekrāns man ļauj pārslēgties – uz feisbuku, spēlītēm, uz jebko citu. Savukārt klātienē skolotājs ar dažādiem rīkiem un paņēmieniem var šo uzmanības fokusa noturību panākt. Var jau nodomāt – kas tur ko nemācīt? Bet vienam bērnam varbūt ir jāpieiet klāt, otram – jāatgādina, un vēl ir dažādi paņēmieni, kurus aiz ekrāna nevaram izdarīt.

Tāpat klātienē ir vajadzīgas visas taktilās lietas, kā zīmēt, krāsot. Jā, var būt digitālā māksla, var darīt datorā, bet vienmēr būs kas tāds, kas jāapgūst klātienē. Arī pašlaik mācībās – gandrīz viss notiek attālināti, izņemot rezidentūru medicīnā, jo ir lietas, ko nekādi nevar apgūt attālināti. Taisnība, tehnoloģijas var palīdzēt, ja esam apguvuši prasmes. Ir zināmi gadījumi, kad attālināt var veikt pat operācijas! Ja ir labs interneta saslēgums, tad ārsts darbojas attālināti un otrā pusē ir robots, kas reaģē uz sensoriem un darbojas. Tas viss ir iespējams, bet ir daudz kas jāzina un jābūt attīstītām sensorajām prasmēm, kā ar to visu rīkoties.

Lai gan es esmu izveidojusi mācību programmu par tehnoloģijām un saku, ka tās vajag, es noteikti nebūšu tā, kas teiks, ka mēs tikai ar tehnoloģiju palīdzību tagad mācīsimies. Nepiekrītu, ka tagad, kad būsim izmēģinājuši, ka varam mācīties attālināti, skolas vairs nebūs vajadzīgas. Pilnīgi noteikti tā nedomāju! Kombinētā mācīšanās (blended learning) noteikti ir viena no mācīšanās pieejām, ko vajadzētu izmantot, lai palīdzētu skolēniem apgūt tehnoloģijas un iegūtu digitālo kompetenci, – kad ir iedoti digitālie mācību līdzekļi, mācību platformas, ko var izmantot attālinātā mācību procesā, un atbilstoši rīki, bet kaut ko dara klātienē. To es pat gribētu, lai turpmāk, kad kovida laiks būs beidzies, mēs tā darītu.

Es teiktu, ka arī ministrija iegulda daudz līdzekļu, lai gan vienmēr jau kādam var šķist – kāpēc vēl nav šis vai tas. Bet tā kā es daudz sadarbojos ar kolēģiem no citām valstīm, atļaušos teikt, ka mēs bieži vien nepamatoti idealizējam citās valstīs notiekošo. Piemēram, Vācijā bērniem skolas darbus sūta pa pastu. Mums mācīšanās lielākajā daļā skolu notiek tiešsaistē, izmantojot mūsdienīgas mācību platformas un rīkus – Moodle, MSTeams, GoogleClassroom, Zoom u. c., ir Tavaklase.lv, un mācīties var ar televīzijas starpniecību.

Kas no attālinātām mācībām, jūsuprāt, ir tāds, kas būtu uz palikšanu?

Pētījumi vēl jāveic, ar ko šī attālinātā mācīšanās beigsies, bet, no tehnoloģiju perspektīvas raugoties, es teiktu, ka attālinātais process mums būs daudz ko iemācījis. Noteikti varēsim paturēt to, ko digitālajā vidē varam labi darīt.

Attālinātais mācību process ir noderīgs, piemēram, tad, ja bērns ir slims un nevar iet uz skolu. Tādā gadījumā viņš var sekot mācībām klasē, ja vien var pieslēgties. Ir ģimenes, kurās darbs spiež pārvietoties, pārcelties, – mākslinieki, kuriem jābrauc uz citu pasaules malu un vienmēr jāizlemj, vai ņemt bērnu līdzi vai atstāt bez vecākiem pie citiem cilvēkiem. Ja attālinātā mācīšanās ir iespējama, viņš var pieslēgties no jebkuras vietas. Piemēram, kad vecāki dodas koncertturnejā, bērns var pieslēgties attālināti, bet, kamēr ir šeit uz vietas, iet uz skolu. Tāpat ir cilvēki, kuri labprātāk dzīvotu lauku īpašumos un to arī darītu, ja bērns varētu mācīties attālināti, tā nepametot savu pilsētas skolu.

Vēl ieguvums – ir skolas, kuras nevar atrast, teiksim, fizikas skolotāju, un tad ir iespēja, piemēram, izmantot kvalitatīvu tālmācības versiju – izveidot savstarpējās sadarbības līgumus starp skolām tā, ka šis skolotājs nebrauc uz mācību vietu mācīt, bet māca attālināti, ar ekrāna starpniecību. Vai arī – talantīgie bērni, kuri negrib pēc septītās klases šķirties no savas ģimenes un doties uz Rīgu, lai mācītos, var pieslēgties attālināti. Redzu daudz labu iespēju, ja vien pratīsim tās izmantot. Tas varētu būt labs pavērsiens izglītības laukā.

Tīri tehniskas iespējas jau ir. Ir tādas kameras, kas seko skolotājam līdzi un vēl pievieno prezentācijas parādīšanas iespēju. Tas tiek ierakstīts, un skolnieks vai students šo materiālu var klausīties arī citur. Nav vairs atšķirības, vai viņš sēž auditorijā un redz skolotāju ar prezentāciju, vai sēž savā mājā un mācās. Kāpēc gan būtu jāpavada laiks sabiedriskajā transportā, kaut kur dodoties, ja var pieslēgties attālināti? Bet noteikti ne visu laiku. Socializēšanās tāpat jāpatur prātā. Nekas nevar aizstāt starpbrīža maģiju, kopīgos brīvos brīžus. Tāpat jāatceras, ka mācīšanas un mācīšanās process nav viendimensionāls. Klātienes mācību procesā jau nav tā, ka skolotājs tikai atstāsta informāciju. Skolotājs arī seko līdzi, kā bērns reaģē uz mācīšanos, kāda ir viņa ķermeņa valoda, kad bērni ir ieinteresēti mācību procesā, kurā brīdī kaut ko nesaprot un vajag viņus atbalstīt, kad sniegt atgriezenisko saiti utt. Klātienes mācību laikā skolotājs var vadīt šos procesus, bet attālināti, atrodoties aiz ekrāna, ne vienmēr ir iespējams to redzēt un izprast. Arī veiksmīgi izveidots digitāls mācību līdzeklis ne vienmēr garantēs, ka skolēns to izmantos. Daudz kas būs atkarīgs arī no skolēna motivācijas, no spējas analizēt informāciju, no apkārtējās vides. Tāpēc attālinātu mācību pozitīvie aspekti noteikti nebūtu absolutizējami visām situācijām. Ir jāņem vērā arī riski, ir jāizvērtē katra skolēna situācija, lai mēs būtu droši, ka izglītību vienādā mērā iegūst visi skolēni. Savukārt praktiskas ievirzes stundas, studiju kursi noteikti būtu organizējami klātienē, lai praktiskās prasmes apgūtu noteiktā pakāpē.

Šīs būtu priekšrocības, bet vai ir arī kādi riski mācībām no tālienes?

Ir bērni, kuri nav tik motivēti paši, un viņiem vajag cilvēku līdzās, kurš palīdz, ierauga, kurā brīdī tu kaut kur esi iestrēdzis. Tāpat ir bērni, kuriem nav labvēlīgi mācīšanās apstākļi, un tie var būt gan tīri tehniski, gan arī sociāli. Ir ģimenes, kur vecāku rūpe primāri nav par bērniem. Lai mācītos, ir vajadzīga vieta, kur bērns var norobežoties, un, ja tādas nav, ir grūti. Tā mēs varam šos bērnus aiz ekrāna arī pazaudēt, nepamanīt – ka viņš kaut ko nedzirdēja, nesaprata, nebija motivēts. Jo bija kauns ieslēgt ekrānu. Jā, var jau bildi uzlikt fonā, tomēr joprojām paliek daudz risku, kas paliek neredzami aiz ekrāna.

Vienā nesenā pētījumā par savstarpējo sadarbību tika izvirzīta šāda pagaidām hipotētiska, ar daudziem datiem vēl nepierādīta doma – ir daudzi darbi, kur ir jārunā ar cilvēkiem, vai tas būtu žurnālists vai mākslinieks, vai kāds cits, un, esot ekrāna otrā pusē, šo ļoti nepieciešamo sarunāšanās prasmi, sevis prezentēšanas prasmi nevaram izkopt.

Es atkal domāju, ka ekrāns arī ļoti prasa sevis prezentēšanas prasmes, tikai mazliet citādas. Ir jādomā par izskatu, ir nianses, kas tieši tad kļūst redzamākas nekā dzīvā sarunā, kā sejas izteiksme, mīmika.

Taisnība, jādomā, kā kritīs gaisma, kāds būs fons. Noteikti ir arī kādi labumi, bet ir arī riski. Kā līdzsvarot šos labumus ar riskiem, tas jau ir mūsu kā pieaugušo uzdevums. Neviens jau nesola, ka uzreiz visiem būs labi. Arī projekts “Tava klase”, ko izveidoja pirmajā attālināto mācību laikā pērn pavasarī, nebija ideāls, bet tas, ka kaut kas tika darīts, tas taču bija fantastiski! Mēs daudz mēdzam naski kritizēt. Taču – ejam tālāk, attīstāmies, domājam, ko varam darīt tālāk un labāk! Tas pats, ko jau minēju – mums tagad ir mācību saturā programmēšana un robotika, esam vieni no retajiem Eiropā, kam tas ir obligātajā standartā. Tad lepojamies un priecājamies, ka tas tā ir! Skaidrs, ka ir jādomā ne tikai par standartā ierakstītajo, bet arī par to, kādas pedagoģiskās kompetences skolotājiem vajag, lai tās attīstītu, kādi digitālie mācību līdzekļi, tehnoloģijas un programmas ir nepieciešamas, lai skolotājs varētu strādāt! Diemžēl nepietiks tikai ar to, ka skolotājam būs kompetence strādāt ar digitālajiem risinājumiem. Viņš varēs mācīt skolēniem, ja skolā būs nodrošinātas nepieciešamās lietas. Un otrādi – arī plašs pieejamo tehnoloģiju klāsts nepalīdzēs, ja skolā nebūs skolotāju, kuru pedagoģiski digitālā kompetence ir tādā līmenī, lai palīdzētu attīstīt skolēnu kompetences, kas minētas Noteikumu par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem 7.pielikumā (http://bit.ly/3rSbKGk). Tie ir faktori, kas savstarpēji mijiedarbojas, un par tiem visiem ir jādomā, pretējā gadījumā sasniedzamie mērķi paliks tikai uz papīra.

Vēl par attālināto mācīšanos. Joprojām ir skolas, kurās stundu saraksts tiek saglabāts tāds, kā tiešajās klātienes mācībās. Kā būtu ar ieteikumiem – cik ilgi būtu jāpavada pie ekrāna, tiešsaistes stundās?

Ministrija jau nebija aizliegusi skolām pašām organizēt mācības tā, kā tās grib, un bija skolas, kas bija izdomājušas labas sistēmas, piemēram, ieplāno stundas vairāk pa blokiem, lai bērnam nav saraustīta uzmanība. Principam, kā organizējam mācības, noteikti ir jāmainās, jo attālināti noteikti nevar organizēt mācības pēc klātienes stundu saraksta. Ja ir pēc stundu saraksta, tad gluži noteikti nevar būt tikai runājošā galva ekrānā visas 40 minūtes.

Kāpēc, jūsuprāt, sēžot pie ekrāna un it kā neko fiziski nedarot, cilvēks jūtas noguris – gan skolēni, gan skolotāji, pat vairāk, nekā parasti?

Nebūšu tā, kas zina atbildi, bet pēc sevis varu teikt, ka tas patiešām tā ir – ekrānā skatoties, jūtamies nogurušāki. Pieļauju, ka kognitīvā slodze smadzenēm varētu būt lielāka, un tas ir nepierastāk. Klātiene mums ir pierastāka. Nedomāju, ka arī skolotājam, esot klases priekšā, ir izklaide, bet attālināts process ir pilnīgi jauns veids, kā strādāt. Neierastais prasa lielāku slodzi.

Bet ir vēl viena lieta – pētījumi rāda, ka no šīs krīzes vairāk cieš sievietes. Gan vairāk kļūst bezdarbnieces, vairāk piedzīvo stresu, ir pakļautas riskiem. Pamatojums saistās ar to, ka tās profesijas, kurās sievietes biežāk strādā, tagad biežāk var aizvietot vai nedarīt. Ja palūkojamies uz skolotājām – mums deviņdesmit procentu skolotāju ir sievietes, viņām ir ģimene, vīrs, kas dara savus darbus, savi bērni, kas fonā trokšņo, jāpieskata, jāpabaro, jāsamierina, un vienlaikus jāvada stunda. Saprotams, ka tas viss rada papildu stresu. Ja tu aizej uz klasi, tad zini, ka esi darbā, pašas bērni atrodas skolā vai bērnudārzā, kur par viņiem citi cilvēki parūpējas, vīrs ir darbā. Lai cik mums Latvijā ir laba situācija ar dzimumlomu sadalījumu un vīrieši iesaistās gan bērnu audzināšanā, gan mājas rūpēs, tomēr vairumam sieviešu ir uztraukums par mājas rūpēm, visbiežāk tieši mātes ir tās, kas rūpējas, lai bērnu skolas uzdevumi būtu izpildīti. Valsts pētījuma programmā veiktajā vecāku aptaujā, izzinot pieredzi, sniedzot atbalstu bērniem attālinātā mācību procesa laikā, no 738 saņemtajām atbildēm 661 gadījumā bija norādīts, ka atbalstu bērniem vairāk ir sniegušas mātes.

Kā tehnoloģijas maina domāšanas veidu un ieradumus? Ko mēs zaudējam, no kā jāatsakās?

Nezinu, vai tā būtu par to jādomā. Mēdz teikt, ka tad, ja cilvēkam viss vajadzīgais būs priekšā, viņš vairs nedomās. Kad es gāju skolā, tikko bija parādījušies kalkulatori, un mums teica – ja mēs tos izmantosim, tad neiemācīsimies domāt. Taču tik un tā kaut ko esmu iemācījusies. Katram cilvēkam ir noteikts apjoms, kādu kognitīvo slodzi viņš var veikt, un, ja kāds apjoms atbrīvojas un ir motivācija, tad viņš to velta kaut kam citam. Ja kāda tehnoloģija man palīdz atbrīvot šo apjomu, palīdz izdarīt veiklāk un ātrāk, tad varu brīvo laiku veltīt kaut kam citam. Protams, ja esmu motivēts cilvēks. Ja ne – tad man ir vienalga, gulēšu, ēdīšu čipsus. Bet principā domājošiem cilvēkiem nekādus lielus apdraudējumus nesaskatu. E-paraksti, i-bankas, pasta pakalpojumi – viss, ko esam iemācījušies izmantot jaunā veidā, tomēr atvieglo mums dzīvi. Piemēram, nav jādodas prom no mājām, lai parakstītu dokumentus. Tie, kam ir daudz jāparaksta, ar elektronisko parakstu varbūt nav ieguvēji, jo katra dokumenta parakstīšana vismaz man prasa divas minūtes un kopumā tas ir ilgāk, nekā ar roku, bet principā tas ir labs rīks.

Bērniem likt rakstīt ar roku vai ļaut rakstīt tikai datorā – vai tas ir kaut kas tāds, par ko jādomā? Nākotnē varbūt bērniem vispār nevajadzēs rokrakstā rakstīt? Zaudējums vai ieguvums?

Kādam, kurš domā, ka tikai rokraksts palīdz smadzenēm attīstīties, šāds attīstības scenārijs šķitīs nepieņemams. Doma, ka roka ir saistīta ar smadzenēm, ir pareiza. Bet tikpat labi ir cilvēkam datorā apzināti ar roku kustībām kaut ko darīt, arī tas ir saistīts ar smadzenēm, domāšana notiek un attīstās, tāpēc nevar apgalvot, ka tikai rokraksts nodrošina domāšanas attīstību. Tās var būt arī citas aktivitātes. Jā, man gribētos, lai rokraksts kā domājoša cilvēka pazīme nepazustu, bet iemesls ir vairāk sentimentāls un nevis saistīts ar bažām par smadzeņu attīstību. Atskatoties uz seniem laikiem, kad kaligrāfiski rakstīt likās svarīgi, bet tagad vairs ne, – varbūt nav jāskumst par rokraksta izzušanu? Jo, ja vien cilvēks raksta saprātīgu tekstu un rokas darbojas, lai spētu izteikt savu domu, ja pieslēdz domāšanas procesus, tad, manuprāt, nav ļoti svarīgi – vai raksta ar roku vai rakstīšanai izmanto datoru.

Varbūt ir vēl kas, ko jūs noteikti gribētu pateikt skolotājiem?

Man jau gribētos vēlreiz pateikt ierasto frāzi, lai nebaidās, jo patiesībā bērni daudz ko nezina. Viņi varbūt zina spēlītes, zina Feisbuku, TikToku, bet ar to ir par maz. Tāpēc tas, ko mēs viņiem varam piedāvāt, apgūstot darbošanos digitālā vidē, izmantojot atbilstošas pedagoģiskās stratēģijas, būs labi darīts, ja tikai mēs pārvarēsim bailes un mēģināsim darīt, un digitālie mācību līdzekļi – viņiem patiks. Galvenais – saprast, ko mēs izmantojam un kādiem nolūkiem, lai priekšplānā neizvirzās fascinācijas efekts, bet gan mērķtiecīga bērna attīstības virzīšana.

Iesakām! Raksts no “Domāt.Darīt.Zinā.”NR. 4.” Uzmanība – domāšanas līme” – par uzmanības noturību: https://skola2030.lv/lv/jaunumi/blogs/uzmaniba-domasanas-lime

Sarunājās Inese Tamsone, Skola2030

⇒ Šis ir raksts no ziņu izdevuma NR.16/2021. Lejupielādē visu ziņu izdevumu PDF formātā ŠEIT.