Kādēļ Latvijā bija svarīgi pārskatīt, pilnveidot mācību saturu un pieeju? Guntar, tu esi bijis klāt no pašiem projekta pirmsākumiem!

G. Catlaks: “Sāku vadīt VISC 2015. gada maijā, bet doma Latvijā dziļi un nopietni reformēt izglītības saturu bija radusies nedaudz agrāk, galvenās idejas bija iestrādātas jau iepriekšējā struktūrfonda periodā.

Gadus divus pirms projekta oficiālā sākuma jau dzīvojām tā idejiskā gaisotnē, meklējām cilvēkus, atbalstītājus. Apmeklējām daudz skolu un stāstījām par projekta ideju, pirms tas vēl bija noformēts uz papīra. Kompetence jeb izglītība mūsdienīgai lietpratībai kā izglītības mērķis un kā saturu veidojošais pamatu pamats nav nekas jauns. Mūsu kaimiņzemes Igaunija un Somija kompetenču pieejā balstītu izglītības satura reformu jau bija īstenojušas. Lietpratēji šajā virzienā ir strādājuši vismaz no 21. gs. sākuma, ir bijuši fundamentāli, konceptuāli raksti par to, kas ir kompetence, kāpēc to vajag izglītībā, kādi elementi šādu programmu veido. Savukārt mēs Latvijā ar saviem resursiem darījām, ko varējām. Nebija vienkārši, vispirms jau tīri tehniskā ziņā – sagatavot projektu iesniedzamā veidolā, to apstiprināt dažādās instancēs.

Paldies visiem, kas iesaistījās! Arī tev, Zane, ka piekriti, paldies Pāvelam un visiem pārējiem kolēģiem! Šo pieeju ieviešot Latvijā, mēs iekļāvāmies pasaules kopējā attīstības virzienā.”

No globālām nostādnēm pārcelsimies uz skolu! Inta, tu esi praktiķe, kas ikdienā vadi skolotāju saimi, esi kopā ar skolēniem, tiecies ar vecākiem. Kā tu atceries šo laiku, sākumu?

I. Ozola: “Grūtākais bija stratēģiski saprast, kā skolā pārmaiņas ieviest, ar ko sākt, kurus cilvēkus iesaistīt. Pilotskolas projekta īstenošanas mācībās iesaistījās ar savu mazo komandu, un mums vajadzēja izlemt, vai šī mazā komanda skolā strādās patstāvīgi, vai tomēr iekļaut visus skolotājus. Toreiz Zaķumuižas nelielajā pamatskolā vienojāmies, ka mēs, skolotāji, mācīsimies visi kopā, par jauno diskutēsim un pakāpeniski to ieviesīsim. Būtiski bija strādāt ar vecākiem, mazināt viņu bažas. Viņi neviļus salīdzināja šo laiku ar savu skolas laiku pieredzi. Diezgan daudz ar viņiem diskutējam par vērtēšanu, par uzsvaru maiņu.

Sapratām, ka mums būs jārada jaunas sistēmas, jo, turpinot strādāt kā agrāk, citādu rezultātu neiegūsim. Vienlaikus milzu izaicinājums pārmaiņu laikā bija noturēt zināšanu kvalitāti. Un vēl – svarīgi bija ieraudzīt mazās uzvaras un tā sevi stiprināt.”

Kas bija tas citādais? Ko jūs izlēmāt paveikt satura ziņā?

I. Ozola: “Vienojāmies, ka mums ir jāstrādā pie skolēna pašvadītas mācīšanās prasmēm. Skolotāji organiski sadalījās dažādās darba grupās, izstrādāja mācīšanas stratēģijas – konkrētās klasēs, konkrētos laika periodos, bija mēneša plāns ar Skolai2030 atvēlētu īpašu ailīti un mēneša uzdevums. Visi bija iesaistīti, pēc tam to pārsprieda, reflektēja, dalījās labās prakses piemēros. Skolotāju mācīšanās ieguva pilnīgi citu nozīmi. Projekts pavēra iespējas skolotāju plašākai sadarbībai, iesaistīties citādās skolotāju mācīšanās pieredzēs. Tas viss arī pozitīvi ietekmēja skolēnus.

Jāatzīst, ka pilnīga izpratne, skaidrība par jauno nebija. Eksperimentējot metāmies iekšā, meklējām atbildes un pārliecinājāmies, ka ir lietas, kas darbojas, ir tādas, kas ne, reizēm kļūdījāmies, bet tas viss bija labi, jo tieši to gribam bērnu mācību procesā! Kopumā tas bija ļoti vērtīgs laiks.”

Tu trešo reizi vadi skolu, tagad – Rīgas 7. pamatskolu. Ko tu tagad dari ar citādu skatu? Vai esi sapratusi, ar ko ir svarīgi iesākt?

I. Ozola: “Piecu gadu pieredze ir iedevusi citu stratēģisko redzējumu. Tā ir lielākā atšķirība. Zinu, kur gribu nonākt, varu izvirzīt skaidrus soļus ceļā uz mērķi, zinu, kā darīsim. Tā ir pilnīgi cita pieeja plānošanai. Tagad mums ir runājošā siena ar konkrētiem sasniedzamiem skolas kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem rādītājiem. Protams, kolektīvā kopā diskutējam, papildinām, bet redzējums, kā strādāsim, ir ļoti skaidrs.”

Pāvel, vai tu pašlaik vairāk domā kā skolotājs vai kā procesu vadītājs projektā?

P. Pestovs: “Droši vien vairāk domāju no skolotāja pozīcijām. Gribētos, lai gan skolotāji, gan skolēni uzņemtos lielāku atbildību par skolā notiekošo. Ja skolotājs saka: jauno esmu redzējis, kopā ar saviem kolēģiem gribu iemācīties un arī pamēģināt, tas tiešām palīdz skolēnam labāk iemācīties.

Galvenais ir sapratne, ka ir notikušas svarīgas pārmaiņas.

Ieradumu maiņa ir kaut kas fundamentāls. Tas nav tik vienkārši kā iemācīties, prast kaut ko jaunu. Ja desmit, divdesmit gadus esmu darījis tā (un pareizinām vēl gadus ar stundu skaitu!) un tagad iedomājos, ka vajadzētu darīt citādi, tas ir milzu izaicinājums!

Pats kā skolotājs esmu pārliecinājies, ka pārmaiņas klasē var notikt tikai tad, ja ir atbalsts skolas līmenī. Otrs, ko pie sevis domāju, ir – projekta sākumā es īsti neapjautu, par cik dziļām pārmaiņām mēs runājam. Bieži vien skolotājs spriež tā – ja stundu veidos citādi, tad viss notiks. Bet runa ir par dziļākām pārmaiņām. Priekšstatu par to, kā cilvēks vispār mācās, ko gribam iemācīt, kā mēs kā kolēģi sadarbojamies cits ar citu. Ļoti liels izaicinājums ir iesaistīties kopējā atbildībā – lai nebūtu tā, ka es, skolotājs, rūpējos tikai par savu mācību priekšmetu, klasi, un, līdzko aizveru klases durvis, tā viss beidzas. Pārmaiņām jānotiek dziļāk, risks ir palikt virspusē. Spilgts piemērs ir ar sasniedzamo rezultātu. Nekas nemainās, ja to tikai uzraksta uz tāfeles tāpēc, ka to vajag. Jācenšas saprast, kāpēc skolēnam tas ir svarīgi. Pārmaiņas ir ceļš. Pats par sevi varu teikt, ka kaut kur tajā esmu tālu ticis, kaut kur – ne tik tālu, bet mums visiem jātiecas tikt līdz dziļākajam līmenim.”

Gandrīz visi projekta cilvēki ir skolotāji, kas ir turpinājuši strādāt skolās, un tie, kas uz laiku ir bijuši prom, ar lielu degsmi ir atgriezušies, un tieši tādēļ, ka ir radusies jauna izpratne un ir liela vēlme pašam pārliecināties, kā tas darbojas. Vai tev kā ķīmijas skolotājam ir kāds piemērs, kā tu darīji agrāk un kā tu dari tagad?

P. Pestovs: “Ar skolēniem gan ķīmijas stundās, gan arī ārpus tām esmu runājis, kā vispār labāk kaut ko iemācīties. Piemēram, kā skolēni var labāk gatavoties kontroldarbam. Pārlasīt grāmatu vai tomēr darīt ko citu? Aplūkojam praktiskas mācīšanās stratēģijas. Var atsaukt atmiņā iepriekš apgūto. Var veidot atmiņu kartes, zīmēt plakātu vai vēl ko citu. Pirms pieciem gadiem tik praktiski nesarunājāmies.”

Un tu, Inta?

I. Ozola: “Vienmēr esmu bijusi skolotāja neatkarīgi no tā, vai pati vadu skolu vai ne. Allaž esmu domājusi, ka esmu progresīva, moderna skolotāja, tomēr arī es šajos piecos gados esmu sākusi citādi domāt. Nespēju vairs iztēloties, ka varu iet klasē, ja man nav ļoti skaidrs sasniedzamais rezultāts tematam, stundai, un es ļoti daudz laika veltu tam, lai atlasītu sasniedzamajam rezultātam noderīgus uzdevumus. Galvenais ir skolēnam gūt pozitīvu mācīšanās pieredzi. Tas ir svarīgākais, ko esmu iemācījusies.

Mazs piemērs no šī gada. Trešajā klasē mācāmies lasīt, pilnveidojam lasītprasmi. Lasīšanas semināros bērni lasa grāmatu, pēc tam ļoti atbildīgi prezentē. Bet kā panākt, lai viņus patiešām ieinteresē lasīšana? Skolēniem vajag prieku! Jāveido radoša atmosfēra, jo radošums šajā samērā mazajā vecumā ir ļoti būtisks. Ja prezentē grāmatu, kur stāstīts, ka bērni ēd cepumus, tad arī mēs ēdam cepumus. Vai skābus kāpostus. Tā aprakstīto atdzīvinām, lai lasīšana tiešām rada prieku.”

Vai tu, Inta, esi pamanījusi, kā bērnos atbalsojas tas, ko jūs tagad darāt citādi? Viņu attieksmē, darbībā, prasmēs?

I. Ozola: “Kad pilotskolas bērni aizgāja uz vidusskolu un nokļuva klasē, kur pārējie nav bijuši pilotskolā, labi varēja redzēt atšķirību, kā jaunieši mācās. Skolēniem, kas bija mācījušies pašvadību, bija skaidras stratēģijas, prasme organizēt savu darbu. Tad sākās attālinātais darbs, kas pilnībā atklāja, ka skolotājcentrēta mācīšanās nedarbojas! Ja skolotāji turpina tā strādāt, tad jaunieši ir pazuduši, jo nav vajadzīgo prasmju.”

Guntar, tu arī kādreiz esi bijis skolotājs. Vai tagad, darbojoties globālas sistēmas līmenī, ir ienācis prātā – ja es pats šobrīd būtu klasē, ko es darītu vairāk vai citādi salīdzinājumā ar saviem skolotāja gadiem?

G. Catlaks: “Biju skolotājs visai sen, 90. gados, par skolotāju beidzu strādāt, ja nemaldos, 1997. gadā. Natālijas Draudziņas ģimnāzijā pēdējos gados mācīju filozofiju, politiku, tiesības un ekonomiku. Atceros lūzumu, kas manī notika 90. gadu vidū. Līdz tam mācīju vēsturi un filozofiju, galvenokārt stāstīju, un man bija grūti saprast, kāpēc dažiem maniem skolēniem tas nešķiet aizraujoši. Tā bija tipiska skolotājcentrēta vai pat informācijā bāzēta zināšanu nodošanas metode, kas man pašam šķita interesanta. Iesaistījos dažādos projektos, arī britu kolēģu vadītā projektā par filozofijas mācīšanu bērniem, kas apgrieza kājām gaisā manu līdzšinējo metodi un pieeju un kas balstījās nevis uz gatavu jēdzienu vai tekstu, vai kā cita nodošanu, bet uz atlasītu tekstu lasīšanu un jautājumu uzdošanu. Proti, es vairs nebiju tas, kurš jautā skolēniem, bet vedināju viņus pašus formulēt jautājumus un meklēt uz tiem atbildes. Mani saistīja tas, ka tā spēju ieinteresēt skolēnus domāt par filozofiskām tēmām. Taisnība, man gan nebija domas, ka tam vajadzētu vest uz ko tālāku un dziļāku, uz stratēģiju plānošanu, uz sasniedzamo rezultātu.

Tagad tas mani vedina domāt par to kritiku, ko vismaz es esmu saņēmis projekta laikā, proti, ka mums vajadzēja sākt citādi, no otra gala, t. i., ar mācību līdzekļiem, atlasītiem tekstiem, piemēriem, testiem, uzdevumiem, metodiskajiem palīglīdzekļiem, skolotāju mācīšanu, kā tos lietot. Es tomēr domāju, ka nē. Tā ir bijis jau iepriekš. Viss, ko mēs ārēji redzami darām jaunajā saturā, ir zināmas lietas. Interaktīvas metodikas zinām, daudzus vērtēšanas paņēmienus, stratēģijas agrāk esam izmēģinājuši, taču bez augstākas izpratnes, uz kurieni mēs ejam. Lietpratības princips paredz, ka mums ir tālākais mērķis un ka plānojam, no mērķa raugoties, nevis otrādi. Tikai izmēģinot interesantas metodes, rotaļas un spēles klasē, kas, protams, padara procesu daudz interesantāku, paliekam vecajā paradigmā, kur galvenais ir pats process, joprojām tikai zināšanu nodošana, bet tad nevirzāmies uz augstāko mērķi, ko sagaidām no jauniešiem.”

Kas ir bijis lielākais izaicinājums šajā laikā, lai katrs bērns no skolas saņemtu maksimāli daudz, lai tas izpaustos rīcībpolitikā?

G. Catlaks: “Sākumā minēju tehniskos izaicinājumus, cik grūti bija uzrakstīt un apstiprināt projektu birokrātisko iemeslu dēļ, bet pēc būtības lielākais izaicinājums bija, vai izglītības sistēmas spēlētāji to pieņems kā savu. Neapgalvošu, ka tas jau ir noticis, jo viss ir mērāms dažādos līmeņos. Arī tik mazā zemē kā Latvija ir ļoti dažādi skolotāji, pavisam ap 25 000. Kad 2015. gadā biju viens no tiem, kas brauc uz skolām un stāsta, kas ir lietpratība, kāpēc izglītības sistēma, saturs jāreformē, visi klausījās un pārsvarā piekrītoši māja ar galvu. Tomēr ir milzu atšķirība par to dzirdēt vai lasīt, pat, krietni pārdomājot, atzīt, ka tā ir pareizi, un – sākt darīt praktiski. Lūk, tas ir milzu izaicinājums! Un viens atsevišķs skolotājs jau neko nevar ieviest, to var tikai kolektīvs, skolotāju saime ar kopēju redzējumu, metodiku.

Nedomāju, ka tagad viss ir atrisināts. Jāturpina skaidrot, kāpēc zināšanas ir tas, ko skolēns pats ir izdomājis skolotāja vadībā. Viss turpinās. Pieci gadi izglītības reformā ir ļoti īss laiks, mēs vēl nevaram spriest par rezultātu. Kad pašreizējie skolēni būs beiguši vidusskolu, augstskolu, tiešām sāks dzīvot, tad tikai sāksim redzēt, vai tas, kā viņi domā un rīkojas, ir citādi, nekā bijām pieraduši sagaidīt no iepriekšējām paaudzēm.

Ir svarīgi, lai skolotāji pārmaiņu būtību pieņemtu kā savu, un arī tas vienmēr turpināsies un nekad nebūs simtprocentīgi pieņemts. Arī turpmāk pastāvēs zināms sabiedrības spiediens, no skolotājiem prasīs, lai ar eksāmenu rezultātiem pierāda, ka jaunais modelis darbojas labāk nekā iepriekšējais. Izturēt šo spiedienu, saprast, ka rīkojamies pareizi, pat ja nespējam demonstrēt ātrus, uzskatāmus rezultātus, ir vēl viens būtisks izaicinājums.”

Jā, izaicinājumi nekur nav pazuduši, ar tiem jāsadzīvo. Pāvel, kā tu to redzi?

P. Pestovs: “Galvenais bija saprast pārmaiņas pēc būtības, neapstāties pie virspuses. Tas ir viens. Otrs, pārmaiņas var redzēt četros līmeņos: skolotājs piekrīt šai idejai, otrais, kā skolotājs praktiķis apgūst un izprot jaunās zināšanas, trešais, ka iemācās to darīt, ceturtais – kļūst redzamas pārmaiņas skolēnos. Skaidrs, ka ceturto līmeni pirmajos piecos gados īsti saskatīt nevar.

Mums daudz vairāk ir jārunā par skolu kā organizāciju, kas mācās. Bīstami ir skatīties uz reformu kā tādu, kas ir sākusies pirms pieciem gadiem un kas pēc gadiem pieciem beidzas, uzskatot, ka darbs ir paveikts. Jāieguldās visu laiku, mums nepārtraukti pašiem jāmācās un jāapgūst aizvien jaunas prasmes. Tas ir svarīgi jebkurai valstij, un Latvija nav izņēmums, ja tā grib, lai skolēni iemācās vairāk, izprot procesus dziļāk (lietpratēji norāda pat saistību ar dzīves ilgumu, kas izriet no pareizi pieņemtiem lēmumiem).”

Ļoti svarīga pilnveidotā satura idejai ir vērtēšana. Vai vari ieskicēt pieturas punktus, kas ir nākamais līmenis, uz ko mums vajadzētu tiekties, domājot par vērtēšanas praksēm skolā?

P. Pestovs: “Vērtēšana ir nozīmīga arī tāpēc, ka tā labi atklāj, kā mēs patiešām par kaut ko domājam. Caur vērtēšanas prizmu daudz ko var precīzāk ieraudzīt. Vērtēšanai var būt daudzi un dažādi mērķi, kā monitorings, kvalitātes nodrošināšana, izaugsmes mērīšana, taču nozīmīgākais un primārais ir atbalsts skolēnam (arī jebkuram pieaugušajam), lai viņš vairāk iemācītos.

Tas izklausās pagalam vienkārši, taču darbos tas tik vienkārši nav. Tas ir milzu izaicinājums – nevis vienkārši norādīt uz kļūdu, bet prast iedot izmantojamu atgriezenisko saiti, lai nākamreiz darbu, uzdevumu utt. varētu izdarīt labāk, precīzāk, ātrāk. Un otrs – daudz vairāk jādomā par valsts pārbaudes darbiem, lai katrs skolēns varētu taisnīgi apliecināt ilgākā laika posmā iemācīto, labi saprotot, ka tas nav viss, ko viņš ir iemācījies. Ja skolēni paši uz eksāmenu ies ar tādu izpratni, tās būs pamanāmas pārmaiņas.”

Iespējams, ka pandēmijas laiks izaicinājumu apjomu ir palielinājis, varbūt arī ne. Inta, kas ir lielais izaicinājums, domājot par mācību saturu un pieejas pilnveidi skolas dzīvē? Vai pandēmija var būt arī spridzinošais spēks, par ko izglītības filozofi pasaulē runā kā par lielo iespēju? Vai arī gaidām iespēju tikt atpakaļ normālā skolā? Kā tu to redzi?

I. Ozola: “Pandēmija atklāja lielu dažādību skolēnu vidū, un tas skolotājiem lika meklēt risinājumus, kā līdz katram bērnam aizsniegties, un, ja šo atziņu paturētu, tad, iespējams, tas vēl vairāk rosinātu mainīt uzskatus un arī praksi.

Protams, ka būs paliekoši ieguvumi, piemēram, digitālā pratība skolotājiem, kas gada vai pusotra gada laikā uzlabojās. Jā, skolotāji bija pārslogoti, tomēr atrada laiku pieslēgties citu kolēģu stundām, parādījās cita veida mācīšanas iespējas, un tas bija liels ieguvums. Skolotāji vairāk solidarizējās – visiem ir grūti, bet varam cits citam palīdzēt, ja man kas izdodas, es to parādu kolēģiem. Mācīšanos vadīja ne tikai vadības komanda, bet arī paši skolotāji. Pirmajos divos mēnešos skolotāji bija ļoti piesardzīgi, bet vēlāk jau paši veidoja savu mācīšanās saturu. Tas – no skolotāju pozīcijām raugoties.

No vadītāja pozīcijas – izaicinājums un iespēja vienlaikus ir strādāt ar tiem resursiem, kas man kā vadītājai tajā brīdī ir pieejami. Izmantot to vidi, kurā esmu, cilvēkresursus, kas skolā strādā. Skolotāji ir dažādi, tā vienmēr būs, un tā ir vērtība. Atrast iespēju sniegt katram skolotājam vajadzīgo atbalstu izaugsmes procesā ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Mums diezgan labi izdevās to paveikt, radījām konkrētu atbalsta sistēmu jaunajiem pedagogiem.”

Mēs diezgan bieži esam dzirdējuši, ka pandēmijas dēļ satura reformu vajag atcelt, jo izaicinājumi ir pārāk lieli – bērni jātestē, jāvalkā maskas utt. Guntar, kādas ir tavas domas?

G. Catlaks: “Uzskatu, ka nevajadzēja atcelt. Jā, pandēmija mūs visus iesvieda neprognozētā un nepieredzētā situācijā, bet tā mūs, galvenokārt jau skolotājus, arī piespieda paskatīties uz procesu citādi, kas kaut kādā mērā arī sasaucās ar satura reformu.

Es pirmīt vēl nepieminēju trešo lielo izaicinājumu – mācīšanās personalizāciju. No izglītības programmas un skolēnu puses raugoties, satura reformā ļoti būtisks ir jaunais vidējās izglītības modelis ar izvēļu groziem, ar nepieciešamību izvēlēties padziļināti apgūstamos kursus. Mēs apzināti esam gājuši uz ideju, ka cilvēks jau agrā vecumā, jau skolēns vidējās izglītības posmā nevis pasīvi saņem, bet aktīvi izvēlas, ko apgūs, domājot, kā tas viņam noderēs turpmākajā dzīvē. Tas ir viens izaicinājums, ko vēl neesam pietiekami dziļi pārdomājuši. Saistībā ar personalizētu mācīšanos sava loma ir tehnoloģijām. Tā bija arī laikā, kad vadīju VISC un uzsākām attālināto mācību procesu.

Protams, izglītības modelis, kurš ir vērsts uz specializāciju, iedziļināšanos un individuālām izvēlēm un kurā vienlaikus pieaugoši liela loma ir tehnoloģiju izmantošanai un attālinātām mācībām, rada ne tikai milzu iespējas vien. Skolēni jūtas daudz individuālāki, dalība kopējā stundā vai klases diskusijā ir ierobežotāka, reizē ir arī milzu pamudinājums skolēniem attīstīt pašvadītas mācīšanās prasmes un iedziļināties tajā, kas katru patiešām interesē. Tas nav vienas klases darbs uz vienu vidējo, kas ir ierasta metode izglītības sistēmās, bet vienlaikus tas rada arī nevienlīdzības riskus. Aizvien lielāka nozīme ir mājas apstākļiem, intelektuālajam kontekstam un fonam. Daļai skolēnu ir risks nepiedalīties, bet lielai daļai paveras iespēja iet lielākā dziļumā. Mums, tā sacīt, ir jāprot izbraukt starp Skillu un Haribdu, lai nepazaudētu tos, kurus ir viegli pazaudēt, bet paturētu tos, kuri spēj un grib iet tālāk un dziļāk. Tas ir saistīts gan ar izvēļu groziem, gan to, kā skolēni mācās – ar savu individuālo atbildību, pieeju un interesēm.”

Par ko mums visiem domāt, ejot tālāk uz priekšu?

I. Ozola: “Par drosmi, par to, kā skolotājiem darīt, lai palīdzētu katram bērnam. Tas būtu viens. Noteikti – dalīties labās prakses piemēros, uzkrāt tos, lai skolas tiešām kļūtu par mācīšanās un metodiskajiem centriem apkārtējām kopienām, un stiprināt skolu vadības komandas. Ļauties pārmaiņām.”

G. Catlaks: “Varu tikai piekrist, ka skolotājs ir galvenā atslēga. No sistēmas viedokļa ir nepieciešama jauna un ilgtspējīga skolotāju profesionālās pilnveides sistēma, un, lai to izveidotu, būtu jāpieliek pūles droši vien ne tikai Izglītības un zinātnes ministrijai un VISC, bet arī visai pedagogu kopienai.

Pārfrāzējot Raini, vēl darbs nav galā un nebeigsies, un droši vien palīgā jāiet visiem, proti, ļoti labi jāsadarbojas visiem iesaistītajiem. Tāpat ir saprotams, ka to nespēj paveikt viens projekts.

Skola2030 darbs turpinās, pašlaik ir vairāki lieli izstrādes virzieni vērtēšanas saturā, noris valsts pārbaudes darbu izstrāde, tāpat vidusskolā padziļināto kursu mācību līdzekļu izstrāde. Vidusskolā sākām ieviest jaunas prasības, kas ir projekta darbs katram skolēnam, lai pabeigtu vidusskolu. Visur, no pirmsskolas līdz vidusskolai, jābūvē ilgtspējīgas sistēmas, lai skola ikdienā turpinātu mācīties, gan plānot, gan īstenot saturu, gan vērtēt skolēnu sniegumu, lai varam skolēnus daudzveidīgi atbalstīt virzībā uz pašnoteikšanos – pašlaik mācību procesā, vēlāk dzīvē vispār.”

Paldies! Svinam un turpinām!

Piecos gados projektā ir bijuši iesaistīti daudz cilvēku. Kam jūs gribētu pateikt paldies?

Guntars Catlaks: “Izmantošu iespēju pateikt paldies visiem Latvijas skolotājiem, kuri bija aktīvi dalībnieki visā šajā procesā. Atceroties sākumu, bija svarīgi, ka mēs šo projektu nepaturējām šaurā lokā. Tāds scenārijs varēja būt – sapulcējam komandu no ekspertiem, kas izstrādā saturu, un tad viss notiktu ātrāk un efektīvāk, bet bija ļoti svarīgi no paša sākuma, sākot satura izstrādi, pieaicināt praktiķus, Latvijas skolotājus. Kad 2017. gadā izsludinājām pirmo konkursu uz satura izstrādes vietām, pieteicās vairāk nekā 600 pretendentu. Atsaucība, aizrautība, skolotāju vides vēlme pēc pārmaiņām bija ļoti liela. Paldies visiem, kas toreiz noticēja projekta idejām un iecerēm! Vēl lielāka pateicība visiem tiem, kas darīja, kas joprojām cenšas un turpina īstenot!”

Inta Ozola: “Vispirms paldies projekta komandai, jo mācību procesa organizēšana pilotskolu komandām bija milzu izaicinājums. Kas var būt vēl sarežģītāk kā vadīt pārmaiņas? Paldies, ka izturējāt! Noteikti paldies saku Zaķumuižas pamatskolas vadības komandai – kopā paveicām dinamisku, interesantu un vērtīgu darbu. Protams, esmu pateicīga skolotājiem un skolēniem. Viņi sākumā stīvējās, bet vēlāk ļāvās, un tikai tādēļ pārmaiņas bija iespējamas.”

Pāvels Pestovs: “Viens paldies projekta komandai, kas ar nemitīgiem izaicinājumiem un dinamisku vidi spēja pielāgoties dažādiem apstākļiem. Noteikti gribu pateikties arī savai skolai, jo guvu milzu atbalstu visdažādākajām idejām. Atslēga jebkurai reformai ir skolotājs, tas, ko viņš dara klasē. Kompetence kaut kādā mērā līdzinās braukšanai ar divriteni. To nevar vienkārši kādam izstāstīt, lai tad pats dara. Ir jāmēģina pašam, bet – ar atbalstu. Tāpēc man šķiet, ka būtiski virzībā uz priekšu ir sadarboties skolai ar skolotājiem, vadības komandu – komandu, kas atbalsta skolotāju, kurš arī mācās “braukt ar divriteni”.”

Kur ņemat iekšējos resursus, lai sasniegtu lielus mērķus?

Guntars Catlaks: “Ja darām darbu, kas dod gandarījumu, tad tas arī veido to ķīmiju (vai pareizi, Pāvel, ķīmiju?) smadzenēs, kas rada enzīmus jeb vienkārši labsajūtu. Cilvēks jau vēlas justies labi. Labizjūta, darot kādu darbu, dod labo atkarību. Atceroties savu skolotāja pieredzi, kad pārstāju mācīt pats, bet atdevu šo funkciju skolēniem, es sāku justies daudz labāk. Man bija vieglāk, ērtāk strādāt, es guvu gandarījumu, man tas patika. Ja jums kas patīk, tad tikai uz priekšu! Tas ir svarīgi skolotāja darbā kopumā. Tas arī dod enerģiju.”

Pāvels Pestovs: “Mēs sakām – ja skolēnam ir motivācija mācīties, tad viņam ir panākumi. Taču no motivācijas teorijas nāk arī atziņa, ka bieži vien sakarība ir otrāda, t. i., ja es sajūtu panākumu garšu, tad tas mani arī dzen uz priekšu. Tas arī ir viens no maniem enerģijas avotiem. Ja kaut kas ir pavisam nedaudz izdevies un kolēģi ir to izmēģinājuši, tad tas dod gandarījumu. Otrs enerģijas avots man ir ģimene.”

Inta Ozola: “Vienmēr esmu ticējusi, ka resursi ir mūsos pašos un ka ikvienā skolotājā ir resurss kļūt par labāku skolotāju. Apzināta ir mana izvēle būt par skolotāju, būt klasē, tur es gūstu vislielāko prieku savā darbā. Tas man liek radīt aizvien jaunas idejas, kā pati varu kļūt par labāku skolotāju un ko darīt skolas līmenī, lai arī kolēģi kļūtu par labākiem skolotājiem. Un noteikti ir jāsvin mazās uzvaras! Tas arī motivēs turpmākiem sasniegumiem.”