Par datos balstītiem secinājumiem fizikā

Ēriks Močāns, Pumpuru vidusskolas fizikas skolotājs

Mācu fiziku 10., 11. un 12. klasēm un inženierzinības 7. klasēm. Esmu pārliecinājies, ka skolēni, beidzot vidusskolu, bieži vien vairāk par vienu teikumu secinājumos neprot formulēt. Manuprāt, tieši skolēnu eksperimentālajās prasmēs (prasmju grupa, kura ietver prasmi saskatīt problēmu, noteikt problēmu ietekmējošos lielumus, plānot eksperimentu atbilstoši problēmai, pētāmajiem lielumiem un pieejamajiem darba piederumiem, iegūt datus, tos apstrādāt un atbilstoši tiem izvirzīt secinājumus) visvairāk izpaužas spēja kritiski domāt, un to arī saskatu kā savu uzdevumu – šādu domāšanu attīstīt. Gribu padalīties ar vienu piemēru, mācot fiziku desmitajās klasēs.

Mūsu skolā jau no iepriekšējiem dabaszinību materiāliem ir labas iestrādes eksperimentu veikšanai, vienota forma darba procesam – kā veikt laboratorijas darbus, dažādus pētījumus, kā skolēniem formulēt darba gaitu, kā izvirzīt hipotēzes. To visu mēs, dabaszinību mācību priekšmetu skolotāji, kas māca fiziku, ķīmiju un bioloģiju, esam saskaņojuši. Šajā mācību gadā pēc pirmā semestra abi ar ķīmijas skolotāju sapratām, ka mums veidojas integrētais temats par atoma un vielas uzbūvi. Agrāk to aplūkoju 11. klasē, bet tas labi iederas 10. klasē, kad par to māca ķīmijā. Mēs ar kolēģi varam ļoti labi stāstīt par vienu un to pašu no dažādiem skatpunktiem, ķīmijā vairāk par elementu īpašībām, fizikā – par dažādām fizikālajām īpašībām. Kritiskās domāšanas prasmes ļoti labi atklāja uzdevums izpētīt Arhimēda spēku. Šis darbs deva iespēju pārbaudīt kompleksu prasmju grupu un to, cik veiksmīgi skolēni spēj patstāvīgi veikt jau iepriekš apgūto – formulēt hipotēzi, noteikt lielumus, plānot darba gaitu un grafiski attēlot rezultātus. Tas, ko šajā darbā darījām no jauna un uz ko bija lielāks fokuss darba analīzē, bija tieši secinājumu izvirzīšana un salīdzināšana ar teorijā apskatīto materiālu. Šajā darbā kritiskā domāšana izpaudās kā prasme formulēt secinājumus, ja iegūti eksperimentāli dati un apgūta teorija par pētāmo tematu. Temats tika piedāvāts saturā integrēts ar ķīmiju, bet kritiskās domāšanas prasmes tika apgūtas fizikas ietvaros.

Tātad, kas skolēniem bija jādara? Viņiem vajadzēja patstāvīgi (tajā laikā skolēni mācījās attālināti) no papīra salocīt kuģīti, aprēķināt Arhimēda spēku, un, nosakot kuģīša masu, izrēķināt, kur jāatrodas ūdenslīnijai, un tad paskatīties, kā tas atbilst dabā. Es veicamo darbu nedaudz pielāgoju, proti, skolēniem nevajadzēja aprēķināt masu (klātienē man to būtu vieglāk paskaidrot), bet pēc pašu atrastas pamācības salocīt kuģīti, paņemt piecus vienādus objektus, piemēram, monētas, saspraudītes u. tml., ievietot tos kuģītī, paskatīties, cik dziļi tas iegrimst, un apkopot sakarību starp ievietotajiem objektiem, to skaitu un kuģīša iegrimi.

Kur te izpaudās kritiskā domāšana? Laboratorijas darbs it kā pavisam vienkāršs, ir tikai divi lielumi – ievietoto objektu skaits un kuģīša iegrime. Jo lielāks objektu skaits, jo dziļāka iegrime. Ko šāds uzdevums liek darīt? Pirmkārt, saprast, kādu kuģīti salocīt (internetā pamācības ir dažādas), otrkārt, kādus objektus izraudzīties, treškārt, ir svarīgi, kurā vietā objektus novieto. Būtiska saruna tiešsaistē ar skolēniem notika pēc eksperimenta – par secinājumiem, lai no tādiem izteikumiem kā “man patika šis darbiņš” nonāktu pie datu analīzes, secinājuma, kā ar eksperimentā iegūtajiem rezultātiem var skaidrot datus.

Konstatēju, ka pamatotus secinājumus – šajā gadījumā: ja objektam, kuģītim, ir lielākā masa, bet tas pats tilpums, tad Arhimēda spēks mazāk spēj kompensēt smaguma spēku un ūdenslīnija nemainās, – skolēniem izdarīt tomēr bija sarežģīti.

Fizikā cenšos prasmi izdarīt secinājumus mācīt pakāpeniski un saistu to ar darbiem citos dabaszinību priekšmetos – sākot apgūt laboratorijas darbus, ar skolēniem katrā dabaszinību priekšmetā kopīgi klasē izplānojam un veicam laboratorijas darbu, beigās kopīgi to izanalizējam un es izskaidroju secinājumu veikšanas būtību – datu analīzes pamatidejas un pieejamo teoriju par veikto darbu. Tālākajos laboratorijas darbos skolēni paši veido secinājumus, par kuriem pēc darba diskutējam, apspriežot veiksmīgākos piemērus. Laika gaitā mainās veicamo darbu saturs, taču datu analīzes un secinājumu veikšanas prasmes un pamatideja saglabājas.

Vēl man svarīgi bija pārliecināties, ka jāturpina dot šādus uzdevumus un pēc tam tie kopīgi jāpārrunā. Tagad attālinātajās mācībās daudz izmanto datorsimulāciju, kas aizstāj klātienes laboratorijas darbus. Pētot savstarpējas atkarības starp lielumiem, skolēni arī trenējas uzrakstīt pietiekami pamatotus secinājumus. Secinājumu izvirzīšanā parasti ir šāda problemātika – vai nu secinājumi ir vispārīgi un nav veikti no iegūtajiem datiem, nav atbilstoši izvirzītajai hipotēzei, vai arī ir tikai komentēta hipotēze, trūkst iegūto datu salīdzinājuma ar pieejamo teorijas materiālu un nav veikta iegūto rezultātu sīkāka izpēte. Skolēniem mācu, ka secinājumiem jābūt atbilstoši darbā izvirzītajai hipotēzei, apskatītajiem lielumiem un iegūtajiem datiem, kā arī nepieciešams iegūtos rezultātus analizēt, izpētot un aprakstot pieejamo teoriju, kā arī citus pētījumus.

Vēl pārliecinājos, cik būtiski ir noturēt skolēnu interesi darba gaitā. Kuģīša eksperimentā tā bija. Skolēni, paši praktiski darbojoties ar pazīstamām lietām un cenšoties to savienot ar mācību saturu, tomēr spēja izveidot skaidrāku priekšstatu par Arhimēda spēka iedarbību.

Sarunas, kas liek domāt un spriest

Ineta Amoliņa, Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja, māca vēsturi no 7. līdz 12. klasei, arī 6. klasēm.

Taisnība gan, ja skolēni pirmo reizi dzird vārdu savienojumu “kritiskā domāšana”, viņi mēdz saprast, ka noteikti jāpasaka kaut kas negatīvs. Tad skaidroju, ka uzdevums jau nav teikt ko sliktu, bet mēģināt saprast, noskaidrot, kā ir īstenībā, vai, piemēram, rakstītais ir fakts vai viedoklis. Man ir paveicies ar skolēniem, kuri grib runāt. Laika gaitā mācoties izteikties, nonākam pie ļoti labas sadarbības. Es uzslavēju skolēnu, ka viņš ir interesējies, izlasījis vēl ko papildus, tagad spēj argumentēt. Skolēni atzīst, ka līdz šim tā nav darījuši, ka tas ir kas jauns.

Sestie un septītie pašlaik mācās gandrīz vienu un to pašu – antīko vēsturi, par valsts pārvaldi – demokrātiju. Attālināti mācoties, 6. klases skolēni paši bija apguvuši vielu, un es gribēju pārliecināties, kā viņi to ir sapratuši. Skolēni atbildēja, ka demokrātija ir tautas vara, vairākuma vara. Tad es viņiem piedāvāju iedzīvotāju iedalījuma shēmu senajās Atēnās: pilsoņi, vergi un visi pārējie. Kas ir pilsoņi? Vīri, sievas, bērni, bet sievietēm nav vēlēšanu tiesību. Kā tad tā, skolēni jautā, tikai vienai trešajai daļai iedzīvotāju ir vēlēšanu tiesības? Tad mēģināja saprast, aizdomājās – tas ir pavisam cits vēsturiskais posms, kad domāja citādi. Senās Grieķijas polisa, pilsētvalsts, nav tas pats, kas Latvijas valsts.

Tagad pirmo gadu vadu Eiropas Parlamenta vēstnieku skolu1, un tur darbojas manas audzināmās 10. klases skolēni. Mēs arī aplūkojam tematu par demokrātiju. Man vajadzēja novadīt atklāto stundu, un jautāju saviem skolēniem, kā mēs to varētu izdarīt attālināto mācību laikā. Skolēni atbildēja, ka viņi par antīko demokrātiju jau kaut ko zina, nedaudz arī par Latvijas Satversmi un ka mums ir demokrātiska valsts pārvalde, tagad to izlasīs rūpīgi, īpaši pievērsīsies 8. nodaļai par cilvēka pamattiesībām. Un tad sekoja viņu jautājums: “Vai mēs nevarētu mācīt 7. klasei, kas ir demokrātija? Mēs ieklausītos cits cita viedoklī.” Piekritu, un izdevās lieliska stunda. Desmitie izstāstīja, ko viņi saprot ar demokrātiju, septītie izstāstīja, ko viņi saprot. Desmitie jautāja, vai Latvija ir demokrātiska valsts. Un kā demokrātiju izmērīt? Skolēni nezināja kritērijus, tāpēc ņēma palīgā politologu pētījumus, izvēlējās četrus kritērijus un, ņemot tos par pamatu, katrs izveidoja savu stāstu un septītajiem stāstīja teoriju un pēc tam jautāja, lai pārliecinātos, vai septītklasnieki vispār ir kaut ko sapratuši. Septītie minēja lieliskus piemērus no dzīves par vēlēšanām. Vispirms pateica to, ko sociālajās zinībās jau bija iemācījušies – mēs nevaram vēlēt, jo mums vēl nav astoņpadsmit gadu. Un turpināja – nedrīkstam vēlēt tāpēc, ka savos uzskatos vēl neesam patstāvīgi, mūs kāds var ietekmēt, kaut vai ģimenē. Bet mēs neesam vispār atstādināti no demokrātiskām idejām, mēs darbojamies skolas mazajā parlamentā, tur varam balsot, vēstures stundā un jebkurā citā stundā mums ir vārda brīvība. Tā bija kā spēle, un reizē izveidojās brīnišķīgs dialogs. Desmitie secināja: mēs nezinājām, ka mazie ir tik gudri.

Man patīk plakāti, kas liek daudz ko pārdomāt. Vienkāršs temats septītajiem – aizvēsture, savācējsaimniecība un ražotājsaimniecība. Skolēniem dodu uzdevumu – jāuzzīmē plakāts: tu vēl dzīvo savācējsaimniecībā, bet esi bijis pie kaimiņu tautas, kas jau ir ražotājsaimniecība, un tev jāuzzīmē reklāmas plakāts, ar kuru tu rosinātu savu tautu pariet uz ražotājsaimniecību. Tātad jāatklāj, kādas būs priekšrocības. Skolēni aizraujas, atrod atslēgvārdus, pamatojumu. Vai atkal plakāts par citu tēmu desmitajiem. Izmantoju labu Skola2030 metodisko materiālu, kā analizēt vēlēšanu plakātu. Muzejā izvēlējāmies kādus 30 vēlēšanu plakātus, un desmitie uzrakstīja lielisku plakātu analīzi. Bet, lai to izdarītu, par maz ir izprast plakātā uzzīmēto un uzrakstīto, vajag izlasīt katras partijas programmu un tad spriest – kāpēc plakātā ir tādi vārdi, cilvēki, priekšmeti? Kā pašu ietekmē tāds vai citāds plakāts? Lai to izdarītu, skolēnam ir jāieiet tajā tēlā. Līdzīgi var strādāt ar plakātiem, kas taisīti Latvijā pirms aptuveni simt gadiem. Un tad dodu nākamo uzdevumu – nodibini savu partiju, uzraksti pavisam īsu, dažu teikumu programmu un uzzīmē savu plakātu, turklāt to izdari tā, lai arī citi gribētu tavā partijā iestāties un iet par tevi balsot. Skolēni ar to aizraujas un vienlaikus darbam pieiet kritiski – vērtē, kas partiju programmās saskan ar darbiem, kas ne.

Unikāls vēstures avots ir atmiņas. Piemēram, par Piektā gada revolūciju. Sadalu skolēnus grupās, iedodu dažādus atmiņu stāstus: ko pierakstījis kāds cara ierēdnis, ko – zemnieks, ko – muižnieks, ko – mācītājs. Teorētiski bērni zina, kas šajā revolūcijā bija labs, kas – slikts, kādi bija ieguvumi, kādi zaudējumi. Lasot atmiņas, bērni sāk jautāt: “Kāpēc zemnieks ir tik dusmīgs, kāpēc mācītājs nav priecīgs, kāpēc muižnieks aizbēdzis?” Berni iejūtas tēlos un mēģina interpretēt. Kā es justos, būdams muižnieks, ja manu acu priekšā dedzina manu īpašumu? Kā es justos kā zemnieks, ja izbradā manus laukus?

Divpadsmitie gatavoja prezentācijas par Otro pasaules karu. Viņiem bija uzdevums sameklēt jebkuru vēstures avotu, grāmatu, filmu – dokumentālu vai mākslas, kaut vai vienu fotogrāfiju. Kāds bija izvēlējies filmu “Ilgais ceļš kāpās”, bija jautājumi, kāpēc padomju laikos šo filmu atļāva rādīt, ja reiz tur ir stāstīts par izsūtījumu, un viņi paši skaidroja, kāpēc, kā izsūtījums ir parādīts. Tālāk jautāju, kā viņi uztver skolu padomju laikā. Ģimenē skolēniem par to ir stāstījuši vecāki vai vecvecāki. Cilvēki skolas gadus parasti atceras ar labu. Bet vai tādēļ var teikt, ka PSRS bija izcili demokrātiska valsts? Atbildēs skan “Nēēē...” Es rosinu minēt piemērus, lai to parādītu. Atkal jāpieslēdz kritiskā domāšana.

Katrā stundā izmantoju piemērus, kad kādam vēstures notikumam atrodu un pretnostatu šodienas izpausmi, un skolēni sev no jauna to atklāj – ak tā tas ir?! Bērni ir lieliski, vajag tikai viņus ievirzīt, vajag pavilkt, pamest ideju, uzšķilt dzirkstīti, un viss aiziet it kā pats no sevis.

Komentēt un domāt ātri

Laura Katkeviča, Liepājas Raiņa 6. vidusskolas latviešu un angļu valodas skolotāja, māca latviešu valodu 6., 9. un 11. klasēm

Ir tāds metodiskais paņēmiens, medijpratības treniņš, ko latviski varētu saukt par “ātrajiem randiņiem”. To var izmantot gan klātienes mācībās, gan tiešsaistē. Jārunā ir par kādu apgalvojumu, lietojot formulu, kas sākas ar “Vai tu drīzāk...”, piemēram, “Vai tu drīzāk pirktu kaķi pēc sludinājuma vai no pazīstamiem cilvēkiem?”, turklāt tieši vienas minūtes laikā otram jāpasaka savs viedoklis. Tātad ātri jāreaģē un ātri jāpamato viedoklis. Vienkāršs uzdevums, un jauniešiem tas patīk. Viņi dabū dzirdēt dažādus viedokļus, informācijas apmaiņa noris ātri un spēles veidā, visi labprāt iesaistās, un šī metode veicina ātras domāšanas un diskutēšanas prasmes. Tā ir kā simulācija, bet vienlaikus arī kaut kas vairāk, iespēja pietuvināties jauniešu dzīves uztverei un pieredzei, viņi sāk diskutēt patiešām ļoti patiesi, ar pārliecību, viņi aizraujas.

Cita metode, kas prasa ilgāku laiku, ir lomu spēle. Latviešu valodā skolās daudz uzmanības pievērš rakstītprasmei, gramatikai, atstājot novārtā runātprasmi un argumentācijas prasmi. Šajā lomu spēlē ir jātrenē prasme pamatot savu viedokli. Jauniešiem iedala kādas personības, slavenības, iebraucēja no ārzemēm, nikna pusaudža, kas apvainojies uz visiem, lomu utt. Ir dažādas situācijas, piemēram, ziņās esi izlasījis kaut ko par kovidu, kāda būs tava reakcija no tavas lomas viedokļa? Ko tu teiktu kā dusmīgs pusaudzis? Vai atkal – katram skolēnam ir piešķirta kāda loma, un viņiem ir jāraksta komentāri pierakstu kladēs. Viens uzraksta savu viedokli, tad samainās kladēm, un nākamais raksta klāt savu viedokli, bet komentārs ir jāveido, balstoties uz to, ko rakstījis ir iepriekšējais, tātad jādomā par cita teikto. Tā, rakstot komentārus, var labi attīstīt medijpratību. Skolēni man reizēm saka – viņš jau tur neko nav uzrakstījis, bet es uzsveru, ka tik un tā jāmācās veidot komentārus. Kā citādi veidot komentāru kultūru, ja to netrenē?! Tagad jau mēs visi reizēm saskaramies ar naidu runu. Aicinu skolēnus aizdomāties – vai to, ko es uzrakstu komentārā, varētu otram pateikt tieši acīs? Tāpēc darbošanās ar pierakstu kladēm ir paņēmiens, kā skolēns, rakstot komentāru, uzskatāmi ierauga, ka to kāds lasa, tā simulējot komentēšanu tiešsaistē, kad arī tu savā ziņā papildini kāda domas. Tā viņi raksta un mainās ar kladēm vairākas reizes. Te arī dabiski ienāk iekšā kritiskā domāšana, dziļā mācīšanās. Tas, kurš pirmais iekomentē klasesbiedra rakstīto, mēdz īsi uzrakstīt – piekrīt tam viedoklim vai ne. Kad raksta nākamais, viņam jau ir jāiedziļinās vairāk. Katrā nākamajā reizē vairāk jādomā par to, ko iepriekšējie ir rakstījuši. Kritēriji, komentārus rakstot, ir tādi, ka jābūt izteiktai domai un obligāti jābūt pamatojumam. Savukārt katram piešķirtā loma dod to, ka jauniešiem jādomā plašākā kontekstā, ne tikai no sava viedokļa, bet kā spriestu citas lomas cilvēks. Piemēram, ja es esmu iebraucējs no Krievijas vai kādas citas valsts, kā un kāpēc es rakstītu. Tas liek iedziļināties, kā rodas naida runas, manipulācijas.

Komentēt skolēni mācās jau 5. klasē, pēc tam 7., 8., 9. klasē redzu, ka skolēni prasmi rakstīt komentārus jau apguvuši visai labi, tas jau ir kļuvis par paradumu. Tas savukārt nozīmē, ka šī māka viņiem noderēs dzīvē, un tad, kad šie jaunieši beigs vidusskolu, tad arī pamazām uz labo pusi mainīsies komentāru vide, komentāru kultūra.

Vēl viena metode – saistībā ar literatūru. Skolēni 9. klasē mācās par “Lāčplēsi”. Skolēniem dodu uzdevumu – iedomāties, ka Lāčplēsis ir mūsdienu influenceris. Kāds būtu viņa Youtube k onts, kas būtu viņa populārākais video? Te atkal jādomā – ko tad influenceri raksta?

Es mēģinu pēc iespējas vairāk pietuvināt mācību procesu jauniešu reālajai dzīvei. Jaunieši bieži vien neaizdomājas, ka influenceris arī mēdz manipulēt. Ne jau visi un vienmēr, bet kādi noteiktos brīžos tiešām manipulē. Rosinu jauniešus par to domāt, un refleksijas daļā viņi spriež, ko izsecinājuši par influenceri, kas ir raksturīgākais tiem influenceriem, kuriem viņi paši seko, kāpēc to dara, vai tas kaut kādā ziņā ir ietekmējis viņu izvēli. Jaunieši man ir atzinušies, ka tikai pēc skolā veiktajiem uzdevumiem ir aizdomājušies, ka influenceri taču mēdz arī manipulēt.

Latviešu valodas rakstītprasmes tēma ir bloga rakstīšanas principi. Tur arī ienāk medijpratība. Kā tu izvēlies datus, avotus? Kad mācījāmies veidot blogu, skolēni pirms tam vēsturē bija mācījušies par seno Grieķiju, un es devu viņiem uzdevumu blogā aprakstīt kādu senu vēsturisku notikumu, pieliekot klāt savu mūsdienu redzējumu, šodienas perspektīvu, kāpēc šis notikums ir ietekmējis kaut ko mūsdienās.

Kolēģiem ieteiktu nebaidīties pietuvināt tēmu jauniešiem. Būtiski ir viņus izprast un uzticēties, ļaut viņiem izmantot to kultūru, kurā viņi dzīvo, saprast viņu paaudzes valodu – pārnestā nozīmē, t. i., ne jau runāt ar tādiem pašiem vārdiem, bet iedziļināties viņu pasaules uztverē un to izmantot, lai pietuvinātos viņiem, caur viņu prizmu mācītu gan medijpratību, gan vispār jebkuru mācību priekšmetu. Kad jaunieši jūt, ka skolotāju interesē tas, kas viņus interesē, viņi pavisam citādi iesaistās, patiešām atsaucas. Tad viņi ir motivēti, jo šādam mācībām saredz jēgu. Katrs jau grib saskatīt darāmajam pamatojumu – kāpēc to dara?

Izvērtēt informāciju mūsdienīgi

Katrīna Kūkuma, sociālo zinību un vēstures eksperte, līdzdarbojas “Tavaklase”, veido video par medijpratību, līdz pērnā gada decembrim strādāja skolā.

Veicināt kritisko domāšanu un attīstīt medijpratību skolēniem ir ļoti svarīgi, un es to esmu centusies iepīt arī savās stundās. To var aplūkot visos mācību priekšmetos un jebkurā vecumā. Kulturoloģijā esmu strādājusi ar vidusskolas audzēkņiem, un diezgan bieži uzklausīju tādus izteicienus kā “ai, kāpēc tagad par medijpratību, par to jau var kaut kad vēlāk”. Manuprāt, jo agrāk sāksim, jo labāk. Mācot savus skolēnus, vienmēr atgādināju, ka visi avoti ir jāpārbauda, jānorāda, jāpieliek atsauces. Mani vidusskolnieki par to ne pārāk priecājās. Kulturoloģijas stundās skaidroju, kāpēc tas ir svarīgi.

Nesen filmēju video 10. klasei vēstures tematā par vēsturisko atmiņu un kolektīvo atmiņu. Aplūkojām vairākus vēstures notikumus, kā tos atstāsta, un puse no video bija veltīta kritiskai informācijas izvērtēšanai. Dzirdot atmiņu stāstus, noteikti jāpieslēdz klāt kritiskā domāšana, lai saprastu, kas ir tas cilvēks, kas to stāsta, kāpēc to dara, kur tas ir publicēts un ar kādu mērķi. Vēstures mācību priekšmetā tas ir ļoti būtiski – kā nošķirt vēstures faktus no cilvēka viedokļa. Atšķirība starp faktiem un viedokļiem kovida laikā ir milzīga, un, jo agrāk par to skolēniem stāstīsim, jo labāk – cik svarīgi ir atpazīt un atšķirt uzticamu avotu no neuzticama, uzticamu informāciju no neuzticamas, faktu raidījumu no reklāmas, kritiski izvērtēt, kāpēc kāds saka tieši to, ko viņš saka, kāpēc viņam noticu vai nenoticu.

Vēl veidojām video 7. klasei par līderiem un influenceriem. Video laikā intervēju vairākus cilvēkus, arī Raunas vidusskolas direktoru un vēstures skolotāju Edgaru Plētienu, un mēs runājām par to, kā atšķirt, kas ir līderis, kas influenceris, kas ir slavenība, kas ir viedokļu līderis. Video laikā veidoju tādu domu karti, lai skolēni to var paši papildināt, zem katra no šiem lielajiem nosaukumiem uzrakstot atslēgvārdus, kas tiem ir kopīgs un kas atšķirīgs. Aicinājām kritiski izvērtēt, kāpēc es kādam influencerim sekoju, vai tas, ko viņš vai viņa runā, ir taisnība, kāpēc sekoju līderim, kādam nozares ministram, vai tas, ko viņš saka, ir uzticami? Vai līderu, viedokļu līderu, influenceru darbība sakrīt ar to, ko viņi saka? Ar kādu nolūku viņi to saka? Un vai viņu mērķi saskan ar maniem mērķiem? Tur ir jāpieslēdz kritiskā domāšana, citādi nevar. Man ir mani mērķi, un tie ir neatkarīgi no tā, ko saka influenceri vai slavenība, es kritiski vērtēju viņu teikto, lai saprastu, vai man tas nāk par labu vai par sliktu, vai piekrītu vai ne.

Vēl ir svarīgi radināt skolēnus pievērst uzmanību zinātnisku pētījumu gadam, lai nebūtu tā, ka lasa 1983. gadā izdotu grāmatu un domā, ka nekas kopš tā laika nav mainījies, nekas nav atklāts. Bet zinātne attīstās, ir pierādīts kas tāds, ko pirms 40 gadiem nevarēja iedomāties. Pilnveidotajā saturā ir uzvērts, ka skolēns ir pētnieks, un es ļoti atbalstu pētniecības pieeju, bet, manuprāt, būtiska ir arī jautājuma otra puse – arī skolotājiem jābūt pētniekiem, jārāda pētniecības paraugs.

Vispirms jāiemāca domāt

Ineta Lielkalne, Krišjāņa Valdemāra Ainažu pamatskolas fizikas, ķīmijas, bioloģijas, dabaszinības (4., 5. un 6. klasei) un informātikas (5. un 6. klasei), datorikas (4. un 7. klasei) un inženierzinību (7. klasei) skolotāja, eTwinning vēstniece Latvijā.

Bērniem vispirms ir jāiemāca domāt. To savukārt man iemācīja profesors Andris Broks tad, kad otrreiz studēju augstskolā – fiziku (pirmoreiz bioloģiju). Mācību process jābūvē, rosinot skolēnus domāt. Mācot dažādus priekšmetus, vairāk nekā 20 gadus cenšos tā arī darīt, mēģinot mācību vielu sasaistīt ar ikdienu, aicinot bērnus vērtēt, spriest, caur sevi izlaist jebkuru informāciju, vienmēr ņemot vērā viņu viedokli, arī visneparastāko. Nekad neesmu uzdevusi lasīt mācību grāmatu no vāka līdz vākam vai izlasīt nodaļu un atbildēt uz jautājumiem nodaļas beigās. Par vērtīgiem uzskatu tos uzdevumus, kas liek bērniem pašiem darīt, domāt, mēģināt, secināt.

Uzdevumus veidoju vairākos līmeņos, sākot jau no 4. klases, kur pašlaik dabaszinībās skolēni mācās par Saules sistēmu. Pirmā līmeņa uzdevums – kā planētas sauc un kādā secībā tās ir izkārtojušās no Saules. Nākamais līmenis jau liek vairāk padomāt, – uz kuras planētas būs siltāk un kāpēc, vēl nākamais – sākt domāt, kas nosaka gaisa temperatūru uz Zemes. Bērni veido Saules sistēmas modeli, domā, kādā krāsa būs katra planēta, cik tālu no Saules tā atrodas utt. Viņiem rodas dažādi jautājumi, atnes nepabeigtus modeļus, kāds kaut ko ir sajaucis. Mēs apspriežamies, izrunājam, izvērtējam, kāpēc tā noticis. Tā bērns mācās nebaidīties no kļūdām un mācīties no tām. Ja skolotājs apliecina, ka tā nav kļūda, bet gan mācīšanās, tad bērns mierīgā garā savu darbu pārstrādā. Kad skolēni pierod šādi, praktiski darbojoties un savu veikumu izvērtējot, strādāt, tad viņiem būs daudz vieglāk nākotnē, piemēram, būvēt savus modeļus inženierzinībās 7. klasē.

Jāatzīst, ka man ir grūti nodalīt mācību stundas no eTwinning projektiem, kas savukārt palīdz mācību procesu padarīt skolēniem interesantāku. Skolēniem eTwinning projektos ir daudz grupu darba, visbiežāk ir trīs skolu jauktas grupas. Pašlaik strādājam ar projektu inženierzinībās 7. klasei par enerģiju. Tas ir liels temats, kas jāapgūst divos mēnešos. Skolēni kopīgi iedziļinās jautājumā, kas vispār ir enerģija, ko katrs ar to izprot, par to diskutē, veido domu karti. Pērn ap Lieldienu laiku eTwinning projektā bērni mācījās fizikā par spēku. Skolēniem bija uzdevums nofotografēt, kur viņi ikdienā saskata spēkus, un pēc tam ielikt attēlus Padlet sienā. Pēc tam pārējiem skolēniem bija jāsaskata dažādi spēku veidi šajos attēlos un vai nu jāiezīmē tie, vai jākomentē, jāatbild uz fotogrāfijas autora uzdoto jautājumu. Kur skolēns ir spēkus saskatījis, vai tie ir pareizi iezīmēti, kā tur spēki darbojas? Bija olu cīņas, šūpoles, olas, kas iekarinātas kā dekori. Vizuālā informācija rosināja domāt, diskutēt.

Savās stundās rosinu skolēnus domāt, lasot uzdevumu. Skolēnam jāsaskata, kas uzdevumā ir galvenais, skolotājam jābūt gatavam uzdot jautājumus, sasaistot uzdevumu ar reālo dzīvi, kur redzams šis problēmjautājums. Visi bērni nav vienādi. Ja skolēnam, izlasot uzdevumu, nerodas jautājumi, tad vai nu viņš visu saprot, vai nu nesaprot neko. Apzinos – man jābūt gatavai, ka bērns var arī neko nepajautāt. Pamatlīmenis, uz kuru skolotājam jātiecas, – lai bērns sāktu domāt. Ja bērns jautā, viņš domā. Arī tad, ja kaut ko apšauba, ja viņam kaut kas šķiet neticams. Uzskatu, ka skolotājs nedrīkst pastāvēt uz to, ka viņa patiesība ir vienīgā pareizā.

Ķīmijā biju uzdevusi skolēniem izlasīt un analizēt teksta fragmentu. 2012. gada avots vēstīja, ka Latvija ir otra zaļākā valsts pasaulē, un skolēniem ar argumentiem bija jāpamato savs viedoklis. Pārliecinājos, ka skolēni ir meklējuši, strādājuši, atraduši faktus, kāda ir situācija tagad. Sākot skolēniem mācīt strādāt ar tekstu, pievēršu uzmanību, ka jāprot atšķirt faktus no viedokļiem, atrast tekstā atslēgvārdus. Esmu novērojusi, ka bērni tekstu uztver visai grūti, 5. un 6. klasē pilnīgi noteikti. Pavisam īsā tekstā, nepilnā A4 lappusē, pusi teksta bērni neuztver. Kā to uzlabot? Dodot lasīt un radinot analizēt izlasīto, bērni iemācās lasīt un pamazām arī uztvert tekstā paustās domas. Skolotāja uzdevums ir iepriekš sagatavot tekstu un pēc tam vai nu klasē kopīgi izdiskutēt dažādus jautājumus, vai uzdot darbu grupās, lai katra grupa strādā pie viena jautājuma. Skolotājam jāmāca bērniem jau no mazotnes tekstā ieraudzīt atslēgvārdus. Loģiskā domāšana ir ļoti svarīga un visa pamatā, piemēram, fizikā. Formulu var iemācīties, bet tas nav galvenais. Stundās ļauju skolēniem izmantot formulas, tās jau tāpat ir pieejamas jebkurā brīdī, bet svarīgi ir to izprast un prast lietot.

Domāšanu labi rosināja eTwinning projekts par siltumu, kurā skolēni paši izvirzīja problēmjautājumus par siltumu, kopā darbojoties, es skolēnus mudināju izteikt savas idejas, savus jautājumus, uz kuriem viņi vēlētos saņemt atbildes. Piemēram, praktisks jautājums, kā ziemā atkausēt aizsalušu automašīnas logu? Te atkal paveras laba iespēja – skolēns skolēnam uzdod šo jautājumu, vienaudži lūko atbildēt, spriež, kā rīkoties šādā gadījumā, kā vispār panākt, lai auto logs ziemā neaizsaltu. Te jau atspoguļojas ģimenes pieredze, sasaiste ar dzīvi. Rosās skolēnu domas – tas der, tas neder, kā tas darbojas no fizikas viedokļa? Vēl cits brīnišķīgs jautājums – vai dažādu koku dēļi žūst vienādi ilgi? Puisis nodarbojas ar kokamatniecību, un viņš to gribēja noskaidrot praktisku apsvērumu dēļ. Izraisījās diskusija, uzaicinājām speciālistu, kas par to pastāstīja. Ja skolēni jau ir tik tālu izauguši, ka spēj paši uzdot problēmjautājumus, negaidot skolotāja jautājumu, tas ir lieliski. Skolotāja uzdevums ir parādīt ceļu, kā iemācīties, un jautājums jau ir ceļš uz zināšanām. Tad zināšanām būs vērtība, un tas noderēs dzīvē.

Veidojot bērnu dabaszinātnisko domāšanu, jāradina tekstā saskatīt pamatdomu, to, kāda problēma tur aplūkota, vai tur ir fakti, vai atspoguļojas autora viedoklis, kā skolēniem šķiet, cik pareizus secinājumus autors ir izdarījis.

Informātikā un datorikā ļoti uzsveru nepieciešamību ievērot autortiesības, lietot atsauces – jau no 4. klases. Attālināto mācību laikā skolēniem uzdod veidot daudz prezentāciju. Zinu, ka skolēns grib izmantot vienkāršāko, copy paste metodi, lai tikai kaut kas prezentācijā būtu ielikts. Skolotājam tas jāpamana un jāieliek pareizie pamati. eTwinning projektos, kur darbojos daudzus gadus, autortiesības un atsauces ir ļoti uzsvērtas.

Inženierzinībās ļauju veidot dažādas konstrukcijas, lai skolēni saprastu, kā rīkoties, ja dzīvē vajadzēs risināt līdzīgu problēmu, kaut vai par savienoto trauku principu, lai nevajadzētu saukt santehniķi, ja izlietnei apakšā tek ūdens. Man pašai ļoti patīk, ka to, ko mācu, varu sasaistīt ar dzīvi.

Es teiktu, ka kritiskā domāšana kā caurvija nozīmē iemācīt domāt plašākā vārda nozīmē. Būtiski ir tas, cik ātri bērnu radina domāt, analizēt, izvērtēt – gan tekstu, gan savas zināšanas, pieredzi, pieņēmumus. Un, jo vairāk bērns mācoties izlaidīs caur sevi, sapratīs, ka viņš tādā veidā mācās, jo vairāk un labāk spēs paveikt nestandarta darbus, nebūs standarta rāmī ielikts.