16.11.2020

Lielākie izaicinājumi un ieguvumi, mainot vērtēšanas akcentus

Diskusija ar šādu nosaukumu notika šā gada augustā konferencē “Mūsu skola katram skolēnam”, kurā pieredzē dalījās pilnveidotā satura un pieejas aprobācijas skolas. Domu apmaiņā piedalījās: Ingrīda Tamane, Vecumnieku vidusskolas direktora vietniece, Inta Ozola, Ropažu novada vidusskolas direktore, Vita Korna–Opincāne, Tukuma 2. vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā, un Anda Bariņa, Lielvārdes vidusskolas direktora vietniece. To vadīja Skola2030 mācību satura izstrādes vecākais eksperts Pāvels Pestovs un profesionālās pilnveides eksperte un skolotāja Santa Kazaka. Piedāvājam diskusijas pārstāstu.

Lejuplādēt PDF: Skola2030 Ziņas Novembris - 2020

 

Mācību saturs, pieeja un vērtēšana ir trīs mācīšanās procesa aspekti, kuri ir savstarpēji cieši saistīti, un pārmaiņas notiek visos trīs. Kas jums nāk prātā, dzirdot jautājumu par pārmaiņām vērtēšanā?

I. Tamane: “Vērtēšana nav tikai atzīmes un procenti.”

I. Ozola: “Pirmā asociācija par vērtēšanu – kur es esmu, ko man darīt tālāk, lai nokļūtu tur, kur vēlos nokļūt?”

E. Korna–Opincāne: “Manuprāt, vērtēšana saistās ar vārdu “pazīstams”, jo nevaram pieņemt to, kas ir svešs. Tas nozīmē, ka vērtēšanas kritēriji jāsaprot gan vecākiem, gan skolēniem, gan skolotājiem. Skolotājiem jādomā, lai būtu vieglāk vērtēt saistībā ar skolēnu izaugsmi.”

A. Bariņa: “Manuprāt, pedagogam atslēgas vārdi vēr- tēšanai ir sasniedzamais rezultāts, un vēl nedrīkst aizmirst, ka skolēns mācās darot. Tikai tad viņš sapratīs, ko zina, ko spēj.”

Kas ir mainījies skolotāja darbā vērtēšanas kontekstā? Kādas ir bijušas jūsu sarunas ar kolēģiem par viņu praksi? Varbūt dažus jautājumus mēs noklusējam?

Diskusijas dalībnieki vienprātīgi uzsvēra, ka lielākais izaicinājums ir mainīt domāšanu – vērtēšanas filozofiju, īpaši, ja gadsimta ceturksni ir bijusi cita pieredze. “Grūti ir tikt pāri slieksnim – manam mācību priekšmetam nevar pielāgot vienu un to pašu vispārīgu snieguma līmeņu aprakstu (SLA), piemēram, kritērijus, man tas neder.”

Kā rīkoties? Runātāji atzina, ka formatīvo vērtēšanu izprast un iedzīvināt palīdz izglītojošās nodarbības skolotājiem, pedagogu darbs grupās, praktikumi, skolotājiem izmēģinot formatīvās vērtēšanas pilnveides darbu stundās, stundu vērošana un analīze. Pārvērtēt iesīkstējušos uzskatus vislabāk palīdz pārrunas ar darba biedriem, sadarbība, viedokļu apmaiņa, pozitīvā pieredze. Redzot, ka kolēģim veicas, ka viņš aizrautīgi strādā, pamudina darīt tāpat, vēl labāk. Svarīgi ir noticēt, ka var būt kopīgi risināmas problēmas un arī risinājumi, un būt gatavam strādāt soli pa solim.

Trīs atslēgvārdi ir: saprast, izmēģināt un pieņemt. Ir kolēģi, kas lēni pielāgojas jaunajam, un ir tādi, kas ir atvērti visam jaunajam. Bet izmēģināt vajag, jo tikai tā var saprast sev noderīgo. Tikai soli pa solītim darot, var padarīt svešo par savējo.

Būtiska ir diagnosticējošā vērtēšana, lai noskaidrotu skolēnu pašreizējo attīstības posmu konkrētos mācību priekšmetos, novērtētu zināšanu nepilnības un domātu, kā tās novērst. Svarīgi ir vispirms skaidri saprast, kas jāiemāca bērniem, tikai pēc tam sākas vērtēšanas plānošana. Vērtēšana nav tikai balles vai atzīmes! Ir daudz citu aktivitāšu, kas ļauj secināt, vai bērni māk vai nemāk, zina vai nezina.

I. Ozola uzsvēra, ka dziļās mācīšanās modelī visi šie elementi ir cieši saistīti, un Ropažu novada vidusskolā liela uzmanība pievērsta sasniedzamajiem rezultātiem (SR), lai skolēniem attīstītu pašvērtēšanas prasmes. Pērn lielākās pārmaiņas vērtēšanā saistījās ar snieguma līmeņu aprakstiem (SLA) – skolotāju grupa bija izstrādājusi SLA kā grupu darba sadarbības prasmju aprakstu, tapuši vairāki rīki, kurus izmantojuši visi skolotāji.

Runātāji atzina, ka daudz pūļu jāiegulda plānošanas fāzē un ka uzdevumu veidošana ir viens no labākajiem veidiem, kā ieraudzīt to, par ko mēs īsti sarunājamies. Visiem šķiet, ka runājam par vienu un to pašu, bet tad, kad to parādām ar uzdevumu, var atklāties, ka tā tomēr nav. Un vēl – reizēm, kad skolotāji strīdas par vērtēšanu, tas nozīmē nevis atšķirīgus uzskatus par vērtēšanu, bet gan par saturu – ko īsti vajag iemācīt. Vispirms nonākot pie vienošanās, ir daudz vienkāršāk veidot arī vērtēšanas prakses.

Ja esam vienisprātis, ka formatīvā vērtēšana ir vērsta uz atbalstu skolēnam, tad svarīgi saprast, kā to sniegt, kā palīdzēt bērnam izaugt. Varbūt jūsu skolā ir piemērs, kā tas izskatās klasē – dažādos mācību priekšmetos, kā mainījušies vērtēšanas ieradumi skolas līmenī? Ja skolas vadība, komanda, kolēģi nepalīdz iedzīvināt jaunus ieradumus, tad ar atsevišķa skolotāja izpratni būs par maz.

Kā galveno izaicinājumu diskusijas dalībnieki minēja laika ierobežojumu, lai sniegtu personalizētu, attīstošu atgriezenisko saiti (AS) katram bērnam. Risinājumu tam var meklēt, sarunājoties par labajām praksēm, izmantojot SLA, ieraudzīt iespēju ikvienam skolēnam izmantot pašvērtējumu un vienaudžu savstarpējo vērtējumu pret konkrētiem kritērijiem. Jo vairāk skolotāji skolā dalās pieredzē, jo labāk, – tas tiešām darbojas! Svarīgi ir uzdot jautājumus un interesēties. Piemēram, skolu praksē pārbaudes darbos ir iekļauti daudzi pašizvērtēšanas jautājumi skolēnam, kas saistīti ne tikai ar saturu, bet arī ar mācīšanās prasmēm, – arī šādi skolēns iegūst AS par to, kā viņam ir veicies.

Ir svarīgi skolotājam parūpēties, lai skolēniem būtu skaidri saprotams stundas uzdevums – tas ir uzrakstīts uz tāfeles vai rādīts prezentācijā, vai bērni to uzraksta un pieliek pie sienas. Apgūstot konkrēto tematu, skolēniem ir svarīgi sekot līdzi sasniedzamajiem rezultātiem – apgūtie SR krājas, un viņi redz, kas un kāpēc vēl jāmācās. Kā bērniem ļaut izvērtēt apgūto? Piemēram, daži skolotāji temata noslēgumā pieliek līmlapiņu pie tā SR, kas vēl nav īsti saprasts, ko vēl vajadzētu pamācīties, un tā skolotājs diagnosticējošā vērtēšanā var uzzināt, par ko vēl jārunā nākamajās stundās.

Skolotāji savstarpēji sadarbojas, paši veido SLA dažādos mācību priekšmetos, piemēram, SLA organizatorisko un sadarbības prasmju attīstīšanai sākumskolā 1.–2. klasē.

Skolā, veicinot skolēnu pašvadītu mācīšanos, strādā pēc PUN (plānošana, uzraudzīšana, novērtēšana) principa, kur svarīgs ir sava darba pašvērtējums, turpmāko mērķu izvirzīšana un esošo koriģēšana. Tas ietver arī daudz sarunu par mācīšanos, kurās cits citam var izteikt vērtējumus un ierosinājumus darba uzlabošanai. Svarīga ir arī droša un radoša atmosfēra, mācīt skolēniem lūgt palīdzību no otra un palīdzēt citiem.

Sākumskolas posmā veiksmīgi ir iedzīvināta 3P (paslavē, pajautā, piedāvā) metode, piemēram, pēc noskaitīta dzejoļa, nodziedātas dziesmas. Kādā klasē skolotāja mērķtiecīgi jau no 1. klases strādājusi, attīstot skolēnos savstarpējās vērtēšanas prasmes, un tagad, 7. klasē, skolēni jēgpilni un atbildīgi vērtē cits cita darbus.

Kā nostiprināt formatīvo vērtēšanu ne tikai no klases, bet arī no skolas perspektīvas? Kā organizēt procesu, lai skolēns nonāktu pie nākamajiem secinājumiem?

Kā nozīmīgu aspektu skolotāji minēja atbalsta personālu (psihologs, sociālais pedagogs, arī logopēds), kas iesaistās problēmu gadījumā, tāpat arī skolotāju pa-līgus, kas īpaši svarīgi klasēs ar 30 skolēniem. Ir skola, kur sociālais pedagogs un psihologs vada reālas mācības bērniem ar mācīšanās vai uzvedības grūtībām; bēr- ni ir sadalīti mazās grupās un praktiski mācās mācīties – sagatavoties stundai, iegūt informāciju – to, kas nepadodas. Kādu laiku šādas grupas darbojas, tad mainās skolēni un uzdevumi. Skolā uzkrāj informāciju par skolēnu – individuālās kartēs, mapēs, piemēram, pašvērtējumus, kas noder gan pašam bērnam, gan skolotājiem, gan vecākiem.

Saistībā ar SR formulēšanu vienā no skolām radīts SLA skolotājam SR komunicēšanā. Skolotāji mēģināja, mācījās, rādīja cits citam. Citā skolā mācību gada laikā nofilmēti ap 60 video, kur skolotāji stundu sākumā, temata sākumā vēsta par SR ļoti dažādos līmeņos, no ļoti vienkārša (uzraksta uz tāfeles stundas mērķi) līdz sarežģītam, ar veiksmīgiem piemēriem, kad pat sākumskolas skolēni aktīvi iesaistās komunicēšanā, mērķa izvirzīšanā. Kolēģi, šos materiālus kopīgi skatoties un analizējot, ļoti labi mācās. Skolā domā līdzīgi rīkoties ar labākas AS došanas prakses iedzīvināšanu skolā, iedrošinot kolēģus dalīties praksē, jo tikai kopīgās sarunās par vienu un to pašu var izveidot vienotu redzējumu.

Skolēnu iekšējai motivācijai ir liela nozīme, lai skolēns pats uzņemtos atbildību par savām mācībām un pamazām augtu atbildība arī pret pārējiem, tādējādi vajadzīgais atbalsts ar laiku pakāpeniski samazinās. Kāda varētu būt vecāku loma šajā kontekstā?

Visu četru skolu pārstāves uzsvēra vecāku informēšanas un iesaistīšanas lomu. Paturot prātā, ka vecākiem ir ļoti dažāda pieredze un lielai daļai vērtēšana saistās tikai ar atzīmi, jo īpaši svarīgi ir skaidrot pāreju no tradicionālas vērtēšanas uz attīstošu AS, ka vērtēšana ir viens no soļiem ceļā uz pašvadīto mācīšanos un rezultātu, turklāt informēt vecākus viņiem saprotamā veidā, piemēram, bez skaidrojuma nelietot jēdzienu “formatīvā vērtēšana”.

Dalībnieki minēja dažādus vecāku iesaistes veidus un pieredzes veidošanas piemērus. Vecākiem bijusi dota iespēja iejusties gan vērtētāja, gan skolēna lomā. Kādā skolā vecāki ir lūgti pēc SLA izvērtēt savu bērnu darbus atsevišķos mācību priekšmetos, ir aicināti uz atvērto durvju dienu, kad mammas un tēti var piedalīties stundās. Pasākumā “Iekāpt skolēnu kurpēs” četrās nodarbībās vecāki varējuši piedzīvot klasē notiekošo – ar SR, AS, lai saprastu, ar ko pašreizējais mācību process atšķiras no tā, kad viņi paši mācījās. Visi domu apmaiņas dalībnieki bija vienisprātis, ka sarunās var atrisināt lielāko tiesu problēmu.

Ko varētu ieteikt vērtēšanas ieradumu pārmaiņu ceļā?

Iet maziem soļiem ikdienā. Radīt drošības izjūtu skolēniem klasē (īpaši sākumskolā). Skolotājiem būt vienotiem un konkrētiem prasībās (kas izriet no pedagogu sadarbības). Īpašu vērību pievērst kompleksiem pārbaudes darbiem. Par spīti “grābekļiem, uz kuriem vēl uzkāpsim”, uzdrošināties mēģināt un strādāt, audzinot jauno paaudzi tā, lai izglītība būtu vērtība par sevi, nevis atzīmes. Jo pārmaiņas ir ilgtermiņa process, un mūsu atbildība ir būvēt kopīgo izpratni.