Fotogrāfijā bērns rotaļājas ar smiltīm – it kā parasta, bieži novērojama bērnu darbība. Ieskatoties vērīgāk bērna sejas izteiksmē, var burtiski redzēt, kā viņa galvā griežas zobratiņi: bērns vēro, kas notiek ar smiltīm, un intensīvi domā. Domāju, ka šajā brīdī arī tu gara acīm redzi kādu citu bērnu situācijā, kurā viņš cenšas kaut ko saprast, kaut ko izdomāt.

Reiz skolā pārrunājot, kādēļ nepieciešams, runājot ar bērniem, lietot šos lielos vārdus un terminus – tādus kā kritiskā domāšana, caurviju prasmes utt. – , mākslas skolotāja teica: “Jā, kad skolēni nonāk 5. klasē, es lūdzu viņus kritiski izvērtēt, bet viņi to sadzird kā: “la, la, la”, jo viņiem nav ne jausmas, ko tas nozīmē.” Bērns mācās izprast vārdu un jēdzienu nozīmi, tos dzirdot un lietojot sev saprotamā kontekstā.

Lai pamanītu un atpazītu situācijas, kurās bērns domā, skolotājam ir jākļūst par vērotāju. Proti, skolotājam nav lielākā uzmanība jāvelta tam, ko es darīšu, ko es teikšu, ko es rādīšu, bet liela (ja ne pat lielākā) dienas daļu jāpavada, vērojot bērnu darbības, viņu sejas izteiksmes dažādās situācijās un ieklausoties bērnu sarunās. Apskatīsimies, kā tas izskatās dažos piemēros.

Četrgadīgā Dārta mežā pamana nesen izaugušu, tikai ap 15 cm augstu priedīti. Viņa notupstas pie tās, vēro, lēnām pieskaras skuju galiem, ar plaukstu noglāsta skujas, pēc tam saņem tās saujā. Dārta pieceļas kājās un skatās apkārt, līdz pamana pieaugušu priedi ar zemiem zariem. Viņa dodas pie šīs priedes, pieskaras skuju galiem, noglāsta skujas un saņem tās saujā. Pēc tam Dārta dodas atpakaļ pie mazās priedītes un kārtīgi aptausta tās skujas, atgriežas pie lielās priedes un atkārto šīs darbības. Tā Dārta vairākas reizes dodas no vienas priedes pie otras. Ko Dārta dara? Viņa analizē ar maņām iegūtu informāciju: pēta un ievēro detaļas, salīdzina, meklē un saskata sakarības.

Trīsgadīgais Nils pamana pie sienas pieliktu dekoratīvu segu:

“Kas tas tāds?”

“Sienas sega.”

“Kā var uz sienas pagulēt?”

Īsajā sarunas fragmentā redzam, ka Nils novērtē un salīdzina dažādos veidos iegūto informāciju: jauno informāciju (sienas sega) ar personisko pieredzi, to, ka segas izmanto, lai apsegtos tad, kad guļ.

Jaukta vecuma grupā vecākie (četrgadīgie) bērni izdomā iekārtot veikalu: saliek plauktos dažādas preces un pievieno tām cenu zīmes. Kad veikals iekārtots, viņi sauc skolotāju un jaunākos bērnus iepirkties. Redzot, ka jaunākie bērni nav īpaši ieinteresēti viņu rotaļā, daži no vecākajiem bērniem maina lomas: viņi piedāvā jaunākajiem bērniem būt par viņu mammām un tētiem, lai kopā dotos iepirkties. Ierodoties veikalā, bērni saprot, ka viņiem nepieciešama nauda vai bankas kartes. Viņi dodas pie skolotājas pateikt, ka viņiem nepieciešama nauda veikalam. Skolotāja kopā ar bērniem izpēta, kā izskatās monētas, papīra nauda un bankas kartes. Pēc tam bērni no papīra atgriezumiem izgatavo naudu un rotaļa var turpināties. Šajā situācijā redzam, kā bērni rotaļdarbībā savieno, kombinē un attēlo to, ko pieredzējuši kopā ar vecākiem iepērkoties un kopā ar skolotāju izpētīto, tātad viņi sintezē informāciju.

Divgadīgajam Mikum grupā ir iemīļota rotaļlieta: izlocītās caurules, kurai, vienā galā ieliekot bumbu, tā izripo otrā galā. Viņš pavada ilgu laiku, liekot tajās bumbu un skatoties, kā tā izripo ārā. Kādu dienu skolotāja ienes klasē kasti ar papīra dvieļu vidus rullīšiem. Mikus paņem vienu no ruļļiem un ieskatās pa tā galu, pēc tam apgriež rulli otrādi un ieskatās pa otru galu. Mikus paņem no groza kastani un iemet to pa vienu galu kartona rullī, skatoties, kā kastanis izkrīt laukā pa otru galu. Mikus atkārto šo darbību vairākas reizes, līdz pēkšņi pieceļas un aizskrien pakaļ bumbai no savas iemīļotās cauruļu rotaļlietas. Atgriezies ar bumbu, viņš to iemet kartona rullī un skatās, kā tā izkrīt pa otru galu. Mikus vairākkārt pārmaiņus met kartona rullī bumbu un kastani. Pēc tam Mikus dodas pie rotaļlietas ar caurulēm, iemet tajā bumbu, skatās, kā tā izripo, un pēc tam iemet kastani. Tas paliek caurulē, un Mikus apjucis skatās vispirms uz rotaļlietu, pēc tam ar skatu meklē skolotāju. Mikus darbībās redzam, kā viņš atkārtotas pieredzes rezultātā sāk paredzēt iespējamo iznākumu, tātad secina: saredz vienkāršas sakarības, cēloņus un sekas, veido vispārinājumus, balstoties iepriekšējā pieredzē.

Skolotājus interesē, kā viņi var palīdzēt bērniem attīstīt un pilnveidot kritiskās domāšanas prasmes.

Vispirms jau veidojot tādu grupas vidi, gan fizisko, gan sociāli emocionālo, kurā bērniem ir daudz un dažādu iespējas pašiem domāt. Psiholoģe Dace Bērziņa 2017. gada 1. novembra žurnāla “Ieva” (Nr. 44 (1043)) rakstā “Kā iemācīt bērnu domāt?” teksta autorei Ievai Jātniecei skaidro: “Bērna domāšanu visvairāk apslāpējam, kad viņam dodam gatavas instrukcijas, kas viņam jādara. Bērns, kurš iemācīts paklausīt, nav iemācīts domāt.” Psiholoģe iesaka gatavu norāžu vietā bērnam uzdot jautājumus, lai rosinātu viņu domāt.

Skolotāji zina, cik svarīgi ir uzdot bērniem jautājumus un to arī dara. Es gribu aicināt skolotājus paanalizēt un kritiski izvērtēt jautājumus, kādus bērniem uzdodam: vai jautājums prasa atcerēties vai domāt. Visvieglāk atšķirību pamanīt, pašam domājot par atbildi uz uzdoto jautājumu. Ja es jau savā galvā zinu, ko dzirdēšu (vai ko gribu dzirdēt) atbildē, vai arī jautājumam ir tikai viena, pareizā, atbilde, jautājums, visticamāk, būs tikai atmiņas jautājums. Ja es nezinu, kāda būs bērna atbilde un ir iespējamas dažādas atbildes, bērnam būs jādomā.

Ilustrācijai divu dažādu jautājumu grupas pēc tam, kad skolotājs bērniem izlasījis priekšā Vladimira Sutejeva grāmatu “Trīs kaķēni”:

Uzdodot jautājumus, svarīgi dot laiku domāšanai, pirms sagaidām atbildes. Esmu lasījusi, ka ir bērni, kuriem nepieciešamas līdz pat 10 sekundēm, lai vispār sāktu domāt par jautājumu, un līdz pat 30 sekundēm, lai pilnībā formulētu atbildi, bet vidēji skolotāji dodot 1–2 sekundes domāšanai. Bērniem ir jāmācās ievērot šo domāšanas laiku. Mēs visi zinām bērnus, kuri momentā pasaka atbildi, tādā veidā pārējiem bērniem grupā atņemot iespēju pašiem domāt. Skolotājs to var mācīt, skaidrojot: “Es tūlīt uzdošu jautājumu, un pēc tam mēs visi brīdi klusi padomāsim, neko neteiksim, tikai domāsim, kā mēs atbildētu uz šo jautājumu.” Pēc jautājuma uzdošanas skolotājs pats arī ievēro klusumu un ar sejas izteiksmi rāda, ka cītīgi domā. Ar vecāko grupu bērniem var sarunāt zīmi/ signālu, kā bērns parādīs, ka ir izdomājis atbildi, piemēram, parādīt paceltu īkšķi, uzlikt roku uz galvas vai kā citādi.

Mērķtiecīgi virzot kritiskās domāšanas prasmju attīstību, ir svarīgi mācīt bērniem pamatot savas atbildes un spriedumus, skaidrojot, kā iegūta informācija. Uzklausot bērna atbildes, spriedumus un apgalvojumus, skolotājs jautā: “Kā tu to zini? Kāpēc tu tā domā?” Iespējams, sākumā bērni paraustīs plecus vai pateiks: “Es vienkārši to zinu!”, bet pamazām pieradīs un varēs pateikt, ka redzējuši attēlu grāmatā, paši piedzīvojuši vai arī “tētis man pateica”.

Tad, kad es strādāju ar piecgadīgu bērnu grupu, līdz ziemas brīvdienām lielākā daļa grupas bērnu jau bija iemācījušies, ka es nepieņemu atbildi: “Es nezinu!” Bērniem skaidroju, ka mēs visi daudz ko nezinām, bet vienmēr varam izteikt savas domas, minējumus. Bieži bērni ir iemācījušies, ka, pasakot “Es nezinu!”, viņiem vairs nav jāpiepūlas, jo pieaugušais pateiks atbildi vai parādīs priekšā. Bērni iemācījās skaidrot savas domas, sakot: “Es vēl īsti nezinu, bet es domāju…”, un līdz ar to man bija iespēja vērtēt viņu priekšzināšanas, domu gaitu, kā arī pamanīt, ja sāk veidoties maldīgi priekšstati.

Skolotājs var mācīt izmantot dažādas “vizuālās domāšanas stratēģijas” (Visual thinking strategies, Hārvardas universitāte un Project Zero https://pz.harvard.edu/thinking-routines). Viena no zināmākajām un pirmsskolas vecumam piemērotākajām stratēģijām ir “Redzu, domāju, gribētu uzzināt” (See, Think, Wonder), kuru izmantojot bērni vispirms nosauc konkrētas lietas, ko redz, tad izsaka savas domas par redzēto un, visbeidzot, spriež par to, ko vēl gribētu uzzināt, lai labāk izprastu redzēto. Ar šīs stratēģijas palīdzību bērni mācās vispirms pievērst uzmanību faktiem –  saskatīt detaļas (analizēt) – un tikai pēc tam ar to palīdzību izteikt spriedumus, skaidrot vienkāršas sakarības, pamatot savas domas (novērtēt un secināt). Piemēram, skatoties attēlu, kurā redzams raudošs bērns, pirmais spriedums, ko bērni parasti  izsaka, ir: “Viņš ir bēdīgs.” Izmantojot šo stratēģiju, skolotājs rosina bērnus nosaukt to, ko viņi var redzēt: matu, apģērba krāsa, asaras, atvērta mute, pievērtas acis un citas detaļas. Pēc tam pārrunā, ko bērni domā: “Es domāju, ka viņš ir bēdīgs, jo viņam no acīm tek asaras. Es domāju, ka viņš ir dusmīgs, jo viņam ir dikti savilkta mute. Es domāju, ka viņš ir nobijies, jo viņam acis ir ciet.” Ar vecāko grupu bērniem var pārrunāt, ko vēl vajadzētu uzzināt, lai pa īstam saprastu, kas attēlā notiek. Kādēļ bērns sāka raudāt? Cik ilgi bērns jau raud? Vai kāds viņam nodarīja pāri? Vai viņš ir apmaldījies?

Tāpat kā mācot jebkuras citas prasmes, arī kritiskās domāšanas caurviju prasmes skolotājs māca ar savu paraugu – modelējot. Bērniem ir viegli ieraudzīt skolotāja darbības, un mēs visi zinām, ka bērni mācās, novērojot un atkārtojot to, ko dara citi, it īpaši vecāki bērni un pieaugušie. Bērns nevar redzēt, kas īsti notiek pieaugušā galvā tad, kad pieaugušais domā, kritiski izvērtē situāciju vai jaunu informāciju. Skolotājs šo domāšanas procesu padara bērnam redzamu, par to runājot. Bieži to saucam par iekšējo runu – skolotājs vārdos apraksta savas domas. Piemēram, pavasarī kopā ar bērniem pētot pa koku rāpojošos kukaiņus, skolotājs pamana arī zirnekli: “Interesanti, vai zirneklis arī ir kukainis tāpat kā skudras un bizbizmārītes? Mēs vakar grāmatā izlasījām, ka visiem kukaiņiem ir sešas kājas. Pamēģināšu saskaitīt. Neskrien, zirneklīt, tik ātri prom! Tā, zirneklim ir astoņas kājas. Hmm, nav sešas kājas, kā grāmatā bija rakstīts. Tad laikam zirneklis nav kukainis. Kas ir zirneklis? Nezinu gan! Kā es to varētu uzzināt?”

Vairāk par to, kā skolotājs palīdz bērniem attīstīt kritiskās domāšanas caurviju prasmes, lasiet metodiskajā līdzeklī pirmsskolas skolotājam “Caurviju prasmes pirmsskolā”.

Galvenais, atcerēsimies, ka no mums, pieaugušajiem, atkarīgs tas, vai bērns turpinās domāt un attīstīs savas kritiskās domāšanas prasmes. Modelēsim savu domāšanu, rosināsim bērnus izteikt savas domas, mācīsim izmantot dažādas domāšanas stratēģijas!

Lai veicas!

Ginta Kārkliņa, Skola2030 vecākā eksperte