Ko ir vērts mācīties skolā?

Romans Alijevs kā būtiskāko skolas uzdevumu uzsvēra katra bērna personības attīstību un tādēļ arī nepieciešamību izvērtēt pašreizējo mācību procesu – gan tā saturu, gan darba organizāciju, meklējot vairāk personalizētas mācīšanās iespējas. Ir skaidrs – nevienam neko nevar iemācīt, ja viņš pats nav gatavs iesaistīties, ieguldīt pūles, ja nav sev izvirzījis kādus personiskos mērķus, kas ir tik būtiski, lai rastos motivācija mācīties. Tas nozīmē jau no jaunākā skolas vecuma radināt pieņemt lēmumus, arī izdarīt izvēles – kā vislabāk kaut ko iemācīties.

Vairāki runātāji atkal un atkal uzsvēra to, cik nozīmīgi skolā ikdienā veltīt laiku bērnu un jauniešu pašvadītas mācīšanās prasmju attīstībai un iespējām – plānot savu laiku, sekot līdzi darbu izpildei, mācīties informācijas ieguves un organizēšanas stratēģijas, mērķtiecīgi lūgt palīdzību vienaudžiem un skolotājiem. Arī Edurio attālināto mācību aptaujās mācību gada noslēguma aptaujas anketās skolotāji teic, ka pirmo reizi ieraudzījuši, cik ļoti viņu skolēni prot izdarīt paši, vienlaikus atzīstot, ka, nedodot iespēju darīt, mēs skolēnus ierobežojam, un tādā gadījumā viņi šādas prasmes neapgūst.

Kādas ir labas mācīšanās sastāvdaļas?

Šķiet, ka lielākā daļa forumu runātāju bija vienisprātis – nav produktīvi domāt par kvalitatīva mācību procesa sastāvdaļām, atsevišķi izdalot klātienes vai attālinātās mācības. Atšķiras tikai paņēmieni vai rīki, kas ir mūsu rīcībā, lai vienu vai otru labām mācībām nozīmīgu priekšnoteikumu varētu īstenot. Daži svarīgākie no tiem.

Skaidrs skolēnam sasniedzamais rezultāts – jo palīdz skolotājam un skolēnam atlasīt būtiskāko informāciju, izvēlēties atbilstošākos piemērus, skaidrojumus, uzdevumus un vērtēšanas kritērijus, skolēniem – sekot līdzi savam progresam.

Piekļuve kvalitatīvai informācijai – ne vienmēr klātienes vai tiešsaistes stāstījums ir labākais informācijas nodošanas veids, kvalitatīvu skaidrojuma video ierakstu iespējams noskatīties vēlreiz, patīt atpakaļ nesaprastās vietas. Jānis Zeimanis un Iveta Ratinīka uzsvēra autentiska, oriģināla teksta nozīmi mācībās, īpaši vecākajās klasēs.

Mācīšanās virzīšana – skolotāja demonstrācija, skaidrojums ar piemēriem, darīšana kopā ar atbalstu, kopīga uzdevumu un piemēru risināšana ir ļoti svarīga mācīšanās daļa, un tās, kā atzīmē skolēni aptaujā, attālinātajās mācībās pietrūka visvairāk.

Attīstoša atgriezeniskā saite –  gan forumu dalībnieki, gan skolotāji aptaujās atkārtoti uzsvēra, cik svarīga mācībās ir atgriezeniskā saite – gan skolotājiem par skolēnu izpratni vai apgūtajām prasmēm, gan skolēniem par viņu sniegumu un iespējām to uzlabot. No vienas puses, daudzi attālināto mācību dalībnieki atklāja, cik noderīgas var būt tehnoloģijas, lai skolēniem piedāvātu interaktīvus uzdevumus, vingrinājumus, testus, uz kuriem iespējamas automatizētas atbildes, tūlītēja atgriezeniskā saite. No otras puses, skolotāji sastapās ar lielu izaicinājumu un milzu laika patēriņu, cenšoties sniegt individualizētu atgriezenisko saiti  par apjomīgākiem, kompleksākiem skolēnu darbiem. Jānis Zeimanis atzina, ka attālinātā procesā daudz grūtāk risināt niansētas sarunas, diskutēt, nekavējoties reaģēt uz sarunas niansēm nekā klasē, it īpaši, mācoties valodu.  Aizdomājos – cik daudz skolēni ir iesaistīti šādās sarunās laikā, kad visi atrodas skolā – fiziski vienā klases telpā? Vai izmantojam šo klātienes iespēju? Cik daudz un kurš komunicē? Cik daudz un bieži to dara skolēni? Vai visi un kuri no viņiem?

Līdzīgs mērķis, bet atšķirīgi ceļi un laiks –  attālinātajās mācībās bija skolēni, kuriem bija grūti pašiem organizēt savu darbu, sekot līdzi, pietrūka atbalsta, bet bija arī skolēni, kuri pretēji gaidītajam vairāk iesaistījās mācībās, uzrādīja labāku sniegumu, paši atzina, ka viņiem tagad bija vairāk laika, lai paveiktu uzdevumus, lai izmantotu papildu materiālus, iedziļinātos un rezultātā labāk izprastu mācību saturu. Vai šī pieredze paver jaunas iespējas daudzveidīgiem paņēmieniem, mācību diferencēšanai?      

Attiecības un kopiena – skolēni un skolotāji, kas noilgojušies viens pēc otra, klasesbiedriem, kolēģiem, pēc ikdienas uzmundrinājuma un savstarpējām rūpēm vienam par otru. Skolēnu aptaujās izskan: ja kaut ko no aizvadītā laika gribētu saglabāt, tad tas ir, lai skolotāji mums turpinātu sniegt tikpat individuālu uzmanību, kādu saņēmām attālināto mācību laikā. Kuras ir tās klātienes vai virtuālās telpas, brīži, iespējas, paņēmieni, ar kuru palīdzību varam apzināti un mērķtiecīgi veidot savas kopienas ikdienā skolā? 

Kā turp nokļūt?

Runātāji arī iezīmēja ceļazīmes virzībai tuvāk šādam mērķim. Romans Alijevs uzsvēra, ka attālināto mācību laikā skolās piedzīvoja lielāku brīvību pieņemt lēmumus, eksperimentēt, mēģināt jaunas lietas mācību procesā. Šī pieredze varētu kalpot kā pamudinājums drošāk turpināt šos mēģinājumus, raudzīties, kā vairot šo brīvības un uzdrošināšanās iespēju ikdienā.

Daudzi skolotāji dažās skolās pirmo reizi un jo īpaši šajā laikā izjuta sadarbības, kopdarba spēku. To sarunās atzina Dace Jaundāldere–Dātava no “Domdara” un Lāsma Krastiņa no Bauskas Valsts ģimnāzijas. Ne tikai “Domdarī”, bet arī daudzviet citur skolotāji regulāri tikās tiešsaistē, kopā plānoja nākamo nedēļu, lūdza padomu cits citam. Arī Edurio aptaujas skolotāju atbildēs par vērtīgākajiem ieguvumiem, kas jāturpina pēc attālināto mācību beigām, bieži minēta jaunatklātā sadarbība ar kolēģiem, vēlme arī turpmāk kopīgi veidot un saskaņot iknedēļas mācību plānus konkrētām skolēnu klasēm.

Runātāji aicināja izvērtēt ierasti striktā un vienādā visam gadam izveidotā stundu saraksta mērķi un piemērotību gan klātienes, gan attālinātajām mācībām. Vai šāda kārtība dod iespēju skolēnam iedziļināties tematā, skolotājam – ieraudzīt un iepazīt visus savus skolēnus, sniegt sistemātisku atgriezenisko saiti, izsekot izaugsmes dinamikai par konkrētām prasmēm pārredzamam skolēnu lokam? Romans Alijevs uzsvēra, ka Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā, kurā mācās turpat 2000 skolēnu, jau sen vairs nav ierasto zvanu un skolas diena skolēnam nav sadalīta ierastajos 40 minūšu nogriežņos, vienlaikus katru nedēļu mācoties 15–20 mācību priekšmetu. Iespējams, ka dažās skolās izmēģinātie attālināto mācību modeļi  – skolēniem uz priekšu zināmi uzdevumi visai mācību nedēļai, ierobežots mācību priekšmetu skaits, kuru viņi katru dienu, nedēļu vai mēnesi apgūst, darbu izpildes termiņi, kas nav saistīti ar kādas konkrētas stundas beigu laiku, – var palīdzēt iztēloties, kas īstenojams arī klātienes mācībās.    

Edīte Kanaviņa aicināja katrai skolai, katrai pašvaldībai atrast laiku izvērtēt jaunatklāto, vērtīgo pieredzi, mērķtiecīgi plānojot iedzīvināt labāko praksi, lai, atgriežoties klātienes skolā, nepieķeroties ierastajam, ejot vieglāko ceļu. Gunta Lāce un Iveta Ratinīka uzsvēra, ka attālinātās mācības veiksmīgāk izdevās īstenot tajās skolās, kur skolotāji spēja palūkoties uz mācību procesu no skolēna pieredzes perspektīvas, bet skolu vadības komandas – no skolotāja perspektīvas, tādējādi atrodot citādus risinājumus nekā ierasts.

Un vēl. Gunta Lāce akcentēja vēl kādu ļoti svarīgu mācību procesa, skolas dzīves sastāvdaļu – godīgumu pret sevi un citiem. Kad mācos pats un pats arī atbildu par savu mācīšanos vērtēšanas brīdī, demonstrējot savu sniegumu. Tik svarīgs princips, ko ievērot gan pašiem skolēniem, jo mācies taču sev, gan viņu rūpīgajiem vecākiem. Neviļus rodas jautājums – kurā brīdī mācīšanās skolā kļuvusi par jau apgūtā atrādīšanu, ģimeņu savstarpējo sacensību par bērnu sasniegumiem? Kādēļ tiek meklēti privātskolotāji, lai bērni būtu gatavāki skolai tā vietā, lai skolai un ģimenēm sadarbojoties bērni saņemtu nepieciešamo atbalstu skolā, kurā jau mācās? Kādēļ bērniem, vēl pirms viņi sākuši iet skolā, rodas bailes, vai viņi pratīs visu to, ko skola no viņiem sagaida? Šie noteikti ir vēl daudzu savstarpēju sarunu vērti  jautājumi katrā skolā.

Forumu laikā runātājiem vairākkārt tika jautāts – kas tad ir mūsdienīga izglītība? Manuprāt, kā atbilde uz šo jautājumu tika ieskicētas ļoti konkrētas, ieraugāmas, paveicamas aprises. Saklausītais radīja pārliecību, ka tā nav kāda tāla nākotnes vīzija, netverama un gaistoša parādība, bet gan konkrētas visu iesaistīto pušu ikdienas darbības. Un vēl – kārtīga šķipsna godīguma un drosmes. Lai izdodas!

Forumu ieraksti

• 8. jūnijs: Ko vērts mācīties skolā? 
• 9. jūnijs: Skolas sols un mācību grāmata – vai veids, kā mācīties?