13.11.2020

Jāierauga bērna stiprās puses

Kā bērnus ietekmē vērtēšana un atzīmes? Kā skolotājiem gudri rīkoties, lai balstītu un sekmētu bērna izaugsmi? Kas bērnus motivē mācīties, kas viņus aizrauj un kas bremzē šo vēlmi? Par šiem jautājumiem, arī par iekšēju un ārēju motivāciju – saruna ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesori, psiholoģijas doktori Sandru Sebri.

LU docētāja ir uzaugusi ASV un darba gaitu sākumā vairākus gadus strādājusi par sākumskolas skolotāju. Pētījusi cilvēka attīstības psiholoģiju un attīstības vecumposmiem raksturīgās iezīmes, vienmēr uzsver, cik nozīmīgi ir tās ievērot un rēķināties ar katra cilvēka individuālajām vajadzībām. Profesores ir ieteikumi ir bijis vērtīgs pienesums pilnveidotā satura un pieejas izstrādes sākumposmā.
 

Lejuplādēt PDF: Skola2030 Ziņas Novembris - 2020

Līdz šim mācību iestādē bērni galvenokārt vērtēti ar atzīmi, un daļai vecāku ir priekšstats, ka tieši tā ļoti motivē. Kā izaugsmi var veicināt vēl citādi? Kāpēc lai bērni censtos mācītos?

Vērtēšana ar atzīmi ir pedagoģisks paņēmiens, ko izmanto daudzās valstīs. Tagad Latvijas skolās pirmajā klasē atzīmes neliek, otrajā un trešajā klasē – tikai dažos mācību priekšmetos. Protams, ka aprakstošie vērtējumi prasa daudz vairāk laika skolotājam.

Manuprāt, būtiskākais nav atzīmju esamība vai neesamība, bet tas, kāds uzsvars un nozīmīgums šīm atzīmēm tiek uzlikts. Svarīgi ir arī tas, cik veiksmīgi izglītības sistēmā ierauga un palīdz arī tiem bērniem, kuriem ir vājākas sekmes, justies labi. Tas ir iespējams, pirmkārt, ja sniedz viņiem pēc vajadzības papildu speciālistu palīdzību, un, otrkārt, ja dod šiem bērniem iespējas parādīt savu veiksmi jomās, kurās viņiem ir vieglāk būt veiksmīgiem. Piemēram, kādam bērnam varbūt grūtāk sokas lasīt, bet viņam padodas kāda cita joma. Tajā jādod bērnam iespēja nodemonstrēt savas spējas klasesbiedriem, tādā veidā veicinot bērna pašefektivitātes izjūtu. Svarīgi bērnam dot atgriezenisko saiti par visām viņa veiksmēm – pat mazām veiksmītēm. Būtiski ir pēc iespējas veicināt mācīšanos ar mācību materiāliem, ar grāmatām, kuras ir bērnam interesantas. Skolotājiem jāveido dzīva saruna ar skolēniem. Tomēr jāatzīst, ka sākums ir ģimenē. Piemēram, lai bērni lasītu, ir ļoti vēlams, lai vecāki, vecvecāki lasītu priekšā grāmatas, tā rosinot bērna interesi un arī paši rādot paraugu, ka lasa.

Kā bērnu motivēt – tas tiešām ir nozīmīgi. Ir ārējā motivācija un iekšējā. Var un vajag veicināt iekšējo motivāciju, un to var darīt gan vecāki, gan skolotāji. Tas saistīts arī ar to, kā bērnam palīdzēt izprast, kāpēc mācīties ir nozīmīgi, ko tas viņam turpmāk dzīvē dos. Reizēm vecāki, varbūt arī skolotāji pieņem, ka bērns pie šīs atziņas nonāks pats, tomēr vienmēr tas tā nenotiek. Bērnam jāpalīdz saprast.

Ļoti svarīgi ir rosināt bērna zinātkāri – ka ir interesanti uzzināt kaut ko vairāk, ka ir patīkami mācīties. To var veicināt gan ar vecāku un skolotāju attieksmi, gan ar pašu mācību saturu, kas ir saistoša. Somijas izglītības sistēmā tam pievērsta liela uzmanība. Piemēram, bērni pirmajās klasēs lasa grāmatas par Kapteini Apakšbiksi. Savukārt ASV viena no sākotnējām grāmatiņām, ko bērni lasa, ir “Smirdīgās zeķes”. Tur ir humors, ko bērni saprot, kas liek pasmieties. Grāmatās var būt stāstīts par kādām interesantām dabas parādībām vai sporta spēlēm u. tml., lai pieradinātu bērnus lasīt, kaut ko jaunu uzzināt. Svarīgi ir bērniem radīt prieku mācīties, parādīt, ka mācīšanās ir vajadzīga, bet reizē arī saistoša.

Manuprāt, līdz šim Latvijā pirmsskolas izglītībā iekšējās motivācijas attīstībā ir bijis vairāk veiksmes nekā sākumskolā, bet es ceru, ka tagad ar pilnveidoto mācību saturu tas mainīsies uz labo pusi.

Taču nevar nenovērtēt arī ārējās motivācijas lomu. To zina psihologi, to zina pedagogi, un tai obligāti nav jāizpaužas kā atzīmēm. Daudziem nepatīk vārds “uzslava”, varbūt drīzāk varam runāt par atzinības sniegšanu, piemēram, tas var būt kaut kas tik vienkāršs kā vecāka vai skolotāja smaids, uzsitiens uz pleca, īstajā brīdī pateikts vārds “malacis”. Tas viss dod ļoti daudz bērna izaugsmei, un tas jau patīk jebkuram, arī pieaugušajam. Šāda attieksme veicina bērna vēlmi darīt vairāk, labāk.

Ir uzskats, ka prieks ar mācīšanos neiet kopā, ka mācīšanās nozīmē “grūti”. Kāpēc priekam un interesei ir tik liels virzītājspēks? Mēdz runāt par “laimes hormoniem”, ko smadzenes “ražojot” dažādās dzīves situācijās. Vai interese, patika kādā nodarbībā rada ko līdzīgu?

Man jau šķiet pats par sevi saprotams, ka ieinteresēts bērns labprāt gribēs iesaistīties, iedziļināties. Arī pieaugušais, ja viņam patīk izraudzītā profesija, tas, ko dara, tam velta vairāk enerģijas, viss arī izdodas labāk, cilvēks savā profesionālajā darbībā ir veiksmīgāks un laimīgāks. Par šo jautājumu ir gan daudz pētījumu, tostarp varu pieminēt Viskonsīnas Universitātes (ASV) profesores Juditas Harakīvicas (Judith Harackiewicz) pētījumus, kas rāda, ka bērnu ieinteresētība mācību saturā ir saistīta ar lielāku uzmanības noturību, pastiprinātu iesaisti mācīšanās procesā, labāku informācijas pārstrādi. Interese ir spēcīgs motivators, kas veicina lielāka enerģijas atdevi mācībās.

Protams, nekad jau viss dzīvē nebūs interesenti. Ir darbi, kas vienkārši jādara. Zobi jātīra, reizrēķins ir jāiemācās. Bērnam, sastopoties ar izaicinājumiem, ir svarīgi saņemt atzinību arī par cenšanos, ne tikai par veiksmi. To psihologi ļoti uzsver – svarīgi sniegt atzinību arī par centieniem pārvarēt grūtības.

Es uzaugu Amerikā. Pirms pievēršanās psihologa profesijai dažus gadus strādāju par sākumskolas skolotāju. Man arī bija 30 bērnu klasē, un es zinu, ko nozīmē sadalīt laiku un kas ir tā trūkums. Tomēr skolotājam pēc iespējas jācenšas domāt par katru bērnu kā par indivīdu, par katra vajadzībām. Bērniem, kuriem vajag papildu palīdzību, pēc iespējas vairāk tā jāsniedz, iesaistot vai nu skolotāja palīgus, vai atbalsta personālu – skolas logopēdu, psihologu vai speciālo pedagogu.

Svarīgi ir noskaidrot katra bērna iekšējos resursus – kas ir tas, kas konkrētam bērnam tiešām padodas? Varbūt viņam mazāk sokas saskaitīt un dalīt, toties labi padodas mūzika vai māksla, vai sports. Jāatpazīst bērna stiprās puses, jādod iespēja tām attīstīties, izpausties, arī parasta mācību procesa kontekstā. Piemēram, projektu darbā. Tā skolēnam, kurš ir vājš rēķinātājs, toties māk labi zīmēt, vajag uzticēt vizuālo noformējumu, plakāta izveidi un jāpauž atzinība par paveikto.

Pievēršot uzmanību stiprajām pusēm un sekmējot to attīstību, dodot iespēju bērnam pierādīt savu varēšanu, ieraudzīt savu veiksmi, aug viņa pašcieņa, pašvērtējums, pašapziņa, attīstās pašefektivitāte – ticība saviem spēkiem.

Un tādējādi bērns sekmīgāk tiek galā arī ar to, kas tik labi nepadodas?

Jā, jo bērns ir notvēris to, ka viņš kaut ko var. Tas palīdz nonākt līdz atskārsmei, ka arī tur, kur pagaidām nav veicies, ir iespēja gūt labākas sekmes. Jā, tas būs grūtāk, bet ir iespējams. Bērns saprot: būs vairāk jācenšas, bet es zinu, ka arī to novērtēs. Un tad galu galā man aizvien labāk veiksies arī ar, teiksim, “reizrēķinu”. Varēšanas apjausma, pārliecība par saviem spēkiem ir būtiska. Skolotāja uzdevums ir parādīt iespēju to realizēt.

Cilvēki jau no mazotnes lielā mērā ir audzināti sacensību, salīdzināšanas garā – ģimenē, pirmsskolā, skolā. Daļa vecāku ļoti pieķeras savu bērnu sekmēm un pat identificējas ar tām. Kam ir sekmīgie bērni, tie jūtas tā, it kā paši atzīmi būtu nopelnījuši, savukārt par katru neieskaitīto pārdzīvo, it kā tā būtu viņu neveiksme; algo mājskolotājus privātstundām, lai gan bērns tikko sācis mācīties pirmajā klasē. Tāpat ir izplatīts uzskats, ka, rūpējoties par bērna nākotni, viņam noteikti jāmācās kādā no prestižajām skolām, jo tad gan viņš vēlāk dzīvē būs veiksmīgs. Ir pārliecība, ka sacensību gars ļoti motivē.

Šis jautājums saistās arī ar skolu reitingiem. Starp citu, Somijas izglītības sistēmā ir ļoti mazs uzsvars uz starpskolu sacensību, reitingiem. Jā, reitingu sistēma ir daudzās valstīs, arī Latvijā, un skolu direktori to ņem vērā. Ja skola ir starp pirmajām, tad savā ziņā ir vēl grūtāk – šī pozīcija jānotur, un spiediens tālāk aiziet uz skolotājiem, skolēniem un vecākiem, un skolu psihologi mēdz saskarties ar smagiem gadījumiem, kad skolēni psiholoģiski cieš no spiediena un stresa, ko izjūt no skolotāju un vecāku attieksmes – “spiest” uz panākumiem. Ir pētījumi par pārmērīga akadēmiskā stresa negatīvo ietekmi, piemēram, Hamburgas Universitātes (Vācija) profesora Larsa Švābes (Lars Schwabe) pētījumos norādīts, ka pārmērīgs akadēmiskais stress var radīt gan kognitīvus atmiņas traucējumus, gan emocionālas problēmas. Savukārt Latvijā mēs biežāk plašsaziņas līdzekļos un citur dzirdam par pozitīviem gadījumiem, kad prestižo skolu absolventi ir dzīvē veiksmīgi, bet mēs nedzirdam par ne tik veiksmīgiem gadījumiem, īpaši par skolēniem, kas cietuši psiholoģiskā spiediena dēļ. Bet tādi gadījumi ir.

Būtu jāņem vērā, ka bērni ļoti atšķiras tīri ģenētiski – atšķiras savā jūtīguma pakāpē, kā norāda Kalifornijas Universitātes (ASV) profesors Džejs Belskis (Jay Belsky). Jūtīguma ģenētisko ietekmi pastiprina vai arī samazina sociālie faktori. Pastiprināts jūtīgums var izpausties psihosomatikā (galvas sāpēs, vēdera sāpēs u. tml.), reizēm bērns savu pastiprināto jūtīgumu kompensē ar ārēju aizsargreakciju, izpauž kā agresivitāti. Pētījumi rāda, ka jūtīgi bērni vairāk ietekmējas gan no negatīvā, gan no pozitīvā savā apkārtējā vidē. Ja viņus uzteic, viņus tas arī vairāk iedvesmo, bet viņi vairāk uzsūc arī negatīvo – no pieaugušajiem, klasesbiedriem. Jūtīgie bērni var īpaši ciest no vecāku vai skolotāju spiediena un vēlāk var nebūt tik veiksmīgi savā dzīvē. Toties labvēlīgos apstākļos arī jūtīgie bērni skolā var justies labi un būt veiksmīgi turpmāk.

Mēs virzāmies uz skolu katram bērnam – lai tajā visi justos labi. Ierastā domāšana gan tik ātri nemainās – nevienā no iesaistītajām pusēm.

Tas tiešām ir svarīgs princips, lai visa skola mainītos, lai direktors, skolotāji veidotu pozitīvu emocionālo klimatu, lai tas sakņotos savstarpējā cieņā, lai būtu domāts par bērnu psiholoģisko un emocionālo labsajūtu, bērnu kā indivīdu. Priecājos, ka jaunajos izglītības standartos tas ir iebūvēts. Atslēgas vārdi ir pareizie, un es ceru, ka tas īstenosies, protams, visām iesaistītajām pusēm sadarbojoties.

Jādomā arī par skolotājiem un viņu labsajūtu. Arī viņiem vajag atzinību, cieņu, vadības atbalstu. Visticamāk – jo lielāka būs skolotāju labsajūta, jo vairāk viņi to veicinās savos skolēnos. Skolu direktoriem ir liela loma, veidojot skolas kopējo emocionālo gaisotni, emocionālo klimatu. Direktoram jārespektē savi skolotāji, jāatbalsta, jādod iespēja skolotājiem piedalīties un kopīgi lemt. Atbilstoši skolas specifikai ir arī vēlams, ka klases ietvaros skolēniem ir sava teikšana piemērotā kontekstā, piemēram, kur un kā veidot klases vakaru vai kur doties klases ekskursijā. Kur ir labs mikroklimats, tur ir arī aktīvāka skolēnu iesaiste skolas procesos, piemēram, skolēnu pašpārvaldē, kur skolēni var izteikt savu viedokli atbilstošā līmenī. Agrīni uzņemoties atbildību, skolēniem labāk izveidosies izpratne, kā tas ir – uzņemties atbildību vēlāk dzīvē. Ir svarīgi virzīt mācīšanos uz bērnu aktīvo iesaistīšanos, arī saistībā ar lēmumu pieņemšanu. Tas viss palīdz palielināt bērnu pašefektivitāti.

 

Inese Tamsone un Alnis Auziņš, Skola2030

 

Avoti

  • Belsky, J. & van Ijzendoorn, M. H. (2017). Genetic differential susceptibility to the effects of parenting. Current Opinion in Psychology, 15:125–130.

  • Harackiewicz, J., Smith, J., & Priniski, S. (2016). Interest matters: The importance of promoting interest in education. Policy Insights from the Behavioral and Brain Sciences, 3(2): 220–227.

  • Vogel, S., & Schwabe, L. (2016). Learning and memory under stress: implications for the classroom. npj Science of Learning volume 1, Article number: 16011 (2016)