Ir jautājumi, kas prasa vienīgo pareizo atbildi: Kad? Kur? Cikos? Ir jautājumi, kas rosina analizēt, rast kopsakarības: Kā? Kādā veidā? Kāpēc? Un ir jautājumi, kas aicina paust savu nostāju un attieksmi: Kā tu domā? Ko tu par to saki? Vēl mēs zinām, ka ir tā saucamie šaurie un platie jeb “tievie un resnie” jautājumi. Vieni ir tādi, uz kuriem var un vajag atbildēt vienā vārdā, piekrītoši vai noraidoši (Vai..? ), un otri ir tādi, kas prasa plašāku, dziļāku, pamatotāku atbildi.

Vai tie ir kāpēc? jautājumi (Kāpēc tu izvēlējies šo tēmu? Kāpēc tu dari tā?), jautājumi, kas gribot negribot ievirza domas uz taisnošanos? Vai varbūt uz strupu atbildi: Vienkārši tāpēc! Un saruna neturpinās.

Cik bieži mēdzam uzdot jautājumus, kas virza uz tālāku sarunu? Piemēram, vai uzdodam jautājumus, kas sākas ar vai? un kā? Teiksim, Kā tu izdomāji sestajai klasei šo tēmu tādā veidā mācīt? Vai vari pastāstīt, kur tu atradi šos interesantos un noderīgos materiālus? Vai vari, lūdzu, pastāstīt, kādā veidā plāno darīt to vai šo savās stundās? Vai vari pastāstīt, kā tu to dari?

Kāpēc es runāju par jautājumiem? Bieži vien neprasme uzdot jautājumus noved pie tā, ka saruna neveidojas. Profesionālas sarunas nenotiek. Jautājumi tiek uzdoti tā, ka otrs tos uztver kā pratinošus, un atbilžu sniegšana kļūst par atšaudīšanos vai taisnošanos.

Daudzas skolas šajā pavasarī attālināto mācību laikā piedzīvo akreditāciju un stresu, skola un skolotāji īpaši gatavojas atklātajām stundām. Papildu stress, uztraukums – kā pārdzīvot šo vienu vai divas nedēļas akreditācijā? Šis stress pāriet uz skolēniem. Taču skolas ir izvēlējušās, piemēram, nevadīt visas stundas tiešsaistē, dažādās skolās tiešsaistes stundu un patstāvīgā darba stundu proporcija atšķiras. Taču akreditētāji prasa visas stundas tiešsaistē. Varbūt ir vērts veicināt sarunu ar akreditētājiem, sākot ar jautājumu Kā būtu, ja jūs veiktu akreditāciju, ievērojot mūsu pašreizējos mācīšanās noteikumus, kas tiešā veidā skar bērnus? Skolas vadība noteikti varētu argumentēt šādu savu piedāvājumu. Uzdrošināties sarunāties par sev, savām darba un dzīves labizjūtas vajadzībām taču arī var sākt ar jautājumu. Akreditācijas komisijā taču ir cilvēki, kas ikdienā ir skolotāji vai direktora vietnieki kādā citā skolā, pedagoģijas profesionāļi. Vai mums šajā līmenī un šajās attiecībās izdodas veidot profesionālas sarunas, kurās nevis iebilstam vai aizstāvamies, bet gan pamatojam un atrodam labākos risinājumus sarunās, diskusijās? Vai tās ir bailes pastāvēt par savām vajadzībām, pamatot tās, kas turklāt pavisam tieši saistās ar bērniem?

Ja mēs gribam, lai bērni sarunājas, prot izteikt un pastāvēt par savām vajadzībām, argumentēt tās, ir svarīgi, ka bērni to piedzīvo vidē, kur to dara pieaugušie – jautā, diskutē, ierosina, argumentē, spēj sarunāties un vienoties. Tā bērni iepazīst, ko tas nozīmē, tas viņiem kalpo kā paraugs.

Vēl kāds piemērs no dzīves, kur sarunas un vienošanās varētu vest pie laba risinājuma. Kādā skolā skolēni un vecāki stāsta, ka vienā mācību priekšmetā pilda mājasdarbus līdz vēlai naktij, jo apjoms ir tik liels, ka diena ir par īsu un nepietiek laika. Iespējams, kāds ar šo skolotāju runāja, iespējams, mēģināja vienoties, taču realitātē citi skolotāji šo situāciju pieņēma kā pašu par sevi saprotamu un katrs par sevi nolēma, ka uzdos mazāk, lai rēķinātos ar bērnu iespējām uzdevumus izpildīt, nevis kopīgi meklēja labāko risinājumu, lai kopīgi vienotos, kas kurā brīdī bērniem ir svarīgākais un vajadzīgākais. Mēs pazīstam savus kolēģus, piešķiram viņiem sociālās lomas un iezīmes, ieņemam pozīcijas, par dažiem atzīstam “viņa/ viņš tāda/tāds vienkārši ir, un tur neko nevar mainīt”. Bet reizēm šis “viņš” pat neapzinās, kādu ietekmi izraisa, taču tikpat iespējams, ka “viņam” ir kāds pamatots iemesls, kāpēc šobrīd ir svarīgi uzdot tik daudz uzdevumu; bet cik drosmīgi atļaujamies būt, lai uzsāktu sarunu, paustu savu viedokli, kaut vai uzdotu svarīgu jautājumu, kas palīdzētu kopīgajā darbā? Nav runa par kritizēšanu, vainošanu vai ko tamlīdzīgu. Varbūt šādā gadījumā sarunu varētu iesākt šādi: Vai mēs varētu parunāt par to, kāpēc, jūsuprāt, šobrīd ir svarīgi uzdot jūsu priekšmetā tik daudz mājasdarbu? Vai mēs varētu kopīgi padomāt par to, kā bērniem atvieglot un saskaņot ar citiem skolotājiem uzdodamo mājasdarbu apjomu, lai skolēniem būtu iespējams tos izpildīt?

To visu sakot, es vēlējos rosināt uz pārdomām, kā mēs virzām savas profesionālās sarunas, lai nonāktu pie labākā izpildījuma, snieguma bērniem.

Vēl viena iespēja profesionāli sarunāties, diskutēt, argumentēt ir saistīta ar stundu vērošanu. Vai un kā mēs pēc tam sarunājamies? Analizējam vēroto un dalāmies novērojumos, pieredzē, vēlamies uzzināt, saprast vairāk, dziļāk? Vai sarunājamies par metodēm, kādas izmanto kolēģis, un par to, kā veido komunikāciju ar skolēniem?

Ja mēs salīdzinām mācību stundu ar torti, tad tas, kurš ir atnācis vērot manu stundu (jeb nogaršot manis cepto torti), iespējams, man jautā: Kā tev pašai, Inga, šī torte garšoja? (Kā tev pašai šī stunda patika, ko tu par to saki?) Un tad es, iespējams, mēģinātu nolasīt jautātāja acīs, vai viņš ir gandarīts, vai skeptisks, kāda ir viņa attieksme, un atbildēt, reaģējot uz to. Taču profesionālā saruna sāktos brīdī, kad nevis viens būtu izjautātājs un otrs vienkārši atbildētājs, bet, piemēram, vērotājs jau iedotu kādu konkrētu ievirzi par redzēto un teiktu: “Jā, man torte garšoja, bet, zini, man zapte likās par skābu.” (Vai krēms par saldu). Un tad man kā tortes cepējai būtu iespēja iesaistīties sarunā un teikt, piemēram: “Jā, šoreiz es izvēlējos šādu ievārījumu, jo… , un parasti es lieku tādu, tad garšo mazliet citādi. Un kādu ievārījumu jūs izmantojat savās tortēs (stundās)? Ko jūs ieteiktu?” Tālākā saruna jau varētu raisīties par to, kā esam nonākuši līdz tieši šādai kūkai, kāda mums te ir, un kā katrs varētu kaut ko paņemt savas kūkas receptei.