Vērtējums un vērtēšana nav viens un tas pats

Ikviens no mums ir saņēmis vērtējumu par saviem mācību sasniegumiem. Vērtējums jeb atzīme katra temata noslēgumā parāda, cik labi ir apgūts mācību materiāls. Tomēr atzīme nenosaka bērna vērtību, tā ir tikai metode, kas parāda, kā attīstās skolēna prasmes. Jā, atzīmes ir svarīgas, jo ir vajadzīga vienkārša sistēma, kā saprast, vai bērnam mācībās veicas pietiekami labi. Bet tas nav līdzeklis, ar kuru skolēnus disciplinēt, sodīt, apbalvot, motivēt mācīties u. c. Bērnā jau no pirmās klases vajadzētu būvēt iekšējo motivāciju mācīties un skaidrot, ka tas, ko bērns apgūst, ir tiešā veidā saistīts ar sagaidāmo rezultātu. 

Savukārt vērtēšanas galvenais elements ir atgriezeniskā saite, kas ļauj skolēnam saprast, kur nepieciešami uzlabojumi.  Atgriezeniskās saites būtība ir atbalstīt skolēnu mācību procesā, palīdzēt viņam uzlabot savu sniegumu. Un to gan ne visi ir saņēmuši pietiekami efektīvā veidā, kaut arī tieši šī atgriezeniskā saite no skolotāja var mudināt skolēnu iegūt trūkstošās zināšanas un rast veidu, kā nākamreiz uzdevumu izpildīt labāk. Piemēram: kā es, skolēns, šo tekstu iemācīšos no galvas? Varu to ierakstīt mobilajā telefonā un tad klausīties. Varu pārrakstīt uz vēl vienas lapas. Tā skolēns pamazām izzina, kura stratēģija viņam katrā situācijā ir visnoderīgākā.

Lai vērtēšana patiesi atbalstītu mācīšanos

Skolēniem ir jābūt skaidrībai par sasniedzamajiem rezultātiem. Ja tie nav skaidri, skolotājam nav iespējas kvalitatīvi vērtēt skolēna sniegumu. Bieži vien rīkojamies formāli, stundas sākumā priekšā uz ekrāna izliekot sasniedzamos rezultātus. Vai tas garantē to, ka stunda būs kvalitatīva? Tā var būt, bet var arī nebūt. Jautājums ir: vai skolēni ir sapratuši, kāds ir sasniedzamais rezultāts, un kā skolotājam uzzināt, vai ir sapratuši? 

Ir konkrēti veidi, kā to darīt. Var palūgt, lai skolēns nevis izpilda uzdevumu, bet pats izveido uzdevuma piemēru. Skolēni labprāt iesaistās uzdevumu veidošanā, un stundas beigās var ieraudzīt, ko viņi ir sapratuši, ko stundā ir mācījušies. Cita iespēja: lūgt skolēniem saviem vārdiem formulēt, ko viņi ir iemācījušies. 

Paņēmieni ir daudzveidīgi, bet tas viss strādā tikai tad, ja ir droša vide, ja skolēniem nav bail kļūdīties, ja ir uzdevumi, kuri precīzi sniedz informāciju par plānoto sasniedzamo rezultātu, kas rosina domāt, ja ir atgriezeniskā saite, ko var izmantot, ja skolēni cits citam palīdz. 

Lai vērtētu, ir jābūt skaidriem noteikumiem

Tradicionāli vērtēšanas kritēriji saistās ar pareizo un nepareizo atbildi, taču, ja uzdevumu var atrisināt tikai vienā veidā un ir paredzama tikai viena pareiza atbilde, tajā nebūs kompleksuma. Kāpēc ir vajadzīgi kompleksi uzdevumi? Jo tie palielina motivāciju: iesaistoties komplekso uzdevumu risināšanā, bērniem ir iespēja domāt, nevis rīkoties tikai pēc parauga.

Vienlaikus skolotājam jāsaprot, kas būs mācīšanas rezultāts. Tad būs skaidrs, kas jāsasniedz, kā to darīt, kādi dati un kāpēc nepieciešami. Tikai pēc tam var veidot uzdevumus. 

Ja skolēnam dod uzdevumu izveidot plakātu par šokolādi, skolotājam ir skaidri jāpasaka, kādus sasniedzamos rezultātus bērns ar to demonstrēs. Skolotājs varētu izvērtēt gan, piemēram, skolēna izpratni par šokolādes sastāvu, saistību ar veselību un ražošanas tehnoloģisko procesu, gan spēju kritiski izvērtēt informācijas avotu, plakāta sagatavošanas un prezentēšanas prasmes. Savukārt skolēnam jābūt skaidrai atbildei uz jautājumu: ko viņš ar to iemācīsies? Tas ir iepriekš jāpārrunā. Vērtēšanas procesā nedrīkst ne pārāk vispārināt, ne sašaurināt iegūto rezultātu un secināt, ka tādēļ, ka skolēns prot šādu plakātu izgatavot, viņš zina gan šokolādes sastāvu, gan prot analizēt informāciju. Vienmēr ir jāpatur prātā jautājums: ja bērns ir izpildījis kādu uzdevumu, ko viņš īstenībā ar to ir demonstrējis? 

Jāvienojas arī par vērtēšanas kritērijiem

Būtiski jau pirms uzdevuma veikšanas gan skolotājam, gan katram skolēnam saprast, kas būs labs sniegums un kas – ne tik labs. Praktisks veids, kā skolēnus iesaistīt vērtēšanā, ir piedāvāt viņiem pašiem veidot snieguma līmeņu aprakstu. Pieņemsim, rīt mēs lūkosim uzbūvēt torni inženierzinību mācību priekšmetā; mēs kopā varam izveidot kritērijus, skolotājam vadot izstrādes gaitu, un vienoties, kas ir nozīmīgas prasmes un kā izskatās labs sniegums. Šāda pieeja palīdz skolēniem ne tikai iekalt “pareizās” atbildes un rīkoties pēc viena parauga, bet patiešām pielietot savas zināšanas un prasmes rezultāta sasniegšanai, vienlaikus saņemot atgriezenisko saiti, ko uzlabot savā sniegumā, lai nokļūtu pie vēl labāka rezultāta.

Katrs bērns tiek tik tālu, cik viņš var, un tad rodas jautājums – kā viņam palīdzēt tikt tālāk? Svarīga ir bērna izaugsme un tās veicināšana, tāpēc pilnveidotā mācību satura sistēma piedāvā pāreju no mācīšanās novērtēšanas noslēgumā un atzīmes skolēnu disciplinēšanai uz vērtēšanu mācīšanās laikā, sniedzot regulāru, saprotamu atgriezenisko saiti.